AICINĀJUMS LATVIJAS TAUTAI

   Pēdējie notikumi, valsts varas augstākajā līmenī liecina par to, ka šobrīd Latvijas tauta atrodas pilnīgi beztiesīgā stāvoklī valstī, kurā, saskaņā ar Satversmes pamatprincipu, augstākai varai jāpieder Latvijas tautai, t.i. mums pašiem. Pašreizējā valsts vara ir sākusi lemt jautājumus, kuriem jābūt vienīgi Latvijas tautas kompetencē.
   Š.g. janvārī pašreizējais Ministru kabinets iesniedza Saeimai antikonstitucionālu likumprojektu par jaunu Latvijas un Krievijas robežlīgumu, kas paredz atteikšanos no 1920.gada 11.augusta Latvijas un Krievijas Miera līguma un Abrenes novada austrumu daļas dāvāšanu Krievijai, tā rupji pārkāpjot Satversmes 3.pantu.
   Pašreizējā Saeima š.g. februārī ar balsu vairākumu šo likumprojektu apstiprināja, dodot tiesības valdībai tādu līgumu parakstīt un pašreizējā valsts prezidente to jau izsludinājusi, padarot par spēkā esošu. Tā pašreizējā augstākā valsts vara veica bezprecedenta Latvijas tautas un valsts nodevības aktu. Kaut ko līdzīgu bija veikusi vienīgi Kirhenšteina "valdība" 1940.gadā.
   Pēc būtības, sākot jau ar likumdošanas izmaiņām pirms 9.saeimas vēlēšanām un beidzot ar izmaiņām Valsts Drošības likumdošanā, tiek īstenots augstākās varas, un aiz tās stāvošo grupējumu, organizēts valsts apvērsums.
   1920.gada 11.augusta Latvijas un Krievijas Miera līgums, kas juridiski joprojām ir spēkā, ir vienīgais valsts dokuments, kas apliecina Latvijas Republikas tiesisko pēctecību mūsdienās,
ko pašreizējā valsts vara, atšķirībā no Satversmes un Latvijas brīvvalsts laika likumdošanas nav varējusi sagrozīt vai kā citādi piemērot savu saimnieku interesēm.
   Tātad atteikšanās no šī līguma nozīmē pašreizējās valsts varas atteikšanos no 18.novembra Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības, tās vietā apliecinot faktiski esošo Latvijas PSR tiesisko pēctecību,ar joprojām esošoPSKP un VĻKJS nomeklatūras "vadošo lomu" tajā. Tas nevar iznīcināt 1918.gadā 18 novembrī dibinātās Latvijas Republikas pastāvēšanu de iure, tomēr apgrūtina cīņu par tās atjaunošanu de facto.
   Šo sava 16 gadus nepacietīgi gaidītā pasūtījuma izpildi, Krievija liekas, beidzot ir sagaidījusi, bet ne jau Abrenes zemes dēļ [neoficiālās sarunās tās valsts vīri ir atkārtoti izteikušies, ka Abrene viņiem neesot vajadzīga]. Zeme Krievijai arī bez tās ir vairāk, nekā tā pati spējīga pienācīgi to apsaimniekot. Krievijai ir vajadzīga Latvijas valsts labprātīga atteikšanās no 1920.gada Miera līguma, jo tas nozīmē arī atzīt par nebijušu okupāciju, aneksiju un genocīdu, ar visām no tā izrietošām sekām.
   Mēs uzskatām, kaAbrenes jautājumā nekāds referendums nav vajadzīgs, jo Latvijas tauta nekad nav vēlējusies šo savas valsts teritorijas daļu dāvāt kādai citai valstij.
   Jāprasa vienīgi nekavējoša šī Latvijas novada okupācijas un aneksijas izbeigšana.
Augstākā vara Latvijā uzvedās antikonstitucionāli. Ja mēs arī to pacietīsim, būsim nolēmuši sevi līdzšinējai pazemojošai beztiesībai arī turpmāk. Būsim apkaunojuši savu tautu un valsti visas Pasaules priekšā kā tādu, kurai patiesa brīvība nemaz nav vajadzīga. To mums noteikti nepiedos Latvijas brīvības cīņās kritušie un nākamās paaudzes, ja tādas vēl spēs rasties.
   Aicinām Latvijas tautu, Satversmē noteiktā kārtībā, prasīt pašreizējās Saeimas atlaišanu, pašreizējo valsts un ministru prezidentu atkāpšanos, kā arī leģitīmas valsts varas atjaunošanu uz 1918.g. 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības pamata.

2007.gada 16.martā
s/o Nacionālā Apvienības valdes vārdā
Dr. Valdis Šteins


na9@inbox.lv
www.na-apvieniba.lv







Biedrības
Nacionālā apvienība
statūti








Dibināta 1998.gada 4.janvārī
Reģistrēts SO reģistrā 1998.gada 16.martā
Atkārtoti reģistrēta SO reģistrā 2002.gada 10.maijā
Statūti pieņemti 2005.gada 8. decembrī






Rīga, 2005

1. Vispārējie noteikumi
1.1. Biedrības pilns nosaukums latviešu valodā ir Nacionālā apvienība.
1.2. Biedrības saīsinātais nosaukums ir NA.
1.3. Biedrība ir nodibināta uz nenoteiktu laiku.
1.4. Biedrība darbojas visā Latvijas teritorijā.
1.5. Biedrības juridiskā adrese ir Ezermalas iela 6 – 237, Rīga.
2. Mērķis, uzdevumi, metodes
2.1.Biedrības mērķis veicināt Latvijas Republikas (1918.gada 18.novembrī proklamētās valsts) atjaunošanu un nostiprināšanu.
2.2.Biedrības uzdevumi ir:
1.2.1.veikt sabiedrisko monitoringu pār parlamenta, valdības, Latvijas Bankas, Satversmes tiesas un citu valsts augstāko varas institūciju darbību, lai savlaicīgi publiski brīdinātu Latvijas un starptautisko sabiedrību par iespējamo Latvijas valsts suverenitātes un neatkarības zaudēšanu vai ierobežošanu;
1.2.2.veicināt okupācijas seku likvidēšanu;
1.2.3.aizstāvēt LR pilsoņu un latviešu politiskās, saimnieciskās, sociālās, kultūras, veselības aizsardzības u.c. intereses;
1.2.4.informēt sabiedrību un veicināt diskusiju par Latvijas dalību Eiropas Savienībā un NATO;
2.2.Biedrība sava mērķa un uzdevumu īstenošanai:
2.3.1.organizē konferences;
2.3.2.rīko diskusijas un apaļos galdus;
2.3.3.apzina, apkopo ziņas par genocīdu pret latviešu tautu un LR pilsoņiem;
2.3.4.piedalās desovjetizācijas, deokupācijas un dekolonizācijas projektu un priekšlikumu izstrādāšanā;
2.3.5.izvieto informāciju internetā;
2.3.6.izdod informatīvos un citus materiālus;
2.3.7.veic citas darbības, kas nav aizliegtas ar vispārobligātu tiesību normu.
3.Biedra iestāšanās, izstāšanās vai izslēgšana
3.1.Par biedru var kļūt jebkura privātpersona (pilngadīga fiziska persona, komersants vai komercsabiedrība, biedrība vai nodibinājums, kā arī cita personu apvienība), kura ir ieinteresēta biedrības mērķa sasniegšanā un apņemas ievērot statūtus un noteikto iekšējo kārtību.
3.2.Par Biedrības atbalstītājiem var kļūt jaunieši līdz 18 gadu vecumam un ārvalstu pilsoņi, ja viņi ir ieinteresēti biedrības mērķa sasniegšanā un apņemas ievērot statūtus un noteikto iekšējo kārtību. Atbalstītājiem nav biedra statusa, tiesību un pienākumu.
3.3.Juridiska persona (personu apvienība) rakstveidā pilnvaro fizisku personu, norādot pilnvarojuma apjomu.
3.4.Biedra uzņemšanas kārtība:
3.4.1.pretendents iesniedz noteiktu rakstveida iesniegumu valdei;
3.4.2.parasti valde izskata iesniegumu nākamajā sēdē.
3.4.3.lēmumu pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, piedaloties vismaz pusei tiesīgo valdes locekļu. Ja balsu skaits sadalās līdzīgi, izšķirošā ir valdes priekšsēdētāja balss. Jebkurš valdes loceklis var prasīt personālu vai aizklātu balsošanu. Lēmumu par balsošanas kārtību pieņem, ja to atbalsta vismaz vēl viens valdes loceklis.
3.4.4.valdes lēmums par biedra uzņemšanu stājas spēkā pēc tam, kad pretendents nokārtojis visus maksājumus;
3.4.5.valdes atteikumu pretendents var pārsūdzēt Kongresam. Šādu iesniegumu var izskatīt bez pretendenta klātbūtnes;
3.4.6.atkārtotu pretendenta pieteikumu tajā pašā kalendārajā gadā valde var neizskatīt.
3.5.Biedrs var jebkurā laikā izstāties no biedrības, paziņojot par to rakstveidā valdei. Biedram ir pienākums nokārtot visas saistības ar biedrību līdz paziņojuma saņemšanas brīdim. Biedru maksa un ziedojumi netiek izmaksāti. Par citām saistībām lemj valde.
3.6.Biedru var izslēgt ar valdes lēmumu, ja:
3.6.1.gadu vai ilgāk pārtraucis darbību Biedrībā;
3.6.2.bez pienācīga pamatojuma atsakās pildīt Biedrības lēmumus;
3.6.3.ar savu darbību vai uzvedību kaitē biedrības mērķim;
3.6.4.izdarījis nopietnus likumpārkāpumus;
3.6.5.tam ir cits svarīgs iemesls.
3.7.Valdes lēmumu par biedra izslēgšanu piecu dienu laikā rakstveidā paziņo (nosūta) adresātam. Šo lēmumu var pārsūdzēt Kongresam.
4. Biedra tiesības un pienākumi
4.1.Biedram ir tiesības:
4.1.1.vēlēt un tikt ievēlētam biedrības institūcijās;
4.1.2.saņemt jebkuru biedrības rīcībā esošu informāciju bez jebkādiem ierobežojumiem;
4.1.3.piedalīties sabiedrības pārvaldē, tikt uzklausītam jebkurā biedrības institūcijā;
4.1.4.piedalīties biedrības nodaļas darbā;
4.1.5.iesniegt priekšlikumus un ierosinājumus par biedrības darbu. Biedrības institūcijas šādus ierosinājumus un priekšlikumus izskata mēneša laikā no saņemšanas.
4.1.6.piedalīties jebkuros biedrības pasākumos;
4.1.7.pārsūdzēt jebkurus (izņemot Kongresa) lēmumus, kas tieši skar biedru;
4.1.8.izstāties no biedrības, iesniedzot rakstveida iesniegumu valdei.
4.2.Biedram ir pienākumi:
4.2.1.ievērot statūtus un nerīkoties pretēji biedrības lēmumiem;
4.2.2.reizi gadā maksāt biedru naudu un citus maksājumus;
4.2.3.līdzdarboties biedrības mērķa un uzdevumu sasniegšanā;
4.2.4.neizpaust citu biedru profesionālos noslēpumus vai personu sensitīvos datus bez viņu piekrišanas.
5. Biedru sapulce jeb Kongress
5.1.Biedru sapulce tiek saukta par Kongresu.
5.2.Kongress var izlemt jebkuru biedrības jautājumu.
5.3.Kongress apstiprina biedrības statūtus un biedrības programmu, izdara tajos grozījumus, ievēl valdi, revidentu, pieņem lēmumu par biedrības likvidāciju vai reorganizāciju.
5.4.Kongresā biedrs piedalās personīgi vai ar pārstāvja starpniecību. Pārstāvja pilnvarojumu noformē rakstveidā.
5.5.Kārtējo Kongresu sasauc valde ne retāk kā reizi kalendārajā gadā. Biedrus par to informē valdes noteiktajā kārtībā vismaz divas nedēļas iepriekš.
5.6.Ja nav ieradušies vairāk nekā puse pilntiesīgo biedru, atkārtotu Kongresu valde var sasaukt ne ātrāk kā pēc divām nedēļām. Atkārtotā Kongresā ir lemttiesīga, ja tajā piedalās vismaz divi pilntiesīgie biedri.
5.7.Kongresā balso tikai tie biedri, kas samaksājuši biedru naudu. Kongress ir lemttiesīga, ja tajā piedalās vairāk nekā puse šo pilntiesīgo biedru.
5.8.Visus lēmumus Kongress pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, balsojot atklāti, izņemot normatīvajos aktos noteiktos gadījumus, kad lēmumu pieņem, ja par to nobalso divas trešdaļas no klātesošiem biedriem. Par atsevišķiem jautājumiem var balsot aizklāti, ja to pieprasa kāds pilntiesīgs biedrs un atbalsta vēl vismaz viens.
5.9.Ārkārtas Kongresu sasauc pēc valdes, revidenta vai vienas desmitās daļas biedru rakstiska pieprasījuma.
5.10.Kongresa vadību un sekretariātu ievēlē Kongress.
6. Biedrības valde
6.1.Biedrības valde sastāv no vismaz diviem valdes locekļiem, kuri ievēlēti Kongresā uz trim gadiem.
6.2.Ja valdes loceklis atkāpjas no amata vai izstājas no biedrības, viņa vietā valde kooptē kādu no biedriem, kurš piedalījies pēdējā Kongresā. Par šādu lēmumu jānobalso vairāk nekā pusei no kopējā valdes sastāva.
6.3.Valde no sava vidus ievēlē valdes priekšsēdētāju, kurš organizē valdes darbu.
6.4.Valde atbilstoši biedrības mērķim un uzdevumiem:
6.4.1.vada biedrības darbu;
6.4.2.nodrošina Kongresa lēmumu izpildi;
6.4.3.pārvalda biedrības mantu;
6.4.4.nosaka biedrības pārstāvības kārtību;
6.4.5.laikus sniedz biedriem informāciju;
6.4.6.veic biedru uzskaiti;
6.4.7.apstiprina biedrības simboliku un nosaka tās izmantošanas kārtību;
6.4.8.reprezentē biedrību oficiālā līmenī;
6.4.9.tiesīga izlemt jebkuru jautājumu, kas nav ekskluzīvā Kongresa kompetencē.
6.5.Visiem valdes locekļiem ir pārstāvības tiesības.
Valdes priekšsēdētājam ir pārstāvības tiesības atsevišķi.
Pārējiem valdes locekļiem ir pārstāvības tiesības kopā ar vēl vienu valdes locekli.
6.6.Valde sniedz savas darbības pārskatu kārtējā Kongresā.
6.7.Valde uz sēdēm sanāk ne retāk kā reizi mēnesī.
6.8.Valde ir lemttiesīga, ja tās sēdē piedalās vairāk nekā puse no valdes locekļiem. Valde lēmumu pieņem ar klātesošo valdes locekļu vienkāršu balsu vairākumu. Valdes locekļi var balsot arī neklātienē, izmantojot sakaru līdzekļus.
6.9.Ja balsis sadalās līdzīgi, izšķirošā ir valdes priekšsēdētāja balss, bet viņa prombūtnes laikā – valdes sēdes vadītāja balss. Katra valdes locekļa balsojumu norāda valdes sēdes protokolā.
6.10.Valdes sēdes protokolē. Par protokolā ietvertās informācijas pareizību atbild valdes priekšsēdētājs vai tam īpaši pilnvarots valdes loceklis.

7. Biedrības nodaļas
7.2.Vismaz trīs biedrības biedri, kas dzīvo vai strādā vienā administratīvajā teritorijā, var izvedot biedrības nodaļu.
7.3.Biedrības nodaļa tiek izveidota ar valdes lēmumu, pamatojoties uz biedrības nodaļas biedru sapulces lēmuma protokolu.
7.4.Biedrības nodaļas biedri var ievēlēt biedrības nodaļas vadītāju.
7.5.Biedrības nodaļa var ievākt gada biedra naudu, no kuras 75% paliek nodaļas rīcībā, bet atlikusī daļa tiek ieskaitīta biedrības kopējā budžetā.
7.6.Ja biedrības nodaļā palikuši mazāk kā trīs biedri, biedrības valde vai biedrības nodaļas biedru sapulce nolemj likvidēt biedrības nodaļu. Par biedrības nodaļas finanšu līdzekļu izlietojumu lemj biedrības valde.

8. Biedrības darbības revīzija
8.1.Biedrības finansiālās un saimnieciskās darbības kontroli veic revīzijas institūcija (turpmāk tekstā– revidents), kuru ievēl biedrības Kongress uz trim gadiem.
8.2. Revidenta amats nav savietojams ar citiem amatiem biedrībā.
8.3. Revidents:
8.3.1.veic biedrības mantas un finanšu līdzekļu revīziju;
8.3.2.dod atzinumu par biedrības budžetu un gada pārskatu;
8.3.3.izvērtē biedrības grāmatvedību un lietvedību;
8.3.4.sniedz ieteikumus par biedrības finanšu un saimnieciskās darbības uzlabošanu.
8.4. Revidents veic revīziju Kongresa noteiktajos termiņos un kārtībā, taču ne retāk kā reizi gadā.
8.5. Kongress apstiprina biedrības gada pārskatu tikai pēc revidenta atzinuma saņemšanas.









Valdes priekšsēdētājs
V. Šteins
   


Biedrības "Nacionālā apvienība"
      Valdes priekšsēdētājs

    ____________ J. Pinnis







NACIONĀLĀS APVIENĪBAS Valdes priekšsēdētājam

IESNIEGUMS


Es, ___________________________, pers.k. _______________lūdzu Jūs uzņemt mani par NACIONĀLĀS APVIENĪBAS biedrības biedru.
Ar NACIONĀLĀS APVIENĪBAS Statūtiem un Programmu esmu iepazinies (-usies), atzīstu tos un apņemos ievērot biedrības lēmumus un veicināt tās mērķu sasniegšanu.

Ar cieņu,

paraksts________________
datums_______________








NACIONĀLĀS APVIENĪBAS

Dalībnieka uzskaites kartīte



Vārds _____________________ Uzvārds _____________________

Dzimums:  V   S  Pilsonība ______________________

Dzimšanas datums _____________________ Dzimšanas vieta ____________________

Personas kods                                   -                          

Pases sērija un Nr. ________ __________________________
Dzīves vieta ____________________________________________________________________
Mājas tālruņa/ faksa Nr. _______________________    Mobilā tālruņa Nr. ____________________
E- pasts, www.  _________________________________________________________________
Ģimenes stāvoklis  ______________________________________________________________
Izglītība _______________________________________________________________________
Kad un kādas mācību iestādes Jūs esat beidzis  _______________________________________
______________________________________________________________________________
Specialitāte ____________________________________________________________________
Svešvalodas ___________________________________________________________________
Jūsu darba vieta šobrīd (pilns nosaukums) ___________________________________________
Adrese_______________________________________________________________________
Tālr. Nr. _______________________   Ieņemamais amats ________________________________
Vai esat bijis kādā politiskā partijā? ____________

Vai šobrīd esat kādas politiskas partijas (sabiedriski politiskas kustības) biedrs?


Vai šobrīd esat kādas sabiedriskas organizācijas biedrs?



Datums ____________________        Paraksts___________________________





Aicinājums



Godātie domubiedri!

Vēršamies pie jums ar priekšlikumu, kas varētu būt jums pieņemams. Savulaik mēs visi, nacionāli domājošie, apvienojāmies LTF, tā apliecinot piederību savai tautai un valstij. Mēs cerējām, ka LTF mums palīdzēs atgūt savu valsti, bet, faktiski, dažādu manipulāciju rezultātā, līdz ar 2.kongresu, noteikšana LTF pilnībā pārgāja bijušās un esošās padomju varas rokās. Jaunās LTF vadībā tika izveidota 4.maija Republika un vēlāk 1993.gadā Otrā jeb Jaunā Latvijas Republika, kurai ir tikai formāla līdzība ar 1918.gadā dibināto valsti. Faktiski 1918.gada 18.novembrī dibinātā Latvijas valsts nav atjaunota pilnībā. Latvijā valda Pagaidu valdība un Pagaidu parlaments. „Pagaidu” atspoguļojas visās valsts dzīves sfērās – valsts nozagšanā, visaptverošā korupcijā valsts iekšējā dzīvē un politiskā „prostitūcijā” ārējā dzīvē. Latvijā demokrātijas vietā valda dēmonkrātija. Latvijai vēl tāls ceļš ejams līdz demokrātiskas valsts izveidei.
Pavisam nesen mēs vēl noskatījāmies teātra izrādi, kuru dēvē par Saeimas vēlēšanām. Manipulācija ar tautas apziņu un vēlēšanu likumu sasniedza „šedevra” virsotnes. Cīņā pret nacionālajiem spēkiem Varneši kārtējo reizi sekmīgi pielietoja veco metodi: Skaldi un valdi! Nacionālā politiskā laukā, jau tā pabiezajā, no speciāli radītām partijiņām ar vadonīšiem, tika piepulcinātas vēl jaunas. Turpat puse tautas vispār neaizgāja uz vēlēšanām, apzinoties savu nespēju kaut ko grozīt šajā valstī, kur vecie stādi salikti jaunos podos.
Neskatoties uz visu, mēs uzskatām, ka pesimismam un apātijai nav vietas un Latvijas valsts ir atgūstama. Mums ir jāpulcējas kopīgai cīņai pret Tumsas varu, jāizveido sava nacionālā kustība, kura aptvertu visus patiesi nacionāli domājošus cilvēkus. Mums jāizveido savs Tautas parlaments, jāizvirza savs Tautas prezidents un sava Gaismas, nevis „Ēnu”, valdība.
Kodols šādai kustībai jau ir izveidots un tā ir sabiedriskā organizācija Nacionālā Apvienība.
Aicinām visus Latvijas patriotus apvienoties vienotā spēkā par nacionālas un demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu.


Nacionālās Apvienības valde
2006.gada 11.novembrī.
Mūsu elektroniskā adrese: na9@inbox.lv
Telefona numuri saziņai: 7581254; 26383434





Godātie domubiedri!



    Šis materiāls ir pamats mūsuprāt lielākās un ietekmīgākās sabiedriskās organizācijas tapšanai Latvijā.
    Sasniedzot pietiekamu kapacitāti, no tās izlases veidā tiks izveidota arī politiska organizācija, kuras uzdevums būs statūtos minētos mērķus īstenot. Arī tad sabiedriskā organizācija turpinās pastāvēt tai līdzās, kā augsne sekmīgai attīstībai un pastāvīgai atjaunotnei.
    Mūsu kopējais galvenais mērķis ir tiesiska 18. novembra Latvijas valsts atjaunošana, kādas mums vēl joprojām nav. Vienīgi tā būs iespējams izvairīties no jau sagatavotās lēnās, bet neizbēgamās mūsu tautas un valsts bojāejas.
Citādi var gadīties, ka vēlāk ''tur augšā'' mums būs kauns par to, kas netika izdarīts ''te apakšā''.
    Lūdzam katru NA piedāvātās uzskaites kartītes un iesnieguma formu aizpildījušos dalībniekus nodot tās personīgi tam, kas tās iedevis, bet viņi savukārt nodos tās tiem, no kā tās saņēmuši. Tāda kārtība vēlama tādēļ, lai izvairītos no iespējamas šo dokumentu ''pazušanas'', kā dažkārt ir gadījies sūtot pa pastu. Arī tādēļ, ka tā būs iespējams šo procesu kontrolēt, atklāt varbūtējas ''noplūdes'' un tās novērst. Lūdzam arī katru NA dalībnieku paturēt vismaz vienu neaizpildītu šo dokumentu formu, lai varētu tās pavairot un piedāvāt arī citiem potenciāliem NA dalībniekiem, tā palielinot kopējo NA dalībnieku skaitu arvien plašākā mērogā.
    Mūsuprāt NA dalībniekiem iespējami drīzākā laikā ir jābūt visās Latvijas, pat vismazākajās administratīvajās teritorijās un to pašvaldībās jāiegūst noteicošu stāvokli. Šo procesu pamatoti var dēvēt par Latvijas otrajām brīvības cīņām.
    Patiesu brīvību neviena tauta nav atguvusi bez cīņas ar tiem, kas to atņēmuši, jo savu varu tie labprātīgi nekad neatdod.
    Tā bija Latvijas pirmo brīvības cīņu laikā un tā būs arī tagad. Tikai šoreiz šī cīņa jāizcīna nevis ar ieročiem, bet ar mierīgiem, tomēr ne mazāk iedarbīgiem līdzekļiem, demokrātiskā ceļā. Arī šoreiz, tāpat kā toreiz, šīs cīņas iznākumu izšķirs nevis ieroču daudzums, bet pašu cīnītāju nelokāma pārliecība un ticība uzvarai. Tā pieaugs, palielinoties NA dalībnieku skaitam visā Latvijā. Ja mēs patiesi to gribēsim, tad arī varēsim.
    Sveicam visus esošos un topošos NA dalībniekus mūsu valsts
88. gadskārtā un lai mums veicas!



14.11.2006.
S/O Nacionālā apvienība valde    


S/O Nacionālā apvienība ierosinātā UN PILSOŅU KONGRESA ATBALSTĪTĀ
LATVIJAS TAUTAS APTAUJA PAR LIKUMĪGAS VALSTS VARAS ATJAUNOŠANU



   Pašreizējās Latvijas Saeimas un valdības darbība ir klaji pretvalstiska. To pierāda nesen Saeimā ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņemtais lēmums par valdības, pēc Krievijas pasūtījuma sagatavotā un Maskavā parakstītā jauna "Latvijas un Krievijas robežlīguma" ratifikāciju.
   Tas ir būtisks Satversmes 3. un 77. pantu pārkāpums, kas paredz nevien atteikšanos no juridiski joprojām spēkā esošā 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līguma – vienīgā valsts dokumenta, kas apliecina likumīgās 18. novembra Latvijas Republikas tiesisko pēctecību mūsdienās, bet, pēc būtības, nozīmē arī Latvijas okupācijas, aneksijas un ar to saistītā genocīda atzīšanu par "nebijušu", ar visām no tā izrietošām sekām (!)

   Pašreizējā valsts vara ir pārrēķinājusies, cerot, ka Latvijas tauta, kurai, saskaņā ar Satversmes pamatprincipu, pieder suverenā vara valstī, pacietīs arī šo savas tautas un valsts bezprecedenta nodevības aktu un to piedos.

   Mēs, Latvijas Republikas pilsoņi līdz valsts okupācijai un to pēcnācēji, t.i. Latvijas tauta, prasām:


   Tas novestu pie likumīgas valsts varas atjaunošanas Latvijā uz 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības pamata.


Nr.Vārds, uzvārdsPersonas kodsPasta adrese, telefonsParaksts
1
2
3
4
5
Turpinājums lapas otrā pusē
Nr.Vārds, uzvārdsPersonas kodsPasta adrese, telefonsParaksts
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
32
33
34
35
Reģistrators: ____________________________________________________________
paraksts, tā atšifrējums datums





Projekts

INFORMĀCIJA PAR “NACIONĀLĀS APVIENĪBAS” IECERĒTO UN PILSOŅU KONGRESA ATBALSTĪTO PARAKSTU VĀKŠANU

Parakstu vākšana notiks visās Latvijas Republikas pilsētu un lauku rajonu Pilsoņu Komitejās vai to norādītās vietās un laikā, aptaujājamiem pilsoņiem līdzi ņemot Pilsoņu apliecības vai pasi. Sekmīgai aptaujas norisei veicami īpaši drošības pasākumi.

Parakstus vāks Latvijas Pilsoņu Komitejas (turpmāk PK) un s/o “Nacionālā apvienība” (turpmāk NA) darbinieki vai to izvēlēti brīvprātīgie.

Parakstu vācējiem tiks izsniegtas PK un NA apstiprinātas darba apliecības ar vārdu, uzvārdu un personas kodu.

Veicot aptauju, apliecības uzrādāmas aptaujājamiem pilsoņiem.

Paraksti tiks vākti uz tam paredzētām veidlapām, ar parakstītājiem piedāvāto aptaujas tekstu. Arī tām jābūt apstiprinātām un reģistrētām.

Ja aptaujājamiem pilsoņiem rodas aizdomas par aptaujātāja atbilstību šim darbam, piem., par apliecības vai veidlapas viltojumu, jāpieraksta attiecīgās personas apliecībā minētie dati un par tiem jāziņo vietējās PK vai NA amatpersonām apstākļu noskaidrošanai.
Ja aizdomas izrādīsies pamatotas, viltotie dokumenti tiks atņemti un veikti citi pasākumi, kas nepieļaus attiecīgās personas turpmāko darbību aptaujā.

Parakstu vācējiem personu ierakstus veidlapā jāpārbauda pēc pases, jo viņi ir atbildīgi par ierakstu patiesumu.

Ja parakstītāji kategoriski nevēlas izpaust savu personas kodu, parakstu vācējs var parakstu pieņemt, pārbaudot pēc pases pārējos personas datus.

Aptaujas laikā parakstītāju personas dati netiks izpausti. Par to atbildīgi tie aptaujas darbinieki, kuru rīcībā šie dati atrodas. Publicējams vienīgi savākto parakstu skaits.

Aptaujas norisi (parakstu vākšanu) vadīs un kontrolēs PK un NA amatpersonas.

Aptaujas darbu kopumā vadīs un kontrolēs Pilsoņu Kongress un s/o “Nacionālā apvienība”.

Aptaujājami visi Latvijas Republikas (turpmāk LR) pavalstnieki pēc stāvokļa uz LR okupācijas brīdi — 1940. gada 17. jūniju, kā arī viņu pēcnācēji.

Lielā darba apjoma un ierobežoto iespēju dēļ aptaujai termiņš nav noteikts. Vēlams būtu to pabeigt līdz LR 90. gadadienai. Svarīgi arī, lai ievērojams parakstu skaits tiktu savākts līdz 2007. gada rudenim, kas ļautu Pilsoņu Kongresam nosūtīt ietekmīgu brīdinājumu Krievijas Valsts domei par līdzdalību genocīdā pret latviešu tautu, ja tā ratificētu jaunu “Latvijas-Krievijas robežlīgumu.
Aptaujas rīkotāji rēķinās ar iespējamu pašreizējās valsts varas pretdarbību vai pat pret parakstītājiem vērstām sankcijām. Par tādiem gadījumiem operatīvi jāziņo vietējās PK vai NA amatpersonām, kuru pienākums ir panākt to nekavējošu publicēšanu.

Ja aptaujājamais tomēr nevēlas parakstīties, baidoties no represijām, parakstu vācējam jāpaskaidro, ka bailēm nav pamata, jo savākto parakstu skaits noteikti būs ievērojams, kas praktiski izslēdz iespēju pret parakstītājiem vērsties ar represijām. Ja arī tas nelīdz, nevajag neko pārmest vai izrādīt nicinošu attieksmi, bet jālūdz atļauja tikties vēlreiz, kad bailes būs zudušas, redzot citu pilsoņu aktivitāti parakstu vākšanas kampaņā.

Ja aptaujājamais nevēlas parakstīties politisku motīvu dēļ, arī tad nedrīkst izrādīt nicinošu attieksmi, kaut arī atkārtotas tikšanās nebūs.

Aptaujas darbs veicams plānveidīgi, bez liekas steigas un ļoti korekti visos gadījumos, jo no šī darba veicēju politiskās izglītotības un uzvedības aptaujājamie spriedīs par PK un NA kopumā.

Aptaujas darbs nav materiāli atalgots. Tas neizslēdz iespēju kompensēt aptaujas veicējiem šajā darbā izdotos personīgos līdzekļus vai viņus prēmēt par salīdzinoši labākiem darba rezultātiem no speciāli šim nolūkam saziedotiem līdzekļiem, kurus pārvaldīs aptaujas rīkotāji, kas paši tos nesaņems. Informācija par ziedojumu saņemšanu un izlietošanu tiks publicēta. Ja ziedotāji vēlēsies palikt anonīmi, informācija par tiem netiks izpausta.

Sekmīgai aptaujas norisei vajadzīga pietiekama publicitāte. Tāpēc aptaujas laikā nepieciešams no šim nolūkam speciāli saziedotiem līdzekļiem izdot īpašu periodisku izdevumu, piem., mēnešrakstu vai biļetenu, kurā tiktu publicēti aktuālākie aptaujas darba jautājumi:
   • jaunākā informācija par aptaujas norisi un rezultātiem, atzīmējot arī izcilākos panākumus un to sasniedzējus;
   • konstatētas iespējamās nepilnības vai kļūdas un dots padoms to novēršanai;
   • konstatēti pašreizējās varas nelikumīgie pretdarbības vai sankciju lietošanas gadījumi pret parakstītājiem un dots to publisks atmaskojums;
   • dots preventīvs atspēkojums paredzamajai aptaujas nomelnošanas kampaņai pašreizējās varas kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos;
   • sniegta informācija par saņemtajiem ziedojumiem un to izlietojumu.

Izdevuma izplatītāji būs paši aptaujas darbinieki. Tas neizslēdz iespēju panākt šīs informācijas publicēšanu citos plašsaziņas līdzekļos.

Aptaujas rīkotāji ir pārliecināti, ka katrs LR pilsonis par savu parakstu šajā aptaujā varēs lepoties, jo būs palīdzējis atjaunot likumīgu valsts varu Latvijā, kas neapšaubāmi būs izcils vēsturisks notikums.

LR Pilsoņu Kongresa priekšsēdētāja p. i. ____________________

S/o “Nacionālā apvienība” Valdes priekšsēdētājs Valdis Šteins



Rīgā 10.09.07






INFORMĀCIJA

PAR LATVIJAS TAUTAS APTAUJU LIKUMĪGAS VARAS ATJAUNOŠANAI


    Izrādās, ka pašreizējās valsts varas radītās "demokrātijas" apstākļos, Latvijas tautai būtiski nozīmīgu aptauju sarīkot demokrātiskā ceļā nav iespējams un tādēļ tā nevarēs notikt.
    Par to liecina tās likumīgā rīkotāja Latvijas Pilsoņu Kongreso vadības nespēja (labākajā gadījumā), vai nevēlēšanās pārvarēt pašreizējās valsts varas organizēto, slēpto pretdarbību šīs aptaujas sekmīgas norises nodrošināšanai.

    Šajā Latvijas, kā neatkarīgas valsts, dziļā politiskas un ekonomiskas krīzes situācijā, aicinām visus LR pilsoņus, kuriem ir pieņemams aptaujas izvirzītais mērķis, apvienoties tās ierosinātājā s/o "Nacionālā apvienība" - vienīgā neatkarīgā, tomēr oficiāli reģistrētā, Latvijas tautas un valsts intereses nelokāmi aizstāvošā organizācijā, lai tās ietekmē mainītos apstākļos rastu drošākuiespēju likumīgas valsts varas atjaunošanai.
    Informācija par jaunu s/o NA dalībnieku uzņemšanu rodama mūsu mājas lapas IV nodaļā.

25.10.07
s/o "Nacionālā apvienība" Valde





INFORMĀCIJA


PAR LATVIJAS TAUTAS APTAUJU LIKUMĪGAS VALSTS VARAS ATJAUNOŠANAI

Kāpēc neizdevās s/o “Nacionālā apvienība” un Pilsoņu kongresa Rīcības komitejas sadarbība


Valdes viedoklis

Kāpēc tieši 2007. gadā Pilsoņu kongresam bija tik svarīgi teikt savu vārdu.


   2006. gada beigās – 2007. gada sākumā Latvijā skaidri iezīmējās konstitucionālā krīze jeb “Lienošais apvērsums” – kļuva skaidrs, ka pie varas esošie drīzumā gatavojas atdāvināt Krievijai Abreni, kas nozīmē kliedzošu LR Satversmes pārkāpumu un to, ka Latvija nepastāv uz to, ka Krievijai jāatzīst okupācijas fakts.
Spriežot par darāmo, s/o “Nacionālā apvienībā” tika nolemts, ka tieši LR Pilsoņu kongress ir tas, kas var dot spēcīgu pretsparu šiem varnešu centieniem. Tika nolemts sekmēt PK darbības atsākšanu.

Kontaktu dibināšana, sadarbības sākums.


   Ļoti lēni sekmējās NA kontaktu nodibināšana ar PK vadību, vispirms jau PK priekšsēdētāja vietas izpildītāju Edgaru Alksni. Beidzot (pēc vairākiem mēnešiem!) NA biedram Z. Strīķim izdevās pierunāt E. Alksni atnākt uz NA sanāksmi. Tika nolemts atdzīvināt PK darbību.
   Sākās PK delegātu apzināšanas darbs, vispirms vēstules sagatavošana visiem PK delegātiem ar aicinājumu atsākt darboties PK. NA biedri uzskatīja, ka tiem delegātiem, kas vairs nespēj vai nevēlas darboties, jānoliek pilnvaras, lai varētu gūt skaidrību par Pilsoņu kongresa kvoruma iespējamību un lemt par tālāku rīcību. Nacionālā apvienība izstrādāja PK Rīcības grupai šādu dokumentu – vēstules tekstu. Vēlāk uzzinājām, ka PK Rīcības komiteja vēstules PK delegātiem izsūtījusi, bet no teksta svītrots svarīgais moments par pilnvaru nolikšanas iespēju.
   MĒRĶIS – SASAUKT DARBOTIES SPĒJĪGU PILSOŅU KONGRESU, KURĀ IR KVORUMS, – JAU NO PAŠA SĀKUMA KĻUVA APŠAUBĀMS.

   Turpmākā NA un PK Rīcības komitejas darbība norisinājās paralēli – atsevišķi, kaut gan mūsu skatījumā būtu loģiski, kas Latvijas patrioti, kuriem ir viens mērķis – 1918. gada 18. novembra Latvijas tiesiskās pēctecības atjaunošana – sanāk un spriež par darāmo kopā. Tā nenotika. Otrdienās tikāmies mēs, s/o NA biedri, bet ceturtdienās tajās pašās telpās – PK Rīcības Komiteja: Valdis Šteins, Zigurds Strīķis, Aksels Kaimiņš, Visvaldis Brinkmanis, Edgars Alksnis. V. Šteins un Z. Strīķis piedalījās abās sanāksmēs.

Pilsoņu kongresa delegātu konference 24. martā.


   Ar tiem delegātiem, kuri atsaucās minētajām vēstulēm, tika nolemts rīkot konferenci. Tās sagatavošanas procesā NA biedri akcentēja vairākus svarīgus momentus, bez kuriem šai konferencei nebūtu vajadzīgās rezonanses. Runa ir par publicitāti – maksas sludinājumiem radio, apmaksātiem laukumiem laikrakstos, visdrīzāk “Latvijas Avīzē”. Apmaksātā laukumā ievietota attiecīga konferences rezolūcija VARĒJA BŪT SKAĻŠ, JURIDISKI PRECĪZS LATVIEŠU TAUTAS “NĒ!” JAUNAJAM LATVIJAS-KRIEVIJAS ROBEŽLĪGUMAM, CEĻAMAIZE LATVIJAS MINISTRU PREZIDENTAM AIGARAM KALVĪTIM, 26. MARTĀ IZBRAUCOT UZ MASKAVU PARAKSTĪT JAUNO ROBEŽLĪGUMU.
Taču šāds skaļš NĒ! publiski neizskanēja. 24. marta konferencē piedalījās 35 no 150 PK delegātiem. Vispārējās frāzēs tika nolemts atsākt LR Pilsoņu kongresa darbību. Konferences dokumenti, izņemot šo vienu (PAR LATVIJAS REPUBLIKAS PILSOŅU KONGRESA DARBĪBAS ATSĀKŠANU) nav publiski pieejami PK mājas lapā www.pilsonis.lv.
   Konferencē notika arī incidents, kas raksturo PK vadību. Rīcības komitejas pārstāvji Aksels Kaimiņš un Edgars Alksnis bija organizējuši aizsargus, kuri it kā sargāja kārtību un teicās novērst provokatoru iekļūšanu zālē, bet beigās zālē tika ielaisti visi “gaisa jaucēji” (kas pazīstami no citiem nacionāļu saietiem), izņemot pērkonkrustiešus Vili Liniņu, kurš ir arī NA biedrs, un Igoru Šiškinu.

S/o NA ieteiktā tautas aptauja par likumīgas valsts varas atjaunošanu Latvijā
un LR Pilsoņu kongresa vadības tikšanās ar Cēsu puses Latvijas pilsoņiem Cēsīs 23. maijā.


   Aptauju bija iecerēts veikt vietējās Pilsoņu Komitejās, kas ļautu pulcēt izklīdušos biedrus, apzināt tos, kuri šajā bīstamajā politiskajā situācijā grib aktīvi darboties.
   PK Rīcības Komitejā netika pieņemti NA priekšlikumi sekmīgai aptaujas norisei, bet Rīcības komiteja neizstrādāja arī savus noteikumus tik atbildīga pasākuma veikšanai, lai gan tas tika solīts. (NA priekšlikumos bija noteikta parakstu vācēju un PK un NA vadītāju atbildība, tai skaitā, nodrošinoties pret viltojumiem, kā arī reglamentēti tehniski jautājumi).
   Par vietu, kur jāuzsāk aptauja, tika izraudzītas Cēsis. Cēsu sanatorijas Meža skolā sanāca kādi 15 cilvēki, puse – atbraucēji no Rīgas – PK Rīcības komitejas pārstāvji, arī mēs, NA biedri u. c. Valdis Šteins izskaidroja Latvijā notiekošo “lienošo apvērsumu”, tautas aptaujas nozīmi, solīja vērsties pēc atbalsta likumības atjaunošanas procesā pie ārvalstu vēstniecībām, baznīcas.
   Cēsu apriņķa Pilsoņu Komitejas priešēdētājs Bonifacijs Supē un vairāki aizsargi u. c. uzstājoties neizrādīja ne mazāko vēlmi atsākt darboties, neteica nevienu konkrētu priekšlikumu. PK Rīcības komitejas locekļa Valda Šteina secinājums, ka Cēsu apriņķa PK savu darbību ir atsākusi, palika bez seguma.

   Drīz pēc tikšanās Cēsīs kļuva skaidrs, ka Pilsoņu kongresu reanimēt neizdosies. 7. jūlijā ieplānoto kongresu atcēla.

Pēdējais cēliens


   S/o NA biedri – Represēto latviešu zemnieku biedrības (RLZB) biedri – biedri vairākkārt izteica rakstiskus brīdinājumus NA Valdes priekšsēdētājam V. Šteinam, vērojot iedibinātā darba stila nelietderību. Sanāksmēs netika kontrolēta iepriekš pieņemto lēmumu izpilde, bieži vien lēmumi par svarīgiem jautājumiem vispār netika pieņemti, beigās sanāksmes pārvērtās diskusiju klubā.

   Rudenī s/o NA Valdes priekšsēdētājs Valdis Šteins pameta NA līdz ar visiem PK pārstāvjiem, oficiāli nenoliekot NA Valdes priekšēdētāja pilnvaras. Pēdējais moments mums nav saprotams.

Uzskatām, ka noticis tas, ko jau 1994. gadā prognozēja Vilis Liniņš (avīze “Mūsu zeme”, 15. 08. 1994.)

     Atklāta vēstule

   Kongresa un Komitejas vadītāji, ir notikusi atklāta, smaga Latvijas valsts un latviešu tautas nodevība: Maskavā 30. aprīlī tika parakstīti viltus Saeimas un tās valdības nodevēju pieņemtie līgumi, kas jau ir stājušies spēkā un darbojas. Tā pati nodevēju kliķe ir pieņēmusi Latvijas valsts un latviešu tautas iznīcinošu “pilsonības likumu”. Bet kur ir jūsu rīcība un pretdarbība? Neskatoties uz dažu kongresa delegātu pieprasījumiem, šai nodevībai aktīvi pretdarboties, jūs klusējat.
   Jūsu pīkstieni “Pavalstniekā” tikai parāda jūsu bezdarbību un nodevību. Arī agrāk Pilsoņu kongress un tā Komiteja parasti pieņēma dažas labas rezolūcijas un lēmumus, bet nekad nerūpējās par to izpildi. Laikam tie bija domāti tikai tautas muļķošanai.
   Vai jūs neatgādināt “papīru žurkas”, kas paši saraksta papīrus, tos pamudžina taukainos pirkstos un tad pašas apēd? Vai tā nav? …
   Vai nav smieklīgi un pat pretīgi lasīt “Pavalstnieka” Nr. 27., 28, ka Latvijas Komiteja savu attieksmi pret TB un LNNK kopīgo likumprojektu (laikam domāts pilsonības likumprojekts) izteiks jūlija mēneša laikā. Diemžēl. nav rakstīts, kurā gadā…! Un tas ir viss!
   Tad jāsaka kungi, šajās tautas vēlētās iestādēs neaizņemiet vietas, bet atdodiet citiem, darbīgākiem! Bet, ja tādu tur nav, tad paziņojiet tautai un likvidējieties. Tad tauta meklēs un atradīs citus ceļus, kā aizstāvēt savu valsti, savu tautu, savu ģimeni un sētu!
   Kompartijas “gaišo spēku” ieteiktās parlamentārās cīņas metodes tautai ir atņēmušas jau veselus 4 cīņas gadus un apmēram 30-50 tūkstošu latviešu dzīvību. Vai arī šeit nav pieliktas jūsu, labākā gadījumā, netīrās, bezdarbīgās rokas un saputrotās smadzenes?
   Ja LNNK, LC un citas viltus Saeimas frakcijas ir atklāti nostājušās uz Latvijas valsts un latviešu tautas iznīcināšanas ceļa, tad kāda loma ir atvēlēta Pilsoņu kongresam un tā Komitejai?
   Latviešu tautas un Latvijas valsts glābšana no iznīcināšanas ir drosmīgu, gudru politiķu un cīnītāju darba lauks. Gļēvuļiem un neizlēmīgiem tur nav ko darīt. Lūdzu, noejiet malā un nejauciet gaisu…!
   Vācijā, Ķīlē, 1994. gada 29. jūlijā.
V. Liniņš



S/o NA uzskata:


   2007. gada pavasarī letarģiskā miegā iegrimušajam LR Pilsoņu kongresam bija dota, mūsu skatījumā, pēdējā iespēja atmosties un atnest 4. atmodu Latvijas valstī, atgriežoties pie ideāliem, ar kuriem tauta gāja uz barikādēm. Pilsoņu kongress šajā atbildīgajā brīdī sevi darbībā nav pierādījis. Tā vietā “4. atmodu” sakās atnesuši sorosieši.
   Secinām:
   LR PILSOŅU KONGRESS IR BUTAFORIJA, KURŠ AR SAVU JURIDISKO PASTĀVĒŠANU MALDINA SABIEDRĪBU. TAJĀ NAV IESPĒJAMS KVORUMS. TAS NAV SPĒJĪGS DARBOTIES, NAV LEMTSPĒJĪGS. PK VADĪBAS UZDEVUMS BIJA UN IR NEITRALIZĒT LATVIJAS PATRIOTUS, IMITĒT DARBĪBU.
   Šādā situācijā esam spiesti norobežoties no jebkādām LR PK aktivitātēm, tai skaitā, no mūsu pašu ierosinātās, kopīgi ar PK veicamās Latvijas tautas aptaujas par likumīgas valsts varas atjaunošanu Latvijā.
   Šajā Latvijas, kā neatkarīgas valsts, dziļā politiskas un ekonomiskas krīzes situācijā, aicinām visus LR pilsoņus, kuriem ir pieņemams aptaujas izvirzītais mērķis, apvienoties tās ierosinātājā s/o Nacionālā apvienība – vienīgā neatkarīgā, tomēr oficiāli reģistrētā, Latvijas tautas un valsts nacionālās intereses nelokāmi aizstāvošā organizācijā, lai tās ietekmē mainītos apstākļos rastu drošāku iespēju likumīgas valsts varas atjaunošanai.
   Informācija par jaunu s/o NA dalībnieku uzņemšanu rodama mūsu mājas lapas IV nodaļā.

   S/o “Nacionālā apvienība” Valde

   2007. gada 7. novembrī




LR Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim
LR Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim
Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai

ATKLĀTA VĒSTULE

sakarā ar A. Kalvīša vadītās valdības lēmumu piešķirt 32 milj. Ls un 14 nekustamos īpašumus Latvijas ebreju kopienai kā kompensāciju par okupācijas laikā bojā gājušiem īpašumiem


Latvija nevar atbildēt par trešo valstu (okupētājvalstu Vācijas un Krievijas) pastrādātajiem noziegumiem.
Arī ņemot vērā, ka

uzskatām par neiespējamu izskatīt kompensācijas lietu Latvijas ebreju kopienai – viņu “taisnīguma atjaunošanas prasības” – līdz brīdim, kad tiks atjaunots taisnīgums attiecībā pret latviešu tautu: atjaunota Latvijas valsts tiesiskā pēctecība; panākts latviešu tautai labvēlīgs minēto jautājumu izkārtojums; panākta latviešu tautas kā okupācijas režīmos cietušas un izmirstošas tautas tiesību aizsardzība, ko paredz 1966. gada 16.decembra ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībāmv, izmeklēti PSRS okupācijas režīma noziegumi un saukti pie atbildības to veicēji.
Latviešu tauta nevar uzņemties kolektīvu atbildību par divu okupācijas režīmu pastrādātajiem noziegumiem pret ebrejiem, kā arī pret citām tautībām. Latvijas Republika šajā laikā de facto nepastāvēja un latvieši paši bija okupācijas varu upuri.
Latvijas valsts ļāva atgūt īpašumus denacionalizācijas procesā 90. gadu sākumā. Ebrejiem pirms okupācijas piederošie īpašumi, kas šādā veidā nav atgūti, ir valstij piekrītoša bezsaimnieka manta. Turklāt ebrejiem – bijušās PSRS pilsoņiem un to veidotajām sabiedriskajām organizācijām – nav tiesiska pamata pretendēt uz ebreju – Latvijas Republikas pavalstnieku – īpašumiem.
Latvijā 90. gados noritējusi tiesiski apšaubāma privatizācija, kuras rezultātā vērtīgus īpašumus ieguvuši arī ebreji – bijušie okupētājvalsts PSRS pilsoņi. Ebreju “taisnīguma atjaunošanas prasības” vērtējam kā dubultu izspiešanu, jo īpaši tāpēc, ka Vācija ebrejiem visus zaudējumus jau kompensējusi.
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir nepamatoti atvainojusies latviešu tautas vārdā ebrejiem par svešu varu noziedzīgajiem nodarījumiem Latvijas teritorijā.


NACIONĀLĀ APVIENĪBA







GENOCĪDS PRET LATVIEŠU TAUTU

Atklāts aicinājums Latvijas Republikas Saeimas deputātiem un Eiropas Parlamenta deputātiem no Latvijas


Eiropas Savienība gatavojas pieņemt likumu, kas paredz kriminālatbildību par holokausta noliegšanu, pat par šādu vēstures faktu noliegšanu. Mēs, savukārt, vēlamies atgādināt Eiropas Savienībai un Latvijas Saeimai par genocīdu pret latviešu tautu, kas ir smagākais noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma.
1940.gadā, pēc Latvijas valsts okupācijas, PSRS ne tikai ieveda Latvijas teritorijā savu karaspēku, bet arī, pēc neatkarīgas valsts likumīgās varas institūtu sagraušanas, laika gaitā, iepludināja Latvijā simtiem tūkstošu kolonistu – PSRS pilsoņu. Šis 1949.gada Ženēvas Konvencijas par kara upuru aizsardzību 49.panta normu pārkāpums tika izdarīts ar iepriekšēju nolūku – radīt latviešu tautai tādus dzīves apstākļus, kas vērsti uz tās iznīcināšanu. Latvijas pilsoņu masveida slepkavības un deportācijas, minētā kolonistu iepludināšana nepārprotami atbilst genocīda definīcijai 1948.gada Konvencijā par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to.
Konvencijas 4., 5. un 6.pants apliecina Konvenciju ratificējošo valstu (arī PSRS) apņēmību veikt starptautisku izmeklēšanu, sodīt starptautiskā tribunālā vainīgos par genocīda plānošanu, organizēšanu un izdarīšanu.
Atgādināsim, ka, jau bez minētajiem noziegumiem, atbilstoši Konvencijas 2. un 3. panta būtībai, genocīds ir arī:
- privātīpašuma un izveidojušos tautsaimniecības struktūru iznīcināšana,
svešas pilsonības, ideoloģijas un valodas uzspiešana,
tautas garīgo spēku, kultūras, morāles, valodas un nacionālās pašapziņas graušana,
- tādu apstākļu radīšana, kuri veicina nacionālās identitātes zaudēšanu jauktajās ģimenēs, un apzināta pamatnācijas ģimeņu dzīves apstākļu pasliktināšana,
noziedzīga Latvijas dabas bagātības izlaupīšana un apkārtējās vides sagandēšana,
- 1949. gada Ženēvas Konvencijas 51.panta pārkāpums bija Latvijas jauniešu iesaukšana obligātā karadienestā okupācijas armijā,
- 1949. gada Ženēvas Konvencijas 51.panta pārkāpums ir Latvijas Republikas pilsonības piešķiršana kolonistiem,
- 1949. gada Ženēvas Konvencijas 51.panta pārkāpums ir LR pilsoņu un valsts īpašumu izpārdošana kolonistiem.
Šo noziedzīgo, pusgadsimtu ilgo darbību rezultātā latviešu īpatsvars Latvijas teritorijā, neskaitot anektēto Abrenes novadu, ir sarucis no gandrīz 80% līdz turpat 50%.
Lūdzam izstrādāt un pieņemt likumu par kriminālatbildību par Genocīda pret latviešu tautu noliegšanu, ka šāda noliegšana ir krimināli sodāma un ārvalstnieki - nepilsoņi, kuri to noliedz, ir izraidāmi no Latvijas valsts.
Nacionālās Apvienības pilnvarojumā
Valdes priekšsēdētājs Dr. Valdis Šteins
2007. gada 16. janvārī



Saeimas deputātiem
Atklātais AICINĀJUMS nepieļaut jauna robežlīguma parakstīšanu ar Krieviju


Saeimas Ārlietu komisija likumdošanas iniciatīvas kārtībā ir iesniegusi likumprojektu par: „Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu”.
Godātie deputāti,
Vai esat gatavi uzdāvināt Krievijai daļu no Latvijas? Vai esat ar mieru nostāties Krievijas pusē? Vai esat ar mieru veikt antikonstitucionālu aktu?

Gribam jums atgādināt, ka visi likumi, fakti un argumenti, pat konstitūcija ir pret šādu rīcību:
1. Konstitucionālie argumenti. Latvijas Satversmes 3.pants norāda, ka „Latvijas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.
Pirmkārt, robežas ir noteiktas un nav neviena starptautiski atzīta robežu grozījuma. Un šajās robežās atrodas Abrenes novads.
Otrkārt, Saeima nedrīkst pārkāpt šo Satversmes 3.pantu, Gadījumā, ja Saeima to izdara, tā būs veikusi antikonstitucionālu juridisku aktu. Ja Saeima pārkāpj valsts konstitūciju, veic antikonstitucionālas darbības, tad Valsts prezidentam ir jāierosina Saeimas atlaišana.

2. Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumi. Izskanējušas dažādas manipulācijas ar LR Augstākās Padomes (AP) vārdu, kura jau 1990.gadā esot atdevusi Abrenes novadu Krievijai, kas ir klaji meli.
Pirmkārt, AP 1990.gada 4.maija deklarācija balstās uz 1920.gada Miera līgumu.
Otrkārt, LR AP 1992. gada 22. janvārī pieņēma speciālu lēmumu „Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”.
Treškārt, ar Administratīvi teritoriālās reformas komisijas vadītāja Dr. Valda Šteina rīkojumu 1992.gadā tika izdota Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma karte, kurā ABRENES novads atrodas Latvijas robežās, bet iezīmēta kā „teritorija, kuru LR Augstākā Padome ar 1992.gada 22.janvāra lēmumu atzina par nelikumīgi anektētu.” A.Kalvīša vadītās valdības centieni uzdāvināt Krievijai Abrenes novadu, balstoties uz LR AP lēmumiem, ir klajā pretrunā gan ar LR AP darbības garu, gan ar tās pieņemtajiem likumiem un lēmumiem. 1993.gadā, kad LR AP vairs neeksistēja, bet Latvijā valdīja pirmā Jaunā Saeima, tad Latvijas valsts robežās Abrenes novadu vairs neredzam, tas atrodas Krievijā, bet novads vismaz iezīmēts kā anektēts. Šodien veikalos nopērkamajās Latvijas kartēs novads ir pazudis pavisam, vienīgi zem uzraksta Pitalova iekavās ierakstīts „Abrene”.

3. Vēsturiskie argumenti. Pēdējā gada laikā presē parādījušies raksti par vēsturi, kuri noliedz Abrenes novada vēsturisko piederību Latvijai. Pārsvarā tie ir nespeciālistu spriedelējumi par lietām, kuras viņi nepārzina. Ir arī otra kategorija, tie saucamie „galma vēsturnieki”, kuri pamatos jebkuru politiķu pasūtījumu. Ja vajag, tad paziņos pat to, ka Abrenes jeb Pie-Tālavas valstī [kādu laiku tā bija Tālavas pavalsts] nav dzīvojuši balti, bet slāvi, kuri gan faktiski tur ieradās „tikai” daudzus tūkstošus gadus vēlāk. Baltu tautas šīs teritorijas bija apdzīvojušas jau apmēram 11000 gadus agrāk.
To, ka slāvi tagadējās Krievijas teritorijā no Karpatu reģiona ieradās daudzus tūkstošus gadus vēlāk [tikai mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša otrā pusē], atzīst jebkurš krievu vēsturnieks, pat jau no cara laikiem.
Abrenes [Obrenes] novadu apdzīvoja baltu tautas - obri un letgaļi. Aiz Abrenes jeb Pie-Tālavas uz austrumiem atradās letgaļu karaļvalsts Pliskava [slāvi, iekarojot un kolonizējot šo teritoriju, vēlākā laikā uzcēla Jauno pilsētu jeb Novgorodu un jau savu cietoksni Pleskavā, kuru sāka dēvēt par Pskovu], aiz tās tālāk uz austrumiem dzīvoja Lūgas letgaļi, Lādogas letgaļi, Anakes letgaļi un tā līdz Baltai jūrai. Pierādījumus un apstiprinājumu šiem faktiem jūs atradīsiet daudzajos krievu un latviešu neatkarīgo vēsturnieku pētījumos.

4.Starptautisko tiesību un aneksijas neatzīšanas argumenti. Daudzas valstis nekad nav atzinušas Latvijas okupāciju un aneksiju. Neviena valsts nav izteikusies vai izdevusi dokumentu, ka Abrenes novada okupāciju tā atzīst, bet pārējās Latvijas neatzīst. Starptautiskā neatzīšana ir attiecināma uz tādu Latviju un tādās robežās, kādās tā bija uz okupācijas brīdi 1940.gadā. Krievija šobrīd ir vienpusēji noteikusi savu ārējo robežu.

5. ASV palīdzība. ASV nekad nav atzinusi Latvijas okupāciju un aneksiju un, līdz ar to, nekad nav atzinusi Abrenes novada aneksiju. ASV ir atzinusi savas kļūdas un ASV prezidents Dž. Bušs skaidri un gaiši pateica, ka nekādas Jaltas vairāk neatkārtosies, tātad, vairāk nekādas aizmuguriskas vienošanās ar Krieviju. A.Kalvīša valdība pilnīgi pretēji tulko ASV prezidenta Dž. Buša vēlmi palīdzēt sakārtot robežlīgumu ar Krieviju. ASV prezidents pauda nožēlu par Rietumu demokrātiju kapitulāciju totalitārā komunistiskā režīma priekšā, noslēdzot  Jaltas līgumu. Lai gan ASV prezidents atzina, ka Jaltas vienošanās bijusi kļūda un tās turpinājums nav iespējams, tomēr Latvijas valdība to turpina.
Ja Latvijas valdība grib uzdāvināt daļu no Latvijas Krievijai, vai arī Saeimas deputāti nebūs atbildīgi savu stratēģisko partneru priekšā par šādu politiku? Kā valdība un parlamentārieši varēs skatīties sacīs saviem atbalstītājiem ASV, Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Norvēģijā, Islandē, Dānijā? Kāpēc Latvijas valdība darbojas faktiski Krievijas interesēs pret ASV stingro Latvijas aneksijas neatzīšanas politiku? Eiropas Savienība arī nepieprasa šādu dāvanu.

6. Latvijas valsts atjaunošana. Protams, parakstot šādu robežlīgumu, akceptējot Molotova-Ribentropa paktu, tiek attālināta pilnīga Latvijas valsts atjaunošana tās de jure robežās. Pēc šāda līguma parakstīšanas būs daudz grūtāk cīnīties par Abrenes novada atdošanu Latvijai. Daudzi „galma politiķi un žurnālisti” runā un raksta par Latvijas teritoriālajām prasībām pret Krieviju, bet aneksijas pārtraukšana pēc savas būtības un starptautiskajām tiesībām nav teritoriāla prasība. Jautājums ir par Latvijas valsts atjaunošanu starptautiski noteiktās robežās, pārtraucot aneksiju.

7. Ekonomiskie argumenti. Neviens no politiķu un „galma žurnālistu” apdziedātiem ekonomiskiem labumiem, parakstot robežlīgumu, neiztur kritiku. Varētu padomāt, ka parakstot jaunu robežlīgumu, ne tikai naftas vads būs pilns, bet no Krievijas tecēs zelta straumes. Faktiski de jure spēkā esošais 1920.gada Miera līgums nav traucējis krievu uzņēmējiem uzpirkt tūkstošiem hektāru zemes, pusi Jūrmalas, atvērt vai pārpirkt bankas, viesnīcas, ostas, milzu skaitu namīpašumu, atvērt milzu skaitā firmas, pārdot savas automašīnas un citu tehniku. Šo uzskaitījumu varētu turpināt ilgi. No otras, jeb Latvijas puses – nav problēmu latviešiem uzsākt uzņēmējdarbību Krievijā. Latvijas bankas ir atvērušas savas filiāles, daudzi latvieši brauc peļņā uz Krieviju kā menedžeri līdzās zviedru menedžeriem [pēc kuriem arī ir liels pieprasījums Krievijā]. Tikai valdības nav spējušas 17 gadu laikā sakārtot ekonomiskos nolīgumus, birokrātiskos jautājumus par muitu, tarifiem, nodokļiem, robežas šķērsošanu. Desmitiem kilometru garās automašīnu rindas pie robežas nekādi nav saistāmas ar to, vai automašīnas stāv pirms vai pēc Abrenes, tā ir vienkārši valdības neizdarība.
Jaunā robežlīguma noslēgšanu saistīt ar ekonomisko uzplaukumu valstī ir vienkārši tukša propaganda un tautas maldināšana.

8. Vietējie iedzīvotāji - abrenieši. Viens no padomju propagandas vadošajiem saukļiem ir: „Kam jums tie Pitalovas krievi vajadzīgi!”.
Pirmkārt, tas nav etnisks jautājums, bet valsts atjaunošanas jautājums.
Otrkārt, nekur tik spilgti neizpaudās genocīds pret latviešiem kā Abrenes un Asvejas novados. Jau nosakot 1920.gada robežu, diemžēl, daudz latviešu palika Krievijas pusē [Asveja un citi apvidi] un par to mums „jāpateicas” brīvās Latvijas politiķiem. Pagājušā gadsimta 30-jos gados tās teritorijas tika burtiski iztīrītas no latviešiem. Pēc Otrā Pasaules kara tas pats turpinājās okupētās Abrenes novadā, latvieši izsūtīti un kolonisti nometināti. Šobrīd daudzi latviešu zemnieki, namīpašnieki ir palikuši bez saviem īpašumiem un vēlas tos atgūt un atgriezties savās mājās.
Treškārt, daži statistiķi atsaucas un manipulē ar cara laika tautas skaitīšanas datiem par mazo latviešu skaitu. Šī teritorija, tiešām, ilgāku laiku kā pārējā Latvijas daļa bija zem krievu jūga un jāņem vērā, ka cara laikā tur tika realizēta aktīva rusifikācijas programma. Jāņem vērā arī, ka šajās teritorijās latvieši lielā skaitā bija pareizticīgie un, tā kā tautas skaitīšanā iedzīvotājus reģistrēja pēc ticības, nevis tautības, pareizticīgos latviešus pieskaitīja pie krieviem.
Ceturtkārt, ja mēs sāksim vadīties no tā, kurā vietā un cik daudz ir krievu, tad jau Latvijai vajadzētu atteikties no Daugavpils, Zilupes, Krāslavas, Medumiem, Kaplavas un daudzām citām vietām.

9. Steidzamības un slepenības argumenti.
Jaunais robežlīgums no tā sagatavošanas 1997. gadā līdz pat pagājušā gada pavasarim bija slepens un tagad tas tiek „dzīts” cauri par katru cenu. Publicējot sev vēlamas intervijas ar savu struktūru cilvēkiem vai tiem, kuri neizprot situāciju, zemnieku vārdiem sakot, tiek sagatavota augsne. Visi propagandas līdzekļi tiek laisti darbā, valdība ir gatava pat bloķēties ar Interfrontes deputātiem, lai varētu iepriecināt Krieviju ar jauno robežlīgumu. Rodas jautājumi – kāpēc jāparaksta jauns robežlīgums, kas aiz visa tā stāv, kā pasūtījums tas ir, vai valstī nav sācies lienošais apvērsums? Šos jautājumus mēs lūdzam deputātus uzdot valdībai.

Ņemot vērā augstāk minēto, mēs gribētu atgādināt visiem deputātiem:

Visiem, kuri būs centušies daļu no Latvijas teritorijas uzdāvināt Krievijai, agri vai vēlu būs jāatbild Dieva, Augstākās Tiesas un Latvijas tautas priekšā par šo nodarījumu valstij un tautai. Latvijas valsts tik un tā tiks atjaunota visā savā lepnumā, jūs variet tikai attālināt tās pilnīgu atjaunošanu.


Nacionālās Apvienības pilnvarojumā

Valdes priekšsēdētājs Dr. Valdis Šteins
2007. gada 23. janvārī






Izmeklēšanas komisija par robežlīgumu ar Krieviju

Latvijas Republikas Saeimas deputātiem

Atklāta vēstule - ierosinājums


Godātie Saeimas deputāti,

Latvijas valdība grib veikt atkārtotu „uzbrukumu” Latvijas Republikas  de jure robežai un ignorēt jau 1920.gada 11.augustā noslēgto Miera Līgumu ar Krieviju.
Jau iepriekšējās valdības bija sagatavojušas un turējušas slepenībā jaunu antikonstitucionālu robežlīgumu ar dziļu vēlmi uzdāvināt daļu no Latvijas teritorijas[Abrenes novadu] Krievijai. Pateicoties tam, ka iejaucās mūsu un citu organizāciju zinātnieki un sabiedriskie darbinieki, dotais dokuments parādījās atklātībā un likās, ka Latvijas valsts nodevība tika novērsta.
Pagājis gads un jaunais robežlīgums atkal tiek „sildīts” valdības slepenajos kambaros. Vērojot no malas, izskatās, ka notiek izmisīgi meklējumi, kā piekrāpt pilsoņus un daļu no viņu īpašuma uzdāvināt Krievijai.  Publiski jau izskanējusi ideja, ka nobalsošanu par pievienošanos ES pasludināt par tautas akceptu jaunai robežai, kas ir absurds un tik baltiem diegiem šūts pārvalks uz pašu kauna traipa, ka neiztur pat pašu galma politiķu kritiku.
Pilnīgi pretēji tiek iztulkota ASV prezidenta Dž. Buša vēlme palīdzēt sakārtot robežlīgumu ar Krieviju, kad viņš skaidri un gaiši pateica, ka nekādas Jaltas vairāk neatkārtosies, tātad, vairāk nekādas aizmuguriskas vienošanās ar Krieviju. ASV prezidents atzina, ka Jaltas vienošanās bijusi kļūda un tās turpinājums nav iespējams. Viņš pauda nožēlu par Rietumu demokrātiju kapitulāciju totalitārā komunistiskā režīma priekšā, noslēdzot  Jaltas līgumu.
Mēs visi skaidri zinām, ka ASV nekad nav atzinusi Latvijas aneksiju un, līdz ar to, tā nekad nav atzinusi okupācijas laikā izdarītos valsts robežu grozījumus. Mums ir pamatotas aizdomas, ka Latvijas valdība neizmanto ASV pasniegto roku palīdzēt atrisināt robežlīgumu, bet darbojas pretējā virzienā.
Mūs uztrauc gan šis fakts, gan slepenība, gan vēlme „apkrāpt” Satversmi, gan vēlme par katru cenu atdot daļu Latvijas Krievijai.
Kādi spēki stāv aiz visa šī antikonstitucionālā akta, vai tā nav Latvijas valsts nodevība!? Ja ir, tad kas ir šīs nodevības īstie organizētāji un izpildītāji no paša sākuma līdz šodienai?
Lai ieviestu skaidrību dotā antikonstitucionālā likuma sagatavošanā, mēs pieprasām izveidot parlamentāru izmeklēšanas komisiju, kas izvērtētu slepeno robežlīguma tapšanu un mēģinājumu uzdāvināt Latvijas teritorijas daļu  Krievijai, izvērtēt šo gadījumu, vai tas nesatur valsts nodevības pazīmes, un ierosināt vainīgo organizatoru un izpildītāju sodīšanu.

Nacionālās Apvienības pilnvarojumā

Valdes priekšsēdētājs Dr. Valdis Šteins
2007. gada 16. janvārī




Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai
Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim
Katram Saeimas deputātam
Latvijas Republikas Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim
Latvijas Republikas ārlietu ministram Artim Pabrikam


Kam pieder Abrenes (Pietālavas) novads


Tikai latviešu tautai! Šo teritoriju kopš Ledus laikmeta beigām kā vienīgie apdzīvoja latgaļi. Tā bija Tālavas ķēniņvalsts province, ko sauca par Pietālavu. Piederīga Tālavai, ko ilgstoši cīņās ap mūsu ēras 900. gadu vairākkārt pakļāva jaunizceptās sklāvu-(slāvu)-krievu tautas, kurām ar mazu laika atstarpi sekoja pareizticīgie popi.
Tad ap 1210. gadu šo novadu iekaroja un pakļāva Romas pāvesta organizētie Eiropas laupītāji – krustneši.
Neiztur nekādu kritiku pasakas, ka Abrenes novads ir krievu-slāvu senās zemes, jo krievu-slāvu tautas ir salīdzinoši jaunas, māklslīgi radītas.
Kā raksta krievu vēsturnieks N. Avenariuss, „Krievija tika taisīta varmācīgi, neatlaidīgi, ļoti sistemātiski un briesmīgi nežēlīgi, izkaujot pirmiedzīvotājus, kuri nebūt nebija senslāvi, bet gan balti, somugri un dažas citas tautas, kuras pēc huņņu iebrukuma nonāca vienveidīgo (pēc ķermeņa uzbūves) eiropeīdu (baltu, somugru) areālā. Tā ka Krievijai nemaz nebija un nevarēja būt savas etniskās bāzes. Krievu tauta tapa taisīta varmācīgi no citu tautu izvarotām sievietēm un verdzenēm. Lai arī kā to noliegtu daži Krievijas gudrinieki, tāda šausminoša aina pavērās seno rakstu, hroniku, arheoloģisko pieminekļu un kapu lauku pētniekiem visā Krievijas impērijas teritorijā, ja vien viņi nav akli un fanātisku aizspriedumu pilni.”
Krievijas taisīšana sākās tika mūsu ēras 850. gadā, kad vikingu konungs Olavs (Ūlavs) pa Ņevu devās uz Lādogas letgaļu zemēm, līdzi paņemdams 200 bijušos kara vergus – skloveņus – laupītājus un slepkavas.
Cita krievu vēsturnieka O. Trubačova atzinums: „Krievu tautu taisīja briesmīgi varmācīgi, despotiski, iznīcinot Austrumeiropiešu ciltis – baltus un somugrus, normāņu vikingu vadībā, kuri bija pirmie krievu kņazi. Kijevas zemes nekad nebija piederējušas veckrievu ciltīm. Nekad nav bijis arī plaši izdaudzināto veckrievu cilšu”.
Līdzīgi raksta Prāgas universitātes slāvu vēsturnieks, arheologs, antropologs, akadēmiķis L. Nīderle: „Līdz mūsu ēras 6. gs. Eiropā vispār nav bijis krievu-vecslāvu, ko apstiprina daudzu zinātnieku arheoloģiskie un antropoloģiskie pētījumi un atziņas”.
Pēc vēsturnieka Safaržika vārdiem, slovēņi bija senās Romas impērijas kara vergu konglomerāts – vidēja auguma, melnīgsnēji, aziātiskas izcelsmes, agrāk dzīvojuši Levantijā. Sengrieķu vēsturnieka Hērodota rakstos viņi tika saukti par neīstajiem etiopiešiem vai kariešiem.
No kurienes Latvijā radās līvi (lībieši)?
Vikingu princis Torvalds (Tūrvals), pēc tautības zviedrs, ap mūsu ēras 850. gadu sava tēva uzdevumā devās uz sāmu zemēm (domājams, pašreizējās Somijas un Karēlijas zemes) ievākt nodevas. Tur viņš pierunāja sāmu, somugru dzimtu vecākos doties viņam līdzi uz labākām dienvidu zemēm. Tā šīs ciltis pārcēlās uz pašreizējo Igaunijas un un Latvijas teritoriju – vikingu iekarotajām Sāmu salām, tagadējo Rīgas jūras līča piekrasti, izspiezdamas letgaļus un kuršus. Tā radās igauņi un līvi (lībieši). Patiesībā arī viņi Latvijā ir kolonisti.
Vilis Liniņš, baltu tautu neatkarīgais pētnieks.
Piezīme: faktu avots – O. Ziļicka kapitālais pētījums „Ļaujiet jel atvases dzīt”, kas pamatots ar vairāk nekā 500 publicētiem vēstures avotiem.


Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai
Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim
Latvijas Republikas Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim
Latvijas Republikas ārlietu ministram Artim Pabrikam

Katram Saeimas deputātam personīgi

God./cien. 9. Saeimas deputāt_______________________________

Es, Valentīna Kalniņa, esmu no Abrenes novada. Tagad manām dzimtajām mājām “Keišiem” Balvu rajona Baltinavas pagastā Krievijas robeža pievirzījusies 8 km attālumā. Bet pirmajā Latvijas Republikā “Keišus” no Krievijas šķīra 50 km.
Gribu liecināt – nav taisnība, ka pie Abrenes Latvijas brīvības cīņu laikā un sen pirms tam nedzīvoja latvieši!
Uzskatu – nevienam nav tiesību ne ar domām, ne vārdiem, ne darbiem atbalstīt Abrenes pilsētas un 6 pagastu juridisku atdošanu Krievijai. Jo par šim teritorijām Latvijas brīvības cīņās tika izliets daudz asiņu.

1919. gadā, kad Ziemeļlatgalē lielinieki saimniekoja, vietējie cilvēki gāja mežos, jo lielinieki nodarbojās ar slepkavošanu, laupīšanu.
1919. gadā mežā aizgāja divi manas mātes brāļi: Vincents un Staņislavs Kašs. Vincents krita un Staņislavs pazuda bez vēsts. Mana māte Kaša Anna (viņai toreiz bija 16 gadu) arī paņēma ķēvīti ar kumeliņu un pa krūmiem aizmuka pie partizāniem. Sarkanie esot šāvuši, lodes spindzējušas gar ausīm. Māte palika pie partizāniem palīgdarbos. Bija noorganizēts Latgales partizānu pulks. Tajā cīnījās arī mans tēvs Ādams Keišs. Saglabājusies neatkarīgās Latvijas Republikas Rēzeknes kājnieku pulka izdota tēva karaklausības apliecība nr. 23. Karaklausības apliecībā apbalvojumu daļā ierakstīta pateicība par piedalīšanos Latvijas atbrīvošanas karā.
Daudzi vietējie partizāņu cīņās krita vai tika ievainoti – aktīvā armija vēl nebija pienākusi palīgā, vietējie partizāni cīnījās ar lieliniekiem. Kaujas bija lielas. Kad pienāca palīgā Latvijas armija, partizānu pulks iekļāvās armijā, padzina lieliniekus, atbrīvoja visus vietējos miestus: Tilžu, Baltinavu, Kārsavu, Šķilbēnus, Viļaku, Žīgurus, Kupravu, Purmalu, Linavu, Abreni, Gaurus. Tur noteica etnisko robežu, bet īstenībā latviešu ciemi palika daudz tālāk aiz robežas, kuru noteica Latvijas-Krievijas miera sarunās.
Kad sākās robežas nospraušana, strādāja mērnieki un ģeodēzisti. Vietējos zemniekus sūtīja šķūtīs izvadāt mērniekiem instrumentus, robežstabiņus utt.
Vietējie bija liecinieki šādai ainai: vienā dienā mērnieki ierok robežstabiņus, nākošā rītā vairs nav to robežstabiņu – no vienas sādžas tie tika aiznesti uz otru tālāk iekšā Krievijā, jo neviens no tiem cilvēkiem negribēja palikt pie Krievijas. Viņi esot teikuši: “Jūs pelnāt lielu grēku, ka jūs mūs atstājat Krievijai. Mēs esam tādi paši latvieši, latgalieši kā jūs. Un jūs saņemsiet par to sodu, ja jūs tā darāt. Tas sods nāca. Tur notika represijas, vietējos izsūtīja no Abrenes novada pagastiem.
Gribu pateikt – nevienam nav tiesību likt savu parakstu zem tā robežlīguma, ja grib Abreni atstāt Krievijai, arī ar domām un vārdiem nedrīkst atbalstīt šīs teritorijas atdošanu Krievijai. To nepiedos tās dvēselītes, kas atdeva dzīvības par šo zemi. Nepiedeva jau toreiz, kad 1920. gadā pēc Latvijas brīvības cīņām miera sarunās ar Krieviju robeža tika nosprausta, atstājot Krievijas pusē daudzus jo daudzus latviešus. Tās dvēselītes, kas atdeva savu dzīvību par to zemi, ir jārespektē.


Valentīna Kalniņa

2007. gada 29. janvārī




LR Saeimas priekšsēdētājam I. Emsim
LR Ministru prezidentam A. Kalvītim
Latvijas Valsts prezidentei VairaiVīķei-Freibergai
Krievijas Federācijas vēstniekam Latvijā A. Kaļužnijam

NORAKSTI:
Eiroparlamenta priekšsēdētājam Hansam Gertam Poteringam
Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram Havieram Solanam
Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Hozē Manuelam Barozo
EPPA priekšsēdētājam Renē van der Lindenam
ASV prezidentam Dž. Bušam
ASV kongresmenim, baltiešu atbalsta grupas priekšsēdētājam Džonam Šimkum
Apvienotās Karalistes premjerministram Tonijam Blēram

Latvijā akreditētajiem ārvalstu vēstniekiem

ATKLĀTA VĒSTULE


Paužam kategorisku “nē” jaunam robežlīgumam ar Krievijas Federāciju. 1920. gada 11.augusta Miera līgums ir vienīgais starptautiski tiesiskais, ANO atzītais Latvijas un Krievijas attiecības regulējošais starptautiskais līgums. Nav neviena juridiska dokumenta (PSRS Augstākās Padomes lēmuma vai PSRS marionešu varas Latvijā lēmuma), kas norādītu uz Abrenes pilsētas un 6 pagastu okupācijas likumību.
Latvijas Republika atjaunoja valstisko neatkarību tās de iure robežās. 1991. gada 4. maija “Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” kā Latvijas un Krievijas attiecību pamats minēts 1920. gada 11. augusta Latvijas-Krievijas miera līgums.
Ciniski ir Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apgalvojumi, ka “Latvija ir gadiem sacījusi starptautiskajai sabiedrībai, ka gatava parakstīt ar Krieviju robežlīgumu, atsakoties no Abrenes, ka tai nav teritoriālu pretenziju ne pret vienu valsti” (“Diena”, 16. 04. 2005.). Tauta šādiem apgalvojumiem “jā” vārdu nav devusi! Tautas nobalsošanā, piedaloties referendumā Latvijas Republikas pavalstniekiem uz 1940. gada 16. jūniju un to mantiniekiem, šāds jautājums nav izvirzīts, kā to prasa LR Satversme Latvijas Republikas teritoriālo izmaiņu gadījumā.
Izbeidziet maldināt tautu, ka tas ir tehnisks līgums! Tāds tas būtu tikai pēc Abrenes novada deokupācijas.
Latvijas varas nesēji pēc neatkarības atjaunošanas jau pietiekami maldinājuši tautu: uzurpējot varu okupācijas pašpārvaldes orgānam – Augstākajai Padomei, ignorējot leģitīmo Latvijas Republikas pavalstnieku pārstāvniecību – Pilsoņu Kongresu; 1995. gadā slepeni no tautas noslēdzot Eiropas Stabilitātes paktu uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem, kas paredz civilokupantu atstāšanu Latvijā un padomju Latvijas robežas saglabāšanu (juridiski tai ir demarkācijas līnijas statuss). Tautas piekrišana šādiem noteikumiem, stājoties ES, nav prasīta! Referendumā, ignorējot LR Satversmi, šāds jautājums netika izvirzīts.
Gluži otrādi, balsojot referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā, tauta cerēja, ka Eiropas Savienība, turpinot agrāko konsekvento Baltijas valstu okupācijas un inkorporācijas neatzīšanas politiku, palīdzēs atjaunotajai Latvijas Republikai panākt, lai agresora tiesiskā mantiniece Krievija atjauno Latvijā stāvokli pirms okupācijas (realizē restitūcijas principu), kā arī, lai atlīdzina pagātnē nodarītās pārestības.
Atsakoties no Abrenes, Latvija pati leģitimētu noziedzīgā Molotova-Ribentropa pakta sekas! Nedodam piekrišanu šādām juridiskām manipulācijām!
Ja šāds divpusējs līgums Latvijas Republikai tiks uzspiests, tas būs PRETRUNĀ AR:
1.Latvijas Republikas Satversmi;
2.Rietumu demokrātiju pamatprincipiem, kas ietverti nozīmīgos starptautiskos dokumentos, kuros atzīts sabiedroto valstu morālais parāds Baltijas tautu priekšā:
Eiropas Parlamenta rezolūcijā “Sakarā ar 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām” (pieņemta 2005.gada 12.maijā);
EPPA rezolūcijā “Par demokrātijas situāciju Krievijā” (pieņemta 2005.gada vasarā);
ASV Kongresa Pārstāvju palātas (apakšnama) 2005.gada 22.jūlija un Kongresa augšpalātas (Senāta) 2005.gada 19.maija rezolūcijās par Baltijas valstu okupāciju.
3.Pasaules lielvalstu līderu pausto:
2005. gada 6.un 7.maijā, viesojoties Latvijā, ASV prezidents Dž. Bušs uzņēmās atbildību par Jaltas konferences rezutātiem: “Jaltas līgums atkārtoja Minhenes vienošanos un Molotova-Ribentropa pakta netaisno tradīciju – atkal lielvalstīm vienojoties, mazo valstu brīvība tika iztirgota, taču mēģinājums ziedot brīvību stabilitātes vārdā noveda kontinentu pie sadalīšanas un nestabilitātes”.
Faktiski šie dokumenti pauž Rietumu valstu vainas apziņu par izkārtojumu pēc Otrā pasaules kara.

Atgādinām – Latvijā Otrais pasaules karš nav beidzies.
Rietumu demokrātijas ir izvēles priekšā – vai nu aizstāvēt savas pamatvērtības – demokrātiju un tiesiskumu –, līdz ar to arī Latvijas Republikas robežas de uire, vai piekāpties agresoram un nodot Baltijas valstis vēlreiz. Krievijas Federācija turpina būt agresors, ja neuzņemas atbildību par bijušās PSRS noziegumiem.
Brīdinām Rietumu demokrātijas – nenododiet vēlreiz savus ideālus un līdz ar to arī mūs! Tas var izrādīties bīstams precedents.
Brīdinām Latvijā pie varas esošos – nekonfrontējiet ar tautu!

Pieprasām:
1.Abrenes okupācijas izbeigšanu un Latvijas deokupāciju ANO uzraudzībā;
2.Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības atjaunošanu;
3.Eiropas Stabilitātes pakta denonsēšanu;
4.“Nirnbergas-2” sarīkošanu starptautiskā mērogā PSPS totalitārā komunistiskā režīma noziegumu tiesāšanai, ietverot lustrācijas prasību.

Represēto latviešu zemnieku biedrības Valdes priekšsēdētājs
Miervaldis Kaņeps

2007. gada 23. janvārī





Represēto latviešu zemnieku biedrība
Kuršu ielā 28 – 2







PILSOŅU KONGRESS UN LATVIJAS VALSTS ATJAUNOŠANA


Godātie PK delegāti un viesi !
Man ir liels prieks redzēt atkal mūs visus kopā, turklāt strādāt gribošus un varošus. Es ļoti ceru, ka turpmāk mēs atkal sanāksim uz regulārām sesijām, lai veiktu savu pienākumu un strādātu Latvijas valsts izaugsmei.

Pilsoņu Kongress ir dzīvs un darboties spējīgs un pats galvenais, ka ļoti nepieciešams Latvijas pilsoņiem, viņiem tik smagā brīdī, kad Latvijā valdošie grupējumi valsti noveduši smagā politiskā un saimnieciskā krīzes situācijā, kad Latvijā pēc būtības ir noticis „LIENOŠAIS APVĒRSUMS”, kad izpildvaru veidojošie grupējumi ir uzurpējuši arīdzan konstitucionālo varu.

Atskatīsimies nedaudz mūsu vēsturē, lai varētu izprast šodienas situāciju.
Latviešu tauta pēdējos simts gados ir pārcietusi vairākas iluminātu organizētās, tā saucamās, „revolūcijas”, divus Pasaules karus, PSRS, Lielvācijas un atkal PSRS okupāciju un aneksiju [turklāt pēdējā ilga 46 gadus], latviešu genocīdu un īpašu inteliģences genocīdu, atkārtotas izsūtīšanas uz nāves nometnēm Sibīrijā un citām svešām zemēm, piespiedu emigrāciju, komunistu un fašistu diktatūru, valsts nozagšanu pirms Pirmā Pasaules kara, pirms un pēc Otrā Pasaules kara un pēdējos 16 gadus bez pārtraukuma, divas prihvatizācijas – vienu kolektivizācijas un nacionalizācijas veidā, otru tā saucamās privatizācijas veidā.
Latviešu tauta ir pārcietusi pazemojumus, ņirgāšanos un apvainojumus. Ciešanu un moku ceļa takas izstaigāja daudzi. Cik karavīru, nacionālo partizānu un citu cīnītāju ir atdevuši savas dzīvības par Latvijas valsti, par tās neatkarību, un taču ne jau tāpēc, lai kāds Jūdass par saviem jūdasa grašiem to notirgotu Eiropas Savienībai vai kādai citai slepenai organizācijai.

Šobrīd Latvija ir nonākusi svešu valstu un varu žņaugā, turklāt vēl pieteicās un piedalās okupācijas karā Irākā, tādejādi radot vēl papildu draudus un briesmas mūsu zemei.
2007.gada janvārī Ministru kabinets iesniedza Saeimai antikonstitucionālu likumprojektu par jaunu Latvijas un Krievijas robežlīgumu – tas ir pēc būtības likumprojektu par Latvijas valsts robežu grozīšanu, kas paredz daļu no Abrenes novada dāvināt Krievijai. Saeima ar balsu vairākumu šo likumprojektu apstiprināja, pārkāpjot Satversmes 3.pantu, dodot tiesības valdībai tādu līgumu parakstīt un pašreizējā valsts prezidente to jau izsludinājusi, padarot par spēkā esošu. Tā pašreizējā augstākā valsts vara veica bezprecedenta Latvijas tautas un valsts nodevības aktu. Tuvākajās dienās ministru prezidents A.Kalvītis, tāpat kā kādreiz Kirhenšteins brauks uz Maskavu ar dāvināšanas misiju, bet Kalvītis, tāpat kā savā laikā Kirhenšteins, pārstāv Pagaidu valdību un viņa darbība nenes juridiskas sekas attiecībā uz 1918.gada Latvijas Republiku. Faktiski viņš grib apliecināt Jaunlatvijas patieso LPSR tiesiskās mantinieces statusu. Krievijai īstenībā, no starptautisko tiesību viedokļa, vispirms ir jāpārtrauc Abrenes novada austrumu daļas aneksija, jāatdod tā Latvijai, un tikai tad , atkārtoju, un tikai tad viņš varēs uzdāvināt šo teritoriju Krievijai. Vai Krievijas Dome šo krieviski sakot - „pustišku” ņems par pilnu? Domāju, ka Krievijas Domē ir daudz gudru un izglītotu cilvēku, kuri saprot lietas būtību - to, ka atjaunojoties 1918.gada dibinātai Latvijas Republikai, šo viltus dāvanu nekavējoties anulēs un paziņos par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža. Un turklāt pieprasīs Abrenes novada austrumu daļas aneksijas pārtraukšanu.

Pēc būtības, sākot jau ar likumdošanas izmaiņām pirms 9.saeimas vēlēšanām, un beidzot ar izmaiņām Valsts Drošības likumdošanā, tiek īstenots augstākās varas, un aiz tās stāvošo grupējumu organizēts valsts apvērsums Otrajā Latvijas Republikas jeb Jaunlatvijas valstī.

Pašreizējā Saeima un valdība ir nodevusi savu tautu un valsti. Saeimā virsroku ir ņēmuši Interfrontes un interfrontiski domājošie un darbojošies deputāti, bet valdība strādā pret savas tautas interesēm. Nacionālo patriotu skaits Saeimā sarucis zem 50% . Politekonomisko grupējumu: Tautas partijas, ZZS, Pirmās un Latvijas ceļa partijas deputāti atklāti, vienoti ar Interfrontes deputātiem, nostājās pret Latvijas valsti. Izrādās, ka daudzi deputāti ir politbrigāžu „stipendiāti” jeb, kā citi sauc, „laureāti”. Ārlietu ministrs pat paziņoja, ka viņi esot spiesti iet pret tautas vairākumu, gan jau tauta TO vēlāk sapratīšot. Ministru prezidents A.Kalvītis pat neatšķir starpību starp Abreni, Tobago un Gambiju. Vai nu tā ir izlikšanās, vai savas muļķības slavinājums, bet rezultātā Latvijas valsts ir apdraudēta. Jaunais vairākuma („boļševiku”) interfrontiskais grupējums Saeimā var iet tālāk un likvidēt latviešu valodu kā valsts valodu, svešzemniekiem – ārvalstniekiem dot iespēju piedalīties vēlēšanās, kuri pēc tam var nobalsot arī par pievienošanos Krievijai.

Un tas viss ir tikai tāpēc, ka nav likvidētas kolonizācijas un okupācijas sekas. Varbūt, ka tā arī ir tā slepenās vienošanās cena. Jaunais robežlīgums ar Krieviju bija ciniska nodevība, bet tā jau ir tikai aisberga redzamā daļa. Dažkārt sāk likties, ka Latvija kļuvusi arī par ASV pārvaldītu pavalsti. Dž. Bušs uzņēmās atbildību par Jaltas konferences rezultātiem, bet nav saprotama viņa izteiktā palīdzība robežlīguma parakstīšanā.

Šobrīd esam novesti situācijā, kad Latvijas valsts pastāvēšana ir apdraudēta. Satversmē veiktas neleģitīmas izmaiņas. Pret latviešu tautu izvērsts jauns genocīda vilnis. Latviešiem saimnieciskā vara praktiski ir atņemta un Latvijā saimnieko starptautiskie monopoli un citi ārvalstnieki. Viss tiek veikts, lai likvidētu latviešu tautas saimniecisko un dzīves pamatu – lauksaimniecību un zivsaimniecību un piespiestu doties darba meklējumos ārzemēs. Eiro ieviešana likvidēs arī finansiālo autonomiju, jo sveša nauda ir kā svešas asinis ar pretēju rēzusu valsts saimnieciskā organismā. Ar to pašu Latvija pārvērtīsies par Eiropas Savienības ekonomisko provinci un neveselīgo produktu noieta vietu.

Radusies situācija ir mērķtiecīgi veidota. Demokrātiskā Latvijā šāda situācija nebūtu iespējama. Šāds valsts apvērsums bija iespējams tikai demonokrātijas apstākļos. Pilsoniskas sabiedrības attīstība tika speciāli bremzēta. Viss ir darīts , lai sabiedrībā neizveidotos daudzpartiju sistēma. Tā saucamās politiskās partijās ir mazāk kā 1% pilsoņu un šādus interešu pulciņus nekādi nevar nosaukt par politiskām partijām. Tās ir kā Komunistiskās partijas krāsaini politpulciņi. Ārvalstnieki un svešzemnieki izveidojuši arī „savas” politgrupas: PTCVL, Saskaņas centrs, Dzimtene utt.
Kopumā, kā jau teicu, faktiski tās vajadzētu saukt par krāsu pulciņiem: sarkanie, tumši sarkanie, oranžie, dzeltenie, gaiši zilie, zaļie, melnie, pelēkie, strīpainie un rūtainie.
Latvija kādreiz bija slavena ar savu specdienestu tīklu un daudzajām PSRS karabāzēm, šobrīd - ar savu ārvalstu specdienestu un aģentūras tīklu. Uzmanības novēršanai sabiedrībai tiek pamesti kaut kādi „čekas maisi”, kuru satura sašķirošanā un uzlabošanā piedalījušie daudzi interesenti. Kangarisms un kolaboracionisms uzplaucis kā nezāļu lauks, kurš nomāc katru ražu nesošo stādu. Pat konstitucionālā līmenī tiek izpildīti svešu varu pasūtījumi, kas dažkārt ir pat antikonstitucionāli.
Valsts ir pārvērsta par saimniecisku instrumentu dažu, cieši saistītu, politkorporatīvo grupējumu – brigāžu (sauktu arī par klaniem) rokās. Patreiz mēs arīdzan vērojam oligarhu - brigāžu savstarpējo cīņu, paceltu tiesiskā plāksnē, kad viens brigadieris tiek pat arestēts, bet, kā mēs redzam, tad brigāžu cīņās iesaistās pat svešinieku radītās struktūras Latvijā.

Valsts nozagšana turpinās, savās interesēs sākot iztirgot pat Latvijas valsts teritoriju un tās dzīles. Valsts tiek izmantota savtīgu un citu valstu interešu realizēšanai. Varneši (augstākās varas nesēji) pilnīgi ignorē, ka valsts īpašums faktiski ir pilsoņu īpašums, ignorē, ka valsts pieder pilsoņiem, nevis viņu grupējumiem.

Mēs it kā dzīvojam neatkarīgā valstī, bet vai mēs esam laimīgi paši savā tēvzemē? Daudzi šajā laikā, pateicoties neatkarībai, kļuvuši ārkārtīgi bagāti, bet vēl daudz lielāks skaits - ārkārtīgi nabagi. Pie varas esošās aprindas gavilē un slavina sevi masu informācijas līdzekļos [es tīšam saku masu, jo tā viņi mūs uztver – par masu, pūli, nevis Latvijas pilsoņiem], kurus viņi paši pārvalda, ar cildinošām oratorijām par dažādiem tā saucamajiem panākumiem un pirra uzvarām, sauc sevi par pirmām 100 personībām, vai pat izdod sevi slavinošas grāmatas, vai fotografējas pie ievērojamu cilvēku attēliem, piemēram, parakstoties: „Es un Blaumanis”.
Tajā pat laikā Varneši, sagrāvuši veselības aprūpi, slavina pretdabisko un antimorālo sabiedrību un civilizāciju graujošo homoseksuālismu, manipulē ar pensijām [kas faktiski ir pašu pilsoņu nopelnītā nauda], un kultūra viņiem tālāk nesniedzas par kazino tīkla uzlabošanu.
Likumi tiek pieņemti un grozīti valdošo grupējumu īslaicīgās korporatīvās interesēs, ko mēs dēvējam par konstitucionālo korupciju.

Apvērsumu nostiprināja valsts varas centralizācija, milzīgā represīvā aparāta izveidošana un lustrācijas noliegšana.

Kā tas varēja notikt?
Mums jāatskatās uz neseno pagātni un jāsaprot kādā valstī mēs dzīvojam.
Rodas jautājums - vai mūsdienu Varneši vispār tik ļoti cīnījās par neatkarību?
Kā tad mēs nonācām pie 4.maija Republikas? Kā tas sanāca, kad labi izplānotai PSRS perestroikai sāka buksēt riteņi un sāka rasties jaunas valstis.

Lieta tāda, ka padziļinoties perestroikai, aizvien skaidrāk iezīmējās frontes līnija. Vienā pusē ortodoksālie komunisti, otrā - komunisti „ pārbūvētāji”. Ortodoksālie vairs nespēja noturēt savu varu un Pārbūvētāji nespēja to pārņemt, un Baltijas valstīs sāka veidoties reālas tautas atmodas kustības - frontes lai palīdzētu reformistiskai perestroikai, un ar laiku reālas kustības par neatkarību. Redzot, ka reformām paredzētā impērija brūk kopā, neveiksminiekiem reformkomunistiem bija jāmaina stratēģija. Perestroikai jeb pārbūvei vajadzēja reģionalizēties. “Sociālistiskai nometnei” un PSRS bija jāsadalās, bet pārbūvei bija jāturpinās katrā jaunā atsevišķajā valstiskajā jaunveidojumā. Svarīgs uzdevums jaunajos apstākļos bija saglabāt varu (sevišķi smagi tas izvērsās Jugoslāvijā, kur komunisti pārvētās nacionālkomunistos).

Reformkomunistiem bija svarīgi nekādā gadījumā nepieļaut 1918.g. dibinātās Latvijas Republikas atjaunošanu, līdz ar to viņi varētu zaudēt varu. Svarīgi bija transformēt LPSR, saglabājot varu, kas dotu iespēju prihvatizēt valsti. Tas dotu viņiem iespējo no raustāmiem komunistu funkcionāriem pārvērsties kapitālistos, pat drošības iestādes tika pāorientētas šim uzdevumam. Kā jau partijas diktatūras iebiedētiem funkcionāriem, viņiem pat pašiem prātā nevarēja ienākt , ka “homo sovieticus” vēl pēc neatkarības būs tik dziļi cilvēku smadzenēs. Padomju dzimtbūšanu jau var atcelt ar likumu, bet problēma ir tā, ka dzimtcilvēks pats jau paliek un viņš turpina uzklausīt un arīdzan balsot par savu kungu. To pierādīja vēlēšanas ne tikai Latvijā, bet visās tā saucamajās postkomunistiskajās valstīs. Šīs valstis nemaz nav nekādas “postkomunistiskas” kā tās bieži vien dēvē, tās ir postimpēriskās, bet vēl aizvien reformkomunistiskas, un vēl aizvien ar mainīgām sekmēm reformkomunistus [protams, viņu partijas nesaucas komunistiskas] nomaina nacionālie spēki.

Baltijā visas trīs galvenās tautas kustības (LTF, ITP un Sajūdis) centās darboties saskaņoti. Tomēr līderpozīcijas no Igaunijas pārgāja Lietuvai. Lietuva pirmā 1990.g. 11.martā pieņēma Neatkarības deklarāciju, Igaunija 30.martā pieņēma lēmumu par valstisko statusu. Latvijā tikai 18.martā notika Augstākā Padomes vēlēšanas.

Līdz ar reformkomunistu pilnīgu uzvaru LTF Otrajā kongresā, 1918.gada Latvijas Republikas atjaunošana ar LTF palīdzību bija kļuvusi neiespējama. Igaunijā un Latvijā bija iesākušās “Pilsoņu kustības”. LTF vadības lielākā daļa, izņemot tikai dažus cilvēkus, noraidīja atbalstu pilsoņu apzināšanas kustībai. Rezultātā Latvijā, tāpat kā Igaunijā, sāka veidoties no varas neatkarīgas Pilsoņu Komitejas, kurām bija jānoved pie Pilsoņu Kongresa t.i. Pilsoņu Parlamenta ievēlēšanas. Augstākā Padome bija Latvijā dzīvojošo, tai skaitā kolonistu un militārpersonu ievēlēts padomju varas orgāns, bet Pilsoņu Kongress būtu pilsoņu ievēlēts varas orgāns.

Neskatoties uz visu padomju varas pretestību, Kongresa vēlēšanu gatavošana gāja straujiem soļiem uz priekšu un 30.aprīlī Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress uzsāka savu darbību. Padomju varas apoloģēti (arī pašā Kongresā) Pilsoņu Kongresu visu laiku speciāli centās traktēt kā pilsoņu pārstāvniecību, kā sabiedrisku organizāciju, kura pārstāv tikai pilsoņu intereses, ka tas nav pilsoņu parlaments. Toreiz Reālā vara Latvijā bija padomju varas rokās un pārbūvētāju plānos neatkarīga Latvija neietilpa. To Gorbačevs vēl apstiprināja 10 gadus vēlāk savā uzstāšanās reizē Lisabonā, kurā es arī piedalījos. Pēc AP vēlēšanām ļoti ilgi tika vilcināta pirmā AP sēde, skaidrs, ka tika gaidītas instrukcijas no Maskavas. PSRS aģents Vulfsons pēc tikšanās Kremlī, vienā LTF sapulcē paziņoja, ka Latvijai neatkarību neredzēt, kā Dullam Daukam nesasniegt apvārsni.

Viss tika sagatavots, lai par AP priekšsēdētāju un sekretāru paliktu tie paši iepriekšējie AP vadītāji - reformkomunisti. Lai gan LTF un LNNK uzvarēja vēlēšanās, viņi pie augstākās varas netika.

AP sastāvēja galvenokārt no reformkomunistiem, ortodoksāliem komunistiem, daudziem ar specstruktūrām saitītiem nekomunistiem un tikai kādiem 24 no padomju varas relatīvi brīviem deputātiem. Lieta tāda, ka pat lielākā daļa LTF vadītāju [kuri nāca pie varas pēc 2 kongresa], un citi, toreiz pie varas esošie politiķi, nemaz negribēja šo neatkarību. Viņi baidījās pat izteikt tādu domu, un īstenībā gorbačeviski visu laiku cīnījās par suverenitātes paplašināšanu. Vārdu okupācija viņi kā karstu kartupeli valstīja pa muti un dara to pat arī šodien. Okupāciju jau neatzīst pat esošā Saeima. BET visi gorbačevieši [un tādi bija nospiedošs vairākums] bija kolaboracionisti. Es šeit klāt nemaz neskaitu interfrontistus, kuri vienkārši bija neatkarības un pat paplašinātas suverenitātes klaji ienaidnieki. Tie ir tie paši interfrontisti, kuri tagad organizē skolu štābus, apgāna Brīvības pieminekli un dzied „Sojuz nerušimij” pie sava okupācijas Monstra.

Pēc AP sēdes 3.maijā visi apstākļi liecināja, ka varētu arī nenobalsot par neatkarību. Neviens nevarēja prognozēt, kā visi šie deputāti uzvedīsies 4.maija sēdē. Reformkomunisti bija kā spīlēs, jo viņu uzdevums bija pārbūvēt LPSR par labāku LPSR. Viņiem no vienas puses mākslīgi radītā Interfronte (tika radīta lai mazinātu LTF ietekmi kā arī uzturētu spriedzi un šķelšanos sabiedrībā un apmierinātu ortodoksālo komunistu interesi), no otras - Pilsoņu Kongress, kurš tikko bija sācis darboties un teorētiski varēja pasludināt varas pārņemšanu Latvijā.

Šie apstākļi spieda reformkomunistus pēc iespējas ātrāk izšķirties par labu Latvijas neatkarībai. Pati situācija lika reformkomunistiem nostāties neatkarības pozicijās.
4.maijā AP nobalsoja par neatkarību, gorbačevisti - reformkomunisti piedzīvoja kārtējo neveiksmi. Nodevības dēļ vara tā arī nekad nenonāca Pilsoņu Kongresa rokās, pretēji tam kā tas notika Igaunijā.

Latvijā izveidojās CETURTĀ MAIJA REPUBLIKA. 4.maijs bija pagrieziena punkts neatkarības atjaunošanā, visi tālākie lēmumi tikai nostiprināja jaunās valsts neatkarību, kas, protams, pēc savas būtības bija LPSR tiesiskā mantiniece, tikai ārpus PSRS. Latvijā sākās jauns perestroikas etaps - reģionālā līmenī. Lai arī mēs bijām iedevuši jaunu elpu padomju varai Latvijā, lai arī Latvijā reformkomunisti palika pie varas, tomēr viņi bija spiesti iet neatkarības ceļu, kuru pirms tam bija tā nolieguši, viņi bija spiesti iet uz baznīcu, kuru pirms tam bija tā nolieguši. Pat ne tikai filozofiskā nozīmē, bet pat fiziskā –komunisti sāka sēdēt baznīcas solos. Tas bija, protams, zaimojošs teātris.

Maskavā notika ortodoksu pučs, Latvijā pučistus atbalstoša varas pārņemšana jau bija sagatavota, cik man zināms, pat līdz slimnīcu galveno ārstu līmenim. Jaunajās struktūrās bija iekļauti ne tikai ortodoksālie komunisti, bet arī daudzi vadoši reformkomunisti un specdienestu cilvēki. Ja pučs būtu noturējies vismaz vēl divas dienas, mēs būtu ieraudzījuši visu nodevēju svinīgu parādi. Pučs izgāzās un Pilsoņu Kongresam otreiz, 1991. gada 19.- 21.augustā pavērās jauna iespēja pārņemt varas grožus Latvijā (varbūt arī kopīgi ar AP kā Igaunijā). Kongress varēja paziņot, ka vara pāriet tā rokās, valdības modeli es jau arī biju izstrādājis [ja atceraties, tad jau otrājā sesijā ar to iepazīstināju, jūs, delegātus]. Tas nenotika, bet notika NODEVĪBA. Jau sagatavotie AP un PK dokumenti ar tālāku ideju par vienota parlamenta izveidi pēc Igaunijas parauga, tika anulēti.

Paskatīsimies, šī procesa tiesisko jeb leģitīmo pusi.
Izmaiņas LPSR AP vēlēšanu likumā deva iespēju Latvijas Tautas frontei izvirzīt savus kandidātus un kopā ar kolonistiem un okupācijas karaspēka kandidātiem piedalīties Augstākās Padomes (AP) 1990.gada vēlēšanās. Pati AP nebija leģitīms varas orgāns, bet tas bija okupācijas režīma veidots augstākais vietējais varas orgāns un caur to varēja cīnīties par Latvijas suverenitāti. Augstākais varas orgāns toreiz bija PSRS Augstākā Padome un atradās Krievijā. Jaunā ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome bija PSRS padomju varas Administrācijas sastāvdaļa.

Ar 4. maiju faktiski sāka pastāvēt jauna valsts “Ceturtā Maija Latvijas Republika” ar savu pagaidu valdību. Deklarācijas 5.punkts noteica “valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu”. Pati Augstākā Padome tiesiski pareizi sevi nodefinēja par Pārejas jeb Pagaidu institūciju. Nākošā deklarācija par valsts konstitucionālo statusu, kura tika pieņemta 1991. gada 21. augustā, atcēla šo punktu : ”Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 5.punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto”. Tika paziņots, ka Pārejas periods ir beidzies un valsts vara de facto ir atjaunota. Jā, tās bija Pārejas perioda eksistences beigas, bet tiesiski pie varas palika tā pati pagaidu vara - Augstākā Padome, kura pastāvēja līdz 1993.gadam. Vara jau nemainījās, tikai notika atkratīšanās no Maskavas oficiālās virsvaras, kura turpmāk procesus vairs varēja ietekmēt caur savu fantastisko aģentūras tīklu. Ceturtā Maija Latvija Republikas Augstākā Padome bija Pagaidu parlaments tāpat kā savā laikā - 1918.gadā Tautas Padome un valdība bija Pagaidu valdība.

Augstākās Padomes cildenais uzdevums bija sagatavot visus priekšdarbus, lai varētu atjaunot de iure 1918.gadā dibināto Latvijas Republiku, bet tas, diemžēl, netika izdarīts [ kā to izdarīja Lietuvas Seima]. Bija nepieciešams juridiski [de-iure] atjaunot 1918.gada Latvijas Republiku, bet tas netika izdarīts. Zviedrijā dzīvojošais latviešu politiķis Bruno Kalniņš mani aicināja organizēt jaunas Satversmes sapulces sasaukšanu. Jaunā Satversmes sapulce būtu nozīmējusi jaunas Satversmes pieņemšanu, tas ir - jaunas valsts izveidošanu. Tāds ceļš bija iespējams, bet bīstams. Lai atņemtu varu reforkomunistiem, bija nepieciešams atjaunot 1918. gada valsti ar visu Satversmi un izsludināt jaunas vēlēšanas pēc pirms okupācijas pieņemtā Vēlēšanu likuma. To saprata arī reformkomunisti, ka nedrīkst pieļaut Latvijas Republikas de-iure atjaunošanu, jo tas varētu izrādīties viņu varas noriets. Tādu risku viņi nevarēja pieļaut, jo galvenais bija paturēt varu. Tāpēc pie varas esošie reformkomunisti izvēlējās Satversmes “pārbūves” (perestroikas) ceļu.
Viņi paņēma no Satversmes dažus pantus un domāja, ka ar to ir sevi legalizējuši .

Uz nākošām vēlēšanām 1993. gadā viņi jau bija nelikumīgi tā “uzlabojuši” vēlēšanu likumu, ka varas turpinājums viņiem bija nodrošināts. Jaunajās, tā saucamajās Saeimas vēlēšanās 1993.gada 6.jūlijā, ar jaunu vēlēšanu likumu faktiski pēc būtības tika ievēlēta jauna Augstākā Padome, kura sevi pārdēvēja par Saeimu, kā pārdēvē ielas ar nepieņemamu nosaukumu. Tā tika ievēlēta pēc Pagaidu varas izstrādātiem noteikumiem, lai patvarīgi izmainītu Satversmi un Vēlēšanu likumu. Latvijā faktiski turpināja darboties iepriekšējās varas struktūras, tikai ar izmainītiem nosaukumiem. Šādā veidā varas struktūras steidzās sevi legalizēt.
Pēc šīm vēlēšanām Augstākā Padome jeb Saeima, kas aizvien bija Pagaidu parlaments pat ievēlēja Valsts Prezidentu. Pagaidu parlaments var pasludināt ko vēlas, bet no tā jau tā būtība nemainās = Pagaidu ir pagaidu, tas ir tāpat kā reizinot ar nulli, rezultāts vienmēr ir nulle. Viņi “uzlaboja” vai izsvītroja Satversmē tos pantus, kuri tiem nepatika.

Patīk vai nepatīk, bet pagaidu orgāns var izsludināt un pieņemt tikai pagaidu likumus un noteikumus. Neleģitīmā situācija nav pārtraukta, tā tiek klonēta tālāk un tālāk. Nepieciešams ir de facto atjaunot de-iure spēkā esošo neizmainīto Satversmi [spēkā esošo, jo Pagaidu Saeima nedrīkstēja to izmainīt], vienlaicīgi izsludinot Saeimas vēlēšanas pēc īstā, leģitīmās Saeimas pieņemtā Vēlēšanu likuma.
Latvijas reformkomunisti pieļāva milzīgu kļūdu, viņi nesekoja Lietuvas Seimas piemēram, kurš uz pusstundu atjaunoja 1918.gadā dibināto Lietuvas Republiku, atjaunoja savu Satversmi pilnībā. Lietuvas Republika tika atjaunota un tikai pēc tam tā sāka izmainīt savus pamatdokumentus. Igauņi šo problēmu atrisināja apvienojot Pilsoņu Kongresu ar Augstāko Padomi. Līdzīgu liktenīgu kļūdu pieļāva komunistu organizētā politiskā organizācija Latvijas Zemnieku savienība, kas sevi pasludināja par vismaz četru partiju turpinātāju. Faktiski viņiem vajadzēja pasludināt, ka turpina lielāko pilsonisko partiju brīvvalsts laikā - Latviešu zemnieku savienību.Tagad viņi visus nagus apgrauzuši par šo politisko kļūdu. Attiecībā uz Latviju, mums pilsoņiem par laimi, komunisti, kā jau tas mēdz būt atrodoties augstos krēslos, smagi kļūdījās, un mums pastāv visas iespējas atjaunot 1918. gadā dibināto Latvijas Republiku.
Šobrīd 1920.gada11.augusta Latvijas un Krievijas Miera līgums, kas juridiski un de facto joprojām ir spēkā, bija vienīgais valsts dokuments, kas praktiski it kā apliecināja Latvijas Republikas tiesisko pēctecību mūsdienās, ko pašreizējā valsts vara, atšķirībā no Satversmes un Latvijas brīvvalsts laika likumdošanas, nebija varējusi sagrozīt vai kā citādi piemērot savu saimnieku interesēm. Tas faktiski bija un ir vienīgais salmiņš pie kura varēja turēties pašreizējā Saeima un valdība, un teikt, ka pašreizējā Latvijas Repblika ir 1918.gada Latvijas Republikas tiesiskā mantiniece.

Tagad atteikšanās no šī Miera līguma nozīmēja pašreizējās valsts varas pilnīgu atteikšanos no 18.novembra Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības, tā vietā apliecinot Latvijas PSR tiesisko pēctecību. Saglabāta ir ne tikai LPSR pēctecība, bet arīdzan vietējās PSKP un VĻKJS nomenklatūras vadības pēctecība. Tas, protams, neiznīcina 1918.gadā dibināto un de iure eksistējošo Latvijas Republiku, bet apgrūtina cīņu par tās atjaunošanu.

Secinājums un priekšlikums
Tātad, 1918.gadā dibinātā Latvija vēl nav atjaunota līdz šodienai, jo 1993.gadā faktiski tika izveidota jauna Otrā Latvijas Republika jeb Jaunlatvija, kura nomainīja 4.maija Latvijas Republiku un, kurā mēs vēl arvien šobaltdien dzīvojam.

Galvenais uzdevums – atjaunot 18.novembrī dibināto Latvijas Republiku tā arī šajos 16 gados netika izdarīts. Netika pabeigta Latvijas desovjetizācija, t.sk. lustrācija, deokupācija un dekolonizācija. Vēl aizvien 2% no Latvijas teritorijas ir anektēta. Demokrātijas vietā valda demonkrātija.

Vienīgā leģitīmā institūcija Latvijā šobrīd ir Pilsoņu Kongress. Jau janvārī iezīmējās Saeimas un valdības iespējamā anti-konstitucionālā uzvedība [gan Robežlikuma, gan Drošības likuma sakarā] un februārī faktiski tās sevi nolika kā saka: „aiz likuma”. Skaidrs, ka šādai valdībai un parlamentam ir jāatkāpjas. Kā raksta laikraksts „Rītdiena”, prezidente jau it kā 12.martā gribējusi atlaist Saeimu un izsludināt jaunas vēlēšanas. Patiešām, ko dos jaunas vēlēšanas pēc sagrozītā neleģitīma Vēlēšanu likuma. Tie paši vēži tajās pašā kulītēs. Saeimai par savu antikonstitucionālo darbību, ar visiem saviem „laureātiem” jeb „stipendiātiem” vajadzētu ar godu atkāpties, kamēr tā ar negodu netiek atlaista, kad „laureātu” saraksti parādīsies atklātībā [faktiski tādi „laureāti” jau ir katrai partijai]. Vienīgā izeja ir Saeimai nodot varu Pilsoņu Kongresa rokās kā leģitīmai Latvijas pilsoņu institūcijai.
Pilsoņu Kongresa uzdevums, savukārt, ir leģitīmas valsts varas atjaunošana uz Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības pamata.

V.Šteins
2007. gada 24. marts




PAR LATVIJAS REPUBLIKAS PILSOŅU KONGRESA DARBĪBAS ATSĀKŠANU


Pašlaik pie varas esošā “Latvijas Republikas Saeima” ir uzurpējusi tiesības pārstāvēt 1918. gada 18. novembrī nodibināto Latvijas Republiku, piesavinoties valsts nosaukumu un simbolus. Tā neveic būtiskus pasākumus okupācijas un kolonizācijas seku likvidēšanai un Latvijas Republikas pilsoņu tiesību nodrošināšanai. “Latvijas Republikas Saeima” ir pieļāvusi Latvijas valstij un tās pilsoņiem piederošo īpašumu izsaimniekošanu, antikonstitucionālu lēmumu pieņemšanu. Valdošo aprindu darbība grauj Baltijas valstu vienotības īstenošanu ārpolitikā un apdraud Latvijas valsts pastāvēšanu.
Šajos apstākļos Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti uzskata par nepieciešamu atsākt Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbību.


Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsēdētāja v.i.


Edgars Alksnis.


Rīgā, 2007. gada 24. martā.





Paziņojums par Latvijas-Krievijas robežu



1920. gada 11. augusta Miera līgumā starp Latviju un Krieviju II pantā noteikts: “Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.” Līgumā tiek noteikta valsts robeža starp Latviju un Krieviju aprakstā un kartē pielikumā. Līgums tika abpusēji ratificēts.
Neraugoties uz Krievijas Federācijas turpināto Abrenes apriņķa daļas aneksiju, Latvijas valsts robežas nav grozāmas, jaunu robežlīgumu slēgšana, atsakoties no Latvijas teritorijas daļas, ir pretrunā ar Latvijas valsts tiesisko pēctecību un tās Pilsoņu Kopuma interesēm.
Latvijas Republikas teritorijā darbojošos faktiskās pārvaldes institūciju un amatpersonu pieņemtie nolēmumi par atteikšanos no tiesībām uz daļu no Latvijas Republikas teritorijas ir pretrunā ar Satversmes 3. un 77. pantu un spēkā neesoši, kā arī tiesiskas sekas neizraisoši.
Atteikšanās no Latvijas Republikas teritorijas daļas par labu okupētājvalstij ir noziedzīgs nodarījums gan saskaņā ar Latvijas Republikas Sodu likumu, gan ar šobrīd Latvijas Republikā spēkā esošo Krimināllikumu.


Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsēdētāja v.i.


Edgars Alksnis.

Rīgā, 2007. gada 24. martā.



Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress atsāk darbību


Šodien 24. martā Rīgā sanāca Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti, lai apspriestu politisko krīzi Latvijā un meklētu risinājuma iespējas likumīgās valsts varas atjaunošanai.
Delegāti atzīmēja, ka pie varas esošā Saeima ir pieņēmusi antikonstitucionālus lēmumus, kas apdraud Latvijas valsts pastāvēšanu. Valsts un starpvalstu līmenī netiek veicināta Latvijas deokupācija un dekolonizācija. Nav veikta lustrācija Latvijas pārvaldes institūcijās un plašsaziņas līdzekļos. Augstākā vara Latvijā nav konsekventa pret Baltijas valstu vienības principu un praktiskajā darbā to neievēro. Saeima likumdošanā regulāri ignorē Latvijas pilsoņu intereses gan tiesiskajos, gan saimnieciskajos jautājumos. Pašlaik pie varas esošā Saeima nav attaisnojusi Latvijas Tautas dāvāto uzticību. Legalizējot nelikumīgo Abrenes apriņķa aneksiju, tā apdraud Latvijas valsts tiesiskos pamatus.
Delegāti izskatīja un pieņēma paziņojumu “Par Latvijas – Krievijas robežu”, kurā teikts, ka atteikšanās no Latvijas Republikas teritorijas daļas ir pretrunā ar Satversmes 3. un 77. pantu, tas ir noziedzīgs nodarījums gan saskaņā ar Latvijas Republikas Sodu likumu, gan arī šobrīd Latvijas Republikā spēkā esošo Krimināllikumu. Jaunais robežlīgums ar Krieviju ir nelikumīgs un tiesiskas sekas neizraisa, teikts paziņojumā.
Delegāti pieņēma paziņojumu “Par Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības atsākšanu”, kurā minēts, ka pašlaik pie varas esošā “Latvijas Republikas Saeima” ir uzurpējusi tiesības pārstāvēt 1918. gada 18. novembrī nodibināto Latvijas Republiku, piesavinoties valsts nosaukumu un simbolus. Tā neveic būtiskus pasākumus okupācijas un kolonizācijas seku likvidēšanai. Izvērtējot stāvokli valstī, delegāti uzskatīja par nepieciešamu atjaunot Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbību.



POLITISKĀ SITUĀCIJA LATVIJĀ

Aprīlis [25.aprīlis]

Varneši Latvijā nonākuši unikālā situācijā. Valsti noveduši politiskā krīzē. Šķietamā pseidodemokrātiskā daudzpartiju sistēma faktiski ir izirusi, pārsprāgusi kā ziepju burbulis. Politiskās partijas, kuras sevi definēja kā tautu pārstāvošas, īstenībā aptver nepilnu vienu procentu Latvijas pilsoņu, turklāt tajā skaitā vēl ietilpst neleģitīmie - tā saucamie pilsoņi. Korporatīvie partiju noslēgtie līgumi ar ekonomiskajām brigādēm un „brigādenfīreriem” atkailināja ne vien politisko, bet visas varas situāciju Latvijā. Partiju koruptīvās saites parādīja un pierāda, ka „tautas kalpi” nav nemaz tautas, bet ekonomisko brigāžu jeb „astoņkāju” kalpi. Ekonomiskie Varneši saprot, ka viņu marionešu partijiņas ir „sasmērējušās” un atmaskotas. Šobrīd notiek līgumu atmazgāšana, marionešu taisnošanās un savstarpēji uzbrukumi. Skats no malas ir aizraujošs, tā saucamie politiķi-stipendiāti un viņu „maizes tēvi” sēž pašradītos dubļos un viens otru ar tiem apmētā. Saeima būtu jāatlaiž, jo nav tur nevienas nekorumpētas partijas gan pozīcijā, gan opozīcijā. Tad, kāpēc Saeima netiek atlaista? Šādā situācijā būtu jāvēl par tām pašām korumpētām partijām un tas priekš viņiem neko neatrisinātu.
Visas sabiedriskās aptaujas ir uzrādījušas vēl neredzētu neuzticību Saeimai un valdībai. Pēdējā, 25 aprīļa publiskā aptaujā TV, 94% respondentu izteica neuzticību valdošai koalīcijai. Tas skaidri parādīja, ka valdošajai koalīcijai pilnīgi nav nekāda tautas atbalsta un Viņi funkcionē paši par sevi, tāpat kā senākos laikos komjaunatnes komiteja. Ja tauta valdošos neatbalsta, tad valdošā elite pārvēršas par valdošo kliķi. Vienīgais risinājums priekš Viņiem tāpēc ir - radīt jaunas partijas un demonokrātijas vietā tēlot tālāk demokrātiju.
Pirmā šāda ziņa jau sasniegusi publisko telpu, stigrā slepenībā tiek veidota jauna partija, pirmās „lokomotīves” jau tiek sabiedriski aprobētas. Visas „jaunās” personas ir tie paši padomju varas funkcionāri vai „laureāti”.
Publiski tiek aprobēta arī nākamā valsts prezidenta kandidatūra, bet visas izvirzītās kandidatūras ir piederīgas pie iepriekš minētajām brigādēm. Tā kā izpildvarai ar saviem saimniekiem šobrīd pieder, „pieder” šī vārda vistiešākajā nozīmē, augstākā vara Latvijā un kontrole pār parlamentu, tad Viņi arīdzan brīvi ieliks savu „neatkarīgo leļļu prezidentu”.
De-sovjetizācijas bija un ir aizvien galvenais uzdevums, kurš bija jāatrisina neatkarīgajā Latvijā. Padomju laiku mantojums ir briesmīgs: sagrautā morāle, iznīcinātā cilvēku pašcieņa, sagrautās dzimtas un ģimenes vērtības. Daudzus desmitus gadus notika noziedzīgās komunistiskās ideoloģijas varmācīgā uzspiešana cilvēkiem. Vēl aizvien ideoloģiskie varmākas ir pie politiskās varas Latvijā, vēl aizvien masu medijos tiek mākslīgi uzturēts viņu prestižs Latvijā. Kā viens no briesmīgākajiem pret ģimeni vērstajiem paraugiem tika kultivēts Pavļika Morozova tēls, un neatkarīgi, vai tas bija patiess stāsts vai speciāli izdomāts, tas bija ģimeni graujošs un jebkura „stučīšana „ bija un ir antimorāla. Padomju varas funkcionāriem aizvien esot pie varas viņi atkal grib par likumīgu pārvērst šo patiesi pretīgo institūciju.
Vēl aizvien nav nosodīta Komunistiskā ideoloģija.. Bijušie marksisma-ļeņinisma apoloģēti turpina lasīt lekcijas, audzināt jaunatni, publiski uzstāties un pat vadīt stratēģiskus, valstij nozīmīgus pētījumus. Tieši viņi ir atbildīgi par izkropļoto padomju laiku morāli, garīgo uztveri, sociālistisko reālismu un daudzām, daudzām citām garīgajām varmācībām.
26.aprīlī valdošā kliķe turpināja ratifikācijas procesu savam nodevīgajam Robežlīgumam ar Krieviju. Līgums atrodas Satversmes tiesā, bet parlamentārieši par katru varu cenšas to ratificēt, vienīgā cerība palikusi, ka Krievijas Federācijas parlaments to neratificēs, vismaz tikmēr, kamēr tas atrodas tiesas izmeklēšanā. Pēc Abrenes notirgošanas, kā jau rakstījām, tai sekos ārvalstnieku – kolonistu legalizēšanas mēģinājumi. Latvijas Ceļa brigāde šo uzdevumu jau sāk „sist cauri” kopā ar Pirmo partiju. Notirgojuši jau daļu no Latvijas valsts, tagad viņi grib paplašināt pilsoņu loku. Tajā pat laikā , kad Eiropas Savienība akceptē pēc būtības Nirnbergu – 2 un genocīds pret latviešiem, pat tā noliegšana, būs krimināli sodāma ar cietumsodu, augstāk minētās brigādes to sekas grib ar steigu legalizēt.
Laikā, kad Krievijā Himkos tiek nojaukts „Bronzas kareivis”, Igaunijā „Bronzas kareivis” dodas uz kapsētu, Latvijā tiek atļauta svešinieku ņirgāšanās un klaji antilatviski izlēcieni, gājieni, demonstrācijas un pa Uzvaras laukumu skraida gan dzīvi, gan bronzas okupantu kareivji. .
Vienīgais gaismas stariņš šajā drūmajā situācijā ir tas , ka darbu atsācis Pilsoņu Kongress. Cerams, ka tas strauji izvērtīs savu darbību un Latvijā iestāsies tie laiki, ko latviešu tauta sen gaidījusi un pelnījusi.

Nacionālas Apvienības valdes vārdā
Dr. Valdis Šteins
ceturtdiena, 2007. gada 26. aprīlis




Aicinājums Latvijas tautai


   Lai saprastu, kas šobrīd notiek Latvijā, ir jāsaprot, ko īsti nozīmē tādi jēdzieni kā Latvijas tauta un valsts.
   Satversmē ir noteikts, ka Latvijas valsts ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā vara epieder Latvijas tautai. Latvijas tauta ir Latvijas pavalstnieku kopums atbilstoši 1919. gada Pavalstniecības likuma prasībām.
   Šajā likumā bija paredzēta iespēja ne vien atteikties no Latvijas pavalstniecības, bet arī to iegūt t. s. naturalizācijas ceļā, ja pretendents vismaz 5 gadus bez pārtraukuma ir nodzīvojis faktiski pastāvošas Latvijas valsts robežās.
   Latvijas valsts, kurā bija spēkā šis likums, pastāvēja līdz 1940. gadam, kad PSRS, rupji pārkāpjot starptautisko tiesību normas, to militāri okupēja un faktiski iznīcināja. Tomēr juridiski Latvijas valsts turpināja pastāvēt. Lai faktiski iznīcinātu arī Latvijas tautu (īpaši latviešus), jau kopš okupācijas sākuma pret to tika vērsts bezprecedenta genocīds fiziska, garīga un ekonomiska terora veidā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas tauta praktiski bija latviešu tauta. Tādēļ šie jēdzieni bija kļuvuši identiski.
   Sabrūkot PSRS pēc 50 gadiem, neiznīcinātās Latvijas (lasi – latviešu) tautas daļas nevardarbīga, tomēr ļoti spēcīga spiediena rezultātā PSRS tiesību pārmantotāja Krievija atzina Latvijas neatkarību. Pēc tam to, kā likumīgu Latvijas valsti, atzina ASV, Lielbritānija un citas pasaules valstis.
   Būtu tikai dabiski, ja neatkarības atgūšanas process Latvijā beigtos ar valsts faktisku atjaunošanu uz 1918. gada 18. novembrī dibinātās LR tiesiskās pēctecības pamata. Tieši to toreiz gribēja panākt Latvijas tauta. Bet tieši to negribēja pieļaut pie varas palikusī vietējā PSKP un VĻKJS nomenklatūra, jo tas nozīmētu arī okupācijas seku, tās varas drošākā balsta, likvidāciju.
   Izmantojot Latvijas tautas pilnīgo beztiesību un okupācijas periodā pamatīgi iedzītās bailes no varas, kā arī lētticību, vietējā komunistiskā nomenklatūra savās un savu saimnieku austrumos un rietumos interesēs, uz savas tautas un valsts rēķina ko gribēja, to darīja.
Latvija joprojām palika okupēta (bez Abrenes) un kolonizēta valsts, kurā Latvijas tauta bija vairs tikai 52% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tas ir pārliecinošs PSRS pret Latvijas tautu vērstā genocīda pierādījums. (Pēc Latvijas pievienošanās ES Latvijas (lasi – latviešu) skaits valstī strauji turpināja samazināties un šobrīd droši vien jau ir zem 50% līmeņa. Tas nozīmē, ka latvieši pirmo reizi kļuvuši par minoritāti savā zemē!)
   Pie varas palikusī komunistiskā nomenklatūra faktiski esošo Latvijas PSR pasludināja par “neatkarību atguvušu” Latvijas Republiku, pēc patikas izmainīja tās Satversmi un likumdošanu, lai nodrošinātu savas varas “likumību” un neatgriezeniskumu. Lai vismaz no ārpuses šī “valsts” izskatītos pēc likumīgās LR, piesavinājās tās simboliku (izņemot ugunskrustu), himnu, nosaukumus u. c. Steigā, slēpjot no tautas saturu, noslēdza ar Eiropas Savienību un Krieviju Latviju diskriminējošus starpvalstu līgumus (par PSRS armijas “izvešanu”, Eiropas “Stabilitātes” paktu u. c.). Uz īpaši diskriminējošiem noteikumiem tika panākta Latvijas pievienošana ES un NATO. Tas nozīmē, ka Latvija kā neatkarīga un demokrātiska valsts faktiski vairs nepastāv un atbildība par genocīdu pret Latvijas (lasi – latviešu) tautu būs jāuzņemas ne vien PSRS tiesību pārmantotājai Krievijai, bet arī Eiropas Savienībai.
   “Kroni” savai līdzšinējai pretvalstiskai darbībai pašreizējā valsts vara uzlika šogad, izpildot Krievijas pasūtījumu noslēgt jaunu “Latvijas un Krievijas robežlīgumu” bez atsauces uz 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līgumu. Ar to šī vara ir pārliecinoši pierādījusi savu neatbilstību likumīgās Latvijas Republikas tiesiskai pēctecībai un to apliecinājusi ar pilnīgu nevēlēšanos aizstāvēt savas valsts nacionālās intereses starptautiskās attiecībās.

   Par to, kas noticis ar Latvijas tautu un valsti pēc t. s. “neatkarības atgūšanas”, var sarakstīt vairākus sējumus. Šeit to aprakstīt nav iespējams. Tādēļ aprobežosimies ar galvenajiem secinājumiem:
      • Valsts, kādā pašreiz dzīvojam, nav 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesiskā mantiniece, jo nav tiesiski atjaunota valsts kontinuitāte. Tā ir transformēta Latvijas PSR, kas piesavinājusies likumīgās valsts formu, saglabājot savu nelikumīgo saturu. Tādēļ, atšķirībā no Satversmē noteiktā, tā ir atkarīga un nedemokrātiska.
      • Šīs valsts iedzīvotāji, t. s. “sabiedrība”, nav Latvijas tauta, jo Latvijā nelikumīgi dzīvo arī PSRS tiesību pārmantotājas Krievijas tauta, kas skaitā jau līdzvērtīga Latvijas tautai un arī tiesībās tai tiek pielīdzināta. Tāds stāvoklis nav un nevar būt nevienā neatkarīgā demokrātiskā valstī,
bet Latvijā tas oficiāli tiek vērtēts par gluži normālu. Tādēļ Satversme Latvijā praktiski nedarbojas. Tās “atjaunošana” ir izrādījusies kārtējā fikcija tautas muļķošanai. Suverēnā vara valstī Latvijas tautai nepieder. Tā pieder komunistiskās nomenklatūras veidotām partijām un to saimniekiem austrumos, rietumos un dienvidos.
      • Pašreizējā valsts vara Latvijā
(Saeima, valdība, Valsts prezidents) nav likumīga, jo nav ievēlēta 1922. gada negrozītās Satversmes noteiktā kārtībā. Tādēļ Latvijas tautas svarīgākais uzdevums ir savu Satversmē noteikto tiesību atgūšana – likumīgas valsts varas atjaunošana uz 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības pamata. Pašreizējās valsts varas politikas uzdevums nav Latvijas tautas un valsts pozitīva attīstība, bet ir to drīzāka iznīcināšana. Latvijas tautas vietā radīt mankurtizētu “padomju tautas“ tipa “politisku nāciju” - lētu darbaspēku starptautisko monopolu uzņēmumiem un to ražojumu patērētājus. Valsts vietā izveidot kolonizētu un ekonomiski okupētu, starptautiskās plutokrātijas ielikteņu pārvaldītu teritoriju, bez jebkādām neatkarības un demokrātijas (patiesā nozīmē) pretenzijām.
      • Latvijas tautai ir jāsaprot, ka lūgumiem vai prasībām uzlabot savu stāvokli šai varai nav jēgas, tā nevarētu tos izpildīt pat tad, ja gribētu, jo to neļautu tās saimnieki austrumos, rietumos un dienvidos.
      • Pašreizējās valsts varas maiņai jēga būtu vienīgi tad, ja tiks nodrošināts tās neatgriezeniskums. To iespējams panākt vienīgi tad, ja nākošā Saeima tiktu ievēlēta 1922. gada negrozītās Satversmes noteiktā kārtībā, kas nepieļauj okupācijas seku saglabāšanu.

   Šie secinājumi var likties šokējoši, tomēr tie ir patiesi. Ja kāds tiem vēl netic, lai pārbauda pats.
   Aicinām Latvijas (lasi – latviešu) tautu beidzot pamosties no nāvējošā miega, kādā tā ļaunprātīgi iemidzināta un apvienoties vienotā patiesi nacionālā organizācijā sava svarīgākā uzdevuma īstenošanai – likumīgas valsts varas atjaunošanai uz 1918. gada 18. novembrī dibinātās LR tiesiskās pēctecības pamata. Tā ir vienīgā un arī pēdējā iespēja demokrātiskā ceļā izvairīties no tai nolemtās neizbēgamās bojāejas, kas jau notiek.
   Šobrīd Latvijā ir tikai viena oficiāli reģistrēta organizācija, kas tādu uzdevumu sev ir izvirzījusi. Tā ir sabiedriskā organizācija “Nacionālā apvienība”. Informācija par jaunu biedru uzņemšanu tajā atrodama mūsu mājas lapas (www.na-apvieniba.lv) IV nodaļā.
   Sveicam Latvijas tautu gaidāmajos savas valsts svētkos un vēlam labas sekmes sava svarīgākā uzdevuma īstenošanā.


   S/o “Nacionālā apvienība” Valde

   2007. gada novembrī




Mēs negribam kalpot ne austrumam,
mēs negribam vergot ne rietumiem.
(Rainis)


Godātie domubiedri!


    Ir atkal atnācis pavasaris. Bet tas ir citāds, nekā parasti. Nevis tādēļ, ka tagad arī pie mums arvien biežāk plosās arvien postošākas dabas katastrofas, bet tādēļ, ka līdzīgas norises vērojamas arī valstī, kādā pašreiz dzīvojam;
    Pagājušā gadā pašreizējā valsts vara beidzot uzdrošinājās paveikt jau sākotnēji plānoto valsts nodevību – uzdāvāt Krievijai savas valsts daļu – Abreni un sešus Latgales pagastus, kas mūsu valstij tika atņemti okupācijas laikā, tā apliecinot "neatkarību atguvušajā" valstī faktiski esošo Latvijas PSR identitāti arī juridiski.
    To labi saprot šī nodevības akta pasūtītāja Krievija un arī tā atbalstītājas rietumvalstis. Bet Latvijas (lasi latviešu) tautai, kā parasts, ar visiem iespējamiem līdzekļiem tiek iestāstīts gluži pretējais, joprojām cerot uz tās pārsteidzošo lētticību.
    Tā rezultātā Krievijai vairs nevajadzēs bažīties, ka varētu tikt izvirzīta kopēja Baltijas valstu prasība atzīt okupācijas faktu un maksāt kompensācijas par tās laikā nodarītajiem zaudējumiem, jo Latvija jau "labprātīgi" ir uzņēmusies Krievijas "Trojas zirga" lomu Baltijas centrā, kas arī turpmāk nodrošinās vismaz šīs valsts etnisko un ekonomisko okupāciju.
    Bet ko par to tagad domā Latvijas tauta, kurai, kā Satversmē noteikts, pieder suverenā vara valstī? To visai drīz mums radīsies iespēja uzzināt.
    "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt."
    Kopā ar pavasari ir pienākusi arī kārtējā leģionāru piemiņas diena, kaut oficiāli "neatkarību atguvušajā" Latvijā tādas vairs nav. Toties atkal ir atgriezusies Latvijas PSR pastāvīgi svinētā "starptautiskā sieviešu diena".
    Tomēr "biedrukungiem" Rīgas Domē atkal ir jāmocās ar atteikumu sacerēšanu pieteikumiem rīkot gājienus šo vīru piemiņas godināšanai. No vairākiem pieteikumiem atļauts ir tikai viens – Daugavas vanagiem. Varbūt tādēļ, ka salīdzinot ar citām, šī organizācija tagad liekas mazāk "bīstama". Kādēļ? Atbildi uz šo jautājumu vajadzētu rast pašiem šīs organizācijas dalībniekiem.
    Nav atļauts rīkot gājienu (leģionāru piemiņas zaimošanai) arī visnotaļ vēlamajai "antifašistu" (lasi okupantu) organizācijai, bet vienīgi tādēļ, ka gribēja to rīkot vienlaikus ar nevēlamajām un no cita piedāvātā laika atteicās.
    Leģionāru piemiņa mūsu tautai ir un paliks svēta, jo arī viņi cīnījās par mūsu tautas tiesībām būt pašiem saimniekiem savā zemē un dzīvot tajā pēc pašu lemtiem likumiem.
    Tas arī izskaidro pret viņu piemiņu vērsto okupantu naidīgo un pašreizējās valsts varas vāji slēpto negatīvo attieksmi. Šī vara joprojām cer, ka šo vīru rindām kļūstot arvien retākām, tautā izzudīs arī viņu piemiņa. Velti cerēts! Mūsu tautā viņu piemiņa nezudīs nekad. Tā paliks tautas garā, kas ir nemirstīgs.
    Sveicam visus bijušos leģionārus gan šajā, gan viņā saulē esošos un gādāsim, lai arī viņu daļa pirms 90 gadiem sekmīgi sāktajās brīvības cīņās, kas vēl turpinās, agrāk vai vēlāk beigtos ar pilnīgu uzvaru. Tad joprojām juridiski pastāvošā Latvijas valsts būs arī faktiski atjaunota.
    Ceram, tas notiks jau tuvākā laikā, bet ne vēlāk kā līdz Latvijas valsts simtgadei.
    Šajā pavasarī dzīves dārdzība mūsu "neatkarību atguvušajā" un "ekonomiski plaukstošajā" valstī ir sasniegusi vēl nebijuši augstu līmeni un joprojām turpina pieaugt. Tā ir gandrīz divreiz augstāka, nekā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Tā būtiski palielina dzīvei visnepieciešamākos izdevumus – pārtikai un komunālos maksājumus. Visvairāk tā skar "maznodrošinātos" iedzīvotājus, īpaši pensionārus, kuri pensionējušies līdz 1996. gadam, jo viņu "pensijas", salīdzinot ar citām, ir nepamatoti daudz zemākas, arī par oficiālo "iztikas minimumu". Tieši šī iedzīvotāju daļa tagad praktiski ir novesta bezizejas situācijā, kad vairs nav iespējams sagādāt dzīvei visnepieciešamāko.
    Kādēļ tāda netaisnība vērsta tieši pret šo iedzīvotāju daļu? Mūsuprāt tādēļ, ka tajā vēl atrodas tādi, kuri atceras Latvijas brīvvalsts laiku, jo paši kādreiz tajā ir dzīvojuši un var salīdzināt dzīves apstākļus toreiz, ar tiem, kādi tie ir tagad. Šī Latvijas tautas daļa pašreizējai valsts varai ir visnevēlamākā. Tādēļ tieši pret to tagad tiek vērsts jau okupācijas periodā uzsāktā un joprojām turpinātā genocīda smagākais trieciens.
    Tādos apstākļos amorāla liekas arī par 2 miljoniem valsts naudas šogad paredzētā "uguņošana", galvenokārt ārzemju viesu uzjautrināšanai, jo par tādu naudu varētu izglābt daudz cilvēku no bada vai pašnāvības.
    Okupācijas periodā genocīds pret mūsu tautu tika īstenots, "pārvietojot" to uz dzīvošanai nepiemērotiem apstākļiem. Tagad tāda iespēja vairs nav, tādēļ "vajadzīgie apstākļi" jārada tepat uz vietas. Izrādās, tas ir pat izdevīgāk, jo tiek ietaupīti "pārvietošanai" nepieciešamie līdzekļi, bet rezultāts tāds pats. Arī pēc tam neparko vairs nav jāgādā, jo par to rūpējas radinieki. Bet ja arī tādu vairs nav, tad viss kas vēl palicis, kļūst par valsts īpašumu, ko atkal iespējams "privatizēt", kādu daļu atstājot arī saviem saimniekiem austrumos, rietumos un dienvidos.
    Tāda pēc būtības ir pašreizējās valsts varas patiesā seja. Cik ilgi vēl ļausim šai politiski jau bankrotējušai kliķei "saimniekot" Latvijā? Ir pēdējais laiks to "pārvietot" uz tai piemērotāku vietu – vēstures mēslainē.
    To mūsu tauta varētu paveikt vienīgi tad, ja tā beidzot spētu apvienoties, jo spēks ir tikai vienotībā (sk. "Aicinājumu Latvijas tautai" 2007. gada novembrī, mūsu mājas lapas IV nodaļā).
    Šobrīd pašreizējās valsts varas "galvenajā mītnē" Saeimā, apzinoties savu politisko bankrotu, vērojama kārtējā "pārkārtošanās". "Tie paši vēži" no "tām pašām kulītēm" sāk pārvietoties "citās kulītēs", cerot, ka neticami lētticīgā tauta nespēs šo manevru atšifrēt. Līdz šim tāda "pārkārtošanās" bija devusi vēlamos rezultātus. Bet kā būs šoreiz? Šoreiz tas var arī neizdoties, jo, kā reiz teicis kāds gudrais, "var tautu piemānīt vienreiz, var to darīt vēlreiz, bet nevar to darīt vienmēr".
    Izrādās, pašreizējā Saeimā pārstāvētajām, īpaši valdošajām partijām, lai arī turpmāk saglabātu savas pozīcijas, vēlētāju "smadzeņu izskalošanai" pirms vēlēšanām ir vajadzīgs vismaz pusmiljons latu. Tādu summu noteikti būs iespējams dabūt, jo arī turpmāk to labprāt ziedos tie paši, kuri pēc tam, tāpat kā līdz šim, uz tautas rēķina ir guvuši daudz lielāku "peļņu". Lieta novesta tiktāl, ka vietas Saeimā tiek pirktas par naudu. Tās var iegūt vienīgi tie, kuriem tās ir daudz vairāk, nekā citiem. Bet Latvijas (lasi latviešu) tautai tādas naudas nav, vai ir daudz mazāk. Komentāri, kā mēdz teikt, ir lieki. Šobrīd vajadzētu iziet ielās ar lozungu "Tautas varu naudas varas vietā!" Bet pašreizējā vara to nepieļaus, jo tas ir tās dzīvības jautājums. Šajā situācijā mūsu tautai paliek tikai viena iespēja – nekad vairs nebalsot par kādu no pašreizējā Saeimā pārstāvētajām partijām, jo tās visas jau sen "spēlē vienā komandā".
    Tas nozīmē, ka pašreizējā Saeima Latvijas tautu un tātad arī valsti vairs nepārstāv. Tā ir jāatlaiž un nākošā Saeima jāievēl 1922. gada negrozītās Satversmes noteiktā kārtībā, kas nepieļauj okupācijas seku saglabāšanu. Okupācijas sekas joprojām ir visa ļaunuma cēlonis Latvijā un pašreizējās valsts varas drošākais balsts. Tādēļ mūsu tautas uzdevums ir panākt to likvidāciju iespējami drīzākā laikā. Bet to būs iespējams panākt vienīgi tad, ja nākošā Saeima atjaunos likumīgu valsts varu uz 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības pamata. Pašreizējos apstākļos to spētu panākt vienīgi sabiedriskā organizācija "Nacionālā apvienība".
    Lai vienkāršotu un arī paātrinātu jaunu dalībnieku uzņemšanu NA, ierosinām pieteikties gribētājus nosūtīt savus personas datus – vārdu, uzvārdu, personas kodu un pasta adresi (vēlams arī tel.) uz mūsu e-pasta adresi internetā na_apvieniba@inbox.lv. Šiem datiem, kuri ir tie paši, kādi vajadzīgi jebkurā parakstu vākšanas gadījumā, mēs uzticēsimies arī bez paraksta, ko nosūtīt nevar, jo uzskatām, ka visi nacionāli domājošie ir godīgi cilvēki. (Parakstus būs iespējams saņemt vēlāk, noformējot pieteikumus oficiāli). Šie dati būs pieejami vienīgi attiecīgām s/o NA valdes amatpersonām un vienīgi iekšējai lietošanai. (Publicēts varētu tikt vienīgi saņemto pieteikumu skaits).
    Tāda kārtība, kas novērsīs arī datu "noplūdi", ir vēlama drīzākai iespējamo NA dalībnieku loka apzināšanai visā valstī. Tas vajadzīgs sekmīgai NA darbības organizēšanai un tās struktūru veidošanai.
    NA veidošanās, atšķirībā no jebkuras citas organizācijas, nav balstīta uz lielu naudu, kādas mums vismaz pagaidām nav, bet vienīgi uz tās dalībnieku pārliecību par izvirzītā uzdevuma īstenošanas nepieciešamību un mēs ar to lepojamies.
    Tātad Latvijas valsts liktenis turpmāk būs atkarīgs no tā, vai Latvijas tauta, arī pašreizējos apstākļos, izmantojot Satversmē noteiktās tiesības, spēs pārņemt suverēno varu valstī atkal savās rokās.

s/o "Nacionālā apvienība" valde
www.na-apvieniba.lv

2008. gada martā




PAR LATVIJAS VALSTS 90 GADIEM


    Šogad 18. novembrī aprit 90 gadi kopš proklamēta (juridiski nodibināta) neatkarīga un demokrātiska Latvijas Republika.
    Šis akts piepildīja latviešu tautas mūžseno sapni par savu valsti, vienlaikus izraisot dziļu neapmierinātību Latvijas tautas un zemes pastāvīgajos pakļaut gribētājos austrumos un rietumos.
    Tādēļ drīz pēc tam Latvijai nācās aizstāvēt savu neatkarību ar ieročiem. Šajā karā latviešu karavīri pirmo reiz cīnījās par savu valsti un pārliecinoši uzvarēja lielo ienaidnieku pārspēku gan rietumos, gan austrumos. Vēsturē tas nosaukts par brīvības cīņām. Tās beidzās 1920. gada 11. augustā ar Latvijas un Krievijas miera līgumu, kas noteica abu valstu robežu un to, ka Krievija "uz mūžīgiem laikiem" atteicās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas tautu un zemi. Latviešu tauta pirmo reiz kopš 13.gs. bija izcīnījusi tiesības būt saimniekam savā zemē un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem. Šīs tiesības Latvijas (lasi latviešu) tautai nostiprināja 1922. gadā pieņemtā Satversme (valsts pamatlikums).
    Izmantojot šīs tiesības, latviešu tauta, ar nepieredzētu entuziasmu un pašaizliedzību, pārsteidzoši īsā laikā pārvērta savu I pasaules karā izpostīto zemi par ekonomiski plaukstošu valsti, izvirzot to šajā ziņā vienā no pirmajām vietām Eiropā, īpaši tautsaimniecības, izglītības un kultūras jomās.
    Tāds stāvoklis Latvijā, arī Igaunijā un Lietuvā, kuras tāpat ieguva neatkarību pēc I pasaules kara, šo zemju pastāvīgajiem pakļaut gribētājiem austrumos un rietumos likās nenormāls un tie kala plānus, kā drīzāk pakļaut šīs zemes atkal savai varai. Tika gatavota sazvērestība pret jaunajām Baltijas valstīm.
    Tā izpaudās 1939. gada 23. augustā Maskavā noslēgtā par PSRS pārtapušās boļševistiskās Krievijas un nacistiskās Vācijas savstarpējā "neuzbrukšanas pakta" slepenajā protokolā. Saskaņā ar to, Baltijas valstīm, par attiecīgu kompensāciju Vācijai, bija jānonāk PSRS "ietekmes sfērā" (lasi sastāvā).
    Šī tā laika abu Eiropas agresīvo lielvaru savstarpējā noziedzīgā vienošanās izraisīja II pasaules karu, kas atnesa lielu postu visā Eiropā, bet visvairāk tās austrumos, kur abas minētās lielvaras jau cīnījās savā starpā par sākotnēji kopīgi dalītā laupījuma gūšanu tikai sev.
    Šajā cīņā, kas bija ļoti traģiska visām Austrumeiropas tautām, ne bez savu sabiedroto Lielbritānijas un ASV būtiskas līdzdalības, uzvarēja PSRS.
    Saskaņā ar sabiedroto uzvarētāju lielvaru ne mazāk noziedzīgu savstarpēju vienošanos kara laikā Jaltā un Teherānā, pēc II pasaules kara PSRS "ietekmes sfērā" nonāca visa Austrumeiropa un Baltijas valstis palika PSRS sastāvā.
    Baltijā sākās pusgadsimtu ilgstošais, ar bezprecedenta genocīdu pret tās tautām saistītais PSRS okupācijas periods, kas nodarīja tām daudz lielāku ļaunumu, nekā jebkurai citai tautai Eiropā kopš II pasaules kara. Sevišķi smags tas bija Latvijā, kur atradās galvenās Baltijas okupācijas varas iestādes un arī lielākais tās militārpersonu skaits.
    Sabrūkot PSRS, Baltijas tautām radās iespēja atjaunot savu valstu neatkarību.
    Latvijā tas izdevās tikai formāli, jo pie varas palikusī vietējā PSRS nomenklatūra, organizējot "neatkarības atgūšanu", nepieļāva okupācijas seku likvidāciju, kas ir likumīgās Latvijas valsts tiesiskās pēctecības jeb kontinuitātes faktiskas (tiesiskas) atjaunošanas priekšnoteikums un nozīmētu arī tās varas neatgriezenisku zaudēšanu.
    Tādēļ Latvija kā neatkarīga un demokrātiska valsts, kopš tās faktiskās iznīcināšanas 1940. gadā, joprojām pastāv tikai juridiski, jo faktiski vēl nav atjaunota. Tas arī ir visu mūsu pašreizējo grūtību un nelaimju patiesais cēlonis.
    Sk. "Aicinājumu Latvijas tautai" mūsu mājas lapas www.na-apvienība.lv IV nodaļā).
    Pašreizējā valsts vara, jūtot savu pilnīgo politisko bankrotu, sirgst ar mazvērtības kompleksu. Par to liecina tās pēdējā laikā neparasti skaļā, uz tautas rēķina plaši izvērstā propagandas kampaņa ar galveno saukli – "Tu esi mūsu Latvija!". Tāpat kā savulaik tās priekšgājēji līdzīgā situācijā un nolūkā izplatīja saukli – "Partija un tauta ir vienotas!". Tā, apgalvojot gluži pretējo, mēģināja panākt, lai vismaz kāda daļa no tautas tam ticētu, bet pārējie būs spiesti tam "ticēt". Toreiz tas vēlamo rezultātu tomēr nedeva. Bet kā būs šoreiz?
    Sveicam Latvijas (lasi latviešu) tautu savas valsts juridiskās pastāvēšanas 90. gadadienā un novēlam būt vienotiem apņēmībā iespējami drīzākā laikā panākt arī tās faktisku atjaunošanu.

18.11.08.

"S/O Nacionālā apvienība valde





PAZIŅOJUMS
Par gaidāmajām pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām


    Pašreizējais vēlēšanu likums nav derīgs leģitīmas valsts pārvaldes veidošanai, jo neatbilst Latvijas Republikas 1922. g. negrozītā Satversmē noteiktai kārtībai, turklāt saglabātu okupācijas seku apstākļos. Bez radikālas vēlēšanu likuma maiņas, kas šos trūkumus novērstu, jebkādas vēlēšanas, arī tās, kādas paredzēts rīkot šogad, nevar atzīt par patiesi demokrātiskām. Tās būs tikai farss pašreizējās, politiski jau pilnīgi bankrotējušās valsts varas sistēmas saglabāšanai.
    Tādēļ sabiedriskā organizācija Nacionālā apvienība tādās vēlēšanās nepiedalīsies un aicina tā darīt arī savus atbalstītājus, kā arī visus tos, kuri negribēs, ar piedalīšanos tādās vēlēšanās, būt līdzatbildīgi par pašreizējās, prettautiskās valsts varas saglabāšanu arī turpmāk.
    Bet tiem, kuri tomēr piedalīsies šajās "vēlēšanās", iesakām akli nesekot pašreizējo valsts varu tieši atbalstošo – "pozīcijā" esošo, vai netieši atbalstošo – "opozīcijā" esošo partiju (lasi savtīgu interešu klubu) skaļiem priekšvēlēšanu sarīkojumiem un vilinošiem solījumiem pēc principa "kā var nesolīt".
    Neaizmirstiet, ka arī šoreiz jums piedāvās balsot par "tiem pašiem vēžiem", kas ir īstenie mūsu pašreizējo grūtību un nelaimju nesēji, "tajās pašās", vai daļēji "citās kulītēs". Bet jauni "vēzīši", ja tādi parādīsies, nebūs nekas cits, kā "to pašu vēžu" rezervisti.
    Visas šīs partijas tiek uzturētas galvenokārt ar pašreizējās valsts varas sistēmas produktu – oligarhu pašiem vēlētājiem savulaik atņemtiem līdzekļiem. Ar tiem dāsni tiks apmaksāti arī visi šo partiju vēlēšanu pasākumi un politiskās reklāmas. No tā izriet secinājums – jo dārgākas būs reklāmas, jo mazāk tām var ticēt.
    Tas attiecas arī uz vienlaikus paredzētajām eiroparlamenta vēlēšanām.

2009.g. martā

s/o Nacionālā apvienība Valde
www.na-apvieniba.lv





Tā nevar palikt un nepaliks
Līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks!
(Rainis)


Biedrības „Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresa
Rīgā, Brīvības gatvē 266. 2009.gada 29.maijā
Protokols Nr.1



    Kongress noritēja saskaņā ar iepriekš paredzēto darba kārtību. (sk. Pielikumu 1)
    Kongress tiek atklāts ar tā sasaucēju pilnvarota rīkotāju pārstāvja ziņojumu par apstākļiem, kas radīja vajadzību Kongresu sasaukt biedrības darbības sakārtošanai. (sk. Pielikumu 2)

        1.punkts
        Vienbalsīgi tika ievēlēta Kongresa vadība un sekretariāts sekojošā sastāvā:
            - Vadītājs Jānis Pinnis
            - Sekretārs (protokoliste) Felicita Briņķe
            - Mandātu „komisārs” - amatu apvienošanas kārtībā reģistrators Jānis Pinnis
            - Redaktors Aivars Andersons
            - Vēlēšanu „komisārs” Jānis Kacens.

        2.punkts
    Paredzētā darba kārtība tika pieņemta vienbalsīgi, ar Kongresa vadītāja laika ekonomijas nolūkā ierosināto izmaiņu – Kongresa lēmumu un rezolūciju apspriešanu un pieņemšanu uzsākt jau ar darba kārtības 6. punktu un balsošanā atturēties gribētājiem pievienoties balsotājiem „pret”.

        3.punkts
    Mandātu „komisāra” ziņojumu nolasa reģistrators Jānis Pinnis un ierosina
    uzņemt biedrībā abus lūgumus uzņemt sevi biedrībā iesniegušos Kongresa viesus – Andi Lūsiņu un Juri Lapinski.
    Kongress vienbalsīgi nolemj abus lūgumus iesniegušos viesus uzņemt biedrībā „Nacionālā apvienība” kā pilntiesīgus biedrus un viņiem tiek izsniegti mandāti. (sk. Pielikumu 3`).

        4.punkts
    Līdzšinējās Valdes bij. priekšsēdētājs Valdis Šteins Kongresā nebija ieradies, neraugoties uz to, ka ar savu parakstu bija apliecinājis viņam 15.05.09. nosūtītā uzaicinājuma un paredzētās darba kārtības saņemšanu. Tādēļ līdzšinējās Valdes darbības pārskata ziņojums netika sniegts.

        5. punkts
    Par līdzšinējās Valdes darbību tās bij. priekšsēdētāja Valda Šteina prombūtnes laikā ziņojumu sniedza Valdes priekšsēdētaja pienākumu izpildītājs Jānis Pinnis. (sk. Pielikumu 4)

        6.punkts
    Saskaņā ar pieņemto izmaiņu darba kārtībā, tiek uzsākta sagatavoto Kongresa lēmumu un rezolūciju projektu apspriešana un lēmumu pieņemšana.
    Kongress vienbalsīgi, praktiski bez debatēm, nolemj sagatavotos lēmumus un rezolūciju projektus 1.,2.,3.,4.,5. pieņemt bez izmaiņām, izņemot projektu 6. , kura izsmeļošu pamatojumu, izpildot Kongresa dalībnieku vēlēšanos, sniedz tā autors Jānis Pinnis.
    Pēc tam arī šī Kongresa rezolūcija tiek pieņemta vienbalsīgi bez izmaiņām. (sk. Kongresa pieņemtos lēmumus un rezolūcijas Pielikumu 5)
    Tiek ierosināts pirms pārtraukuma ievēlēt arī jauno Valdi un revidentu. Ierosinājums tiek pieņemts.
    Kongresa dalībniekiem izvirzot kandidātus un vienprātīgi par tiem balsojot, jaunā Valde tiek ievēlēta piecu locekļu sastāvā, par revidentu tiek ievēlēts
    Artūrs Grīslītis.
    Pēc tam ievēlētie Valdes locekli, vienam atturoties, par Valdes priekšsēdētāju ievēl Jāni Pinni. (sk. Pielikumu 6)
    Tādejādi Kongress, jau sākot ar darba kārtības 6. punktu, bija izpildījis arī darba kārtības 7.,8. un 9. punktos paredzētās darbības.

    „IZRAKSTS PAREIZS”
    Biedrības „Nacionālā apvienība” Valdes priekšsēdētājs Jānis Pinnis
    Rīgā, 2009.gada 26.jūnijā



Pielikums 1
Godātie Nacionālās apvienības biedri!



    Paziņojam, ka Statūtu 5.9. p. noteiktā kārtībā tiek sasaukts biedrības ārkārtas Kongress tās darbības sakārtošanai.
    Kongress notiks š.g. 29. maijā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas Izpilddirekcijas Brīvības gatvē 266 1. stāva 118. telpā plkst. 1200. Reģistrācija no plkst. 1100.
    Aicināti piedalīties visi biedrības biedri un to pilnvarotie pārstāvji, līdzņemot personu un piederību biedrībai apliecinošos dokumentus.

    Pielikumā – paredzētā darba kārtība.

15.05.09.
Kongresa rīkotāji



Biedrības "Nacionālā apvienība" ārkārtas Kongresa
DARBA KĀRTĪBA

0Kongresa sasaucēju pilnvaroto Kongresa rīkotāju pārstāvja ziņojums par apstākļiem, kas radīja vajadzību Kongresa sasaukšanai un tā uzdevuma noteikšanu.
Jānis Pinnis
1200 – 1205
1Kongresa vadības un sekretariāta ievēlēšana.
Jānis Pinnis
1205 – 1215
2Darba kārtības apspriešana un apstiprināšana.
Kongresa vadītājs
1215 – 1220
3Attiecīgā vadības locekļa ziņojums par Kongresa dalībnieku sastāvu un tā atbilstību Statūtiem. Ziņojuma apstiprināšana.1220 – 1225
4Līdzšinējās Valdes darbības pārskata ziņojums.
bij. Valdes pr-tājs Valdis Šteins
1225 – 1235
5Līdzšinējās Valdes pilnvarotā pārstāvja ziņojums par Valdes darbību bij. priekšsēdētāja Valda Šteina prombūtnes laikā.
Jānis Pinnis
1235 – 1245
6Attiecīgā vadības locekļa ziņojums par sagatavotiem Kongresa lēmumu un rezolūciju projektiem.
Jānis Pinnis
1245 – 1250
Pārtraukums1250 – 1300
7Debates
Katram runātājam paredzētais laiks 5 minūtes sava viedokļa konstruktīvam izklāstam, nenovirzoties no pieteiktās tēmas, ar Kongresa atļauju laiks var tikt pagarināts līdz 10 minūtēm.
1300 – 1400
8Kongresa lēmumu un rezolūciju projektu apspriešana un pieņemšana.
Attiecīgie Kongresa vadības pārstāvji
1400 – 1425
9Biedrības jaunās Valdes un revidenta vēlēšanas.
Kongresa vadītājs un attiecīgais vadības loceklis
1425 – 1445
10Neformāla viedokļu apmaiņa.
Kongresa dalībnieki
1445 – 1455
11Noslēgums.1455 – 1500



Pielikums 2
Godātie kongresa dalībnieki!


    Pēc tam, kad līdzšinējās Valdes priekšsēdētājs Valdis Šteins jau vairāk kā gadu nebija piedalījies Valdes darbā, un nebija arī atbildējis uz viņam nosūtīto vēstuli, kurā tika aicināts izteikt savu viedokli par iespēju turpināt darbu Valdē, Valdes locekļi, izņemot Vitu Kravinsku, kura nebija piedalījusies Valdes darbā vispār, nolēma Valdi Šteinu no priekšsēdētāja amata atbrīvot un par priekšsēdētāja amata pienākumu izpildītāju iecelt biedrībā uzņemto p/o NA Iniciatīvas grupas vadītāju Jāni Pinni.
    Kad šīs izmaiņas biedrības Valdes sastāvā tika pieteiktas reģistrācijai Valsts uzņēmumu reģistrā, izrādījās, ka līdzšinējā Valde vairs nav rīcībspējīga, jo ir pagājis tās Statūtos noteiktais pilnvaru laiks 3 gadi kopš Statūtu pieņemšanas, t.i. līdz pag. gada 8. decembrim. Bez tam atklājās arī citi nopietni birokrātiskas dabas trūkumi biedrības dokumentu noformēšanā. Tika noteikts, ja biedrība vēlas savu darbību turpināt, tai šie trūkumi jānovērš ne vēlāk, kā līdz š.g. 15.jūnijam, kas būtu iespējams vienīgi sasaucot biedrības ārkārtas Kongresu Statūtos noteiktā kārtībā.
    Šobrīd tāds Kongress ir sarīkots un es uzdrošinos cerēt, ka vismaz tā dalībnieku vairākums iestāsies par to, lai visi līdzšinējie trūkumi biedrības darbā tiktu novērsti un biedrība arī turpmāk varētu sekmīgi darboties sava noteiktā mērķa īstenošanai.

Pateicos par uzmanību.


Pielikums 3
Mandātu "komisāra" ziņojums


    Reģistratūrā kā Kongresa dalībnieki reģistrēti 11 biedrības biedri un viņiem izsniegti mandāti.
    Viņu vidū ir 3 biedrības biedri, kurus pārstāvēt sevi Kongresā rakstiski ir pilnvarojuši 4 biedrības biedri, t.sk. Jānis Pinnis, kuru pilnvarojuši 2 biedrības biedri, Arturs Grīslītis, kuru pilnvarojusi 1 biedrības biedre, Lilija Treice, kuru pilnvarojis 1 biedrības biedrs.
    Kā viesi reģistrētas 6 privātpersonas, no kurām 2 iesniegušas lūgumu iestāties biedrībā. To vidū ir Andis Lūsiņš, Juris Lapinskis.
    Viesus, kuri iesnieguši lūgumus par uzņemšanu biedrībā ir uzaicinājuši piedalīties Kongresa vadībā pārstāvētie biedrības biedri. Tādēļ šaubām par viņu atbilstību biedrībai nevar būt pamata.
    Ierosinu Kongresam abus lūgumus par uzņemšanu biedrībā iesniegušos viesus uzņemt biedrībā un izsniegt arī mandātus kā pilntiesīgiem Kongresa dalībniekiem.
    (Notiek balsošana un mandātu izsniegšana).
    Ierosinu apstiprināt šo ziņojumu un pieņemto lēmumu.

Reģistrāciju veica un ziņojumu sastādīja:
Jānis Pinnis ____________________


Pielikums 4
Godātie Kongresa dalībnieki!


    Laikā kopš Valda Šteina prombūtnes, līdzšinējā Valde turpināja darbību, par sēžu vadītāju izvirzot mani, jo es vēl nebūdams biedrības biedrs, tomēr biju piedalījies visās biedrības paplašinātās Valdes sēdēs kopš tās reģistrācijas biedrību un nodibinājumu reģistrā 2006. gada 5. maijā.
    Līdzīgi kā laikā, kad sēdes vadīja Valdis Šteins, Valdē tika apspriesti aktuāli politiskas dabas jautājumi, cenšoties rast tajos kopēju viedokli. Tādu jautājumu toreiz netrūka, jo pašreizējā valsts vara ar pieaugošu cinismu un intensitāti turpināja īstenot savu pret Latvijas tautu un valsti vērsto politiku.
    Kad kopējs viedoklis tādos jautājumos tika atrasts, mēs tos izdevām un izplatījām savu iespēju robežās. Tie tika ievietoti arī mūsu mājas lapā hronoloģiskā kārtībā.
    Līdzīgi kā laikā, kad sēdes vadīja Valdis Šteins, tās ne vienmēr tika protokolētas un pieņemtie lēmumi noformēti atbilstoši likuma prasībām. Mēs pilnībā atzīstam šos trūkumus līdzšinējās Valdes darbībā un turpmākajā Valdes darbībā tie vairs netiks pieļauti.
    Tomēr tie bija tikai formālas dabas trūkumi, kas turpmāk viegli novēršami. Bet būtiskāko – nepietiekamu darbību vai pat bezdarbību biedrības mērķa labā, mūsuprāt līdzšinējai Valdei, laikā kopš Valda Šteina prombūtnes tomēr nevar pārmest. Šajā laikā Valdes izdotie un izplatītie materiāli ir būtiski ietekmējuši notiekošo valstī, kam ir vairāki piemēri, tādā nozīmē, ka pašreizējā valsts vara ir bijusi spiesta ar tiem rēķināties un tādēļ jūtami ierobežot savu patvaļu tautas apkrāpšanā un valsts nozagšanā.
    Tas nozīmē, ka jaunai Valdei vajadzētu nevien saglabāt līdzšinējās Valdes paveikto biedrības mērķa labā, bet to arī attīstīt un pilnveidot, lai iespējami drīzākā laikā varētu to sasniegt.

Pateicos par uzmanību.



Pielikums 5
Biedrības "Nacionālā apvienība"
Kongresa lēmums par biedrības darbības sakārtošanu


    Kongress atzīst, ka līdzšinējās Valdes darbībā ir bijuši nopietni formālas dabas trūkumi, kas turpmāk Valdes darbībā nav pieļaujami.
    Par to līdzšinējās Valdes locekļiem, īpaši tās bij. priekšsēdētājam izteikts brīdinājums.
    Kongress uzliek par pienākumu:
    - Līdzšinējās Valdes bij. priekšsēdētājam Valdim Šteinam nodot visus viņa rīcībā esošos biedrības dokumentus jaunās Valdes priekšsēdētājam līdz š.g. 7. jūnijam.
    - Jaunās Valdes priekšsēdētājam Kongresa lēmumos noteiktās izmaiņas biedrības reģistrācijas datos, iesniegt Valsts uzņēmumu reģistram līdz š.g. 12. jūnijam.
    - Jaunajam revidentam turpmāk rūpīgi kontrolēt Valdes darbību, lai līdzīgi trūkumi tās darbībā neatkārtotos. Ja tādi tomēr tiks konstatēti, nekavējoši iesniegt Valdē prasību par to novēršanu un vainīgā (-o) saukšanu pie atbildības.

    Lēmums pieņemts biedrības ārkārtas Kongresā Rīgā, Brīvības gatvē 266 2009. gada 29. maijā ar 17 balsīm, pret nav.

    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis __________________________________
    Sekretārs Felicita Briņķe __________________________________



Biedrības "Nacionālā apvienība" Kongresa lēmums
par līdzšinējās Valdes pieņemto lēmumu un citu biedrības mērķa sasniegšanai izdoto materiālu apstiprināšanu, kā arī biedrības juridiskās adreses precizēšanu


    Kongress apstiprina līdzšinējās Valdes pieņemtos lēmumus par jaunu biedru uzņemšanu biedrībā, kā arī "Aicinājumu Latvijas tautai" 2007. gada novembrī, atklāto vēstuli "Godātie domubiedri" 2008. gada martā, viedokli par "Latvijas valsts 90 gadiem" 2008. gada 18. novembrī, "Vēstījumu gadu mijā" 2008. gada decembrī un "Paziņojumu par gaidāmajām pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām" 2009. gada martā.
    Biedrības līdzšinējās juridiskās adreses Rīgā, Ezermalas ielā 6 – 237, LV-1046 vietā jābūt Rīgā, Ezermalas ielā 6D – 107, LV-1006.

    Lēmums pieņemts biedrības ārkārtas Kongresā Rīgā, Brīvības gatvē 266 2009. gada 29. maijā ar 17 balsīm, pret nav.

    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis __________________________________
    Sekretārs Felicita Briņķe __________________________________



Biedrības "Nacionālā apvienība" Kongresa lēmums
par jaunu biedru uzņemšanas veicināšanu


    Kongress atzīst, ka līdzšinējā Valde nav pievērsusi vajadzīgo vērību jaunu biedru uzņemšanai biedrībā, kas ievērojami kavē tās ietekmes pieaugumu.
    Kongress nosaka jaunu biedru uzņemšanu par Valdes turpmākās darbības prioritāti. Tas varētu nevien ievērojami palielināt biedru skaitu, bet arī radīt iespēju sava laikraksta izdošanai, kas padarītu NA par ietekmīgāko sabiedrisko organizāciju Latvijā.

    Lēmums pieņemts biedrības ārkārtas Kongresā Rīgā, Brīvības gatvē 266 2009. gada 29. maijā ar 17 balsīm, pret nav.

    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis __________________________________
    Sekretārs Felicita Briņķe __________________________________



Biedrības "Nacionālā apvienība" Kongresa lēmums
par atbalstu Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa
"Paziņojumam par tā dēvētās Latvijas Republikas valdības veiktajiem ārējiem aizņēmumiem kopsummā 7,5 miljardu eiro apmērā un visiem turpmāk iespējamiem aizņēmumiem Latvijas tautas vārdā"


    Kongress pilnībā atbalsta š.g. 24.04. – 07.05. laikrakstā DDD publicēto Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa "Paziņojumu" par pašreizējās LR valdības veiktajiem ārējiem aizņēmumiem, jo neatzīst pašreizējās valsts varas likumību, ar visām no tā izrietošām sekām.
    Pieņemts biedrības ārkārtas Kongresā Rīgā, Brīvības gatvē 266 2009. gada 29. maijā ar 17 balsīm, pret nav.

    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis __________________________________
    Sekretārs Felicita Briņķe __________________________________



Biedrības "Nacionālā apvienība" Kongresa rezolūcija
par atbalstu Latvijas Brīvības cīņu 90 gadu piemiņai veltītiem pasākumiem


    Kongress atbalsta un solidarizējas ar visiem Latvijas Brīvības cīņu 90 gadu piemiņai, no š.g. 3. marta līdz 2010. g. 11. augustam, veltītiem pasākumiem, cerot, ka tie sekmēs okupācijas seku likvidāciju, kas ir Latvijas, kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts faktiskas atjaunošanas priekšnoteikums.
    Rezolūcija pieņemta biedrības ārkārtas Kongresā Rīgā, Brīvības gatvē 266 2009. gada 29. maijā ar 17 balsīm, pret nav.

    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis __________________________________
    Sekretārs Felicita Briņķe __________________________________



Biedrības "Nacionālā apvienība" Kongresa rezolūcija
par atbalstu priekšlikumam izveidot Genocīda muzeju
Arsenāla ēkā Vecrīgā un uzcelt pieminekli Jēkaba
laukumā pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņai


    Kongress atbalsta pašreizējiem Valsts prezidentam 21.12.07. un Kultūras ministram 27.03.09. iesniegto priekšlikumu izveidot Genocīda muzeju Arsenāla ēkā Vecrīgā un vienotā ansamblī ar to uzcelt pieminekli Jēkaba laukumā pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņai – līdz Latvijas okupācijas 70. gadadienai 2010. g. 17. jūnijam, jo pašreizējās politiskās un ekonomiskās krīzes apstākļos tam adekvātas alternatīvas nav.
    Rezolūcija pieņemta biedrības ārkārtas Kongresā Rīgā, Brīvības gatvē 266 2009. gada 29. maijā ar 17 balsīm, pret nav.

    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis __________________________________
    Sekretārs Felicita Briņķe __________________________________



Pielikums 6
Biedrības "Nacionālā apvienība"Kongresa lēmums
par biedrības Valdes un revidenta ievēlēšanu


    Kongress Statūtos noteiktā kārtībā ir ievēlējis biedrības Valdi sekojošā sastāvā:
    1. Aivars Andersons, personas kods 030241 – 10735.
    Pilnvarojuma apjoms ar tiesībām pārstāvēt biedrību kopīgi ar vismaz vienu no Valdes locekļiem.
    2. Jānis Kacens, personas kods 040235 – 11494.
    Pilnvarojuma apjoms tas pats.
    3. Juris Lapinskis, personas kods 150742 – 13554.
    Pilnvarojuma apjoms tas pats.
    4. Andis Lūsiņš, personas kods 270541 – 12973.
    Pilnvarojuma apjoms tas pats.
    5. Jānis Pinnis, personas kods 171031 – 11805.
    Pilnvarojuma apjoms – ar tiesībām pārstāvēt biedrību atsevišķi.
    Par biedrības revidentu ievēlēts
    Arturs Grīslītis, personas kods 210933 – 11820.

    Lēmums pieņemts biedrības ārkārtas Kongresā Rīgā, Brīvības gatvē 266 2009. gada 29. maijā ar 17 balsīm, pret nav.
    Pēc ievēlēšanas 5 Valdes locekļi, vienam atturoties, par Valdes priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Pinni.

    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis __________________________________
    Sekretārs Felicita Briņķe __________________________________





Tā nevar palikt un nepaliks
Līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks!
(Rainis)
Aicinājums latviešu tautai


    Ja jūs, tāpat kā mēs, vairs neticat pašreizējās valsts varas spējām sekmīgi vadīt valsti un uzskatāt, ka tās darbība ir ne vien nesekmīga, bet arī kaitīga mūsu tautas un valsts nacionālajām interesēm, vienīgā izeja ir nekavējoši panākt tās pilnīgu un neatgriezenisku nomaiņu.
    Vēlams demokrātiskā, nevardarbīgā ceļā. Ja vēlamo rezultātu tas nedos, attaisnojami būs jebkādi līdzekļi.
    Pretējā gadījumā mūsu tautas un valsts bojāeja vairs nebūs novēršama.
    Varbūt kādi domās, vai mēs drīkstam tā darīt? Tiem ir jāapzinās, ka jebkuram, kam uzbrūk nolūkā iznīcināt, bet pašreiz notiek tieši tas, ir neapstrīdamas tiesības uz pašaizsardzību, neprasot nevienam, vismazāk jau pašam uzbrucējam (lasi pašreizējai valsts varai), atļauju to darīt.
    To darīt šajā gadījumā ir ne vien katra likumīga Latvijas pilsoņa (līdz 1940.gada 17.jūnijam un tā pēcnācēju) tiesības, bet arī pienākums.
    Pašreizējā valsts vara jau ir zaudējusi jebkādas tiesības pārstāvēt Latvijas (lasi latviešu) tautu un valsti, gan tādēļ, ka nav likumīga no starptautisko tiesību viedokļa, gan tādēļ, ka ir turpinājusi un turpina joprojām bij. PSRS uzsākto, pret latviešu tautu un tās valsti vērsto genocīda politiku. Šīs varas nelikumību apliecina pat tās nesen sarīkoto „vēlēšanu” rezultāts.
    No oficiāli pasludinātiem rezultātiem izriet, ka šajās „vēlēšanās” piedalījies un tātad par pašreizējās valsts varas saglabāšanu ir balsojis likumīgo Latvijas pilsoņu mazākums. Tātad arī šajās” vēlēšanās” mūsu tauta pašreizējo valsts varu ir noraidījusi.
    Latviešu tautas patiesi apbrīnojamais pacietības mērs beidzot ir pilns un vadzis, uz kā tas līdz šim turējās, jau ir nolūzis. Tas nozīmē, ka tieši šis laiks ir vispiemērotākais, lai Latvijā panāktu patiesu varas maiņu, kāda nav notikusi kopš 1940.gada 17.jūnija.
    Lai Latvijas (lasi latviešu) tauta beidzot atgūtu Satversmē noteikto, sev piederošo suverēno varu valstī, tai jāapvienojas vienotā spēkā – organizācijā, kas tādu mērķi sev ir izvirzījusi. Tāda organizācija ir izveidota, oficiāli reģistrēta un jau ilgāku laiku, bez viltus, nesavtīgi kalpo šim mērķim.
    Tā ir biedrība (sabiedriska organizācija) „Nacionālā apvienība”. (NA)
    
Tuvāka informācija rodama mūsu mājas lapā www.na-apvieniba.lv. IV nodaļas beigu daļā, failos 2007.gada novembrī, 2008.gada martā u.c.
    Tātad, apvienojieties un uz priekšu, uz uzvaru! Kas tic, tas uzvar!

2009.gada jūnijā
s/o „Nacionālā apvienība” Valde.




Molotova – Rībentropa pakts –
noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma.


    „Daudzām Eiropas tautām tik liktenīgo Maskavas un Berlīnes “draudzības periodu” (1939–1941) ievadīja 1939. gada 23. augustā noslēgtais vācu un padomju neuzbruk­šanas līgums un tā neatņemamā sastāvdaļa – slepenais papildu protokols - Molotova–Rībentropa pakts. Pēc savas būtības šis pakts, kas iegājis vēsturē kā 20. gadsimta lielākais noziedzīgais darījums, bija prettiesisks un cinisks izlīgums uz sešu trešo valstu rēķina. Tas sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju „ietekmes zonās”. Latvija, Igaunija un Somija tika “atdotas” Padomju Savienībai, bet Lietuva – Vācijai. Abu agresīvo lielvalstu „interešu sfēru” robeža Polijā tika nosprausta pa upju līniju : Nareva, Visla un Sana. Pro­tokols akcentēja arī PSRS „īpašās intereses” un Vācijas pilnīgo politisko neieinteresētību par toreiz Rumānijai piederošo Besarābiju. Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgums bija “nāves spriedums” Polijai. Tas bija starta signāls vācu un krievu vispārējai agresijai Eiropā. Tas izraisīja Otro pa­saules karu. Vācija uzsāka karadarbību 1. septembrī, un pēc divām dienām Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai, un kopā ar Padomju Savienību, kas iesaistījās konfliktā 17. septembrī, dažu nedēļu laikā iznīcinot Polijas valsts neatkarību. Molotova–Ri­bentropa pakts pilnā mērā atklājās kā kara izraisīšanas, un valstu iznīcināšanas pakts. Tas atspo­guļoja divu agresīvu diktatoru sazvērestību pret mieru un valstu suverenitāti. 1939. gada 28. septembrī Vācija un PSRS noslēdza līgumu par „draudzību” un robežu, kas oficiāli sankcionēja Polijas valsts sadalīšanu. Šim līgumam sekoja vairāki dažādi slepeni protokoli. Pirmajā protokolā bija paredzēts mainīt 23. augusta līguma slepenajā papildu protokolā noteiktās Vācijas un PSRS ”interešu sfēru” robežas. Šajā protokolā bija arī norādīts, kolīdz Padomju Savienības valdība Lietuvā “savu interešu” uzturēšanas nolūkos veiks „īpašus pasākumus”, tā tiks izmainīta vācu un lietuviešu robeža. Pilnīgi skaidrs, ka starptautisko tiesību vēsturē šim protokolam nav precedenta. Tas ir vienīgais šāda veida nolīgums, kurā divi diktatori par savā starpā noslēgtās vienošanās objektu izrauga citas suverēnas valstis un to pilsoņus. Taču kā Vācija, tā arī Padomju Savienība tolaik starptautisko tiesību normas un principus pilnīgi ignorēja. Abas agresīvās lielvalstis jutās tik stipras, ka atklātu izaicinājumu pasaules sabiedriskajai domai uztvēra kā „pašu par sevi saprotamu lietu”.
    Minēto dokumentu destruktīvā loma skaidri atklājās Otrā pasaules kara beigās, kad Jaltas konferencē (1945. g. 4.–11. feb.) padomju diktators Staļins panāca ASV prezidenta F. D. Rūzvelta un britu premjera Vinstona Čērčila piekrišanu de facto iegūt visas Austrumeiropas valstu teritorijas. Tā kā Jaltā iedibinātā starptautiskā kārtība noteica Eiropas likteni līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā, jautājums vēl arvien nav zaudējis aktualitāti. Tādēļ, kā ASV tā Lielbritānija u.c .Jaltas konferences dalībnieces joprojām nes pilnu atbildību par šo noziedzīgo vienošanos.
    Lai gan Baltijas valstis jau diezgan ilgu laiku ir „atguvušas neatkarību”, vēstures ironija ir tāda, ka Molotova–Ribentropa pakts un tajā paredzētās teritoriālās izmaiņas, kas vēlāk tika nostiprinātas citos „līgumos”, joprojām ir mūsdienu Austrumeiropas politiskā realitāte. Mūsdienās skaudri izpaužas nenokārtotās vācu un padomju slepeno protokolu ekonomiskās, politiskās, juridiskās un psiholoģiskās sekas. Vēsturiskā aspektā un perspektīvā šīs slepenās vienošanās līdzinās bumbai ar laika degli, kuras tikšķi ir jūtami pastāvīgi. Situācija nemainīsies, kamēr Krievija – PSRS tiesiskā mantiniece – ne­pārtrauks bezatbildīgi noliegt savu vēsturi un atklāti atzīs visus bij. PSRS noziegumus, arī Baltijas valstu prettiesisko okupāciju, aneksiju un sovjetizāciju, kuri bija iespējami, sadarbojoties ar nacistisko Vāciju un valstīm - Jaltas konferences dalībniecēm ” .
    Diemžēl, Krievija nav „sapratusi” savas agresīvās ārpolitikas kļūdas un impēriskās ambīcijas, kas „mantotas” ar lielā iekarotāja un slepkavas Čingishana pēcteču asinīm (izpētīts, ka 50 % Krievijas iedzīvotāju ir tieši šie gēni) un ar visiem spēkiem un jebkuriem paņēmieniem turpina uzturēt savu „interešu sfēru” kā politiskiem, tā arī ekonomiskiem līdzekļiem (5.kolonna, „tautiešu tiesību aizstāvēšana”, Abrenes aneksija, krievu televīzijas un radio kanālu izmantošana „audzināšanai pareizā virzienā”, visu okupantu un kolonizatoru neizvākšana no Latvijas teritorijas). Krievijas gāze, nafta un daudz kas cits, kas tiek izmantoti politiskas šantāžas nolūkos, ir jau noveduši pie praktiskas divvalodības „divkopienu valstī” un latviešu tautu etniskās katastrofas „ņāves zonā”, kad tā pati vairs nespēj nodrošināt savu pastāvēšanu kā tauta. Šī „bumba ar laika degli” jebkurā mirklī var izraisīt sprādzienu – latviešu tautas kārtējo atbrīvošanās karu vai pēc scenārija kā Kosovā, Piedņestrā, Dienvidosetijā un Abhāzijā – paziņojot, ka „demokrātisku vēlēšanu” rezultātā šis jautājums Rīgas domē jau ir praktiski nokārtots, „ievērojot” „latvijiešu” tautas gribu (pēc TV5 aptaujas 80 % iedzīvotāju vēlas Latviju pievienot Krievijai).

    Šobrīd ir svarīgi ne tikai pieminēt šī pakta izraisītos noziegumus un to radītās sekas, bet ir jāpanāk tajos vainīgo saukšana pie atbildības un šo seku tūlītēju likvidāciju. Citādi patiesa brīvība mūsu tautai nav atgūstama un ir jāatzīst, ka pat pēc 70 gadiem taisnīgums un tiesiskums mūsdienu pasaulē nav atrodams.

2009. gada 23. augustā
S/O „Nacionālā apvienība” Valde.



Vēstījums gadu mijā.


    Aizvadītais 2009.gads jau no tā sākuma ir pagājis mūsu, t.i. latviešu tautas arvien pieaugošu protestu zīmē pret pašreizējās valsts varas īstenoto genocīda politiku.
    Ar tādu politiku šī vara ir apliecinājusi, ka Latvijas (lasi – latviešu) tautu nepārstāv, bet pārstāv kādu citu tautu vai “sabiedrību”, kuras interesēs ir “atbrīvot” Latviju no pamattautas – latviešiem, lai tad pati ieņemtu tās vietu šajā zemē.
    Latvijas lielākajās pilsētās tas jau gandrīz ir panākts. Arī lauku rajonos jeb novados pēc, t.s. reģionālās reformas, šis process attīstās strauji un sekmīgi.
    Latviešu tauta Latvijā jau ilgstoši atrodas aiz starptautiski atzītās etnosa nāves zonas (55-60% no kopējā iedzīvotāju skaita) galējās robežas, kur sākas pilnīga inzīcināšana, kas arī notiek.
    Tāds stāvoklis radies pēdējos 70 gados valdošās varas mērķtiecīgas genocīda politikas rezultātā, īpaši pēdējā laikā. Oficiāla apstiprinājuma tam nav, jo šis jautājums, tāpat kā daudz kas cits valstī, kādā pašreiz dzīvojam, ir “konfidenciāls”.
    Pēc būtības ir sācies karš bez ieročiem, kurā mūsu tauta ir spiesta sevi aizstāvēt pret pašreizējās valsts varas uzbrukumu, nolūkā iznīcināt.
    Uzvara šajā karā mūsu tautai nozīmētu Satversmē noteiktās, sev piederošās suverēnās varas valstī atgūšanu, t.i., tiesības dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem. Zaudējums nozīmētu pakļaušanos pakāpeniskai, bet neizbēgamai bojāejai.
        To jūtot un zaudējot katru cerību glābties, jau tagad liela mūsu tautas daļa pamet savu zemi bēgot uz ārzemēm, arī uz neatgriešanos, t.i., dara tieši to, ko pašreizējā valsts vara vēlas panākt.
    Citi, kuri vēl neizprot notiekošā jēgu, savās protesta akcijās naivi prasa šai varai uzlabot nožēlojamo materiālo stāvokli, dot iespēju normāli strādāt, mācīties u.t.t..
    Pašreizējā valsts vara nevarētu izpildīt šīs prasības pat tad, ja gribētu, jo to neļautu tās saimnieki austrumos, rietumos un dienvidos, kuru uzdevumā tā īsteno pret Latvijas tautu un valsti vērstu genocīda politiku ar okupācijas seku saglabāšanu, vietējās ražošanas iznīcināšanu, tautas saimniecības, veselības , izglītības un kultūras graušanu, banku “krīzēm”, valsts iekšējās un ārējās drošības vājināšanu u.t.t..
    Varbūt kādiem liksies, ka neatkarīgā un demokrātiskā valstī tāds stāvoklis nav iespējams. Tā ir taisnība. Tikai šajā gadījumā valsts, kādā pašreiz dzīvojam, nav ne neatkarīga, ne demokrātiska, jo tā faktiski ir nelikumīgās Latvijas PSR, nevis likumīgās 1918. gada 18. novebrī dibinātās neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas tiesiskā pēctece.
    Nākošgad paies 20 gadi, kopš pēc PSRS sabrukuma Latvijā pie varas palikusī LPSR nomenklatūra izveidoja savu “valsti”, t.s., 4.maija republiku, nosaucot to par Latvijas “neatkarības atgūšanu”.
    Ir būtiski svarīgi panākt, lai tad tiktu publicēti statistikas dati, kas raksturotu šīs “valsts” attīstību visos aspektos pēdējos 20 gados, salīdzinot tos ar attiecīgiem datiem par neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas valsts attīstību 20 gados, līdz PSRS okupācijai 1940. gadā. Ja tāds salīdzinājums būtu patiess un tiktu arī publicēts, tas, jādomā, nebūs visai glaimojošs pašreizējai valsts varai, kura ir bijusi pie varas visā, t.s., 4.maija republikas pastāvēšanas laikā.
    Tas varētu beidzot “atvērt acis” arī tiem mūsu tautiešiem, kuri joprojām “par politiku neinteresējas”, nesaprotot, ka tā vistiešākajā veidā attiecas uz viņiem pašiem.
    Aizvadītajā gadā apritēja 90 gadi kopš Latvijas Brīvības cīņu sākuma 1919. gada 3.martā, kurās mūsu tauta bija spiesta aizstāvēt savas valsts neatkarību ar ieročiem pret lielu agrāko paverdzinātāju pārspēku austrumos un rietumos. Tās beidzās nākošajā gadā ar uzvaru, noslēdzot Latvijas un Krievijas miera līgumu 1920. gada 11.augustā, kurā Krievija "uz mūžīgiem laikiem” atteicās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas zemi un tautu. Šis līgums juridiski joprojām ir spēkā, jo nav denonsējams.
    Dievs ir gribējis, lai karš, kurā mūsu tauta ir spiesta sevi aizstāvēt pret pašreizējo valsts varu, notiek laikā, kad pirms 90 gadiem norisinājās Latvijas Brīvības cīņas. Droši vien tādēļ, lai iedvesmotu mūsu tautu uz līdzīgu varoņdarbu arī šajā karā un dotu tai uzvaru. Tādēļ šo karu var uzskatīt par Latvijas otrajām Brīvības cīņām.
    Lai pamatoti varētu cerēt uz uzvaru šajās cīņās, mūsu tautai noteikti jāapvienojas kopējā spēkā – vienotā organizācijā uz kopēja mērķa – 1918.gada 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas faktiskas (tiesiskas) atjaunošanas un pilnīgas vienlīdzības pamata.
    Tāda organizācija Latvijā, atšķirībā no jebkuras citas, šobrīd ir biedrība (sabiedriska organizācija) “Nacionālā apvienība” (NA).
    Uzvaru Latvijas Brīvības cīņās izcīnīja nacionālā armija (arī NA), kuras galvenais triecienspēks bija studentu rota.
    Iespējams, ka arī Latvijas otrajās Brīvības cīņās NA galvenais triecienspēks varētu būt studenti – mūsu tautas jaunās paaudzes apzinīgākā, izglītotākā un arī mērķtiecīgākā daļa.
    Savās protesta akcijās aizejošajā gadā Latvijas studenti ir skaidri parādījuši, ka netic pašreizējai valsts varai, negrib bēgt uz ārzemēm, bet grib panākt normālus apstākļus gan sev, gan savai tautai tepat Latvijā.
    Ja arī studenti piedalīsies, izredzes uz uzvaru būs daudz lielākas.
    Bet uzvara šajās cīņās, kas tagad notiek uz dzīvību vai nāvi, mūsu tautai ir absolūti nepieciešama, turklāt jau nākošajā – Latvijas okupācijas 70. gadā.
    Tātad - apvienojieties visi tie, kuri negrib padoties vai bēgt, bet grib cīnīties un uzvarēt!
    Vēlu visiem domubiedriem cerīgus Ziemassvētkus un veiksmīgu Jauno gadu.

2009. gada decembrī
s/o “Nacionālā apvienība”
Valdes priekšsēdētājs Jānis Pinnis.





Paziņojums

par Krievijas “aicinājumu Baltijas valstu līderiem”
ierasties Maskavā uz “uzvaras dienas” svinībām š.g. 9. maijā.


    Atsaucoties Latvijas radio un televīzijā nesen izplatītajam aicinājumam iedzīvotājiem noteikt savu rīcību, sakarā ar šo “aicinājumu”, ja paši būtu valsts Prezidenta vietā, biedrība (sabiedriska organizācija) “Nacionālā apvienība” ir noteikusi arī savu viedokli;
    Ievērojot Krievijas diskriminējošo attieksmi pret Baltijas valstīm, īpaši Latviju, valsts Prezidents nedrīkst sekot šim “aicinājumam”, jo vairāk tādēļ, ka oficiāla ielūguma nav, kas neatbilst oficiāla valsts pārstāvja statusam. Tas ir arī cilvēka, ne tikai savas tautas un valsts oficiāla pārstāvja, pašcieņas jautājums.
    Šis “aicinājums” ir Kremļa kārtējais mēģinājums pazemot Baltijas valstis visas pasaules priekšā, lai tad varētu vieglāk sasniegt savus “ģeopolitiskos mērķus” šajā reģionā.
    Šie mērķi būtībā nav mainījušies kopš Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanas. Mainījušās ir vienīgi metodes, kā tos panākt. Visvairāk tās ir vērstas pret Latviju, kas bija un paliek Krievijas “ietekmes sfēras” Baltijā epicentrs;
    Militāras okupācijas vietā tiek veikta ekonomiska okupācija. Tieša genocīda vietā tiek panākta tā turpināšana, saglabājot okupācijas sekas, ar savas aģentūras un korumpētas valsts pārvaldes starpniecību.
    Būtiska nozīme šo mērķu īstenošanā ir lielas, okupācijas periodā ievestas, Baltijas valstīm nelojālas, “savu tautiešu” masas klātbūtnei (Latvijā tā jau ir līdzīga Latvijas tautai) un plaši izvērstai specdienestu darbībai ideoloģisku, ekonomisku un ekoloģisku diversiju organizēšanā.
    Piemēri tādai Krievijas graujošai darbībai pret Baltijas valstīm ir vairāk kā pietiekami.
    Kā nodrošinājums tādai darbībai, tiek uzturēts pastāvīgs diplomātisks spiediens neesošu “savu tautiešu tiesību pārkāpumu novēršanai”, proporcionāli to izvietojumam un iebiedēšanai nesen sarīkota arī plaša mēroga militāra spēka demonstrācija, šo valstu daļēji jau iedragāto robežu tiešā tuvumā.
    Pārliecinošs pierādījums Krievijas nepamatotai agresivitātei pret t.s. “tuvējām ārzemēm” ir joprojām absurdā Baltijas valstu okupācijas fakta neatzīšana, ar visām no tā izrietošām sekām.
    Tādos apstākļos nevar rasties nekādas ilūzijas par kaut kādu attiecību uzlabošanos pat tad, ja “Baltijas valstu līderi” tomēr ierastos Maskavā š.g. 9. maijā.
    Baltijas valstu, īpaši Latvijas, oficiālajiem pārstāvjiem vajadzētu beidzot saprast, ka patiesu attiecību uzlabošanos ar Krieviju iespējams panākt vienīgi ar konsekventu savu valstu nacionālo interešu aizstāvēšanu, uz pilnīgas līdztiesības un patiesas savstarpējas cieņas pamata.
    Latvijai tāds pamats bija un paliek juridiski joprojām spēkā esošais Latvijas un Krievijas 1920. gada 11. augusta miera līgums, kurā Krievija “uz mūžīgiem laikiem” atteicās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas zemi un tautu.
    Vienīgi tādai jābūt Latvijas valsts oficiālo pārstāvju pozīcijai jebkādās starpvalstu attiecībās ar Krieviju, īpaši tajās, kad tā kārtējo reizi mēģina aizstāvēt “savu tautiešu tiesības”. Bet tādēļ nav jābrauc uz Maskavu 9. maijā.
    Tāda Latvijas pozīcija droši vien izraisītu pastiprinātu Krievijas agresivitāti. Tomēr nevajadzētu par to sevišķi uztraukties, jo vēl sliktāk, kā ir jau tagad, vairs nevar būt.
    Arī Krievijai būs no tā jācieš, līdz tā beidzot sapratīs, ka ar draudiem un iebiedēšanu neko vairs nepanāks, jo taisnība tomēr ir Latvijas pusē.
    Ja pašreizējās valsts varas pārstāvji nebūs uz to spējīgi, tos jānomaina ar tādiem, kas to spēs un jo drīzāk, jo labāk.
    Šajā sakarā jāatzīmē arī plašsaziņas līdzekļos izskanējušos “eksprezidentes” Vairas Vīķes-Freibergas uzmācīgos mudinājumus Valdim Zatleram tomēr braukt uz Maskavu š.g. 9. maijā.
    Tas ir saprotams, jo viņa negrib palikt viena savā apkaunojošajā rīcībā pirms 5 gadiem un arī pēc tam, iniciējot Abrenes uzdāvināšanu Krievijai. Šis pretvalstiskais akts joprojām kā Damokla zobens karājas pār visiem tā līdzdalībniekiem.
    Bet kā šajā gadījumā rīkosies Valdis Zatlers, neatkarīgi no citu rīcības, būs vienīgi viņa paša brīva izvēle.
    Atgādināsim tikai vispārzināmo patiesību: Kas pats sevi neciena, nevar gaidīt, ka to cienīs kāds cits.

2010. gada janvārī
s/o “Nacionālā apvienība” Valde.



Paziņojums

par pašreizējo politisko situāciju
un rīcību likumīgās Latvijas valsts faktiskai (tiesiskai) atjaunošanai.


    Latviešu, tāpat kā jebkuras citas tautas un tās valsts sekmīgu attīstību šobrīd, vairāk nekā jebkad agrāk, nosaka izvēle par vienu no diviem, pilnīgi pretējiem un savstarpēji nesavienojamiem politiskiem virzieniem – kosmopolītismu (globālismu) un nacionālismu.
    Mūsuprāt jebkuras, bet īpaši latviešu, kā samērā mazas tautas un tās veidotās valsts sekmīgu attīstību var nodrošināt vienīgi nacionālisms.
    Tādēļ tieši šis virziens politikā, pašreizējos “pasaules sabiedriskās domas” (lasi: starptautiskās plutokrātijas) diktētos apstākļos visā pasaulē, īpaši Latvijā, tiek apkarots jebkādiem līdzekļiem. Saprotams, ka starptautiskās plutokrātijas rīcībā ir daudz vairāk līdzekļu, nekā katrai tautai atsevišķi, vai pat visām kopā. Tas arī nosaka pašreizējo politisko situāciju visā pasaulē un protams, arī Latvijā.
    Kosmopolītisms (globālisms) nespēj nodrošināt tautu un to veidoto valstu sekmīgu attīstību. Gluži pretēji – tas pakāpeniski virza tās pretī neizbēgamai bojāejai.
    Vispirms tas attiecas uz samērā mazām, tātad arī latviešu tautu, kura, atšķirībā no daudzām citām pēdējā gadsimta laikā, vēl nav pilnīgi iznīcināta. Šo procesu, ja netiks mainīts attīstības virziens, visticamāk, ir paredzēts pabeigt jau šajā gadsimtā.
    Saprotams, ka tautas to jūt. Tādēļ arvien vairāk visā pasaulē vēršas plašumā protesta akcijas pret tādu tautu fiziskas un garīgas iznīcināšanas politiku, kādu katrā valstī pašreiz īsteno starptautiskās plutokrātijas uzpirktas valdības.
    Tādu stāvokli (globālismu) visā pasaulē nevar uzskatīt par normālu. Tādēļ tas, tāpat kā jebkurš cits pretdabisks, imperiālistisks veidojums, nenovēršami ir nolemts sabrukumam ātrāk, nekā tā ietekmē tiks iznīcinātas visas tautas, to valstis, izpostīta dabiskā vide un iznīdēta visa dzīvība uz zemes.
    Latvijā abi šie politiskie virzieni ir pārstāvēti pavisam konkrēti;
    Kosmopolītisko virzienu pārstāv pašreizējā valsts vara – pēc PSRS sabrukuma LPSR nomenklatūras izveidotā t.s. 4.maija republikas valsts pārvaldes sistēma. Tās darbības mērķis faktiski ir latviešu tautas un tās valstiskuma iznīcināšana.
    Nacionālo virzienu pārstāv visi tie, kuri, neraugoties uz pašreizējās valsts varas totālo pretdarbību, pašaizliedzīgi, savu iespēju robežās, cenšas panākt 1918. gada 18. novembrī dibinātās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas faktisku (tiesisku) atjaunošanu, kas kopš tās faktiskas (tiesiskas) iznīcināšanas 1940. gada 17. jūnijā, vēl nav notikusi. Tādēļ arī tagad tā pastāv tikai juridiski, ar visām no tā izrietošām sekām.
    Cita politiska virziena pašreizējos apstākļos nav un nevar būt.
    Tie, kuri tā nedomā, ir piederīgi kādam no abiem minētajiem, bet negrib to atzīt, tikai viņiem pašiem zināmu iemeslu dēļ.
    4.maija republikas valsts pārvaldes sistēmā, kā tās nodrošinājums, ietilpst visas LPSR nomenklatūras izveidotās politiskās un starptautiskās plutokrātijas atbalstītās sabiedriskās organizācijas;
    Pēdējos 20 gados to daudzums, nosaukumi un sastāvs, piemērojoties konkrētiem apstākļiem, ir mainījies. Nemainīgs ir palicis vienīgi to veidošanas nolūks – nodrošināt komunistiskās nomenklatūras un tās pēcteču pilnīgu un neatgriezenisku varu arī pašreizējos “demokrātijas” apstākļos. Līdz šim laikam tas ir izdevies.
    Pašreizējo valsts varu šobrīd pārstāv Saeimā “pozīcijā” vai “opozīcijā” esošās “labējās” vai “latviešu” partijas - LPP/LC, TP, TB/LNNK, ZZS un JL, kā arī “opozīcijā” esošās “kreisās” vai “krievu” partijas - SC un PCTVL.
    Visu šo partiju dalījums “pozīcijā” vai “opozīcijā” esošajās, tāpat kā “labējās” vai “kreisās” un “latviešu” vai “krievu” partijās, ir tikai nemainīgi pie varas esošās komunistiskās nomenklatūras triks lētticīgās tautas muļķošanai. (Piem. Ja nebalsosiet par “latviešu” partijām, pie varas nāks “krievi”, vai otrādi). Patiesībā tās visas jau sen “spēlē vienā komandā” un kalpo kopējam mērķim – drīzākai latviešu tautas un tās valstiskuma iznīcināšanai.
    Tas ir politisks teātris, kura “galvenais režisors”, visticamāk, atrodas ārpus Latvijas robežām.
    Jau ilgstoši pilnīgā politiskā bankrotā esošā pašreizējā valsts vara (Saeima, valdība, valsts prezidents), to apzinoties, šajā “vēlēšanu” gadā ir nopietni nobažījusies par varas turpmāku saglabāšanu, jo labi saprot – ja to zaudēs, nekad vairs neatgūs.
    Par to liecina Saeimā esošo partiju un deputātu kārtējā “pārkārtošanās”, gatavojoties “10. Saeimas vēlēšanām”.
    “Pārkārtošanās” valdošajās aprindās, kā parasti, arī šoreiz notiek, lai radītu tautā ilūziju, ka gaidāmas pārmaiņas, kas varētu būtiski mainīt līdzšinējo nepopulāro politiku.
    Spilgs piemērs tam ir šobrīd neapskaužamā situācijā nonākušo partiju TP, TB/LNNK un jūtami “pabalējušo” JL savlaicīgi pametušo deputātu “jaunu” partiju dibināšana - SCP, PS un pēc tam, kopā ar to pašu JL, “vēl jaunāka politiska spēka” - apvienības “Vienotība” nodibināšana. Tā būšot tieši tāda, kādu tauta grib redzēt šajos bēdīgajos apstākļos.
    (Tautā šo parādību sauc par “tiem pašiem vēžiem citās kulītēs”). Tajā pat laikā kompetentās aprindās ir izteikti viedokļi, ka nekā būtiski jauna šajā “spēkā” nav. (piem. B.Latkovskis “Neatkarīgā” 23.02.10). Arī NA pievienojas tādam viedoklim.
    Tomēr, acīmredzot, tieši šim “jaunajam spēkam” pašreizējā valsts vara ir piešķīrusi galveno lomu savas varas saglabāšanai.
    Par to liecina tā grandiozais dibināšanas “šovs” vietā, kur tika nodibināta likumīgā Latvijas valsts, un dibinātāju runās, cerot uz tautas lētticību, lēta populisma izmantošana - pirmo reiz 20 gados (!) piesaucot “nacionālu valsti”, protams, bez jebkāda seguma. Tas viss tika pasniegts spožā, dārgā noformējumā (jādomā, par naudu, kas “sakrāta” tajā pat “treknajā” laikā, ko tagad paši “asi kritizē”).
    Tas liecina par to, ka šobrīd pašreizējā valsts vara ir gatava lietot jebkādas metodes savas varas saglabāšanai, pēc principa “mērķis attaisno līdzekļus”.
    Mūsuprāt tas ir šīs varas kārtējais triks, nolūkā panākt, lai lētticīgā tauta arī šoreiz “uzkāpj uz tā paša grābekļa”, jo cita tai nav un arī nevar būt.
    Pārējām neapskaužamā situācijā nonākušajām “latviešu” partijām neatliek nekas cits, kā “konsolidēties” ar saviem bēdubrāļiem, vai jebko, cerot uz vēlētāju naivuma un lētticības radītu brīnumu.
    Bet “kreisajām” vai “krievu” partijām - SC un PCTVL tāda “pārkārtošanās” nav vajadzīga. Tās jau tagad vienotā frontē sekmīgi uzbrūk pēdējām Latvijas valstiskuma paliekām, gūstot arī labus panākumus, piem. Rīgā un Jūrmalā.
    Savukārt ārpus Saeimas esošās partijas - LSDSP, DP un citas, kā arī nacionāli domājošo pilsoņu maldināšanai un to vienotības graušanai, ar pašreizējās valsts varas atbalstu izveidotās “nacionālpatriotiskās” partijas, kā VL, TS u.c. nav nekas cits, kā 4.maija republikas “stratēģiskā rezerve”, gadījumam, ja “galveniem spēkiem” varas saglabāšanai tās izrādīsies vajadzīgas.
    NA viedoklis šajā jautājumā nav mainījies (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2009.g.martā).
    Lai mazinātu arvien pieaugošo tautas sašutumu par tās īstenoto genocīda politiku, pašreizējā valsts vara ir izvērsusi plašu propagandas kampaņu ietekmīgākajos plašsaziņas līdzekļos. Šis pienākums ir uzticēts tajos esošajiem labākajiem “smadzeņu skalošanas” speciālistiem, kā Kārlis Streips u.c. “ekspertiem”, lai vismaz lētticīgākās tautas daļas izpratni par valstī notiekošo iegrozītu “pareizajā virzienā”.
    Paši būtiskākie valsts sekmīgu attīstību noteicošie jautājumi, kā piem. okupācijas seku likvidācija, lielu valsts ārējo parādu taisīšana u.c. šajos “seansos” apzināti skarti netiek. Droši vien tādēļ, ka pat ar labāko “speciālistu” pūlēm, “pareizo” rezultātu šajos jautājumos tomēr neizdosies panākt. Arī citos, visai neērtos jautājumos, atbildes pēc būtības dotas netiek. Tātad ir tikai līdzeklis “tvaika nolaišanai”, lai tas nekļūtu “sprādzienbīstams”, kas varētu nopietni kaitēt 4.maija republikas, arī bez tā ne visai spožajam “tēlam” pasaulē.
    16.martā latviešu tauta piemin un godina savus karavīrus – leģionārus, kuri 2. pasaules karā varonīgi cīnijās ar 20.gs.lielāko noziedznieku pret cilvēci – boļševismu.
    Arī NA šogad ir kopā ar visiem tiem, kuri, neraugoties uz pašreizējās valsts varas pretdarbību, to ir darījuši, dara un darīs arī turpmāk.
    Šobrīd mūsu tautai bez tā ir vēl kas daudz svarīgāks;
    Tā ir galīga izšķiršanās par vienu no diviem jau minētajiem attīstības virzieniem – kosmopolītisko vai nacionālo. Izšķiršanās par vienu no tiem nenovēršami būs otra beigu sākums. Šī izšķiršanās vajadzīga tieši tagad, jo vēlāk jau būs par vēlu, tas ir mūsu tautas dzīvības vai nāves jautājums.
    Pirms izšķiršanās katram iesakām noņemt “rozā brilles”, ar kādām pašreizējā valsts vara mūs ir dāsni apgādājusi, lai tad redzētu bēdīgo stāvokli, kādā mūsu tauta ir novesta un kas kļūst arvien bēdīgāks. Iesakām arī aizbāzt ausis, lai nedzirdētu organizēto balagānu trokšņošanu un varas pārstāvju saldās runas, kas domāti prātu iemidzināšanai un lētticības vairošanai.
    Varbūt tad izdosies sadzirdēt jau mirušo balsis, kas šobrīd aicina visus dzīvos rīkoties, kamēr vēl ir uz to spējīgi.
    Tiem, kuriem vēl nav tapis pietiekami skaidrs, ko šī izšķiršanās nozīmē, paskaidrojam, ka izšķiršanās par kosmopolītisko virzienu nozīmē piedalīšanos rudenī paredzētajās “vēlēšanās”, tā apliecinot uzticību pašreizējai valsts varai un nodrošinot tās saglabāšanu arī turpmāk.
    Izšķiršanās par nacionālo virzienu nozīmē nekavējošu visas tautas apvienošanos uz 1918. g. 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas faktiskas (tiesiskas) atjaunošanas un pilnīgas vienlīdzības pamata.
    (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2009.gada.decembrī).
    Pirmais solis šajā virzienā ir iespējami lielāku NA atbalsta grupu (nodaļu) veidošana katrā Latvijas pilsētā, novadā, ciemā, pagastā, iestādē, ražotnē, saimniecībā, visur, kur latvieši vēl ir palikuši. (Informāciju par to veidošanu, dalībnieku skaitu, vai iespējamām neskaidrībām, gaidīsim epastā na_apvieniba@inbox.lv, vai kā citādi ne vēlāk, kā līdz š.g. 15.maijam).
    Pēc pirmā soļa, ja tas būs sekmīgs, sekos nākamie, līdz mūsu kopējā mērķa sasniegšanai – pašreizējās valsts varas pilnīgai un neatgriezeniskai nomaiņai. Tas novērsīs arī tās rīkoto “vēlēšanu” farsu. (Šos soļus nekavējoši saskaņosim ar izveidoto NA grupu (nodaļu) pārstāvjiem, personīgi, vai izmantojot jebkuru saziņas līdzekli t.sk. e-pastu un tel. 67270656).
    Tiem, kuri vēl baidās spert pirmo soli, ir jāzin, ka tas ir pilnīgi likumīgs arī no pašreizējās likumdošanas viedokļa. Tas nozīmē, ka neviens nedrīkst to aizliegt, kavēt, vai kā citādi likt tam kādus šķēršļus.
    Vienīgais, kas varētu to kavēt, ir pašu šaubas vai bailes, kurām nav nekāda pamata.
    Ja mūsu tauta tomēr negribēs izmantot šo NA piedāvāto iespēju savas likumīgās valsts atjaunošanai, Latvijā viss paliks pa vecam, ar visām no tā izrietošām sekām un vainot par to tā varēs vienīgi pati sevi.
    Bet, ja nacionālās attīstības ceļš būs sekmīgi uzsākts, atpakaļceļa vairs nebūs, līdz mērķis būs sasniegts.
    Tā būs patiesi vēsturiska mūsu tautas uzvara Latvijas otrajās Brīvības cīņās, kas arī nodrošinās īstas valsts atjaunošanu un tās sekmīgu attīstību nākotnē.

Tātad – apvienojieties un uz priekšu, uz uzvaru! Kas tic, tas uzvar!

2010. gada martā
s/o “Nacionālā apvienība” Valde.




Tev piedots tiks, ja nevarēji,
Bet itnekad, ja negribēji.    
Ibsens
Izbeigt genocīdu pret latviešu tautu!


    Š.g. 17. jūnijā paiet 70 gadi, kopš bij. PSRS militāri okupēja un iznīcināja 1918. gada 18. novembrī dibināto neatkarīgo un demokrātisko Latvijas Republiku – latviešu nacionālo valsti.
    Tā arī Latvijā sākās 2. pasaules karš. Toreiz iznīcinātā Latvijas valsts joprojām nav faktiski (tiesiski) atjaunota. Tādēļ tā joprojām pastāv tikai juridiski un 2. pasaules karš Latvijā vēl nav beidzies.
    Pat 70 gados pēc 2. pasaules kara sākuma, latviešu tauta nav varējusi sadziedēt tajā cirstās brūces un atjaunot vismaz pirmskara demogrāfisko stāvokli savā zemē. Tas ir unikāls gadījums un arī pārliecinošs pierādījums tam, ka šajā laikā tā ir bijusi pakļauta ļaunprātīgai vardarbībai, kuras vārds ir genocīds. (sk. “Par genocīdu un genocīdu pret latviešu tautu” www.na-apvieniba.lv fails 2007.gada 27. aprīlī).
    Genocīdu pret latviešu tautu pierāda pat mūsdienu oficiālā statistika; Ja pirms PSRS okupācijas latvieši Latvijā bija 77% no kopējā iedzīvotāju skaita, tad pēc tās tikai 52% (!).
    Pēc PSRS sabrukuma, LPSR nomenklatūras izveidotajā t.s. 4.maija republikā, genocīds pret latviešu tautu turpinājās, jo netika likvidētas okupācijas sekas. (Nozieguma seku saglabāšana nodrošina tā turpināšanu).
    Pēc Latvijas pievienošanas ES, latviešu skaits Latvijā strauji turpina samazināties un šobrīd tas, visticamāk, jau ir zemāks par 50%. Tas nozīmē, ka latvieši pirmoreiz vēsturē ir kļuvuši par minoritāti savā zemē (!!). (Oficiāla apstiprinājuma tam nav, jo šie dati apzināti tiek slēpti).
    Cēlonis tādam bezprecedenta genocīdam pret latviešu tautu ir apstāklis, ka pat pēc 70 gadiem, kopš likumīgās Latvijas valsts iznīcināšanas, tā joprojām nav faktiski (tiesiski) atjaunota. (sk. www.na-apvieniba.lv failos 2007. gada 16.martā un novembrī, 2008. gada martā un decembrī, 18.11.08., 2009. gada martā un jūnijā, 23. augustā un decembrī, 2010. gada janvārī un martā).
    Katrai tautai, kā neatņemamai cilvēces sastāvdaļai, tātad arī latviešu tautai, ir neatņemamas tiesības būt saimniecei savā vēsturiskajā (etniskā) teritorijā un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem.
    Šo tiesību pastāvīgā sardzē ir katras tautas nacionālā pašapziņa, jeb nacionālisms. Tas vienmēr ir bijis un paliek nepārvarams šķērslis jebkādiem genocīda mēģinājumiem. Tādēļ tā “novākšanai”, īpaši pēdējā laikā, genocīda noziedznieki lieto sevišķi izsmalcinātas metodes, visplašākā daudzveidībā.
    Ar pašreizējās valsts varas svētību, Latvija jau ilgstoši ir kļuvusi par šo metožu izmēģinājuma poligonu. Par “efektīvāko” no tām ir izrādījusies t.s. “sabiedrības integrācija”.
    Ar saviem likumiem un noslēgtiem līgumiem tās nodrošināšanai, no kuriem katrā ir rodams dažāda smaguma nozieguma pret cilvēci sastāvs, pašreizējā valsts vara apzināti un mērķtiecīgi ir novedusi latviešu tautu galējā trūkumā, apātijā un depresijā, bez cerībām no tāda stāvokļa izkļūt. Ilgākā laika posmā šī metode jau ir graujoši ietekmējusi latviešu tautas garīgo veselību, veicinot nacionālās pašapziņas vājināšanos, vai pat zaudēšanu, (visticamāk, tieši tāds ir tās uzdevums), bet raksturā vājākos, jau pilnīgi degradējusi ar alkoholismu, narkomāniju, prostitūciju, noziedzību un verdzisku padevību varai.
    Latviešu tautai nekavējoši ir jārod sevī spēks, lai izkļūtu no tāda stāvokļa. Citādi tā ir nolemta neizbēgamai bojāejai.
    Pašreizējās valsts varas valdīšanu Latvijā, kopš t.s. “neatkarības atgūšanas”, citādi kā par noziedzīgu atzīt nevar. Par to liecinā tās pieņemtie likumi un noslēgtie līgumi. Tie visi ir bijuši tiešā pretrunā ar Latvijas (lasi – latviešu) tautas un valsts nacionālajām interesēm, tātad pretvalstiski un nodevīgi.
    Ar tādiem līgumiem un likumdošanu pilsonības, īpašumtiesību, nodarbinātības, pensiju, veselības aizsardzības, izglītības, tautsaimniecības, valsts drošības, aizsardzības u.c. jomās, tika radīti “siltumnīcas” apstākļi okupācijas periodā Latvijā nelikumīgi iebraukušajiem bijušās PSRS pilsoņiem un to pēcnācējiem (lasi – Krievijas tautai) uz Latvijas tautas (LR pilsoņi līdz okupācijai un to pēcnācēji) rēķina.
    Ar to tika ieprogrammēta Latvijas tautas un tās dibinātās valsts iznīcināšana.
    Tagad, pēc 20 t.s. 4.maija republikā pavadītajiem gadiem, ir iespējams gūt skaidru priekšstatu, kādā mērā šī programma ir īstenojusies. To var atklāt statistikas dati par Latvijas tautas un Latvijā dzīvojošās Krievijas tautas stāvokli minētajās jomās, katrai atsevišķi. Bez tā pašreizējo stāvokli Latvijā objektīvi novērtēt nav iespējams.
    Šajā sakarā interesanti atzīmēt nesen LNT rīkoto “Tautas deklarācijas nedēļu”. Tā droši vien bija domāta “valsts tēla” uzlabošanai, pirms gaidāmajām “10. saeimas vēlēšanām”. Tajā tika skartas un iespējami “labotas” pašreizējās valsts varas līdz šim pieļautās “kļūdas”.
    Šī diskusija, acīmredzot, bija organizēta pēc Krievijas CT parauga, (piem. “Nacionaļnij interes”). Arī diskusijas dalībnieki bija mērķtiecīgi atlasīti, kā domubiedri valsts attīstības virzienu noteicošajā jautājumā, t.i. kosmopolīti, vai arī tādi, kuri neuzdrošināsies tādi nebūt. Tas arī noteica šīs diskusijas rezultātu, kas tādēļ nevarēja būt pilnīgi objektīvs. Diskusijā minētie fakti, par iedzīvotāju pašreizējo stāvokli valstī, bija patiesi un šokējoši. (piem. ¾ dzīvo trūkumā, 42% trūkst līdzekļu veselības aprūpei, 90% netic pensiju sistēmai, tikai 10% domā, ka valsts intereses tiek starptautiski aizstāvētas, ka stāvoklis līdzīgs Ļeņingradas blokādei u.t.t.). Tādēļ šī diskusija izraisīja plašāku “sabiedrības” interesi, jo plašsaziņas līdzekļos tādus faktus parasti nepopularizē.
    Tomēr diskusijas uzdevums bija tas pats parastais – neraugoties uz daudzajām negācijām, “uzlabot” šo “valsti”, dodot arī savus “pareizos” norādījumus deputātu kandidātiem gaidāmajās “vēlēšanās” un gan jau tad “atkal viss būs labi”.
    Jau pirmajā “nedēļas seansā” bija runa par “tautas” un “valsts” savstarpējām attiecībām, nepaskaidrojot, ko šie jēdzieni īsti nozīmē. Bija jājautā – atvainojiet, bet par kādu “tautu” un “valsti” te ir runa?
    Jau pirms vairākiem gadiem, gan valdošo “politiķu” runās, gan plašsaziņas līdzekļos, nekāda tauta, kas dzīvotu Latvijā, netiek pieminēta. Vismaz latviešu tauta sen vairs nē, itkā tādas vairs nebūtu. (Varbūt, ka nav ar, vismaz šo runātāju un žurnālistu apziņā). Tās vietā ir tikai “iedzīvotāji” un pēdējā laikā - “sabiedrība”.
    Arī valstis ir dažādas – nacionālas, teritoriālas un mafiozas. Pamattautas dibinātās valstis savā vēsturiskajā (etniskā) teritorijā, kurā tās īpatsvars nav mazāks par 75% no kopējā iedzīvotāju skaita, ir nacionālas. Pamattautas īpatsvaram samazinoties, valsts degradējas par teritoriālu, tad mafiozu, līdz beidzot izzūd.
    Spriežot pēc tā, kas noticis un joprojām notiek Latvijā, pēc t.s. “neatkarības atgūšanas”, jāsecina, ka tā no teritoriālas okupācijas periodā, jau ir kļuvusi par mafiozu valsti.
    Interesanti, ka kādā diskusijas “seansā”, kādam tās dalībniekam “paspruka” savs “valsts” apzīmējums - “Neatkarīgā Padomju Latvija”, (līdzīgi kā tam puikam pasakā par karaļa jauno tērpu). Tas pārējos diskusijas dalībniekos izraisīja manāmu nervozitāti, kas tomēr drīz norima, jo neviens nevēlējās šo “atklājumu” vairāk apspriest. Citādi pašreizējās nezināmās “tautas” un mafiozās “valsts” savstarpējās attiecības atklātos patiesā gaismā, kas dotu iespēju objektīvāk noteikt, kādām tām vajadzētu būt.
    Arī varenais spēks, kāds piemīt brīvai tautai brīvā valstī, kas spēj pārvarēt visus šķēršļus valsts sekmīgai attīstībai, bez lielu ārējo parādu taisīšanas, (kā bija Latvijā pirms okupācijas), diskusijā netika pieminēts. Laikam tās organizētājiem nebija pietiekami skaidrs – ir pašreizējā “tauta” un “valsts” brīvas, vai nav.
    Savu likumīgo nacionālo valsti latviešu tauta var atgūt, vienīgi pavēršot pašreizējo valsts attīstību pretējā virzienā – no mafiozā (kosmopolītiskā) uz nacionālo.
    Tas būtu iespējams, vienīgi atņemot varu pašreiz valdošajai kliķei, (vēlams demokrātiskā ceļā) un likvidējot okupācijas sekas.
    Tā pakāpeniski tiktu izbeigts pret latviešu tautu vērstais genocīds, kurā tā cietusi salīdzinoši vairāk, nekā jebkura cita tauta Eiropā, arī žīdi, turklāt viņiem tajā ir bijusi īpaša loma.
    Šis apstāklis dod latviešu tautai visas tiesības izvirzīt šo jautājumu visaugstākā līmenī, lai izbeigtu līdzšinējo pazemošanos, celtu savu pašapziņu un vismaz ierobežotu pastāvīgās naidīgo elementu aktivitātes. Tas ir jādara nekavējoši, ja latviešu tauta nevēlas labprātīgi nokļūt vēstures aizsaulē. Cita ceļa nav un nevar būt.
    Pat tad, ja tas izdotos, latvieši vairs nedrīkst ļaut cittautiešiem aizstāvēt savas tautas un valsts intereses. Tas var novest vienīgi pie to neievērošanas, kā tas jau vairākkārt ir noticis ES un NATO. Nedrīkst aizmirst, ka katrs cilvēks vispirms ir savas, nevis kādas citas tautas pārstāvis.
    Par genocīdu pret latviešu tautu, tātad arī par tā pilnīgu izbeigšanu, galvenokārt atbildīgas ir 2. pasaules karā uzvarējušās lielvaras. Tādēļ tās, tāpat kā no tām atkarīgā pašreizējā valsts vara, nav ieinteresētas šo noziegumu atklāšanā un izbeigšanā, jo tas neizbēgami novestu pie pašu atbildības, ar visām no tā izrietošām sekām. Tādēļ tās joprojām cer, ka genocīdam turpinoties, vairs nebūs ne cietušo, ne liecinieku, bet vēl palikušos varēs mierināt pēc principa - “kā var nesolīt”.
    Pašreizējos apstākļos, pat tad, ja latviešu tautai izdotos atgūt savu valsti, pilnīgu genocīda izbeigšanu būs iespējams panākt vienīgi diplomātiskā ceļā, pamatojoties uz spēkā esošām starptautisko tiesību normām.
    Tikmēr, lai novērstu pasaules sabiedriskās domas uzmanību no šiem noziegumiem, to iespējamai noklusēšanai, kalpo visa pašreizējā valsts varas sistēma. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka pat pēc 20 gadiem, kopš t.s. “neatkarības atgūšanas”, Latvijas galvaspilsētā Rīgā, joprojām nav cilvēka cieņai atbilstošas, pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņas vietas.
    Par tādu noteikti nevar atzīt, (paldies Dievam, vēl tikai uz papīra esošo), “politiski represēto memoriālu” bij. “Sarkano strēlnieku” laukumā. (Sk. “viedokli” www.na-apvieniba.lv fails 12.12.2006).
    Laikā, kopš šī “viedokļa” rašanās, ir pierādījusies ne vien pašreizējās valsts varas virzītās “memoriāla” novietnes nejēdzība, bet arī slēpta ļaunprātība, pret tiem, kurus tajā paredzēts pieminēt;
    Ja pēc “neatkarības atgūšanas” Latvijā dažkārt tiek apgānīts pat lielākais tautas svētums Rīgas centrā – Brīvības piemineklis, tad droši var apgalvot, ka “memoriāls” bijušā “Sarkano strēlnieku” laukumā, tiks apgānīts sistemātiski un pastāvīgi. Sistemātiski to vismaz reizi gadā mīdīs kājām okupanti un to pēcteči 9. maijā, pulcējoties savam provokatīvajam gājienam uz okupācijas atjaunošanai celto pieminekli Pārdaugavā. Pastāvīgi to apčurās vismaz apkārtējos krogos, bāros un restorānos “iesildījušies” ārzemju tūristi, jo vairāk tādēļ, ka “memoriāls” atradīsies zemākā līmenī, kāds raksturīgs sabiedriskajām tualetēm.
    Ar veselu prātu nav arī saprotams, kā Rātslaukuma vēsturiskajā daļā, notiekot tradicionālajiem izklaides pasākumiem, tauta līksmos, kad citi to tiešā klātbūtnē sēros.
    2014. gadā Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Kultūra ir arī tautas garīgās veselības rādītājs.
    Latvijā, tāpat kā tās galvaspilsētā Rīgā, dominējošai ir jābūt latviešu tautas kultūrai. Tieši to vispirms Rīgā meklēs gaidāmie ārzemju viesi, lai to iepazītu.
    Lai no tā, ko viņi te atradīs, latviešu tautai nebūtu jākaunas, tai jāsāk garīgi atveseļoties, no depresijas, kādā tā novesta, ilgstoši atrodoties fiziska, garīga un ekonomiska terora apstākļos.
    Labākais un arī vienīgais reālais līdzeklis tās atgūšanai pašreizējos “dižķibeles” apstākļos, ir Genocīda muzeja izveidošana Arsenāla ēkā Vecrīgā un vienotā ansamblī ar to, pieminekļa uzcelšana par tautas ziedojumiem, pret latviešu tautu vērstā genocīda upuriem Jēkaba laukumā.
    Ja izdotos to paveikt līdz 2014. gadam, latviešu tauta ar pašcieņu varētu sagaidīt savus viesus Rīgā.
    Vēl labāk būtu, ja līdz tam laikam, tai izdotos atgūt arī savu nacionālo valsti - 1918. gada 18. novembrī dibināto neatkarīgo un demokrātisko Latvijas republiku.
    Tas būtu būtisks ieguldījums arī citu Eiropas tautu garīgā atveseļošanā, kas tāpat vēl nav labākajā stāvoklī, jo “cīnoties” par “demokrātiju” un “cilvēktiesībām”, tiek “aizmirstas” tautu tiesības.
    Tieši šo tiesību ievērošana ir labākais līdzeklis stabila un paliekoša miera nodrošināšanai, nevien Eiropā, bet arī visā pasaulē. To jau sen vēlas panākt visas pasaules tautas.
    Ja tās to vēlēsies tikpat dedzīgi, kā šobrīd latviešu tauta, arī šis sapnis varētu piepildīties.

2010. gada 17. jūnijā
s/o “Nacionālā apvienība” Valde.



Latvijas Republikas uzņēmumu reģistra
Rīgas reģionālajai nodaļai.

  Iesniedzējs
biedrības “Nacionālā Apvienība”
reģ. nr. 40008033550
Valdes priekšsēdētājs
Jānis Pinnis
Rīgā, Tērbatas ielā 85-6,
LV-1001, tel. 67270656
Protests


    Š.g. 4. jūlijā plašsaziņas līdzekļos tika izplatīta informācija par jaunas vēlēšanu apvienības - “Nacionālā apvienība Visu Latvijai, TB/LNNK” nodibināšanu.
    Mūsuprāt biedrības “Nacionālā Apvienība” nosaukuma izmantošana citas organizācijas nosaukumā nav pieļaujama nevien tādēļ, ka ir pretrunā ar elementāru tiesiskumu, bet arī tādēļ, ka jaundibinātās apvienības līdzšinējās, kā arī pašreizējās darbības mēŗķis, atšķirībā no biedrības “Nacionālā Apvienība”, nav 1918. gada 18. novembrī proklamētās neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas faktiska (tiesiska) atjaunošana.
    Lai novērstu LR pilsoņu apzinātu maldināšanu un negodīgu mēģinājumu celt savas organizācijas prestižu uz citas organizācijas rēķina, biedrības “Nacionālā Apvienība” nosaukums no jaundibinātās apvienības nosaukuma ir jāizslēdz. To panākt, mūsuprāt, ir LR uzņēmumu reģistra pienākums.


2010. gada 5. jūlijā
Ar cieņu, _____________________ Jānis Pinnis




Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs.
Pērses ielā 2, Rīgā, LV-1011 Reģ. Nr. 90000270634 Tālr. (371) 6 7031 703, fakss (371) 6 7031 793
e-pasts: info@ur.gov.lv, www.ur.gov.lv


Rīgā
13.07.2010 Nr. 2-5-86328/1/sd
Uz 05.07.2010
Biedrības “Nacionālā Apvienība”
Valdes priekšsēdētājam
Jānim Pinnim
Rīgā, Tērbatas ielā 85–6, LV-1001

Par politisko partiju apvienības
nosaukumu

    Latvijas Republikas uzņēmumu reģistrs (turpmāk – Reģistrs) ir izskatījis Jūsu iesniegumu – Protestu (turpmāk – Iesniegums), kurā norādīts par Jūsu rīcībā esošo informāciju, saskaņā ar kuru tiek veidota jauna vēlēšanu apvienība “Nacionālā apvienība Visu Latvijai, TB/LNNK” (turpmāk – Apvienība), tāpat norādāt, ka nav pieļaujama biedrības “Nacionālā apvienība” (turpmāk – Biedrība) nosaukuma izmantošana citas organizācijas nosaukumā un uzskatāt, ka Reģistra pienākums ir panākt Biedrības nosaukuma izslēgšanu no jaundibinātās apvienības nosaukuma.
    Atbildot uz Iesniegumu, savas kompetences ietvaros darām zināmu sekojošo. Reģistrs ir valsts pārvaldes iestāde, kuras kompetence ir stingri noteikta normatīvajos aktos. Atbilstoši likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 1. pantam, Reģistra funkcijas ir: veikt komersantu un to filiāļu, ārvalstu komersantu un organizāciju pārstāvniecību un pārstāvju, kooperatīvo sabiedrību, Eiropas ekonomisko interešu grupu, Eiropas komercsabiedrību, Eiropas kooperatīvo sabiedrību, politisko partiju un to apvienību, administratoru, maksātnespējas subjektu, tiesiskās aizsardzības un maksātnespējas procesa norises, biedrību un nodibinājumu, arodbiedrību, masu informācijas līdzekļu, koncesijas līgumu, izšķirošās ietekmes, komercķīlu, laulāto mantisko attiecību, šķīrējtiesu, reliģisko organizāciju un no iestāžu reģistrāciju un nodrošināt attiecīgo reģistru vešanu; sniegt informāciju par reģistrētajiem tiesību subjektiem un juridiskajiem faktiem; veikt citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.
    Saskaņā ar šī likuma 185. pantu un 181.panta pirmo daļu, izskatot iesniegtos dokumentus, Reģistra valsts notārs pārbauda, vai:
    1) iesniegti visi likumos paredzētie dokumenti, kurus reģistrē (pievieno lietai) vai uz kuru pamata izdara ierakstu biedrību un nodibinājumu reģistrā;
    2) dokumentiem, kurus reģistrē (pievieno lietai) vai uz kuru pamata izdara ierakstu biedrību un nodibinājumu reģistrā (izņemot gada pārskatus), ir juridisks spēks un vai citas formas prasības atbilst normatīvajiem aktiem, kā arī vai ziņu un noteikumu apjoms un saturs atbilst normatīvajiem aktiem un citiem reģistrācijas lietā esošajiem dokumentiem;
    3) biedrību un nodibinājumu reģistrā nav reģistrēts cits tiesisks šķērslis.
    Ja neviens no minētajiem šķēršļiem nav konstatēts, valsts notārs pieņēm lēmumu par ieraksta izdarīšanu vai dokumentu pievienošanu lietai.
    Informējam, ka politiskās partijas, kā arī politisko partiju apvienības nosaukuma veidošanu reglamentē Politisko partiju likuma 6. pants un likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 186. pants. Saskaņā ar Politisko partiju likuma 6. panta pirmo daļu un, ievērojot šā likuma 2. panta otro daļu, partiju apvienības nosaukumam, nosaukuma saīsinājumam vai simbolikai ir nepārprotami jāatšķiras no Latvijā agrāk reģistrētas (neatkarīgi no darbības turpināšanas) partijas vai partiju apvienības nosaukuma, nosaukuma saīsinājuma vai simbolikas, kā arī biedrības vai nodibinājuma nosaukuma. Savukārt likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 186. panta pirmās daļas 3. punkts nosaka, ka, pārbaudot Politisko partiju likuma 6. panta pirmajā daļā minētos apstākļus, Uzņēmumu reģistra valsts notārs ir tiesīgs pieņemt lēmumu par ieraksta izdarīšanas atlikšanu tad, ja politiskās partijas vai politisko partiju apvienības pieteiktais nosaukums sakrīt ar biedrības, nodibinājuma vai arī sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības nosaukumu.
    Atbilstoši augstāk minētajām normām, valsts notārs, pārbaudot Politisko partiju likuma 6. panta pirmajā daļā minētos apstākļus, konkrētajā gadījumā, pārbaudot Apvienības nosaukumu, būs tiesīgs pieņemt lēmumu par Apvienības ierakstīšanas politisko partiju reģistrā atlikšanu tikai tad, ja tās pieteiktais nosaukums sakritīs ar Biedrības nosaukumu.
    Tāpat darām zināmu, ka saskaņā ar Biedrību un nodibinājumu likuma 6. panta septīto daļu biedrība vai tās nodibinājums, kura tiesības ir aizskartas, prettiesīgi izmantojot tā nosaukumu, var no aizskārēja prasīt, lai tas izbeidz izmantot nosaukumu, kā arī lai atlīdzina biedrībai vai nodibinājumam ar tā nosaukuma prettiesīgu izmantošanu nodarītos zaudējumus.

Galvenā valsts notāra v.i.
S.Karelis


Strode 67031744



Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram.
Uz Nr. 2-5-86328/1/sd
13.07.2010
Iesniedzējs
biedrības “Nacionālā Apvienība”
Reģ. Nr. 40008033550
Valdes priekšsēdētājs
Jānis Pinnis
Rīgā, Tērbatas ielā 85 – 6
LV-1001, tel. 67270656

Iesniegums

    LR Uzņēmumu reģistra (turpmāk – Reģistra) atbilde, ko saņēmu 15. jūlijā, diemžēl nav dota pēc būtības, jo satur vienīgi dienesta instrukciju izklāstu, kas nosaka Reģistra rīcību līdzīgos gadījumos.
    No tādas atbildes ir jāsecina, ka reģistra rīcībā joprojām nav faktu, kas liecinātu par “Politisko partiju likuma” 6.1. p. pārkāpumu šajā gadījumā.
    Rodas jautājums – vai un kad Reģistra rīcībā tādi fakti varētu nonākt. Ja politisko partiju un to apvienību reģistrācija, pirms paredzētajām vēlēšanām, visticamāk, jau ir beigusies un ir sākusies to deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana CVK.
    Bet biedrības “Nacionālā Apvienība” nosaukuma izslēgšana no potenciālās likuma pārkāpējas orgnizācijas nosaukuma, mūsuprāt nevar būt atkarīga vienīgi no šīs organizācijas vēlēšanās, vai nevēlēšanās to darīt.
    Joprojām uzskatām, ka to darīt ir tās iestādes pienākums, kurai jānodrošina “Politisko partiju likuma” ievērošana t.i. tieši Reģistram.
    Ceram, ka tas savlaicīgi tiks izdarīts, par ko lūdzam mūs informēt un biedrības “Nacionālā Apvienība” nosaukums vairs nekādā veidā netiks no citām organizācijām izmantots. Pretējā gadījumā atbildība par tādu tiešu likuma pārkāpumu būs jāuzņemas arī Reģistram.


2010. gada 16. jūlijā
Ar cieņu, Jānis Pinnis

Pielikumā – izkopējums no “Latvijas Avīzes” 2010. gada 8. jūlijā.



Īlenu maisā nenoslēpsi.
Saki, kas ir tavi draugi
un es pateikšu, kas tu pats esi.
Tautas parunas.

Viltus nacionālisti viltus vēlēšanās.

    Š.g. 8. jūlijā, “Latvijas Avīzē” tika publicēta intervija ar 4. jūlijā nodibinātās “Nacionālās apvienības Visu Latvijai – TB/LNNK” līderiem Raivi Dzintaru un Robertu Zīli. Ar viņiem tikās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
    Intervijas virsraksts - “Tātad: lai latvietis Latvijā nejustos kā īrnieks savās mājās”, atkārto R.Dzintara intervijā teikto un, varbūt viņam pašam to neapzinoties, atklāj šīs apvienošanās dziļāko jēgu – lai latvietis vairs nejustos (uzsvērums mūsu) tā, kā jūtas šajā “valstī”, bet lai turpmāk justos tajā labāk.
    Šo labāko sajūtu viņam nodrošinās jaunā apvienība, ja tai izdosies iegūt pietiekamu ietekmi nākošajā Saeimā.
    (Bet, ja neizdosies, tad, protams, viss paliks kā bijis un jūs paši (t.i. vēlētāji) būsiet pie tā vainīgi.)
    Tātad, šī intervija nav nekas cits, kā jaunizveidotās apvienības priekšvēlēšanu aģitācija un par cik tā tieši ir skārusi NA, mūsu pienākums ir paust par to arī savu viedokli;
    Jau uz pirmo un mūsuprāt arī būtiskāko jautājumu - “Vai var jūs saukt vienkārši un skaidri - “nacionālisti”?” tieša atbilde neseko. Tās vietā notiek izvairīšanās – tas esot “ļoti plašs jēdziens”, tā Raivis Dzintars un Roberts Zīle tam piekrīt.
    Tomēr, mūsuprāt, tā vis nav, jo ar nacionālismu ir tāpat kā ar demokrātiju, šī jēdziena patiesā nozīmē. Tas nevar būt daļēji, bet vienīgi – vai ir, vai nav. (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2010. gada 17. jūnijā).
    R. Dzintars pozicionē sevi kā “pozitīvā nacionālisma” pārstāvi, kam piekrīt arī R. Zīle, jo esot “nevis pret kaut ko”, bet “par mūsu (uzsvērums mūsu) tautas un valsts nacionālajām interesēm”. (Par pašreizējo “tautu” un “valsti” arī minēts iepriekš piedāvātajā atsaucē).
    Mūsuprāt, nav iespējams būt vienīgi “par”, neesot “pret” pašreizējos apstākļos. Tas ir kaitīgi, lai neteiktu vairāk, latviešu tautas vitālajām interesēm. Piemēram, ja smagi slims cilvēks, ar ko var šobrīd salīdzināt latviešu tautu, nelietotu nekādas zāles pret “slimības izraisītāju”, bet lietotu vienīgi sāpju nomierinošus līdzekļus “par labāku sajūtu”, izveseļoties nebūs iespējams.
    “Nopietnajā vēlēšanu piedāvājuma spektrā neapšaubāmi esam nacionālākā partiju apvienība”, saka R. Zīle.
    Tam varam piekrist. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka visas “nopietnajā vēlēšanu spektrā” esošās partijas un to apvienības jau sen “spēlē vienā komandā” un kalpo kopējam mērķim – drīzākai latviešu tautas un tās valstiskuma iznīcināšanai (sk. “Paziņojumu” www.na-apvieniba.lv fails 2010. gada martā).
    Šis “Paziņojums” pēc būtības attiecas arī uz visām pārējām abu apvienības līderu intervijā dotajām atbildēm, tostarp, par ekonomiku un iespējamo sadarbību ar citām partijām, vai to apvienībām.
    Tomēr īpaši raksturīga, kas tikai apliecina “Paziņojumā” minēto, ir jaunās apvienības attieksme pret globālosmu. Par to R. Zīle: “Mēs nevaram cīnīties ar globalizāciju, kas būtu uzņemties cīņu ar vējdzirnavām. Jautājums, cik tālu ar to saspēlējamies.”
    Kā zināms, savā līdzšinējā darbībā R. Zīles pārstāvētā TB/LNNK ir sekmīgi “saspēlējusies” ar globalizāciju Latvijā visaugstākā līmenī, jau kopš t.s. “neatkarības atgūšanas”, būdama koalīcijā ar galvenajām tā istenotājām partijām, piem. LC u.c. Tātad ir tieši atbildīga par tās izraisītajām Latvijai postošajām sekām.
    Savukārt VL attieksmi pret globalizāciju pauž R. Dzintars: “Bieži uztveram globalizāciju kā mums naidīgu, kā kaut ko pret mūsu kultūtu, vai latviešu valodu vērstu, bet tas jāapzinās, ka latviešu vēsture, kultūra, valoda, nevienam citam, kā tikai latviešiem, nebūs svarīga. Līdz ar to tās ir mūsu “iekšlietas” un mūsu griba šīs vērtības saglabāt un aizstāvēt”. R. Zīle piebilst: “Tas būs ļoti svarīgs moments, vai VL/TB/LNNK iekļūs ar lielākiem spēkiem valdībā, lai ietekmētu izglītības, kultūras jomu, vai nē”. (Mūsuprāt, visticamāk, ka ne).
    Šis jaunizveidotās apvienības viedoklis zīmīgi sasaucas ar Ligitas Lejas rakstā “Draudi valsts drošībai, kurus Latvijas amatpersonas nesaskata” (NA mājas lapā, nodaļā “Mūsu raksti”) minēto:
    “Latvijas Republikas Saeima 1996. gadā pieņēma deklarāciju par Latvijas okupāciju. Toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis paziņoja, ka tas esot dokuments “iekšējai lietošanai” un šāda attieksme pret šo dokumentu pastāv vēl joprojām.
    Pie jautājuma par Otrā pasaules kara seku likvidāciju Latvijā vēl nāksies atgriezties vēl un vēl, ja gribam lai ES un NATO ņemtu vērā Latvijas īpašo situāciju. Pretējā gadījumā arī ES un NATO mums būs lielā mērā jādarbojas pēc Krievijas izvirzītajiem spēles noteikumiem. Un būs tikai loģiski, ka Krievija nemitīgi izdarīs politisku spiedienu uz Latviju jebkurā būtiskā jautājumā – robežlīguma noslēgšanas procesā, attiecībā uz Pilsonību, Valodas un Izglītības likumu. Ne to vēl sagaidīsim”.
    No tā izriet, ka valstī, kādā pašreiz dzīvojam, robeža starp “iekšlietām” un “ārlietām” praktiski nepastāv, jo visu nosaka ārējie spēki.
    Intervijā skartajam jautājumam par attieksmi pret bijušo Valsts un Ministru Prezidentu Kārli Ulmani, nav būtiska nozīme, jo tāpat kā latviešu tautai kopumā, arī intervējamo paustā attieksme bija visai pretrunīga.
    Toties būtiska nozīme ir R. Zīles atbildei uz jautājumu: “Vai nacionālās apvienības dokumentos ir punkti par atbalstu prezidentālas valsts pārvaldes ieviešanai, par vēlēšanu un partiju likumdošanas izmaiņām?”
    - “Neslēpšu, ka, manuprāt, Satversme nav vainīga pie politiskās varas nestabilitātes. Tai pašai jāuzņemas vaina par savu vājumu, nepopularitāti sabiedrībā. Tāpēc aizraušanās ar Satversmes grozīšanu nebūs mūsu pamatnodarbošanās.”
    Tam pievienojas arī R. Dzintars: “Lai gan daudzkārt jaunajā apvienībā esam sasnieguši lielu vienprātību, ir dažas atšķirības viedokļos, bet man jāpiekrīt Robertam”.
    Tas nozīmē, ka pat tad, ja jaunā apvienība iegūs pietiekamu ietekmi Saeimā, kas tomēr maz ticams, tā ar Satversmes grozīšanu vairs nenodarbosies. Tātad arī jaunā apvienība uzskata, ka Satversme jau ir pietiekami sagrozīta, lai arī turpmāk nodrošinātu pašreizējās valsts varas neatgriezenisku saglabāšanu.
    (Par iespējamo šīs apvienības ietekmi Saeimā pēc “vēlēšanām”, savu viedokli esam pauduši jau iepriekšējos jautājumos.)
    “Tad atliek būtisks jautājums (jautā V. Krustiņš) – pēc daudziem apgalvojumiem par sabiedrības saskaldītību, par divu kopienu eksistenci, kāds ir nacionāli orientēta politiska spēka uzstādījums par attiecību izlīdzināšanu?”
    Atbild R. Dzintars: “Nacionālie spēki ir vienīgie, kas šodien piedāvā sabiedrību vienot. Proti – vienoties Latvijas iedzīvotājiem (uzsvērums mūsu), neatkarīgi no izcelsmes, uz nacionāli valstiska pamata”.
    Tas nozīmē, ka gadījumā, ja jaunizveidotā apvienība iekļūs Saeimā, vai pat valdībā, tā nepretosies t.s. “sabiedrības integrācijai” un tātad arī tās izraisītajām latviešu tautai nāvējošajām sekām.
    Komentāri, kā mēdz teikt, te ir lieki.
    R. Zīle piebilst: “Pirmkārt, nākamajos četros gados vajadzētu pārlauzt to psiholoģiju, ka Latvija kādreiz var zaudēt savu neatkarīgas valsts statusu un jebkādā formā kļūt par autonomiju Krievijai.”
    Tādam viedoklim varam piekrist, bet vienīgi tādēļ, ka nevar kļūt par kaut ko tas, kas par tādu jau ir kļuvis.     No abu šajā intervijā VL/TB/LNNK pārstāvju dotajām atbildēm mēs secinām, ka lielākās pūles viņiem ir sagādājis nevis tas, kā nodrošināt vēlētājiem doto solījumu izpildi, bet gan tas, kā radīt iespaidu par sevi, kā par latviešu (nevis intervijā lietoto “mūsu”) tautas vitālo interešu aizstāvjiem. (Iesakām vēlreiz rūpīgi iepazīties ar sākumā minētiem mūsu mājas lapā esošiem materiāliem).
    Šajās pūlēs viņi noteikti ir pārcentušies, piesavinoties savai apvienībai nosaukumu “Nacionālā apvienība” (līdzīgi kā 4. maija republika likumīgās LR simbolus un himnu). Tas ir tiešs pašreiz spēkā esošās likumdošanas pārkāpums. (sk. “Protestu” www.na-apvieniba.lv fails 2010. gada 5. jūlijā).
    Viņi nevarēja to nezināt, tomēr izšķīrās par tādu prettiesisku rīcību. Kādēļ? Mūsuprāt, gan tādēļ, ka cerēja – tas paliks bez sekām, kā parasti notiek gadījumos, kas skar valdošās kliķes intereses, gan tādēļ, ka ar to cerēja iegūt lielāku piekrišanu joprojām pārsteidzoši lētticīgajā latviešu tautā.
    Vai tāds aprēķins sevi attaisnos? Dzīvosim, redzēsim.
    Mūsuprāt, tas var arī neizdoties.


2010. gada 30. jūlijā
s/o “Nacionālā Apvienība” Valde



Partijas TB/LNNK Valdei
Rīgā, Jēkaba ielā 20/22 – 9.kab. LV-1050

Kopija: partjas “Visu Latvijai” Valdei
Rīgā, Ģertrūdes ielā 46 – 2, LV-1011

Iesniedzējs
Biedrības “Nacionālā Apvienība”
Reģ. nr. 40008033550,
Valdes priekšsēdētājs
Jānis Pinnis
Rīgā, Tērbatas ielā 85 – 6
LV-1001, tel. 67270656

Iesniegums

    Š.g. 4. jūlijā plašsaziņas līdzekļos tika izplatīta informācija par jaunas partiju apvienības - “Nacionālā apvienība Visu Latvijai, TB/LNNK” nodibināšanu.
    To apliecina arī “Latvijas Avīzē” š.g. 8. jūlijā publicētā intervija ar šīs apvienības līderiem Raivi Dzintaru un Robertu Zīli.
    Mūsuprāt biedrības “Nacionālā Apvienība” nosaukuma izmantošana citas organizācijas nosaukumā nav pieļaujama nevien tādēļ, ka ir pretrunā ar spēkā esošo likumdošanu (Politisko partiju likuma 6.1.p.), bet arī tādēļ, ka nodibinātās apvienības līdzšinējās, kā arī pašreizējās darbības mērķis, atšķirībā no biedrības “Nacionālā Apvienība”, nav 1918. gada 18. novembrī proklamētās neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas faktiska (tiesiska) atjaunošana.
    Lai novērstu Latvijas Republikas pilsoņu maldināšanu (jūlija nogalē TV3 ziņās, informācijā par partiju un to apvienību reitingiem, VL/TB/LNNK tika nosaukta par NA, kas ir oficiāls mūsu organizācijas zīmols), prasām biedrības “Nacionālā Apvienība” nosaukumu no nodibinātās partiju apvienības nosaukuma izslēgt.
    Pretējā gadījumā būsim spiesti ar tādu prasību vērsties tiesā.

2010. gada 6. augustā
Biedrības “Nacionālā Apvienība” vārdā        Jānis Pinnis

P.S. Atbildi lūdzam sūtīt uz iesniedzēja adresi.




Uz šo iesniegumu, kaut likumā paredzētie atbilžu termiņi ir nokavēti, atbildes joprojām nav saņemtas. Jādomā, ne bez iemesla.
Lai noskaidrotu, vai adresāti šo iesniegumu ir saņēmuši, attiecīgas prasības tika iesniegtas Latvijas Pastam, kas arī sniedza sekojošas izziņas;

    2010. gada 28. septembrī Nr 02.2-12.1/1349:
    VAS “Latvijas Pasts” ir saņemts un izskatīts Jūsu 2010. gada 22. septembra iesniegums.

    Ierakstīta vēstule Nr. RR065976979LV, kas pieņemta nosūtīšanai Pasta centrā “Sakta” 2010. gada 6. augustā un adresēta partijas “Visu Latvijai” valdei Ģertrūdes ielā 46 - 2, Rīgā, LV-1011, saņemta 2010. gada 9. augustā Piegādes punktā Rīga 50 un nodota pastniekam piegādē. Tā kā adresātu piegādes laikā nebija iespējams sastapt, pastkastītē tika atstāts aicinājums vēstuli saņemt pasta nodaļā. Vēstule izsniegta 2010. gada 17. augustā Rīgas 11. pasta nodaļā adresāta pilnvarotai personai – Neretniekam pret parakstu.

    Ar cieņu, Kvalitātes vadības daļas vadītāja (paraksts) G. Mazīte


    2010. gada 30. septpmbrī Nr 02.2-12.1/1345:
    VAS “Latvijas Pasts” ir saņemts un izskatīts Jūsu 2010. gada 22. septembra iesniegums.

    Ierakstīta vēstule Nr. RR065976982LV, kas pieņemta nosūtīšanai pasta centrā “Sakta” 2010. gada 6. augustā un adresēta partijas “TB/LNNK” valdei Jēkaba ielā 20/22 1.kab., Rīgā, LV-1050, saņemta 2010. gada 10. augustā Piegādes punktā Rīga 50 un nodota pastniekam piegādē. Vēstule izsniegta 2010. gada 10. augustā pilnvarotai personai – sekretārei Orelei pret parakstu.

    Ar cieņu, Kvalitātes vadības daļas vadītāja (paraksts) G. Mazīte




Latvijas un Krievijas miera līgumam 90. gadskārta.

    Š. g. 11. augustā aprit 90 gadi, kopš noslēgts Latvijas un Krievijas miera līgums. Ar to beidzās Latvijas Brīvības cīņas. Tas bija pirmais līgums vēsturē, kas tiesiski un taisnīgi noteica abu valstu savstarpējo attiecību pamatus.
    Saskaņā ar šo līgumu, Krievija “uz mūžīgiem laikiem” attiecās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas zemi un tautu. Tas noteica arī Latvijas pilsoņu loku – t. s. Latvijas tautu. (nejaukt ar pašreizējo “politiķu” dažkārt lietoto apzīmējumu).
    Šis līgums juridiski joprojām ir spēkā, jo nav denonsējams.
    1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līgums šobrīd ir vienīgais valsts dokuments, kas apliecina LR tiesisko pēctecību mūsdienās, ko pašreizējā valsts vara, atšķirībā no likumīgās LR Satversmes un likumdošanas, nav varējusi sagrozīt vai kā citādi piemērot savu ārzemju saimnieku interesēm.
    Kā zināms, Krievija, (toreizējā PSRS), rupji pārkāpjot šo līgumu, pirms 70 gadiem militāri okupēja un iznīcināja 1918. gada 18. novembrī dibināto neatkarīgo un demokrātisko Latvijas Republiku – vienu līgumslēdzēju pusi, kas kopš tā laika pastāv tikai juridiski, jo faktiski (tiesiski) joprojām nav atjaunota un ar Krieviju, kā līguma pārkāpēju, atrodas nosacītā karastāvoklī.
    Pirms 20 gadiem, pēc PSRS sabrukuma, vietējās PSRS nomenklatūras prettiesiski izveidotā t.s. 4. maija republika, turpinot Krievijas ģeopolitisko interešu īstenošanu, 2007. gadā noslēdza “jaunu Latvijas un Krievijas robežlīgumu”, atsakoties no 1920. gada 11. augusta miera līguma, tā veicot bezprecedenta Latvijas tautas un valsts nodevības aktu – sevišķi smagu valsts noziegumu, kam, kā arī genocīda noziegumam pret Latvijas tautu, nav noilguma.
    Atbildība par šo noziegumu, joprojām kā Damokla zobens, karājas pār visiem tā veicējiem un līdzdalībniekiem.
    Krievijai, kā līguma pārkāpējai, bija vajadzīgs, lai tieši Latvija - t.i. agresijas upuris - “labprātīgi” atteiktos no šī līguma, jo tas nozīmē arī atteikšanos no 18. novembra LR tiesiskās pēctecības un apliecina faktiski esošo Latvijas PSR tiesisko pēctecību, ar joprojām esošo bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūras “vadošo lomu” tajā. Tas nozīmē arī atzīt Latvijas okupāciju un Abrenes aneksiju par nebijušu, ar visām no tā izrietošām sekām. (!)
    Tomēr, saskaņā ar starptautisko tiesību normām, nelīdztiesīgi līgumi, kas uzspiesti kādai no līgumslēdzējām pusēm, neievērojot tās likumīgās tiesības, nevar būt juridiski saistoši un tiesiskas sekas, šajā gadījumā juridiski pastāvošajai LR, neizraisa.
    Lai novērstu līdzīgu noziegumu pastrādāšanu, joprojām aicinām Latvijas tautu, negrozītā Satversmē noteiktā kārtībā, prasīt pašreizējās valsts varas atkāpšanos un leģitīmas valsts varas atjaunošanu uz 1918. gada 18. novembrī dibinātās neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības pamata.

2010. gada 11. augustā
s/o “Nacionālā Apvienība” Valde




TV3 Ziņu dienestam

Maskavas ielā 322 Beta fakts LV-1063
Iesniegums


    Š.g. jūlija nogalē un 30. augustā TV3 ziņās sniegtajā informācijā par partiju un to apvienību reitingiem, partiju apvienība Visu Latvijai, TB/LNNK, tika nosaukta kā Nacionālā apvienība (NA), kas ir citas organizācijas – biedrības “Nacionālā apvienība” nosaukums.
    Lai novērstu apzinātu LR pilsoņu maldināšanu pirms gaidāmajām vēlēšanām, lūdzu šo informāciju nekavējoši atsaukt, norādot arī uz abu partiju un biedrības darbības mērķu būtisko atšķirību un biedrības nosaukuma izmantošanu, kā Politisko partiju likuma 6.1.p. pārkāpumu.


    Pielikumā: NA Protesta LR Uzņēmumu reģistram, tā dotās atbildes un NA vēstules VL/TB/LNNK Valdēm (vēl bez atbildes) kopijas, uz 4 lapām.

2010. gada 31. augustā
Ar cieņu                   Jānis Pinnis

s/o "Nacionālā apvienība"
Valdes priekšsēdētājs









    Nesen vietējā informācijas telpā parādījās interesanta ziņa, ka zvejnieki jūrā atraduši aizzīmogotu, pudelei līdzīgu priekšmetu, iespējams, no pirmsplūdu laikmeta un nodevuši to zinātniekiem izpētīšanai.
    No zinātniekiem vēlāk saņemta informācija, ka jūrā atrastais priekšmets patiesi ir no pirmsplūdu laikmeta un tajā bijis visai labi saglabājies tā laika notikumu apraksts, jau zudušas tautas – latviešu valodā.

    Lūk, kas tajā bija rakstīts:
Zelta teļš visas pasauls Dievs. Viņa vara visu dara.
Zemes valdnieks viņš patiesi, zemes valdnieks viņš paties.
Kalps un karals, augsti zemi, visi gaida, ko viņš lems.
Ceļus viņa priekšā loka, apstulbots ir ļaužu prāts.
Apstulbots ir ļaužu prāts, apstulbots ir ļaužu prāts.
Sātan, savu deju sāc, jā deju sāc. Sātan, savu deju sāc, jā deju sāc!
Mefistofelis no op. Fausts.

Kārtējās viltus vēlēšanas gaidot.

    Šo “Sātana deju” Latvijā “dejo” jau divdesmit gadus. Izņemot tās “meistarus” un “labākos mācekļus” - uzticamos Sātana kalpus, (esošos un topošos miljonārus), Latvijas tautai un valstij šī “deja” ir nesusi vienīgi postu un iznīcību. Tomēr gluži viss Latvijā vēl nav “nodejots”. Tādēļ tās “meistariem” ir jāpanāk, lai izmirstošā tauta, gaidāmajās “vēlēšanās”, dotu atļauju šo “deju” turpināt vēl vismaz četrus gadus.
    Šoreiz tas vairs nebūs tik viegli, kā bija vēl pirms gadiem četriem, vai astoņiem, kad “sadejotais” tautai vēl nerēgojās tik nepievilcīgā gaismā, kā tagad. Tomēr tas nebūs šķērslis vajadzīgās atļaujas saņemšanai. To nodrošinās pašu “meistaru”, ar savu sugas brāļu austrumos, rietumos, vai dienvidos atbalstu radītā, pašreizējā valsts pārvaldes un arī “vēlēšanu” sistēma. Tā jau vairākkārt ir pārbaudīta un darbojas nevainojami.
    Tās rīcībā ir visi nepieciešamie līdzekļi, kas nodrošina vēlamo rezultātu jebkādos apstākļos; Tostarp, visbiežāk lietotā noklusēšana, arī viltība, liekulība, demagoģija, puspatiesības, populisms un meli. Katrā gadījumā, vajadzīgā mērā, tos lieto visi šai sistēmai piederošie, tautai pieejamā informācijas telpā esošies plašsaziņas līdzekļi. Citu plašsaziņas līdzekļu šajā telpā nav, jo nedrīkst būt. Protams, ka tādēļ “meistariem” t.i. pašreizējai valsts varai, nav iemesla bažīties par gaidāmo “vēlēšanu” rezultātu, kas nodrošinās tās varas saglabāšanu arī šoreiz.
    Tomēr šoreiz šīs sistēmas autoriem ir īpaši svarīgi, lai viss gaidāmajās “vēlēšanās” notiekošais, vismaz ārēji, liktos atbilstošs vispārpieņemtām demokrātijas normām, jo Latvija tagad skaitās demokrātiska valsts.
    Tādēļ visas pašu “meistaru” izveidotās un pārstāvētās, sistēmai vienlīdz pieņemamās deputātu kandidātu grupas, (partijas, vai to apvienības), kas piedalīsies šajās “vēlēšanās”, jau savlaicīgi ir sadalītas “pozīcijā”, vai “opozīcijā” esošās, “labējās” vai “kreisās” u.t.t., jo vēlētājiem, kā parasti, patīk izvēlēties.
    Vēlamo rezultātu tas, protams, nemainīs.
    Par lielāku ietekmi pašreizējās valsts pārvaldes sistēmas vadībā, šajās “vēlēšanās” sacentīsies četras ietekmīgākās “meistaru” grupas: “Saskaņas centrs”, “Vienotība”, “Par labu Latviju” un “Zaļo un zemnieku savienība”. (Minētas pašreizējās un, visticamāk, arī paliekošās ietekmes dilstošā kārtībā.)
    Savstarpējā “cīņa”, izmantojot savā rīcībā esošos naudas un plašsaziņas līdzekļus, notiek vienīgi par lielāku ietekmi, nekā līdz šim, vai, kā mēdz teikt, “par labāku vietu pie kopējās siles”.
    Pārējām grupām, kas piedalās šajās “vēlēšanās”, tādos apstākļos tikt pie “labākas vietas” nebūs. Bet tās, kuru sastāvā atrodas daži, kuri vēlas, lai šī sistēma kļūtu kaut nedaudz labvēlīgāka arī tautai, pie tās netiks vispār. Par to parūpēsies pati sistēma, ar tās rīcībā esošiem, praktiski neierobežotiem, galvenokārt, protams, naudas līdzekļiem. Arī par to, lai pēc “vēlēšanām” tie tiktu atgūti vairākkārt.
    Rodas jautājums – vai tad patiesa opozīcija šai sistēmai nav? Jāatzīst, ka ir gan. Tie ir latviešu nacionālisti, t.s. “ekstrēmisti”. Tikai tautai pieejamā informācijas telpā viņi neparādās, jo nedrīkst parādīties. Nauda, kas vajadzīga jebkādu sabiedrisku pasākumu sarīkošanai, arī viņiem nav, jo nedrīkst būt. Par to gādā attiecīgie sistēmas dienesti, metodes īpaši neizvēloties.
    Tātad šīs “vēlēšanas” nav nekas cits, kā “politisks teātris”, farss, kas domāts joprojām naivā un lētticīgā tautas vairākuma muļķošanai. (Par to jau pirms vairāk kā 100 gadiem rakstīja arī Veidenbaums.)
    Tādēļ visiem tiem, kurus šī sistēma neapmierina un vēlas to mainīt, piedalīties šajās “vēlēšanās” nebūs jēga un vienīgā iespēja, kā paust savu attieksmi pret valstī notiekošo, ir tās boikotēt.
    Daudzi joprojām domā, ka arī boikotam nebūs jēga, jo pašreizējais “vēlēšanu” likums atzīst vēlēšanas par notikušām pat tad, ja tajās piedalīsies balsstiesīgo pilsoņu mazākums.
    Lai tomēr novērstu tādu “nesmukumu“, kad latviešu tauta strauji izzūd un nodrošinātu sev vēlamo rezultātu, pašreizējā valsts vara ir būtiski palielinājusi balsstiesīgo pilsoņu skaitu ar okupācijas periodā ievestiem okupētājvalsts pilsoņiem. Tas ir pretrunā nevien ar elementārām demokrātijas (šī jēdziena patiesā nozīmē), bet arī starptautisko tiesību normām.
    Tādos apstākļos pašreizējās valsts pārvaldes sistēmas saglabāšanai šajās “vēlēšanās”, ir vajadzīgs vienīgi iespējami lielāks vēlētāju skaits, kā “materiāls” vēlamā rezultāta veidošanai, neatkarīgi no tā, kā tiks balsots. To nodrošinās pašreizējais “vēlēšanu” likums un arī “savi cilvēki” CVK.
    Bet no tiem, kuri šīs “vēlēšanas” boikotēs, vajadzīgais “materiāls” nesanāks, jo viņi nebūs reģistrējušies kā vēlētāji un viņu fiktīva “reģistrācija” būs pārāk atklāts viltojums.
    Tātad, gaidāmo “vēlēšanu” rezultātā, nekādas būtiskas pārmaiņas pašreizējā valsts pārvaldes sistēmā nav gaidāmas. “Meistariem” (“tiem pašiem vēžiem”) vajadzīgā atļauja tiks dota un savu “deju” (bezprecedenta genocīdu pret latviešu tautu), tādā vai citādā kārtībā, viņi varēs turpināt vēl vismaz četrus gadus, ar visām no tā izrietošām sekām.
    Tomēr šo “vēlēšanu“ boikots, īpaši tad, ja to uzdrošināsies Latvijas likumīgo pilsoņu (līdz valsts okupācijai un to pēcnācēju) vairākums, būs nepārprotams signāls visai civilizētai pasaulei, ka patiesa demokrātija Latvijā nav un ir nepieciešama neatgriezeniska pašreizējās valsts varas maiņa, starptautisko tiesību (“Saeimas” pieņemtā un no tautas noslēptā ANO 1966. gada 16. decembra pakta 4.p.1.d.) noteiktā kārtībā, kas paredz ārkārtas stāvokļa izsludināšanu gadījumā, ja ir apdraudēta nācijas, t.i. latviešu tautas pastāvēšana.
    Bet, kamēr tas vēl nav noticis, “Sātana dejas meistari”, lielākoties iebraucēji no austrumiem, rietumiem vai dienvidiem, jūtas šajā zemē “kā zivis ūdenī”, jo te ir iespējams piepildīt savas vispārdrošākās savtīgās vēlmes, kā to jau ilgstoši dara viņu pie varas esošie sugas brāļi, pilnīgi neievērojot latviešu tautas tiesības un valsts nacionālās intereses, uz kā rēķina tas notiek. Te visu var nopirkt, jo viss tiek pārdots.
    Tas nekas, ka pašreizējā valsts vara Latvijā nav īsti likumīga no starptautisko tiesību viedokļa. Kamēr pati tauta to pacieš, “meistari” var “dejot” savu “deju” šajā zemē, kā vien tīk. Pēc tam, kā mēdz teikt, “kaut vai ūdens plūdi”. (Pēdējā laikā tie jau šur tur parādās, pie tam arvien postošāki.)
    Tikmēr arī visa pasaule pamazām sāk “griezties” šajā neierobežotas naudas varas “dejā”, ko sauc par “globālismu”.
    Kad tā būs “sagriezusies” pilnīgi, būs arī piepildījies “Sātana dejas meistaru” sugas sen lolotais sapnis, par kundzību pār visām pasaules tautām, kuru tad vairs nebūs, jo tās būs pilnīgi sajauktas nenoteiktas izcelsmes ļaužu masā, bez nacionālās pašapziņas, labi piemērotā šīs sugas visdažādāko vēlmju apmierināšanai un bezrūpīgas dzīves nodrošināšanai. Arī dabiskā vide uz zemes tad jau būs viņu neremdināmās alkatības izpostīta.
    Latvija jau ilgstoši ir kļuvusi par tādas “pasaules jaunās kārtības” izmēģinājuma poligonu (sk. www.na-apvieniba.lv failos 2010. gada martā, 17. jūnijā un 30. jūlijā).
    Mēs tomēr ceram, ka tautu veselais saprāts, t.i. nacionālā pašapziņa, spēs pienācīgi pretoties šiem tīkojumiem. Arī latviešu nacionālisti darīs visu iespējamo, lai to nepieļautu vismaz savā zemē.
    Diemžēl viss, pašreiz pasaulē notiekošais, liecina par pretējo.
    Tātad, mēs aicinām visus likumīgos Latvijas pilsoņus šo, kārtējo tautas krāpšanas pasākumu, boikotēt.
    Kaut zināmais rezultāts nemainīsies, tā vismaz saglabāsiet savu sirdsmieru, jo nebūsiet to lētticīgo vidū, kuri, piedalījušies šajās “vēlēšanās”, balsojot “par mazāko ļaunumu”, pēc tām tiks “mierināti” ar parasto frāzi: “bet jūs jau paši mūs ievēlējāt!”

2010. gada septembrī
s/o "Nacionālā apvienība" Valde


Tam sekoja šāda izziņa:

    Latvieši bija viena no pirmsplūdu laikmeta pasaulē senākās – baltu civilizācijas tautām, kura savā pēdējā apmetnē, tā laika, turpmāk t/l, Eiropā pie Baltijas jūras, dzīvoja apm. 13 tūkstošus gadu. Latvieši, līdzīgi citām baltu civilizācijas tautām, bija sasnieguši salīdzinoši augstu attīstības līmeni visās dzīves jomās. Viņiem bija sava reliģija un rakstība vēl ilgi pirms tam, kad tos iekaroja un pakļāva sabrukušās Romas impērijas vergturu pēcteči – Pāvesta algotņi krustneši 13. gadsimtā (t/l skaitīšanas sistēmā). Tam sekoja 700 verdzības gadi līdz 1920-tai gadu mijai, kad apkārtējām impērijām sabrūkot, latviešiem izdevās izcīnīt neatkarību un nodibināt savu valsti – Latvijas Republiku.
    Tomēr neatkarības laiks bija ļoti īss – tikai 20 gadi, kad to atkal okupēja un iznīcināja t/l lielākā un agresīvākā lielvara Eiropas austrumos – PSRS. Arī tai sabrūkot pēc 50 gadiem, radās iespēja neatkarību atgūt. Tomēr tā netika panākta pilnīgi, jo izmantojot tautas pilnīgo beztiesību un okupācijas periodā pamatīgi iedzītās bailes no varas, to saglabāja okupētājvalsts valdošais slānis, t.s. “nomenklatūra”.
    Būdama naidīga latviešu tautai, tā turpināja okupācijas periodā uzsākto genocīdu pret latviešu tautu, pievienojot tās valsti citam, “modernākam” t/l impēriskam veidojumam – “Eiropas Savienībai”, kurā vadošā loma piederēja aprakstā minētajai “Sātana dejas meistaru sugai”. Tā rezultātā latvieši, kuri jau kopš patiesās neatkarības zaudēšanas, pirms 70 gadiem, pirmo reizi vēsturē bija kļuvuši par minoritāti savā zemē (!), strauji turpināja izzust, līdz beidzot izzuda pilnīgi 21. gadsimtā.
    Izpētot latviešu tautas vēsturi, atklājās, ka tās neatkarības zaudēšanas un arī izzušanas galvenais cēlonis ir bijusi lētticīga uzticēšanās savu ienaidnieku iesūtītiem, vai uzpirktiem aģentiem, kuri vienmēr slēpušies aiz viltus “draugu”, vai “savējo” maskas, neļaujot savlaicīgi sajust draudošās briesmas un apvienoties kopējā spēkā, lai tās novērstu. Zinādami, ka atklātā cīņā latvieši izrādījušies pārāki, viņu ienaidnieki vienmēr ir centušies ar viltu sanaidot tos savā starpā, pēc seno romiešu principa “skaldi un valdi”, kas arī bieži izdevies. Šīs savas vēstures mācības latvieši, nebija nopietni ņēmuši vērā, kas arī noteica viņu traģisko likteni.
    Atrastajā t/l notikumu aprakstā minētā prognoze par “Sātana dejas meistaru sugas” lolotiem pasaules kundzības plāniem, bija izrādījusies pareiza. Viņu īstenotais “globālisms”, izmantojot savu neierobežoto naudas varu, bija pārņēmis visu pasauli, ar visām tā postošajām sekām. Tas izraisīja visuma augstākā saprāta, ko t/l cilvēki dēvēja par Dievu, radītos plūdus, kādi līdz tam vēl nebija bijuši. Tie pārklāja visu zemi un iznīcināja jau pilnīgi degradēto cilvēci un izpostīto dabisko vidi. Citādi nevarēja būt jo t/l cilvēki bija pārkāpuši Dieva noteiktos dabas likumus un nebija nopietni ņēmuši vērā viņa sūtītos brīdinājumus lokālu dabas stihiju veidā, kas arī minēti aprakstā. (Zīmīga sakritība ar latviešiem, kuri pirms izzušanas, arī nebija nopetni ņēmuši vērā savas vēstures mācības.)
    Pēc šiem plūdiem Dievs radīja jaunu cilvēci un dabisko vidi uz zemes, izņemot cilvēces parazītus - “Sātana dejas meistaru sugu”, kura palika nogrimusi pagātnes dzelmē uz visiem laikiem, kā brīdinājums jaunajai cilvēcei, nepieļaut degradāciju atkārtoti.
    Mūsu zinātnieki joprojām meklē un arī atrod arvien jaunas, dažādas pirmsplūdu laikmeta vēstures liecības. Tās, tāpat kā atrastais t/l notikumu apraksts, visnotaļ sekmē un bagātina mūsdienu civilizācijas attīstību, pasargājot to no pagātnē pieļautām kļūdām.




Tā nevar palikt un nepaliks.
Līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks.
Mēs negribam kalpot ne austrumam
Mēs negribam vergot ne rietumiem.
Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.
Rainis

Paziņojums

par politisko situāciju pēc “10. Saeimas vēlēšanām”

    Mūsu prognoze par šo “vēlēšanu” rezultātu, kas bija izteikta rakstā “Kārtējās viltus vēlēšanas gaidot”, spriežot pēc plašsaziņas līdzekļos sniegtās informācijas, ir piepildījusies. (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2010. gada septembrī);
    Četru ietekmīgāko partiju apvienību sacensība šajās “vēlēšanās” - par lielāku ietekmi valsts pārvaldes sistēmas vadībā, ir beigusies tādējādi, ka “Vienotībai” ir izdevies nedaudz apsteigt “Saskaņas centru”, bet “Zaļo un zemnieku savienībai” pārliecinoši - “Par labu Latviju”. Ka to sākotnējā ietekme šo “vēlēšanu” rezultātā varētu mainīties, jau bija paredzēts.
    Tāpat pārējām, iepriekšējā “Saeimā” pārstāvētajām partijām, PCTVL un TB/LNNK, lielāku ietekmi nākošajā “Saeimā” panākt neizdevās. Tomēr tieši ar šīm partijām šo “vēlēšanu” rezultātā ir notikušas būtiskas pārmaiņas;
    PCTVL negaidīti nav spējusi pārvarēt pašreizējās valsts varas noteikto 5% barjeru iekļūšanai “Saeimā” un no tās ir izkritusi. Mūsuprāt tā noticis tādēļ, ka tās līdzšinējā atbalstītāja Krievija, Maskavas mēra Lužkova vizītes laikā Rīgā, vairs negribēja šo atbalstu iepriekšējā mērā turpināt, koncentrējot to otrai, “perspektīvākai” savu interešu pārstāvei Latvijā - “Saskaņas centram”. (Iespējams, arī finansiālu apsvērumu dēļ).
    Savukārt TB/LNNK, tikai apvienojoties īsi pirms “vēlēšanām” ar savu “meitas uzņēmumu” - iepriekšējā “Saeimā” neiekļuvušo partiju “Visu Latvijai” un prettiesiski pievienojot mūsu organizācijas nosaukumu “Nacionālā apvienība”, izdevās nevien neizkrist no nākošās “Saeimas”, bet arī tajā nostiprināties.
    Bet citas, iepriekšējā “Saeimā” nepārstāvētās, vai īsi pirms “vēlēšanām” izveidotās partijas un to apvienības, nākošajā “Saeimā”, kā jau paredzējām, neiekļuva.
    Tātad, neraugoties uz šīm izmaiņām, kā jau prognozējām, nekādas būtiskas pārmaiņas šo “vēlēšanu” rezultātā pašreizējās valsts pārvaldes sistēmā nebūs, jo tādas tajā nav paredzētas.
    Kā zināms, biedrības (s/o) “Nacionālā apvienība” Valde aicināja visus likumīgos LR pilsoņus (līdz okupācijai un to pēcnācējus), šīs vēlēšanas boikotēt, jo neatzīst tās par likumīgām no starptautisko tiesību viedokļa;
    Likumīgā un starptautiski tiesiski atzītā, 1918. gada 18. novembrī proklamētā neatkarīgā un demokrātiskā Latvijas Republika, kopš tās okupācijas un faktiskās iznīcināšanas 1940. gada 17. jūnijā, joprojām nav faktiski (tiesiski) atjaunota.
    Tas nozīmē, ka pašreizējā, kopš okupētājvalsts PSRS sabrukuma, nelikumīgās Latvijas PSR nomenklatūras izveidotā “otrā”, t.s. 4. maija republika un tātad arī tās “vēlēšanu” sistēma, no starptautisko tiesību viedokļa nav likumīgas, ar visām no tā izrietošām sekām.
    Tādēļ visiem likumīgiem LR pilsoņiem, jebkādas pašreizējās valsts varas rīkotās “vēlēšanas” un to rezultāti nav un nevar būt saistoši.
    Tāds arī ir šo “vēlēšanu” boikota pamatojums.
    T.s. 4. maija republika, būdama nelikumīgās Latvijas PSR, nevis likumīgās 18. novembra LR tiesiskā pēctece, juridiski ir cita, jauna valsts, kas balstās uz pilnīgi citiem, likumīgajai LR būtībā svešiem, naidīgiem ideoloģiskiem un tiesiskiem pamatiem.
    Par to liecina arī tas, ka prettiesiski piesavinoties likumīgās LR simboliku, pašreizējā valsts vara tomēr neuzdrošinājās pieņemt seno baltu tautu veiksmes un ļaunuma novēršanas zīmi – ugunskrustu, kas bija likumīgās LR valsts Prezidenta varas simbols, jo tas joprojām spēj atšķirt labu no ļauna un īstu no neīsta. Ar nacistu (nacionālšovinistu) ļaunprātīgi lietoto, izņemot formu, tam nav nekā kopēja arī tādēļ, ka uguns nevar būt melns. Pat himna šajā pseidovalstī tiek tai līdzīgi kropļota – divreiz īsāka, sasteigta un ar drebelīgiem tarkšķiem pildīta.
    Tādēļ pašreizējās valsts varas galvenais uzdevums bija un paliek – drīzāka likumīgās LR ideoloģisko un tiesisko pamatu noārdīšana. To iespējams panākt vienīgi ar šo pamatu licējas – etniskās latviešu tautas un tās tradicionālā dzīvesveida iznīcināšanu, kas arī notiek.
    To pierāda pašreizējās valsts varas “sasniegumi” visos valsts attīstības aspektos, savas nepārtrauktās valdīšanas laikā, pēdējos 20 gados, salīdzinājumā ar attiecīgiem likumīgās LR sasniegumiem, tās pastāvēšanas 20 gados. Tādu salīdzinājumu pašreizējā valsts vara nav izdarījusi, vai no tautas to slēpj, “saprotamu” iemeslu dēļ.
    Joprojām visai bieži sastopams viedoklis, ka arī likumīgajiem LR pilsoņiem bija jāpiedalās pašreizējās valsts varas rīkotās “vēlēšanās” un jābalso par t.s. “latviešu” partijām, citādi “pie varas nāks krievi”. Par to var tikai teikt – “prātiņ, nāc mājās!”
    Jau kopš t.s. “neatkarības atgūšanas”, pie varas esošās t.s. “latviešu partijas”, radīja īpašus “siltumnīcas” apstākļus, kas nodrošināja, nevien t.s. “krievu” partiju rašanos, bet arī to iekļūšanu “Saeimā”, ar pastāvīgu ietekmes pieaugumu Latvijas, kā nacionālas valsts, graušanai vajadzīgo lēmumu pieņemšanā, uz kā balstās visa pašreizējā valsts pārvaldes sistēma. Tādēļ šīs “krievu” partijas t.s. “latviešu” partijām ir vajadzīgas, kā savas varas saglabāšanas drošākais balsts.
    Bet lētticīgās latviešu tautas muļķošanai, t.s. “latviešu” partijām ir jāizrāda zināma “norobežošanās” no t.s. “krievu” partijām. Šo lomu uzņemas “nacionālākās”. Savukārt “pragmatiskākās” mēģina tās pārliecināt, ka tāda “norobežošanās” var tikai kaitēt “valsts sekmīgai attīstībai”, jo neatbilst “laikmeta garam” un “uzņemtajām saistībām”, vai pat “apdraudēt tās drošību”, kas beidzot, agrāk vai vēlāk, arī izdodas.
    Tāds “politiskais teātris” tiks “spēlēts” tikmēr, kamēr lētticīgā latviešu tauta nebūs pilnīgi “integrēta” “padomju tautas” tipa vietējā “sabiedrībā” - t.s. “politiskajā nācijā”.
    T.s. Startautiskā Sabiedrība (plutokrātija, turpmāk “SS”) cer, ka to izdosies panākt jau “10. Saeimas” laikā, kas arī nodrošinās etniskās latviešu tautas pilnīgu izzušanu.
    “SS” interesēs ir pilnīgi pakļaut Latviju, kā stratēģiski svarīgā Baltijas reģiona centrālo valsti, savai ekonomiskai un tātad arī politiskai ietekmei. Tas ir pretrunā ar Latvijas, kā neatkarīgas valsts, nacionālajām interesēm, kuras nelokāmi aizstāv latviešu nacionālā pašapziņa, jeb nacionālisms. Tas ir bijis un paliek nepārvarams šķērslis, jebkādiem ārējiem uzkundzēšanās mēģinājumiem.
    Tādēļ “SS” ir likusi to “novākt”, savai uzitcamai sabiedrotai – pašreizējai valsts varai, lietojot drošāko un praksē sekmīgi pārbaudīto – mākslīgas tautu sajaukšanas metodi (genocīdu pret latviešu tautu), nosaucot to par “sabiedrības integrāciju”. Tā jau ir devusi rezultātus, kas nerada šaubas, par šī uzdevuma sekmīgu izpildi tuvākā laikā.
    Tāda ir pašreizējās valsts pārvaldes sistēmas darbības būtība, kas nav bijusi un nebūs atkarīga no tās rīkotajām “vēlēšanām”.
    Tāda ir arī mūsu atbilde visiem tiem, kuri domāja, vai joprojām domā, ka šo “vēlēšanu” boikots bija latviešu tautas interešu nodevība. Patiesībā, kā izrādās, ir otrādi.
    Ka visas, visās t.s. 4. maija republikas “Saeimās” pārstāvētās partijas joprojām “spēlē vienā komandā” un kalpo kopējam mērķim – drīzākai latviešu tautas un tās valstiskuma iznīcināšanai, savās publikācijās esam rakstījuši jau vairākkārt. Arī par to, kas latviešiem jādara, lai atgūtu savu nacionālo valsti.
    Mūsuprāt, vismaz latviešiem ir jāsaprot, ka viss pašreizējā valstī notiekošais, jāvērtē nevis pēc tās varas pārstāvju, vai algoto “ekspertu” runām, bet vienīgi pēc to darbiem un jāizdara no tiem arī savi, neatkarīgi secinājumi. Ir pēdējais laiks to darīt, jo vēlāk var būt par vēlu.
    Bet tagad pievērsīsimies šo “vēlēšanu” oficiālajiem rezultātiem, nevien tādēļ, ka arī šoreiz tie apliecina mūsu prognozētos, bet tādēļ, ka noder kā pamatojums mūsu viedoklim par šīm “vēlēšanām”;
    Kā apliecina CVK, pirms vēlēšanām kopējais reģistrēto balsstiesīgo LR pilsoņu skaits bija 1 532 851.
    Šajās “vēlēšanās” piedalījušies un savas balsis nodevuši 944 841, vai 61,64% no kopējā balsstiesīgo pilsoņu skaita. No tiem, par t.s. “krievu” partijām PCTVL un “Saskaņas centru”, balsojuši attiecīgi 13 847 + 251 400 = 265 247, vai 28,07% no kopējā balsojušo pilsoņu skaita.
    Par pārējām t.s. “latviešu” partijām, ir balsojuši pārējie, t.i. 944 841 – 265 247 = 679 594, vai 71,93% no kopējā balsojušo pilsoņu skaita.
    Ja pieņemam, ka par t.s. “krievu” partijām ir balsojuši, ja ne visi, tad vismaz pārliecinošs “naturalizēto nepilsoņu” (mūsuprāt – nelikumīgo LR pilsoņu) vairākums, kas, visticamāk, atbilst patiesībai, viņu kopējo balsu skaitu var pamatoti uzskatīt, kā šīs vēlētāju daļas lieluma un attieksmes raksturojošu.
    Tāpat pieņemot, ka par t.s. “latviešu” partijām ir balsojuši, ja ne visi, tad vismaz pārliecinošs likumīgo LR pilsoņu vairākums, arī viņu kopējo balsu skaitu var uzskatīt, kā šīs vēlētāju daļas un tās attieksmes raksturojošu lielumu.
    Bet tie balsstiesīgie LR pilsoņi, kuri šajās vēlēšanās nepiedalījās (mūsuprāt, tās boikotēja), ja ne visi, tad pārliecinošā vairākumā bija likumīgie LR pilsoņi, kas tāpat, visticamāk, atbilst patiesībai. Mūsuprāt, pat tad, ja nelikumīgo un likumīgo LR pilsoņu skaits šajās “vēlēšanās” tiktu precizēts, kas maz ticams, tos raksturojošie lielumi nemainītos.
    No tā izriet secinājums, ka šajās “vēlēšanās”:
      – Nelikumīgie LR pilsoņi, ja ne visi, tad pārliecinošā vairākumā piedalījās un tātad balsoja par pašreizējās valsts varas saglabāšanu.
      – Likumīgie LR pilsoņi piedalījās tikai daļēji, t.i. 53,61% no kopējā likumīgo pilsoņu skaita un tātad arī balsoja par pašreizējās valsts varas saglabāšanu.
      – Bet pārējie likumīgie LR pilsoņi, vai 46,39% no kopējā likumīgo LR pilsoņu skaita, nepiedalījās (mūsuprāt, tās boikotēja) un tātad, pēc būtības, balsoja pret pašreizējās valsts varas saglabāšanu.
    Tādi šo “vēlēšanu” rezultāti, kaut arī apliecina mūsu sākotnēji prognozētos, tomēr pārsteidz ar pilnīgu neatbilstību patiesajai Latvijas (praktiski latviešu) tautas attieksmei pret pašreizējo valsts varu;
    Jau ilgstoši pilnīgā politiskā un ekonomiskā bankrotā esošai, ko apliecina vairāku sabiedriskās domas aptauju rezultāti, (piem. “Jauna nedēļa” LTV1, 26.10.), tai ir izdevies panākt, ka neliels likumīgo LR pilsoņu vairākums šajās “vēlēšanās” tomēr piedalījās un tātad arī nobalsoja par tās varas saglabāšanu.
    Kā to izskaidrot? Tam var būt vairāki iemesli, no kuriem svarīgākie, mūsuprāt, ir šādi:
      – Totāla patiesās opozīcijas, t.i. īsto latviešu nacionālistu (nejaukt ar viltus NA/VL/TB/LNNK) apspiešana, nepieļaujot tās esamību tautai pieejamā informācijas telpā, īpaši “vēlēšanu” kampaņas laikā.
      – Nomācoša oficiālās propagandas ietekme, kurā apzināti netiek skarti būtiskākie valsts politiskā un ekonomiskā bankrota cēloņi.
      – Joprojām pārsteidzošā latviešu tautas vairākuma lētticība, tostarp cerība nepieļaut “krievu nākšanu pie varas”, balsojot par t.s. “latviešu” partijām.
      – Varas papildu pasākumi vēlētāju “mobilizācijai”, (piem. kustības “Par piedalīšanos vēlēšanās” veidošana un “vēlēšanu” organizēšana ieslodzījuma vietās, kur lielas iespējas veidot “vēlamos” rezultātus).
      – Iespējamā manipulācija CVK, kāda rodas apstākļos, kad pretējie rezultāti ir samērā līdzīgi, kā tas ir šajā gadījumā.
    Jāpiebilst, ka šo “vēlēšanu” boikots, ja tas būtu izdevies pilnībā, patiesi dotu iespēju “nonākt pie varas krieviem”. Tomēr arī tad rastos savs labums, jo atklātos līdz šim slēptā patiesā “varas virtuve” un “politiskais teātris” zaudētu jēgu. Tas liktu nāvējošā miegā iemidzinātajai latviešu tautai beidzot pamosties skarbajā realitātē un sākt arī rīkoties, lai to mainītu.
    Varbūt pēc šīm “vēlēšanām” vēl atrodas tādi, kuri naivi cer, ka “jaunā” valsts vara labos “vecās” pieļautās kļūdas. Tādas cerības zudīs jau tuvākā laikā, jo “jaunā” vara noteikti turpinās no “vecās” mantoto, pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku.
    Tātad jautājums par pašreizējās valsts varas maiņu, joprojām paliek aktuāls un laika gaitā kļūs vēl aktuālāks. Bet likumīgiem LR pilsoņiem gaidīt vairs nav laika, nevien tādēļ, ka to skaits strauji samazinās, bet galvenokārt tādēļ, ka pašreizējā valsts vara - “tie paši vēži citās kulītēs” - pati mainīties nav spējīga.
    Tādā situācijā patiesas demokrātijas nodrošināšanai – likumīgas valsts varas atjaunošanai Latvijā, ir nepieciešams veikt ārkārtas pasākumus. Starptautisko tiesību normās tādi ir paredzēti (sk. mūsu publikāciju š.g. septembrī).
    Šo pasākumu veikšanu Latvijas, t.i. latviešu tautai, pietiekami ietekmīgi ir jāprasa pašreizējai valsts varai, vēlams, ar iespējami lielāku starptautisko neatkarīgo institūciju atbalstu.
    Lai tādu prasību ievērotu un arī izpildītu, tajā jābūt koncentrētam visam latviešu nacionālās pašapziņas spēkam – jābūt apvienotiem visiem patiesi nacionāli domājošiem, vai vismaz to pārliecinošam vairākumam. Tādu prasību izvirzīt pašreizējos apstākļos, spēs vienīgi pagaidām biedrības (sabiedriskās organizācijas) statusā esošā Nacionālā apvienība (NA), jo tāds ir bijis un paliek tās galvenais uzdevums, jau kopš veidošanas sākuma, pirms vairāk kā 10 gadiem. Ja līdz šim tas nav pilnībā izpildīts, tad vienīgi tādēļ, ka visā šajā laikā, atšķirībā no jebkuras citas organizācijas, tā ir sastapusies ar masīvu, pat izmisīgu pašreizējās valsts varas pretdarbību, zinot, ka visu patiesi nacionāli domājošo apvienošanās vienotā spēkā, nozīmētu tās varas beigu sākumu.
    Tā šī vara – latviešu tautas bīstamākais ienaidnieks, pašai negribot, ir atklājusi, kā to var uzveikt. Šo iespēju noteikti ir jāizmanto, citādi nākošās paaudzes, ja tādas vēl spēs rasties, mums to nepiedos. Tāds šobrīd arī ir katra likumīgā LR pilsoņa pienākums.
    Tas nozīmē, ka tagad jāsāk gatavoties izšķirošiem notikumiem – ārkārtas pasākumiem, kuru sekmes būs atkarīgas no visu īsto latviešu nacionālistu spējas apvienoties kopējā spēkā.
    Mēs saprotam, ka pievienošanās šim spēkam prasīs no katra lielu gribasspēku iedzīto baiļu pārvarēšanai un tautas interešu vērtēšanai augstāk par savām personīgajām. (NA var būt un ir tikai tādi). Tomēr cita ceļa, kā izvairīties no jau notiekošās latviešu tautas un tās valstiskuma iznīcināšanas, nav un nevar būt.
    Ārkārtas pasākumu uzdevums, ja izdosies tos panākt, būs likumīgas valsts varas atjaunošana uz 1918. gada 18. novembrī proklamētās, neatkarīgās un demokrātiskās LR tiesiskās pēctecības pamata. Tostarp, patiesi brīvu un demokrātisku vēlēšanu sarīkošana, ar vienīgi likumīgo LR pilsoņu piedalīšanos, izņemot tos, kuri noziegušies pret latviešu tautu un tās nacionālo valsti pēdējos 70 gados (kolaboracionisms, genocīds, ekonomiskie noziegumi).
    Tādas vēlēšanas pašreizējos apstākļos varētu notikt vienīgi starptautisku drošības spēku klatbūtnē, kas novērstu iespējamo latviešu tautai un tās valstij naidīgo spēku pretestību. Arī šo spēku sastāvā nedrīkstētu būt valstis, kuras tieši vai netieši bijušas saistītas ar starptautiskiem, pret likumīgo LR pēdējos 70 gados vērstajiem noziegumiem. (Molotova-Rībentropa pakts, Jaltas, Teherānas un Potsdamas konferences, Eiropas “stabilitātes” pakts u.c.)
    Lai labāk izprastu mūsu viedokli šajos jautājumos, vēlams iepazīties ar NA mājas lapā, (www.na-apvieniba.lv), vismaz pēdējā laikā publicētajiem materiāliem.

    Tātad, aicinām arī šoreiz – apvienojieties, lai būtu gatavi izšķirošiem notikumiem, kas tuvojas!

2010. gada septembrī
s/o "Nacionālā apvienība" Valde




Vēstījums gadu mijā

    Aizvadītajā 2010. gadā turpinājās pirms gada sākušās Latvijas otrās Brīvības cīņas. (sk. mūsu mājas lapā www.na-apvieniba.lv fails 2009. gada decembrī). Uzvaru šajās cīņās aizvadītajā gadā vēl neizdevās panākt.
    To kavēja latviešu tautas vairākuma vēl nepietiekamā izpratne par notikumiem valstī, kas lielā mērā ierobežoja spēju savlaicīgi sajust tajos slēptos draudus savai pastāvēšanai un arī rīkoties, lai tos novērstu. Tā vietā, lai apvienotos un cīnītos par savām neatņemajām tiesībām - būt pašai saimniecei savā zemē un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem, liela latviešu tautas daļa turpināja pamest savu zemi, lai dotos uz ārzemēm “labākas dzīves” meklējumos, arī uz neatgriešanos, neapzinoties, ka tas jau drīz novedīs pie latviešu tautas pilnīgas izzušanas Latvijā, ko arī vēlas panākt pašreizējā valsts vara savu saimnieku austrumos, rietumos un dienvidos interesēs.
    Tautas vairākumam pagaidām vēl trūkst arī ticība uzvarai Latvijas otrajās Brīvības cīņās – 1918. gada 18. novembrī dibinātās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas republikas faktiskai (tiesiskai) atjaunošanai.
    Ir pat dzirdēti iebildumi, ka tā neesot iespējama, jo “nevar tajā pašā upē iekāpt vēlreiz”. Mūsuprāt tā ir tāda pati demagoģija, kā tā, ar kādu savulaik mēģināja “pamatot” Latvijas zemes pārdošanu ārzemniekiem, ka “viņi to zemi nekur prom neaizvedīs”.
    Šajā gadījumā nav domāta pārcelšanās laika mašīnā 70 gadu tālā pagātnē, bet ir domāta tā laika valsts ideoloģisko un tiesisko pamatu saglabāšana un to atjaunošana pašreizējos apstākļos. Tas būs nepārvarams šķērslis t.s. “sabiedrības integrācijai”, Latvijas zemes izpārdošanai ārzemniekiem un valsts izlaupīšanai. Tas arī atjaunotu Latvijas, kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts, savulaik samērā augsto prestižu visā pasaulē.
    Protams, pašreizējā valsts vara darīja, dara un darīs visu iespējamo, lai to nepieļautu, jo tad savu varu zaudētu. Galvenokārt, lai nepieļautu latviešu tautas, savu pašapziņu vēl nezaudējušās daļas apvienošanos kopējā spēkā, kas ir šajās cīņās gūstamo panākumu priekšnoteikums. Kā labāko līdzekli šajā nolūkā, tā lieto seno romiešu metodi – skaldi un valdi.
    Joprojām tiek radītas arvien jaunas “nacionālpatriotiskas” organizācijas, kuru uzdevums ir piesaistīt lētticīgus nacionāli domājošos, turēt tos savā kontrolē un, galvenais, nepieļaut apvienošanos.
    NA, kuras uzdevums ir tieši pretējs, to ir pārbaudījusi jau vairāk kā 10 gados.
    Nepietiekamu izpratni par notikumiem valstī veicināja arī oficiālā propaganda visos tautai pieejamos plašsaziņas līdzekļos; Lai novērstu uzmanību no skarbās īstenības, jau tagad jūtami samazinātajā latviski raidošajā televīzijā, joprojām dominē jautrību, vai citādu “pozitīvismu” veicinoši “šovi” un tiem līdzīga produkcija. Savukārt radio pilda “tvaika nolaišanas” uzdevumu, tādos raidījumos, kā “krustpunktā”, “aktuālais temats”, “brīvais mikrofons” u.c. Jautājumi tajos netiek atrisināti. Dažreiz tiek doti paskaidrojumi, kā tos “pareizi“ jāsaprot.
    Pašreizējā valsts vara ļaunprātīgi izmanto arī latviešu tautas zemapziņā vēl saglabāto uzticību savu senču tikumiem – labāk dot nekā ņemt un turēt mieru mājās - neļaujot saprast, ka pašreizējos, nenormālajos apstākļos, tie nozīmē nabadzību un mieru kapos.
    Pašreizējos, mākslīgi radītajos, nenormālajos apstākļos visā pasaulē, katrai tautai ir jāizvēlas vienu no diviem, savstarpēji pretējiem, savas un savu nākamo paaudžu dzīves attīstības virzieniem – nacionālo, vai kosmopolītisko.
    Nacionālais virziens nozīmē palikšanu savu senču zemē, to kopjot un pilnveidojot, atbilstoši savu senču tikumiem un tradīcijām, nepieļaujot nekādu ārēju iejaukšanos, vai pakļautību.
    Kosmopolītiskais virziens nozīmē darīt to visu otrādi, kļūstot par pasaules klaidoņiem, meklējot vietu, kur “labāk dzīvot”, vai, vēl labāk, arī uzkundzēties. Abos gadījumos tas var notikt tikai uz nacionālo attīstības virzienu izvēlējušās tautas rēķina.
    Mūsuprāt šī tēma būtu piemērota radioraidījumiem “kā labāk dzīvot”.
    Mūsuprāt kosmopolītiskajam virzienam, jeb t.s. globālismam, ko tagad t.s. “starptautiskā sabiedrība” - neliela pasaules bagātāko cilvēku saujiņa, mēģina uzspiest visai cilvēcei, pat ar ieroču spēku, it kā demokrātijas vārdā, ar demokrātiju, šī jēdziena patiesā nozīmē nav nekā kopēja, jo demokrātija ir tautas vara, nevis naudas vara, kas ir plutokrātija.
    Plutokrātija nav demokrātija un otrādi.
    Globālisms ir pasākums, kas iecerēts, lai pasaules bagātāko cilvēku saujiņu padarītu vēl bagātāku, kas tai nodrošinātu arī kundzību pār visu pasauli, pārējos cilvēkus padarot par saviem kalpotājiem, jeb vergiem.
    Mūsuprāt t.s. globālisms izbeigsies, vēl īsti nesācies, jo nav savienojams ar cilvēces tieksmi pēc saskaņas savstarpēji un ar dabu uz zemes, jau kopš savas pastāvēšanas sākuma.
    Labākai izpratnei šajos jautājumos ieteicam iepazīties ar publikācijām mūsu mājas lapā failos 2010. gada martā, 30. jūlijā, septembrī un oktobrī.
    Aizvadītajā gadā īpaši atzīmējami tie notikumi, kuriem bija izcilas jubilejas;
    Nozīmīgākā no tām bija likumīgās LR okupācijas un tai sekojošās aneksijas 70. gadskārta; 1940. gada 17. jūnijā sākās traģiskākais posms Latvijas vēsturē, kas vēl nav beidzies. Toreiz okupētājvalsts – bij. PSRS uzsākto genocīdu pret latviešu tautu joprojām turpina tās vietējās pārvaldes – Latvijas PSR tiesiskā pēctece – pašreizējā valsts vara, savu jauno saimnieku austrumos, rietumos un dienvidos interesēs. (sk. mūsu mājas lapā fails 2010. gada 17. jūnijā.)
    Otra nozīmīgākā jubileja aizvadītajā gadā bija Latvijas un Krievijas miera līguma 90. gadskārta. (sk. mūsu mājas lapā fails 2010. gada 11. augustā.)
    Kā trešo nozīmīgāko notikumu šajā gadā var uzskatīt V. Zatlera vizīti Maskavā no 19. līdz 21. decembrim. Tā bija loģisks turpinājums viņa braucienam uz Maskavu 9. maijā, lai piedalītos “uzvaras dienas” svinībās. (sk. mūsu mājas lapā fails 2010. gada janvārī.)
    Mūsuprāt, abi šie braucieni Latvijai, kā neatkarīgai un demokrātiskai valstij, bija vienlīdz pazemojoši un apkaunojoši. Pats braucējs to droši vien vairs nejuta, jo spēju just jau bija zaudējis pirms sava pirmā brauciena.
    Vienīgais mierinājums mums un visiem pārējiem likumīgās LR pilsoņiem, ir apziņa, ka V. Zatlers šajos braucienos pārstāvēja nevis likumīgo LR, bet pārstāvēja nelikumīgās Latvijas PSR tiesisko pēcteci – t.s. “otro”, jeb 4. maija republiku, kurai ar likumīgo LR, izņemot tās prettiesiski piesavināto simboliku, nav nekā kopēja.
    Šī vizīte spilgti parādīja visiem, kurus tā interesēja, ka t.s. “otrā”, jeb 4. maija republika, nav neatkarīga un demokrātiska valsts, bet faktiski ir Krievijas, kā bij. PSRS tiesību pārmantotājas, protektorāts.
    Tādam statusam atbilstoša attieksme bija redzama jau V. Zatlera un viņa svītas sagaidīšanas brīdī Maskavas lidostā, kurā Krievijas augstākās amatpersonas nepiedalījās.
    Šajā vizītē tika skarti un, protams, arī sekmīgi atrisināti vienīgi tie jautājumi, kuros vairāk ieinteresēta bija Krievija un kuri vēl vairāk nostiprināja tās jau tagad samērā lielo ietekmi Latvijā. Šoreiz galvenokārt ekonomikā, jo no tās ir atkarīga arī valsts politika, kā iekšējā, tā ārējā, kas Krievijai ir īpaši svarīgi.
    Šai vizītei raksturīga bija arī Zatlera dāvana Putinam – hokeja komandas Rīgas “Dinamo” formas krekls – lai parādītu, cik centīgi Latvijā tiek koptas bij. PSRS represīvo “orgānu” tradīcijas pat sportā. (sk. mūsu mājas lapā fails 24.04.08).
    Par to nav jābrīnās, jo Krievijas protektorāta statuss Latvijā faktiski tika nostiprināts jau ar “jauna Latvijas un Krievijas robežlīguma” noslēgšanu, atsakoties no 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līguma. Tas arī nozīmēja “labprātīgu” Latvijas okupācijas un aneksijas atzīšanu par nebijušu, ar visām no tā izrietošām sekām, kas Krievijai arī bija vajadzīgs.
    Tātad Krievija līdz šim visus līgumus ar Latviju bija slēgusi ar “savējiem”, t.i. pati ar sevi. Ar to Latvija, tēlaini sakot, jau tagad ir kļuvusi par Krievijas “klēpja sunīti” un arī “Trojas zirgu” pārējo Baltijas valstu vidū. Tagad Krievija var justies droši, jo vairs nav gaidāma kopēja Baltijas valstu prasība atzīt okupācijas faktu un kompensēt ar to saistītos zaudējumus.
    Tomēr, cik ilgi? Vēsture liecina, ka visi starpvalstu līgumi, kas balstīti uz netaisnību t.i. noziedzīgiem pamatiem, agrāk vai vēlāk, kopā ar to slēdzējiem, nonāk “vēstures mēslainē”.
    Mūsuprāt visi t.s. “otrās”, jeb 4. maija republikas starpvalstu līgumi, jau kopš t.s. “neatkarības atgūšanas”, nav spēkā esoši no to parakstīšanas brīža un likumīgajai LR, kā arī tās likumīgajiem pilsoņiem, nav un nevar būt saistoši.
    Pašreizējai valsts varai vajadzētu saprast, ka latviešu tauta nekad nesamierināsies ar tai nodarītajiem pāridarījumiem. Par tiem visiem nāksies atbildēt un arī samaksāt.

Jaunajā gadā vēlam:


    Pašreizējai valsts varai - Nepadarīt savu jau pietiekami smago grēku nastu vēl smagāku,
    izbeidzot pret latviešu tautu vērsto genocīdu.

    Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem - Saprast, ka katrai tautai ir jādzīvo savās mājās.
    Tikai tad būs “miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”.

    Latviešu tautai - Vērtēt varu nevis pēc tās saldajām runām, bet pēc rūgtajiem darbiem.
    Beidzot apvienoties kopējā spēkā un nezaudēt ticību uzvarai.
    Tad tās gūšana būs vairs tikai laika jautājums.

    Bet NA Jaunajā gadā darīs visu iespējamo, lai šie vēlējumi piepildītos.

2010. gada 30.decembrī
s/o "Nacionālā apvienība" Valde





Nesodīti noziegumi atkārtojas ar vēl smagākām sekām.
Neatkarīgs viedoklis.


Kas tā tāda “otrā Latvijas brīvvalsts” un ko tā pārstāv.

    Tas ir jautājums par to, kādas īsti Latvijas “neatkarības atjaunošana” tika deklarēta 1990. gada 4. maijā, kas un kā interesēs to darīja.
    Lai atbilde uz šo jautājumu būtu pietiekoša, aplūkosim to, kā no iekšlietu, t.i. atbilstības juridiski joprojām pastāvošās, 1918. gada 18. novembrī dibinātās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas republikas Satversmei un likumdošanai, tā arī ārlietu viedokļa, t.i. atbilstības vispārīgiem starptautisko tiesību principiem un spēkā esošiem šo tiesību aktiem;
    Latvijas “neatkarības atjaunošana”, kas arī bija t.s. “otrās Latvijas brīvvalsts” tapšana, notika laikā no 1989. līdz 1991. gadam, kad visiem, kuri kaut nedaudz orientējās tā laika notikumos, jau bija skaidrs, ka vienīgās totalitārās impērijas Eiropā – PSRS sabrukums ir vairs tikai laika jautājums.
    Tādā situācijā šīs impērijas “pragmatiskākajiem” varasvīriem visos līmeņos, vajadzēja domāt un arī rīkoties, kā saglabāt savu, uz līdz šim apspiesto tautu rēķina panākto priviliģēto stāvokli gaidāmo pārmaiņu apstākļos.
    Kā piemērotākais līdzeklis šajā nolūkā, izmantojot impērijas tautu pilnīgo beztiesību un savu joprojām reālo varu, izrādījās savlaicīgi veiktā “visas tautas īpašuma” pārņemšana vietējo varasvīru, vai tiem pilnīgi uzticamu elementu valdījumā, kas arī nodrošināja līdzšinējā stāvokļa tiesisko pēctecību gaidāmajos “demokrātijas” (lasi: plutokrātijas) apstākļos.
    Pēc līdzīga scenārija risinājās notikumi arī Baltijas padomju republikās.
    Tomēr Latvijā, kā stratēģiski svarīgā Baltijas reģiona centrā, PSRS jau savlaicīgi bija radījusi īpašus, no abām pārējām republikām atšķirīgus apstākļus, savu “ģeopolitisko mērķu” nodrošināšanai, kas būtiski ietekmēja arī tās “neatkarības atjaunošanas” notikumus.
    Ja abās pārējās Baltijas republikās impērijas izpildvaras struktūrās pārsvarā dominēja vietējie kadri, tad Latvijā bija otrādi – tajās dominēja pārsvarā no PSRS iesūtītie, kuru uzdevums bija uzsākto pārkrievošanas politiku – genocīdu pret latviešu tautu, nodrošināt. To pierāda t.s. “nacionālkomunistu”, t.sk. E.Berklava izstumšana no vietējās izpildvaras struktūrām, atstājot tajās vienīgi tos, kuri uzticīgi turpināja īstenot pret savu tautu vērsto genocīda politiku.
    Šajā sakarā atgādināsim A. Gorbunova – toreizējā LKP CK pirmā sekretāra, draudus vietējos plašsaziņas līdzekļos, par represijām pret visiem, kuri mēģinās tuvoties Brīvības piemineklim Rīgā 1988. gada 18. novembrī – Latvijas Republikas 70 gadu jubilejā. Toreiz visa Brīvības pieminekļa apkārtne bija norobežota ar blīvu milicijas ķēdi, kura nekavējās lietot spēku pret tiem, kuri šos draudus nebija nopietni ņēmuši vērā.
    Tomēr vēsturisko notikumu attīstību vairs nebija iespējams apturēt arī Latvijā. Tās vietējiem varasvīriem vajadzēja nekavējoši domāt un rīkoties, lai iespējami saglabātu līdzšinējo valsts pārvaldes sistēmu arī nenovēršamo pārmaiņu apstākļos. Kaut ko šajā ziņā varēja mācīties no igauņiem un lietuviešiem, bet tikai tādā mērā, kas nevarētu ietekmēt Latvijas PSR atšķirīgā stāvokļa pēctecības nodrošināšanu.
    Tā jau pēc nepilna gada, 1989. gada 28. jūlijā, Latvijas PSR Augstākā Padome (juridiski joprojām pastāvošās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas Satversmei un likumdošanai neatbilstoša, t.i. nelikumīga okupācijas izpildvara), tā paša A. Gorbunova vadībā, “pildot Latvijas tautas gribu” (ko tai nebija nekādu tiesību pārstāvēt), pasludināja “Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti” (sk. http://www.historia.lv/alfabets/L/la/neatkar_atj/dok/1989.07.28.htm)
    Šīs “Deklarācijas” preambulā tika “nosodīti” līdzšinējie “latviešu tautas tiesību pārkāpumi”, (ko pati bija darījusi jau kopš Latvijas, kā nacionālas valsts, iznīcināšanas 1940. gada 17. jūnijā) un, pamatojoties uz tiem, “pildot Latvijas tautas gribu”, (ko tā nepārstāvēja), pasludināja Latvijas tautai un valstij nolemto likteni 1., 2. un 6. punktos. (sk. “Deklarācijas” tekstu.)
    Šajā “Deklarācijā” nepārprotami apliecināts, ka Latvijā, gaidāmo pārmaiņu rezultātā, tiks nodrošināta nevis 1940. gada 17. jūnijā varmācīgi iznīcinātās, neatkarīgās un demokrātiskās LR faktiska (tiesiska) atjaunošana, bet citas, tai būtībā svešas un naidīgas, uz Latvijas PSR tiesiskās pēctecības pamata veidotas valsts radīšana. Jāatzīmē, ka “Deklarācijā” lietotais jēdziens “Latvijas tauta” attiecās uz visiem Latvijas tā laika iedzīvotājiem (sk. 2.p.) un tādēļ neatbilst likumīgās LR Satversmē lietotajam, kas attiecināms vienīgi uz LR pilsoņiem līdz 1940. gada 17. jūnijam un to pēcnācējiem.
    Tādējādi šī “Deklarācija”, joprojām faktiskos tās autoru reālās izpildvaras apstākļos, arī noteica visu turpmāko notikumu attīstību Latvijā. (sk. LPSR AP 1990. gada 15. februāra “Deklarāciju” un “Latvijas visu līmeņu padomju deputātu kopējās sapulces” 1990. gada 21. aprīļa “Aicinājumu”. http://www.saeima.lv/4maijs/docs/deklarnk.htm http://www.historia.lv/alfabets/L/la/neatkar_atj/dok/1990.04.21.htm), kas noslēdzās ar Latvijas PSR Augstākās Padomes “Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 1990. gada 4. maijā. (sk. http://www.likumi.lv/doc.php?id=75539)
    Pēc būtības šī “Deklarācija” bija tikai kārtējais 1989. gada 28. jūlija “Deklarācijas” atvasinājums un tātad arī tikpat prettiesiska un nelikumīga no juridiski joprojām spēkā esošās, neatkarīgās un demokrātiskās LR Satversmes un likumdošanas viedokļa, kā pārējās šajā laikā tapušās, tomēr tās autoriem vajadzīga, gan likumīgās Latvijas tautas, gan pasaules sabiedriskās domas maldināšanai. Tādēļ aplūkosim to tuvāk;
    Šīs “Deklarācijas” preambulā, kā pamatojumā minētais, protams, bija atbilstošs likumīgās Latvijas tautas interesēm un valsts Satversmei, izņemot beigās minēto atsauci uz tām neatbilstošām LPSR AP 1989. gada 28. jūlija un 1990. gada 15. aprīļa “Deklarācijām”, kā arī “Vislatvijas tautas deputātu sapulces” 1990. gada 21. aprīļa “Aicinājumu”, kas kā “maisā nenoslēpjamais īlens” arī noteica šīs “Deklarācijas” neatbilstību tām kopumā.
    Tāpat “Deklarācijas” lēmuma daļā kā atbilstošas likumīgās Latvijas tautas interesēm un valsts Satversmei, var atzīt vienīgi 1., 2., 3., 4. un 9. punktus. Taču jau 5., 6., 7. un īpaši 8. punkti ir tām tiešā pretrunā. Konkrēti – 5. punktā minētais – “Pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome”, t.i. LPSR AP tiesiskā pēctece, ir tiešā pretrunā gan ar likumīgās Latvijas tautas interesēm, gan likumīgās LR Satversmi un likumdošanu, jo likumīgu valsts varu nevar atjaunot institūcija, kurai nav likumīgās Latvijas tautas brīvi dota mandāta.
    Tā paša iemesla dēļ, par pilnīgi neatbilstošu likumīgās Latvijas tautas un valsts interesēm, ir viss 6. un 7. punktos minētais. Turklāt tajos sastopamas likumīgās LR Satversmei neatbilstošas, tātad nelikumīgas, ar augstāko lēmējvaru “pārejas periodā” apveltītas institūcijas – “LR Konstitucionālā tiesa” (6.p.) un “Komisija jaunas LR Satversmes redakcijas izstrādāšanai” (7.p.). Tas nozīmē, ka “Deklarācijā” paredzētā “pārejas perioda” patiesais uzdevums bija nevis likumīgās LR tiesiskās pēctecības nodrošināšana, bet gluži pretēji – novērst jebkādus mēģinājumus to panākt. Savukārt viss 8. p. minētais jau pilnīgi atklāti garantē nelikumīgās Latvijas PSR tiesisko pēctecību. Tā šajā “Deklarācijā” tika iestrādāts mehānisms, kas nepieļāva juridiski joprojām pastāvošās, neatkarīgās un demokrātiskās LR suverēnās valsts varas nodošanu tās likumīgajai īpašniecei – joprojām faktiskās okupācijas varas pilnīgā pakļautībā esošajai un tās pamatīgi iebaidītajai, likumīgajai Latvijas tautai. Tas arī pierāda šīs “Deklarācijas” patieso jēgu – panākt nevis 1918. gada 18. novembrī dibinātās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas faktisku (tiesisku) atjaunošanu, bet atkarīgās un nedemokrātiskās Latvijas PSR tiesiskās pēctecības nodrošināšanu. Tātad – juridisks blefs.
    Par to liecina arī Latvijas tā laika valsts pārvaldes 1991. gada 3. martā organizētā, visu iedzīvotāju piedalīšanās PSRS visās padomju republikās rīkotajā referendumā, par visai neskaidri formulēto valsts pārvaldes sistēmas “demokratizāciju” (!)
    Tas pārliecinoši pierādijās uz šīs “Deklarācijas” pamata vēlāk izveidotās, t.s. “otrās Latvijas brīvvalsts”, jeb 4. maija republikas, praktiskajā darbībā pēdējos 20 gados. Raksturīgs piemērs – 9. p. solītais un saņemtais. (sk. publikācijas NA mājas lapā www.na-apvieniba.lv IV. nodaļas beigās, sākot ar 2007. gadu. Faili ir datumi).
    Ar to mūsuprāt ir pietiekami pierādīts, ka t.s. “neatkarības atjaunošana” laikā no 1989. līdz 1991. gadam, bija pretrunā gan ar juridiski joprojām pastāvošās, 1918. gada 18. novembrī dibinātās neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas Satversmi, gan tās likumdošanu un tātad patiesa neatkarības atjaunošana Latvijā nav notikusi.
    Bet tagad pievērsīsimies šīs “neatkarības atjaunošanas” procesa atbilstībai vispārīgiem starptautisko tiesību principiem un spēkā esošiem šo tiesību aktiem;
    Nav noliedzams, ka kopš 1940. gada 17. jūnija, kad bij. PSRS, rupji pārkāpjot juridiski joprojām spēkā esošo Latvijas un Krievijas 1920. gada 11. augusta miera līgumu, Latviju neprovocēti okupēja un anektēja, likumīgā Latvijas Republika joprojām pastāv juridiski un ar bij. PSRS, tāpat kā ar tās tiesību pārmantotāju Krieviju, atrodas nosacītā karastāvoklī.
    Nav arī noliedzams, ka viss Latvijā notikušais, kopš bij. PSRS iebrukuma līdz t.s. “neatkarības atjaunošanas” sākumam, bija bezprecedenta starptautisko tiesību pārkāpums, t.i. noziegums, ar smagākā nozieguma pret cilvēci – genocīda pazīmēm. Neraugoties uz neapstrīdamiem pierādījumiem, tos joprojām mēģina noliegt šo noziegumu pastrādātājas – bij. PSRS tiesību pārmantotāja Krievija, bet šo noziegumu līdzdalībnieki – PSRS sabiedrotās 2. pasaules karā – ASV un Lielbritānija, lai izvairītos no atbildības, tos ne apstiprina, ne noliedz. Tāds absurds stāvoklis radies tādēļ, ka vēl līdz šim laikam nav saukti pie atbildības un tiesāti, ne šo noziegumu pastrādātāji, ne to līdzdalībnieki, kuru noziegumi dažkārt bija smagāki par jau sodītajiem nacistu noziegumiem, ka vēsturi joprojām raksta uzvarētāji tikai savās interesēs un pasaules “sabiedriskā doma” to pieļauj, ignorējot elementāru taisnīgumu, kas izriet no aksiomas – spēks nerada tiesības.
    Neiedziļinoties neskaitāmās šo noziegumu epizodēs, kopumā tika pilnīgi pārkāpti sekojoši spēkā esošie starptautisko tiesību akti:
        - 1907. gada IV Hāgas Konvencija “Par karu un apiešanos ar civiliedzīvotājiem kara laikā”
        - 1941. gada 14. augusta Atlantijas harta.
        - ANO 1948. gada 9. decembra Konvencija “Par genocīda noziegumu novēršanu un sodu par to” (sk. http://www.likumi.lv/doc.php?id=73971)
        - Ženēvas 1949. gada 12. augusta IV Konvencija “Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā” (īpaši 49. p.) “Un attieksmi pret karagūstekņiem” (sk. http://www.likumi.lv/doc.php?id=61344)
        - 1984. gada 12. novembra ANO Deklarācija “Par tautu tiesībām uz mieru” (sk. http://www.tiesibsargs.lv/lat/tiesibu_akti/ano_dokumenti/?doc=225)

    Daļēji tika pārkāpti sekojoši starptautisko tiesību akti:
        - ANO 1966. gada 7. marta Konvencija
        - ANO 1966. gada 16. decembra pakts (sk. http://www.tiesibsargs.lv/lat/tiesibu_akti/ano_dokumenti/?doc=50)
        - Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (sk. http://www.humanrights.lv/doc/regional/eckkons.htm)

    Arī t.s. “neatkarības atjaunošanas” laikā apstākļi Latvijā būtiski nemainījās, jo vara faktiski joprojām atradās LPSR AP, t.i. okupētājvalsts vietējās izpildvaras rokās, kuru nodrošināja Latvijā, kā “Baltijas kara apgabala” centrā izvietotā okupētājvalsts armija un represīvās struktūras.
    Latvijā, kā “pastāvīgie iedzīvotāji” šajā laikā atradās lielāks, nekā pārējās Baltijas republikās, okupētājvalsts armijas un represīvo struktūru militārpersonu skaits, t.sk. demobilizētās no visas okupētājvalsts, kā arī vietējā militāri rūpnieciskā kompleksa u.c. hipertrofētās rūpniecības objektu, no okupētājvalsts ievestie “speciālisti” un darbaspēks ar savām ģimenēm.
    Tātad Latvija šajā laikā bija ne vien okupēta, bet arī kolonizēta valsts, kurā tās pamatiedzīvotāji – likumīgā Latvijas tauta, atradās pilnīgi beztiesīgā stāvoklī un, kā “otrās šķiras” cilvēki, salīdzinājumā ar ievestiem okupētājvalsts pilsoņiem, joprojām bija pakļauti okupētājvalsts īstenotajai bezprecedenta genocīda politikai. Izmantojot savu joprojām reālo varu, okupētājvalsts vietējās izpildvaras pārstāvji šajā laikā uzurpēja likumīgajai Latvijas tautai piederošo suverēno valsts varu, nodrošinot to ar piesavināto “visas tautas īpašumu”. Tas bija ne vien starptautisks, bet arī krimināls noziegums.
    Neatkarības atjaunošana Latvijā atbilstoši starptautisko tiesību principiem un spēkā esošiem šo tiesību aktiem, varēja notikt vienīgi restitūcijas ceļā, t.i. tiesiski atjaunojot to stāvokli, kāds tas bija līdz PSRS agresijai 1940. gada 17. jūnijā. Kā zināms, t.s. “neatkarības atjaunošanas” laikā tā nenotika un tādēļ arī no starptautisko tiesību viedokļa, patiesa neatkarības atjaunošana Latvijā nav notikusi.
    Ievērojot visu minēto, atbilde uz sākumā izvirzīto jautājumu, mūsuprāt, ir pietiekoša. Tā būs vēl pilnīgāka, ja to aplūkosim ne vien tā laika, bet arī mūsdienu starptautiskās politikas kontekstā;
    Kā zināms, Latvijas neatkarība, kas bija iegūta Brīvības cīņās pēc 1. pasaules kara, tika zaudēta boļševistiskās PSRS un nacistiskās Vācijas noziedzīgās vienošanās rezultātā 2. pasaules kara priekšvakarā.
    Tā laika starptautiskā organizācija miera un drošības nodrošināšanai Eiropā – Tautu savienība – izrādijās nespējīga pildīt šo uzdevumu. Arī pārējās Eiropas valstis nevēlējās iesaistīties šīs agresijas novēršanā, cerot izvairīties no līdzīga likteņa. Vienīgi Lielbritānija bija spiesta pieteikt karu Vācijai, jo bija garantējusi okupētās Polijas neatkarību.
    Otrā pasaules kara sākumā Vācija, pakļāvusi arī Franciju u.c. centrālās Eiropas valstis, 1941. gada 22. jūnijā uzbruka arī savai tā laika sabiedrotajai PSRS un pāris nedēļās okupēja lielu daļu tās rietumu teritorijas, t.sk. jau anektētās Baltijas valstis.
    Tādā situācijā Lielbritānija, baidoties no Vācijas un tās sabiedroto ietekmes paplašināšanās Eiropā un Ziemeļāfrikā, jau 1941. gada 12. jūlijā kļuva par PSRS – Eiropas pirmā un bīstamākā agresora sabiedroto karā pret otru agresoru – Vāciju. Tad arī sākās līdz tam laikam Latvijai draudzīgās un politiski ietekmīgās valsts vēlākās nodevības ceļš.Tā paša gada 11. decembrī šo ceļu uzsāka arī ASV.
    1941. gada 14. augustā ASV prezidents F. D. Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils parakstīja Atlantijas hartu, kurā bija atzītas katras tautas tiesības izraudzīties tādu valdības formu, kādu tās vēlas. Hartas parakstītāji izteica arī gatavību atjaunot suverēnās tiesības un pašpārvaldi tām tautām, kurām tās ar varu atņemtas.
    Jau 1941. gada 24. septembrī Atlantijas hartai pievienojās arī PSRS. Tā atzina visas hartā deklarētās brīvības, izņemot tautu pašnoteikšanās principu. PSRS piekrita to atbalstīt tikai ar noteikumu, ka “jāņem vērā katras valsts konkrētā situācija, vajadzības un vēsturiskās īpatnības”. Teritoriālās neaizskaramības principu PSRS bija ar mieru atzīt vienīgi attiecībā uz tās 1941. gada robežām, uzskatot par savām 1939. - 1940. gadā pievienotās Austrumpolijas, Baltijas valstu, Besarābijas un Ziemeļbukovīnas teritorijas (!).
    1942. gada 1. janvārī 26 valstis, apliecinot atbalstu Atlantijas hartas principiem un solot ciešu sadarbību cīņā pret Vāciju, Itāliju un Japānu, pieņēma Vašingtonas, jeb t.s. Apvienoto Nāciju deklarāciju.
    Arī juridiski joprojām pastāvošās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas sūtņi emigrācijā – A. Bīlmanis Vašingtonā un K. Zariņš Londonā, izteica Latvijas gatavību pievienoties Atlantijas hartai. Tomēr ASV un Lielbritānija neļāva Baltijas valstu pārstāvjiem parakstīt Atlantijas hartu un Apvienoto Nāciju deklarāciju. Tas arī liedza viņiem iespēju piedalīties kara laika starptautiskajās konferencēs.
    Jau PSRS “pievienošanās” Atlantijas hartai ar savām, pilnīgā pretrunā ar tās deklarēto tautu pašnoteikšanās principu esošām pretenzijām, padarīja Atlantijas hartu, pēc būtības, par juridisku blefu. (Zīmīga līdzība ar “Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”).
    Likumsakarīga bija arī turpmākā politisko notikumu attīstība 2. pasaules kara laikā;
    Pateicoties sevišķi bargajai 1941-42. gada ziemai Krievijā un ASV milzīgajai materiālajai palīdzībai, Vācijas “zibenskarš” pret PSRS sāka “buksēt” un pēc lielajām neveiksmēm pie Maskavas un Staļingradas, jau kļuva skaidrs, ka Vācijas zaudējums šajā karā ir vairs tikai laika jautājums.
    Tādos apstākļos sabiedroto lielvalstu – ASV, Lielbritānijas un PSRS līderi – Rūzvelts, Čērčils un Staļins – satikās Teherānas konferencē no 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim, kur panāca galīgu vienošanos par to, ka pēc kara Baltijas valstis, tātad arī Latvija, paliks PSRS sastāvā.
    Ja līdz tam laikam “demokrātiskās” ASV un Lielbritānija bija tikai boļsevistiskās PSRS – pastāvīgās starptautisko tiesību pārkāpējas un bīstamākās noziedznieces pret cilvēci sabiedrotās, tad pēc šīs konferences bija kļuvušas arī par tās noziegumu līdzdalībniecēm.
    Laikā no 1945. gada 4. līdz 11. februārim notika PSRS, Lielbritānijas un ASV līderu tikšanās Jaltā, kur galvenokārt tika apspriesti un arī pieņemti Apvienoto Nāciju Organizācijas, kā pēckara miera un drošības nodrošināšanas garanta, izveidošanas principi, balstoties uz Teherānā panākto vienošanos pamata.
    Par Eiropas galīgo sadali pēc kara savās interesēs, sabiedroto lielvalstu līderi vienojās Potsdamas konferencē, no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam. Vēl pirms šīs konferences sākuma, Baltijas valstu sūtņi Londonā bija nosūtījuši kopīgu vēstījumu Lielbritānijas ārlietu ministrijai, kurā uzsvēra Baltijas valstu trīsreizējo okupāciju pēdējā karā un lūdza atbalstīt šo tautu prasības un ilgas pēc brīvības un neatkarības.
    Tomēr sabiedroto lielvalstu diplomātijā morāles principa vietā diemžēl dominēja politisks aprēķins.
    (Informācija par Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēm ņemta no U. Neiburga – Latvijas okupācijas muzeja pētnieka, raksta “Latvijas liktenis lielvalstu spēlē”, sk. http://vip.latnet.lv/lpra/neib_lielvalstu_spele.htm)
    Tātad pasaules tautu likteņi kā Eiropā, tā arī citur pasaulē pēc otrā pasaules kara, tika izlemti jau kara laikā notikušajās sabiedroto lielvalstu līderu konferencēs, kurās, “morāles principu vietā diemžēl dominēja politisks (lasi: savtīgs) aprēķins”. Uz tādiem pamatiem tika izveidota arī pēckara miera un drošības garantēšanai paredzētā ANO.
    Šobrīd jau ir pagājuši gandrīz 70 gadi kopš 2. pasaules kara beigām, tomēr vēlamā miera un drošības pasaulē joprojām nav. Gluži pretēji – to draudi kļūst arvien lielāki. Kādēļ?
    Mūsuprāt tādēļ, ka mieru un drošību pasaulē nevar balstīt uz atsevišķu lielvaru savtīga aprēķina pamata, kādas bija Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēs panāktās vienošanās. No starptautisko tiesibu principu viedokļa tās atzīstamas par noziedzīgām.
    Mūsuprāt paliekošu mieru un drošību pasaulē būs iespējams panākt, vienīgi stingri ievērojot visu tautu, tātad arī latviešu tautas, tiesības uz patiesu, nevis liekulīgi deklarētu, pašnoteikšanos un garantētu neiejaukšanos to iekšējās lietās.
    Pretēji tam, pasaulē joprojām notiek militāri spēcīgāko lielvalstu tautu pašnoteikšanās principa pārkāpumi un iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās. Tagad arī Ziemeļāfrikā. Tāpat kā 2. pasaules kara laikā, tautu likteņus joprojām izlemj dažu ietekmīgāko lielvaru līderi, kuriem uz to nebija, nav un nevar būt nekādu tiesību.
    Vajadzētu beidzot saprast, ka paliekošu mieru un drošību pasaulē būs iespējams panākt vienīgi patiesas demokrātijas, nevis korumpētas plutokrātijas ceļā, ja miera un drošības nodrošināšanai paredzēto organizāciju veidos visu tautu brīvi vēlēti pārstāvji, pēc principa – viens likums, viena taisnība visiem.
    No tā izriet secinājums – pašreizējā pasaules miera un drošības garantēšanas sistēma savam uzdevumam nav derīga. Tā būtiski jāmaina, par noteicošo savā darbībā izvēloties nevis atsevišķu lielvaru interešu lobēšanu, kā tas joprojām notiek, bet vispārīgo starptautisko tiesību principu stingru ievērošanu, vajadzības gadījumā nodrošinot to ar kopēja spēka lietošanu. Vienīgi tā var tikt panākta visu tautu tiesiskā vienlīdzība, izslēdzot jebkādu ārēju iejaukšanos to iekšējās lietās.
    Mūsuprāt tāda sistēma dos arī iespēju cilvēcei izvairīties no turpmākas degradācijas un arvien pieaugošiem vispārējas ekoloģiskas katastrofas draudiem. Tādēļ ir vismaz objektīvas apspriešanas vērta.
    Mums tomēr svarīgāks ir tieši Latvijā notiekošais, jo no tā, ja izdosies to mainīt, var būt atkarīgs arī visas pasaules problēmas pozitīvs risinājums. Tādēļ pievērsīsimies virsrakstā ietvertajam jautājumam vēlreiz;
    Mūsuprāt, atbilde uz šo jautājumu jau ir dota pietiekoši visā turpmāk minētajā. Tomēr, iespējams, ka kāds to vēl nav sapratis, vai arī gribējis saprast. Tādēļ, lai nebūtu nekādu domstarpību, pateiksim to vēlreiz, īsāk un skaidrāk;
    T.s. “otrā Latvijas brīvvalsts” (pašreizējo “politologu” plašsaziņas līdzekļos lietots nosaukums), ir cita, juridiski jauna, no juridiski joprojām pastāvošās, 1918. gada 18. novembrī dibinātās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas Satversmes un likumdošanas, kā arī vispārīgo starptautisko tiesību principu un spēkā esošo šo tiesību aktu viedokļa, prettiesiski, tātad nelikumīgi izveidota valsts, kurai, salīdzinot ar juridiski joprojām pastāvošo neatkarīgo un demokrātisko Latvijas Republiku, ir cits valsts pamatlikums un likumdošana, cita teritorija un pilsoņu sastāvs, cita valsts simbolika (nav ugunskrusta, bet citi simboli ētiski degradēti), valsts suverēnā vara likumīgajai Latvijas tautai nepieder. Tā vairs nav nacionāla, bet ir jau mafioza valsts.
    Kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski, šī “valsts” pārstāv tikai tās veidotājus – likumīgo valsts varu Latvijā uzurpējušo, vietējās bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķi un savas varas nodrošināšanai radīto, mākslīgi uzpūsto, korumpēto ierēdņu armiju. (Līdz 7% no likumīgo LR pilsoņu skaita).
    Taču arī likumīgajai Latvijas tautai nolaupīto suverēno valsts varu šī kliķe pārstāv tikai formāli. Faktiski tā joprojām atrodas 2. pasaules kara sabiedroto lielvaru rokās, kuras to piesavinājās jau kara laikā, tā pastrādājot sevišķi smagu starptautisku noziegumu ar genocīda pazīmēm.
    Tādēļ šīs lielvaras, bet īpaši PSRS tiesību pārmantotāja Krievija, bija un ir ieinteresētas, lai netiktu pieļauta suverēnās valsts varas nonākšana tās likumīgās īpašnieces – Latvijas (pēc 2. pasaules kara praktiski latviešu) tautas rokās un to saglabātu tās vietējie aģenti – rūdītie savas tautas nodevēji. Faktiskos okupācijas un kolonizācijas apstākļos, nebija grūti to panākt.
    Tas, kas notika un joprojām notiek Latvijā, kopš tās neatkarības zaudēšanas 1940. gada 17. jūnijā, kā absurda teātris, ir tiešas 2. pasaules kara sabiedroto lielvaru noziedzīgās vienošanās rezultātā pastrādāto genocīda noziegumu sekas.
    Patiesa neatkarības atjaunošana Latvijā, kā iepriekš minējām, var notikt vienīgi šo seku likvidācijas, resp. restitūcijas ceļā. Tā vairs nav un nevar būt tikai Latvijas iekšēja lieta. Tā vispirms ir to valstu lieta, kuras šīs sekas radīja, t.i. PSRS tiesību pārmantotājas Krievijas, ASV un Lielbritānijas atbildība un pienākums. Nelikvidējot šo noziegumu sekas, tie joprojām turpinās, apdraudot mieru un drošību ne vien Eiropā, bet arī visā pasaulē.
    Šo seku likvidācija ir izaicinājums pašreizējai miera un drošības nodrošināšanas organizācijai pasaulē – ANO, kas joprojām balstās uz otrā pasaules kara laikā sabiedroto lielvaru panākto noziedzīgo vienošanos pamata. To likvidācija ir saistīta ar šajos noziegumos vainīgo saukšanu pie atbildības un sodīšanu, jo pārsvarā tie ir genocīda noziegumi, kam nav noilguma.
    Saprotams, ka šajos noziegumos vainīgie darīja, dara un darīs visu iespējamo, lai no atbildības izvairītos. Drošākais līdzeklis tam, kā parasti, ir cietušo un liecinieku iznīcināšana. Tas arī notiek, pašreizējai valsts varai joprojām īstenojot pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2010. gada 17. jūnijā).
    Diemžēl šo noziegumu pastrādātājus nedrīkst saukt par noziedzniekiem, kamēr viņus par tādiem nav atzinusi tiesa. Bet ko darīt, ja neatkarīga tiesa, kas būtu tiesīga viņus tiesāt, vēl nav ne Latvijā, ne arī citur pasaulē? Tad atliek vienīgi paļauties uz to cilvēku neatkarīgu viedokli, kuri vēl nav zaudējuši spēju loģiski domāt un spriest.
    Lai vismaz no ārpuses viss Latvijā notiekošais neliktos tik nožēlojams, lietas demagoģiski netiek sauktas īstajos vārdos. Tā piem. valdošo korumpēto plutokrātiju sauc par “demokrātiju”, ilgstošo politisko krīzi - par “ekonomisko”, kas ir tikai tās sekas, politisko “prostitūciju” - par “politkorektumu”, Latvijas tautas un valsts īpašumu izlaupīšanu - par “privatizāciju”, ekonomisko okupāciju - par “investīciju piesaisti ekonomikas atveseļošanai”, okupantus un kolonistus - par “nepilsoņiem”, mākslīgu tautu sajaukšanu - par “sabiedrības integrāciju”, kosmopolītiskās varas partijas VL un TB/LNNK - par “nacionālo apvienību” u.t.t. Latvijā, tāpat kā Krievijā, no kuras tā joprojām ir atkarīga, par mežonīgiem kapitālistiem pārtapušie komunisti uz to ir lielākie meistari pasaulē. Tāda arī ir pašreizējās valsts varas patiesā seja. Tās atbaidošās grimases, kā katru gadu, tā arī šogad, bija sevišķi labi redzamas 16. martā.
    Izbrīnu rada vienīgi vēl samērā lielas latviešu tautas daļas uzticēšanās šiem rūdītajiem blēžiem un savas tautas nodevējiem, kaut vai tikai balsojot par viņiem viņu rīkotajās viltus vēlēšanās, tā kļūstot par viņu noziegumu līdzdalībniekiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka nevienam vairs nenāks ne prātā par viņiem balsot pēc tam, kad viņi būs beidzot saukti pie atbildības par saviem noziegumiem un saņēmuši par tiem pelnīto sodu.
    Par viņu lielāko noziegumu, kas radījis līdz šim smagākās sekas, ir jāatzīst latviešu tautas krāpšana ar viltus “neatkarības atjaunošanu”. Šo seku smagumu, jādomā, jau būs izjutusi vismaz lielākā latviešu tautas daļa.
    Ko mums būs no tā mācīties?

Atgādināsim vēlreiz - ir jādara beidzot tas, no kā šī vara baidās visvairāk:

Jāapvienojas kopējā spēkā, kurā nav un nebūs nekā personīga, t.i. NA.
Tad patiesa neatkarības atjaunošana Latvijā būs vairs tikai laika jautājums.

Lai jums veicas!


2011. gada martā
s/o "Nacionālā apvienība" Valde





Paziņojums
par gaidāmajām ārkārtas “Saeimas vēlēšanām”.

    4. maija republikas valsts prezidenta V. Zatlera 28. maija rīkojums “par 10. Saeimas atlaišanas rosināšanu”, ir radījis jūtamu nemieru pašreizējo “politiķu” aprindās, jo tā rezultātā ir iespējamas kaut kādas pārmaiņas viņu līdzšinējā situācijā.
    Tomēr jau tagad ir zināms, ka iespējamās pārmaiņas arī šajā gadījumā, neko būtiski pašreizējā valsts pārvaldes sistēmā, no kuras viņi atkarīgi, nemainīs, jo šī sistēma izveidota tā, lai pati mainīties nebūtu spējīga. Būtiskas pārmaiņas šajā sistēmā iespējamas vienīgi tad, ja tā tiktu nomainīta. Bet nomainīt šo sistēmu ar tās rīkotajām viltus “vēlēšanām”, nav iespējams. (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2009. g. martā). Tādēļ tiem LR pilsoņiem, kuri patiesi vēlas panākt kādas būtiskas pārmaiņas šajā sistēmā, piedalīties tādās “vēlēšanās” nav jēgas.
    Tātad pašreizējiem “politiķiem” – “tiem pašiem vēžiem”, izņemot dažus, kuri visvairāk “sasmērējušies”, arī šajā gadījumā nekas būtiski nedraud. Tomēr zināms nemiers liek viņiem “drošības pēc”, steidzīgi veikt kārtējo “pārkārtošanos”. Tā izpaužas esošo vēlēšanu apvienību pārtapšanā kopējās partijās.
    Ja pirms šīm “vēlēšanām” radīsies arī kāda jauna partija, kas tajās piedalīsies, tā noteikti neiestāsies par pašreizējās valsts pārvaldes sistēmas maiņu, jo sastāvēs no tās bijušajiem, vai jau “droši pārbaudītiem kadriem”.
    Šoreiz mēs neaicināsim šīs “vēlēšanas” boikotēt, kā esam darījuši līdz šim, bet ļausim lai tie, kuri vēl nav izpratuši to bezjēdzību, paši sevi “izper” ar piedalīšanos tajās, kad pēc tām būs sapratuši, ka vēlamais rezultāts arī šoreiz ir palicis nesasniegts. Varbūt tad viņi beidzot nāks pie prāta un sapratīs, ka izkļūt no šīs pseidovalsts radītās sistēmas, iespējams vienīgi apvienojoties kopējā spēkā – īstajā “Nacionālā apvienībā”, kas, atšķirībā no viltus NA/VL/TB/LNNK, vai jebkuras citas, nelokāmi iestājas par 1918. gada 18. novembrī dibinātās, neatkarīgās un demokrātiskās LR faktisku (tiesisku) atjaunošanu.
    Jāatzīmē, ka V. Zatlers savā uzrunā 28. maijā vērsās pie “Latvijas tautas” un tās beigās aicināja, jādomā, to pašu “tautu”, gaidāmajās “vēlēšanās pašai lemt savu nākotni”.
    Vismaz viņam tomēr vajadzēja zināt, ka pašreizējās valsts pārvaldes, tostarp “vēlēšanu” sistēmas ietvaros, tas nav iespējams, jo arī pašreiz spēkā esošā Satversmes 2.p. minētajai “Latvijas tautai” suverēnā valsts vara 4. maija republikā vairs nepieder. (sk. mūsu mājas lapā, fails 2011. gada martā).
    Tātad – kārtējā liekulība, vai kas vēl sliktāks.
    Tādēļ arī gaidāmajām “valsts prezidenta vēlēšanām”, pašreizējās valsts pārvaldes sistēmas ietvaros, nav būtiskas nozīmes.
    Ja V. Zatlers, vai jebkurš cits šajā sistēmā esošais valsts prezidents, patiesi vēlētos pārstāvēt Satversmes 2.p. minēto “Latvijas tautu”, viņam vajadzētu visos savos starptautiskajos kontaktos nevien runāt, bet arī darīt visu iespējamo, lai Latvijā beidzot tiktu likvidētas bij. PSRS okupācijas sekas un savās mājās gādāt, lai tiktu arī izbeigts pašreizējās valsts varas joprojām īstenotais, pret latviešu tautu vērstais genocīds. Vienīgi tādu, kurš uzdrošināsies to darīt, Latvijas (lasi: latviešu) tauta atzīs par savu Prezidentu.
    Kaut ko konstruktīvu šajā nolūkā šoreiz noteikti jādara arī Pilsoņu Kongresam. Mūsuprāt, tas ir tā pienākums. Pagaidām nekas vēl neliecina, ka tā varētu notikt, tomēr, agrāk vai vēlāk, tā ir jānotiek un tā arī notiks.
    Tad latviešu tautu nāvējošā 4. maija republika būs atkal pārtapusi par latviešu nacionālo valsti – 1918. gada 18. novembrī dibināto, neatkarīgo un demokrātisko Latvijas Republiku un tas galvenokārt būs īstajā NA apvienotā, latviešu tautas kopējā, patiesi nacionālā spēka nopelns.

2011. gada 1. jūnijā
s/o "Nacionālā apvienība" Valde





“Nākotnes nams” - vai un kam tas vajadzīgs.

    Ar virsrakstā minēto vārdu salikumu apzīmēts būvobjekts, kādu pašreizējā valsts vara ir paredzējusi uzcelt iespējami drīzākā laikā, kā piebūvi bij. “Sarkano strēlnieku”, tagad Okupācijas muzeja ēkai Rīgas vēsturiskajā centrā.
    Atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu būs pietiekoša, ja to atradīsim katrā šī vārdu salikuma daļā atsevišķi;
    Tātad, vispirms par “nākotni”.
    Lai atbilde uz uzdoto jautājumu šajā vārdu salikuma daļā būtu pietiekoša, vajadzētu saprast, kas ar šo vārdu domāts, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē;
    Tiešā nozīmē ar to, mūsuprāt, domāts Latvijas iedzīvotāju nākamo paaudžu dzīves laiks šajā gadsimtā. Domstarpību par to, liekas, nevarētu būt.
    Pārnestā nozīmē ar to, visticamāk, domāta tā “gaišā nākotne”, kādu bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūra solīja Latvijas (lasi: latviešu) tautai, pieņemot “Deklarāciju par Latvijas republikas neatkarības atjaunošanu” 1990.gada 4. maijā.
    Šobrīd, pēc 21 gada, latviešu tauta var pietiekami objektīvi novērtēt šī solījuma patiesumu vai, gluži pretēji, tā liekulību un melus. Mūsuprāt, tuvāks patiesībai ir otrs vērtējuma variants.
    Par to liecina nevien pašreizējās valsts varas apzinātā izvairīšanās no t.s. 4. maija republikas attīstības salīdzinājuma visos aspektos pēdējos 20 gados ar attiecīgu 18. novembra LR attīstību savos 20 gados, bet arī arvien pieaugošais latviešu tautas sašutums par nemainīgi kopš t.s. “neatkarības atgūšanas”, pie varas esošās bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķes pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku. (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2010. gada 17. jūnijā).
    Tās rezultātā latviešu tauta, visticamāk, pirmo reiz vēsturē jau ir kļuvusi par minoritāti savā zemē (!). (Oficiāla apstiprinājuma tam nav, jo šie statistikas dati apzināti tiek slēpti).
    Līdzšinējam latviešu tautas izzušanas tempam saglabājoties, tās pilnīga izzušana Latvijā iespējama jau tuvāko 30 līdz 50 gadu laikā. Pagaidām nekas neliecina, ka šī tendence varētu tikt vismaz ierobežota.
    Ja kāds tādam vērtējumam nepiekrīt, lai argumentēti – balstoties vienīgi uz neviltotiem statistikas datiem, pierāda pretējo. Kamēr tāda pierādījuma nav un mūsuprāt, arī nebūs, jo nevar būt, varam droši apgalvot, ka pašreizējā valsts vara, savas nepārtrauktās valdīšanas laikā Latvijā, kopš t.s. “neatkarības atgūšanas”, apzināti ir vedusi latviešu tautu pretī neizbēgamai bojāejai.
    Tāda arī ir tā “nākotne”, kādu šī vara ir paredzējusi latviešu tautai. Vai latviešu tautai tāda “nākotne“ ir vajadzīga? Mūsuprāt šis jautājums ir lieks, ja vien pati latviešu tauta vēl nav pilnīgi “nozombēta”, vai jau kļuvusi garīgi slima.
    Tāda “nākotne”, mūsuprāt, ir vajadzīga vienīgi tās autoriem – pašreizējai valsts varai, vai pareizāk tiem, kuru uzdevumā tā joprojām īsteno pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku.
    Ar to arī jautājums – vai un kam tāda “nākotne” vajadzīga, mūsuprāt, ir atbildēts pietiekoši.
    Bet tagad pievērsīsimies virsrakstā minētā vārdu salikuma otrajai daļai - “nams”.
    Kā jau sākumā paskaidrots, ar to tiek apzīmēts būvobjekts, kādu pašreizējā valsts vara ir paredzējusi uzcelt kā piebūvi “Sarkano strēlnieku”, tagad Okupācijas muzeja ēkai Rīgas vēsturiskajā centrā.
    Virsrakstā uzdotais jautājums attiecībā uz šo būvobjektu ir īpaši aktuāls vairākos aspektos;
    Svarīgākais no tiem, mūsuprāt, ir tā lietderības vērtējums no ideoloģiskā viedokļa;
    Jau raksta sākumā noskaidrojām, ka “nākotne”, kuras vārdā šo būvobjektu paredzēts celt, latviešu tautai nav vēlama tieši ideoloģisku apsvērumu dēļ. Bet tā ir vēlama, pat nepieciešama pašreizējai valsts varai, savas neierobežotās varas apliecināšanai, vēl neizzudušajai latviešu tautas daļai un tās glorificēšanai tai “padomju tautas” tipa “politiskajai nācijai”, jeb “sabiedrībai”, kas “nākotnē” dzīvos Latvijā jau zudušās latviešu tautas vietā.
    Tad Latvijā joprojām valdošajai bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķei būs izdevies uzskatāmi pierādīt, gan sev, gan saviem domubiedriem visā pasaulē – t.s. “starptautiskajai sabiedrībai”, ka vismaz Latvijā “Ļeņina idejas dzīvo un uzvar”.
    Paradoksāli ir arī tas, ka pie šī “nama” vienlaikus paredzēts izveidot t.s. politiski represēto, jeb “komunistiskā genocīda upuru memoriālu”, it kā viņu “piemiņas saglabāšanai”. Taču, atrodoties bij. “Sarkano strēlnieku” - Latvijā valdošās PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķes ideloģisko priekšteču pieminekļa pakājē, tā faktiski būs viņu piemiņas zaimošana. (sk. mūsu mājas lapā fails 2010. gada 17. jūnijā, beigu daļā minēto).
    Šogad 14. jūnijā aprit 70 gadi kopš bij. PSRS, vēl pirms Latvijas okupācijas izplānotās, LR apzinīgāko un valstiski vērtīgāko pilsoņu masveida deportācijas uz Sibīriju, nolūkā tos iznīcināt. Šajā akcijā aktīvi piedalījās arī pašreizējās valsts varas priekšteči. Tas bija bezprecedenta noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma un joprojām palicis nesodīts. Arī šī nozieguma upuru “piemiņas saglabāšana” ir paredzēta tā veicēju ideoloģisko priekšteču pieminekļa pakājē.
    Otrs svarīgākais aspekts šī objekta celtniecības lietderības noteikšanā, mūsuprāt, ir tā novērtējums no Rīgas tradicionālās pilsētvides saglabāšanas un pilsētbūvnieciskā viedokļa;
    Objektīvi to iespējams novērtēt vienīgi salīdzinājumā ar kādu alternatīvu priekšlikumu. Tāds priekšlikums jau ir dots. (sk. mūsu mājas lapā fails 12.12.2006). Objektīvs un neatkarīgs novērtējums šajā jautājumā, ar augstākā līmeņa profesionālu ekspertu līdzdalību, vēl nav, jādomā, politisku motīvu dēļ. Tomēr, ievērojot pašreizējās valsts varas hronisko politisko bankrotu, tāds novērtējums ir pilnīgi nepieciešams.
    Ievērojot alternatīvā priekšlikumā minēto argumentāciju, ko var papildināt – piem. pieblīvējot Rīgas vēsturisko centru ar sev vēlamiem, bet tam svešiem būvķermeņiem, pašreizējā valsts vara būs atņēmusi latviešu tautai vienīgo iespēju pulcēties plašākām akcijām šajā tradicionāli vispiemērotākajā vietā (līdzīgām somiem Helsinkos pēc š.g. pasaules čempionāta hokejā), jo Doma laukums tādām akcijām jau ir par šauru. Tad arī Jāņus vairs nevajadzēs svinēt uz ielas, kā pērn, ar visām to saistītām satiksmes u.c. negācijām – tāds novērtējums ir iespējams.
    Mūsuprāt tāda novērtējuma rezultātā šī “nama” celtniecība arī no Rīgas tradicionālās pilsētvides saglabāšanas un pilsētbūvnieciskā viedokļa, tiks atzīta par nevēlamu.
    Trešais un praktiski noteicošais valstī, kādā pašreiz dzīvojam, šī “nama” celtniecības lietderības vērtējumā ir ekonomiskais aspekts;
    Ir zināms, ka šī celtniecība, neskaitot projektēšanas izdevumus, prasīs vairākus miljonus latu. Cik tieši, vēl nav zināms, bet ir zināms, ka to skaits celtniecības gaitā, visticamāk, vairākkārt pieaugs. Tādu līdzekļu ne valsts, ne pašvaldības budžetā nav un nebūs vismaz tikmēr, kamēr netiks pabeigta tā paša iemesla dēļ jau vairākkārt nokavētā “Gaismas pils” celtniecība.
    Arī “Gaismas pils” joprojām sirgst ar pašreizējās valsts varas tai inficēto, komunistiem raksturīgo, “pompozās lielummānijas” kaiti, kuras dēļ tā jau vairākkārt ir tikusi “apgraizīta”, kā rezultātā tai ar projekta autora sākotnējo, mūsuprāt, Latvijas apstākļiem ne visai piemēroto ieceri par “stikla kalnu”, tikpat kā nekas vairs nav palicis pāri. Tagad šīs varas pārstāvji to skaidro kā “tramplīnu” latviešu tautas “lēcienam” uz tai paredzēto “gaišo nākotni”. (Mūsuprāt, drīzāk uz “nekurieni”).
    Ar šo kaiti savulaik inficētie “trīs brāļi” tomēr “neizdzīvoja”. Bet vai ar to pašu kaiti inficētais “Nākotnes nams izdzīvos”? To vēl nevar zināt, jo par tā “dzīvību” šobrīd cīnās visa pašreizējā valsts pārvaldes sistēma, saprotot, ka tas ir arī viņas pašas “izdzīvošanas” jautājums.
    Tas nozīmē, ka “Nākotnes nama” celtniecībai vajadzīgos miljonus pašreizējā valsts vara kārtējās “optimizācijas” ceļā, kaut kā tomēr sadabūs. Protams, kā parasti, uz jau pamatīgi apzagtās Latvijas tautas un valsts rēķina, piem. atņemot kompensācijām dabas stihijās cietušajiem latviešu zemniekiem un sociāliem pabalstiem tām latviešu ģimenēm, kurām tas nepieciešams.
    Absurda, mūsuprāt, ir pašreizējā situācija, kad tiek pilnīgi ignorēts alternatīvais priekšlikums, kas, neprasot nekādus kapitālieguldījumus, sekmīgi atrisina galveno ar šo celtniecību saistīto problēmu – Okupācijas muzeja paplašināšanu, vienlaikus paaugstinot tā statusu valstiskā līmenī.
    Tātad, vērtējot šī “nama” celtniecības lietderību ekonomiskā aspektā, raugoties no Latvijas tautas un valsts, nevis pašreizējās valsts varas interešu viedokļa, secinājums ir viennozīmīgs – tā ir pilnīgi nelietderīga, nav vēlama un ir pat kaitīga.
    Ar to arī atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu, mūsuprāt, ir dota pietiekoši izsmeļoša.
    Ja kāds to vēl nav sapratis, vai arī gribējis saprast, atkārtosim vēlreiz, īsāk un skaidrāk;
    “Nākotnes nama” celtniecība, raugoties no likumīgās Latvijas tautas un valsts interešu viedokļa, nav vēlama un ir pat kaitīga visos aspektos. Tādēļ latviešu tautai tā nav vajadzīga.
    Savukārt, raugoties no pašreizējās valsts varas interešu viedokļa, šī “nama” celtniecība ir nevien vēlama, bet arī nepieciešama, kā uzskatāms pašapliecinājums sev, saviem pēctečiem un tai “padomju tautas” tipa “politiskajai nācijai”, jeb “sabiedrībai”, kas “nākotnē” dzīvos Latvijā, jau izzudušās latviešu tautas vietā.
    Lai ar “Nākotnes nama” celtniecību saistītie jautājumi kļūtu vēl skaidrāki, paraudzīsimies uz tiem caur ne pārāk senās pagātnes prizmu;
    Šīs celtniecības “pamatakmens” pēc būtības tika ielikts jau bij. PSRS okupācijas periodā, ar t.s. “Sarkano strēlnieku laukuma” izveidošanu Rīgas vēsturiskajā centrā, pēc vietējās PSKP CK pasūtījuma. Šajā “laukumā” esošiem objektiem – piemineklim “Sarkanajiem strēlniekiem” un “Sarkano strēlnieku” muzejam, bija jākalpo tam pašam uzdevumam, kādu Latvijā joprojām valdošā bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķe ir paredzējusi “Nākotnes namam” - “darbaļaužu ideoloģiskajai audzināšanai”.
    Mainoties okupācijas režīma izkārtnei, bet ne tā saturam, “Sarkano strēlnieku” muzejs kādu laiku kļuva savam uzdevumam nepiemērots. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo pašreizējā valsts vara, nolūkā to saglabāt, “labprāt” ielaida tajā pašai ne visai vēlamo Okupācijas muzeju, kuram līdz tam laikam piemērotu vietu Rīgā “neizdevās atrast”.
    Zinot, ka Okupācijas muzejam arī šajā vietā būs vajadzīga paplašināšana, pašreizējai valsts varai beidzot bija radusies iespēja, it kā latviešu tautas interešu vārdā, īstenot sev vajadzīgo “Nākotnes nama” celtniecību. Turklāt, kā vienmēr, uz joprojām naivās un lētticīgās latviešu tautas rēķina.
    Tādējādi tai “ģeniāli” būs izdevies panākt gan ar “Sarkano strēlnieku laukuma” izveidošanu iecerēto Rīgas vēsturiskā centra izkropļošanu, gan sākotnējo ideoloģisko mērķu pēctecību pašreizējos apstākļos un “nākotnē”.
    Atliek vienīgi atgādināt, ka bij. “Sarkano strēlnieku laukums”, ar tajā esošiem objektiem un t.s. “Uzvaras piemineklis” Daugavas otrā krastā, ir “brāļi”, kas “dzimuši un auguši vienā ģimenē” - bij. Latvijas PSR, kuras pēctecību, kā acuraugu, joprojām sargā un glabā “neatkarību atguvusī” 4. maija republika.
    Un beidzot, piedāvājam šo aktuālo un būtiski svarīgo jautājumu izšķirt pašai latviešu tautai demokrātiskā ceļā, nevis ar balsošanu kādā pašreizējās valsts varas rīkotā referendumā, bet ar ziedojumu vākšanu, vienlaikus balsojot par vienu no diviem pasākumiem - “Nākotnes nama” celtniecībai, vai piemineklim “Pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņai” Jēkaba laukumā, kas nozīmēs arī alternatīvā priekšlikuma īstenošanu.
    Šajā nolūkā, droši vien tiks nodibināti divi fondi, kuros, kādā no abiem, katrs LR pilsonis, piezvanot pa norādīto tel. numuru, būs ziedojis vienu latu un nodevis arī vienu balsi par sev vēlamā pasākuma īstenošanu. Ziedojumu vākšana un balsošana varētu ilgt vienu gadu no tās izsludināšanas brīža. Tās rezultātu noteiks nevis saziedotās naudas, bet nodoto balsu vairākums. Tādēļ, lai novērstu iespēju balsot vairākkārt, ziedojumus, lielākus par vienu latu, vajadzētu reģistrēt jau zināmā parakstu vākšanas kārtībā, īpašas “vēlēšanu komisijas” kontrolē, sastāvošā, piem. no vienāda skaita pilnvarotiem Okupācijas muzeja darbiniekiem un s/o “Nacionālā apvienība” dalībniekiem.
    Mūsuprāt, ziedojumu vākšanā un balsošanā drīkstēs piedalīties vienīgi likumīgā Latvijas tauta – LR pilsoņi līdz PSRS okupācijai un to pēcnācēji, jo nevienam citam nevar būt tiesību lemt ar Latvijas tautas un valsts nacionālajām interesēm saistītus jautājumus, kāds, neapšaubāmi, ir šajā gadījumā izšķiramais jautājums.
    Ja “vēlēšanu komisija” šajā procesā būs atklājusi nopietnus balsošanas noteikumu pārkāpumus, tā būs tiesīga pārkāpēju nodotās balsis anulēt un vajadzības gadījumā ziedojumu vākšanas un balsošanas termiņu pagarināt. Balsošanā zaudējušam pasākumam saziedotie līdzekļi tiks pieskaitīti uzvarējušā pasākuma līdzekļiem. Ja kādā iestādē, vai organizācijā notiks organizēta balsošana, tās vadībai pirms tās jānodrošina balsotāju iepazīstināšana ar visiem argumentiem par katru no tajā piedāvātajiem pasākumiem.
    Ja tāds piedāvājums Okupācijas muzejam liksies pieņemams, būsim gatavi sadarbībai, lai to īstenotu.
    Ievērojot visus ar šo jautājumu saistītos argumentus un noteikumus, mūsuprāt, katrs LR pilsonis, kurš piedalīsies šajā ziedojumu vākšanā un balsošanā, būs spējīgs apzināti izšķirties par vienu no tajā piedāvātajiem pasākumiem.
    Ceram, ka likumīgie LR pilsoņi, vismaz to vairākums, vēl nav zaudējuši spēju loģiski domāt un spriest, kādai arī vajadzētu būt šīs ziedojumu vākšanas un balsošanas motivācijai.

Lai jums veicas!

2011. gada jūnijā
s/o "Nacionālā apvienība" Valde




Tev mūžam dzīvot, Latvija - tu Tēvzeme mums Dieva dota.
Lai latvju tauta vienota, aug spēkā, slavā, daiļumā!
/ V. Plūdonis /


AICINĀJUMS


        Aicinām visus likumīgos Latvijas pilsoņus (līdz 1940. gada 17. jūnijam un viņu pēcnācējus), kuri grib tiesiski atgūt bij. PSRS okupācijas rezultātā iznīcināto, tomēr juridiski joprojām pastāvošo, bet faktiski vēl neatjaunoto latviešu nacionālo valsti - 1918. gada 18. novembrī proklamēto, neatkarīgo un demokrātisko Latvijas Republiku, ierasties (iespējami kuplākā skaitā, līdzņemot pasi), uz biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresu Rīgā, bij. Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas Brīvības gatvē 266 zālē, š.g. 11. novembrī plkst 11:00, lai kopīgi piedalītos ierosinājuma - biedrībai pārtapt par politisku organizāciju - apspriešanā un lēmuma pieņemšanā. Dalībnieku reģistrācija no plkst 9:30.

        Informācija par NA un tās darbību rodama internetā www.na-apvieniba.lv.

Māte Latvija gaida, ka tās meitas un dēli,
savu Tēvzemes mīlestību šoreiz apliecinās arī darbos.


2011. gada 14. oktobrī
s/o “Nacionālā apvienība” Valde



Tā nevar palikt un nepaliks.
Līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks!
(Rainis)
Biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresa
Rīgā, Brīvības gatvē 266, 2011. gada 11. novembrī


Protokols Nr 2


    Kongress noritēja saskaņā ar iepriekš paredzēto darba kārtību (sk. Pielikumu 1).

1. punkts

    Kongresu atklāj biedrības “Nacionālā apvienība” Valdes priekšsēdētājs Jānis Pinnis (sk. Pielikumu 2).

2. punkts

    Vienbalsīgi tika ievēlēta Kongresa vadība un sekretariāts sekojošā sastāvā:

        - Vadītājs Jānis Pinnis.
        - Sekretārs (protokoliste) Felicita Briņķe.
        - Mandātu “komisārs” Juris Lapinskis.
        - Redaktors Aivars Andersons.
        - Vēlēšanu “komisārs” - amatu apvienošanas kārtībā Juris Lapinskis.

3. punkts

    Paredzētā darba kārtība tika pieņemta vienbalsīgi.

4. punkts

    Mandātu “komisārs” ziņo, ka kongresa dalībnieku un viesu reģistrācijā reģistrēta 61 persona, t. sk.:

        - Esošie biedrības dalībnieki - 17
        - Viesi, kuri vēlas pievienoties NA, lai atbilstoši 14. oktobra Aicinājumā minētajiem nosacījumiem, kļūtu par pilntiesīgiem biedrības ārkārtas Kongresa dalībniekiem - 36
        - Viesi, kuri nevēlas pievienoties NA, lai atbilstoši 14. oktobra Aicinājumā minētajiem nosacījumiem, kļūtu par pilntiesīgiem biedrības ārkārtas Kongresa dalībniekiem - 8

    Kongresā kā klausītāji piedalās arī 4 nereģistrētas personas.

5. punkts

    Vārds tiek piedāvāts viesiem, kuri nevēlējās pievienoties NA. To izmanto vienīgi Ditta Rietuma no Baltijas Saules Fonda, informējot, ka BSF strādā pie Memoranda sagatavošanas, kas tikšot piedāvāts arī NA 14. decembrī.
    Biedrības Valdes priekšsēdētājs Jānis Pinnis ierosina Kongresā esošajiem biedrības dalībniekiem, apspriest un izlemt jautājumu par to viesu uzņemšanu biedrībā, kuri, atbilstoši NA 14. oktobra Aicinājumā minētajiem nosacījumiem, vēlas pievienoties NA, lai kļūtu par pilntiesīgiem biedrības ārkārtas Kongresa dalībniekiem.
    Ar 15 balsīm “par” šis priekšlikums tiek pieņemts. Pēc šī balsojuma visi viesi, kuri vēlējās pievienoties NA, lai kļūtu par pilntiesīgiem Kongresa dalībniekiem, ir kļuvuši par pilntiesīgiem biedrības NA dalībniekiem un turpmāk piedalīsies Kongresa darbā līdztiesīgi ar pārējiem biedrības dalībniekiem.

6. punkts

    Biedrības Valdes loceklis Juris Lapinskis ziņo par Valdes darbību laikā no biedrības ārkārtas Kongresa 2009. gada 29. maijā, līdz šim Kongresam (sk. Pielikumu 3).

7. punkts

    Redaktors Aivars Andersons iepazīstina Kongresa dalībniekus ar Valdes sagatavotiem Kongresa lēmumu un rezolūcijas projektiem.
    Audioierakstā tiek atskaņota J. Norviļa dziesma ar V. Plūdoņa vārdiem
“Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē”.

Pēc tam tiek izsludināts pārtraukums.

8. punkts

    Debatēs, saskaņā ar pieņemto darba kārtību, drīkstēja piedalīties vienīgi pilntiesīgi Kongresa dalībnieki.

    Šīs tiesības izmantoja: Henriks Kušneris, Jūlijs Čivželis, Zigurds Strīķis, Aivars Andersons, Jānis Pinnis, Andis Balts, Artis Ozoliņš un Ilmārs Krūss. (sk. Pielikumu 4).

9. punkts

    Kongresa vadītājs ierosina Valdes sagatavoto Kongresa lēmumu un rezolūcijas apspriešanu un pieņemšanu, tostarp:
        - Lēmums “Par biedrības “Nacionālā apvienība” pārtapšanu politiskā organizācijā”, tika pieņemts ar 39 balsīm “par” un 0 balsīm “pret” (sk. Pielikumu 5).
        - Lēmums “Par biedrības Valdes starpkongresu periodā publikācijās pausto viedokļu novērtējumu” tika pieņemts ar 39 balsīm “par” un 0 balsīm “pret” (sk. Pielikumu 6).
        - Lēmums “Par atbalstu biedrības ārkārtas kongresā 2009. gada 29. maijā pieņemtiem lēmumiem un rezolūcijām” tika pieņemts ar 38 balsīm “par” un 1 balsi “pret” (sk. Pielikumu 7).
        - Rezolūcija “Par Latvijas labākās hokeja komandas nosaukuma maiņu un citu Latvijas tautu un valsti pazemojošu parādību novēršanu sportā” tika pieņemta ar 32 balsīm “par” un 0 balsīm “pret” (sk. Pielikumu 8)

10. punkts

    Kongresa vadītājs ierosina balsot par iepriekšējās Valdes locekļu pilnvaru pagarināšanu. Kongress šo ierosinājumu atbalsta.
    Ar 32 balsīm “par” un 0 balsīm “pret” iepriekšējās Valdes locekļi tiek iekļauti jaunās Valdes sastāvā.
    Kongresa vadītājs ierosina izvirzīt kandidātus divu jaunu Valdes locekļu ievēlēšanai, divu iepriekšējās Valdes locekļu vietā, kuri darbu Valdē nevar turpināt (viens miris, otrs rīcībnespējīgs veselības apstākļu dēļ).
    Par jauniem Valdes locekļiem tiek izvirzīti un ievēlēti:
        Ēriks Likums un Henriks Kušneris, ar 32 balsīm “par” un 0 balsīm “pret”.
    Ievēlētie jaunās Valdes locekļi ar 4 balsīm “par” un vienam atturoties, par Valdes priekšsēdētāju ievēl Jāni Pinni.
    Par biedrības revidentu atkārtoti tiek tievēlēts Arturs Grīslītis ar 32 balsīm “par” un 0 balsīm “pret”
    (sk. Pielikumu 9)

11. punkts

    Jaunās Valdes priekšsēdētājs Jānis Pinnis Kongresa darbu novērtē kā apmierinošu, kas dod pamatu cerībām sasaukt p/o “Nacionālā apvienība” dibināšanas Sapulci jau tuvākā nākotnē un izsaka pateicību visiem Kongresa dalībniekiem par šī Kongresa uzdevuma sekmīgu izpildīšanu.     Pēc tam pasludina biedrības ārkārtas Kongresu par slēgtu.

Audioierakstā tiek atskaņota Latvijas valsts himna “Dievs, svētī Latviju”.


    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis (paraksts)

    Sekretārs Felicita Briņķe (paraksts)



Pielikums 1

Biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresa
Rīgā, Brīvības gatvē 266, 2011. gada 11. novembrī


Darba kārtība


1. Kongresa atklāšana. Biedrības valdes priekšsēdētāja uzruna. 11:00 - 11:25
2. Kongresa vadības un sekretariāta ievēlēšana. 11:25 - 11:40
3. Darba kārtības apspriešana un apstiprināšana. 11:40 - 11:50
4. Mandātu komisijas pārstāvja ziņojums par Kongresa dalībnieku un viesu sastāvu, tā atbilstību Statūtiem un NA 14. oktobra Aicinājumā minētajiem nosacījumiem. 11:50 - 12:00
5. Viesu uzklausīšana.
Valdes priekšlikuma par viesu, kuri, atbilstoši NA 14. oktobra Aicinājumā minētajiem nosacījumiem, vēlas būt pilntiesīgi Kongresa dalībnieki, uzņemšanu biedrībā - apspriešana un lēmuma pieņemšana.
12:00 - 12:35
6. Valdes līdzšinējās darbības pārskata ziņojums ārkārtas Kongresa uzdevuma aspektā. 12:35 - 12:50
7. Redakcijas komisijas pārstāvja ziņojums par sagatavotiem Kongresa lēmumu un rezolūciju projektiem. 12:50 - 13:00
Pārtraukums 13:00 - 13:45
8. Debates, kurās piedalās tikai pilntiesīgi Kongresa dalībnieki.
Katram dalībniekam debatēs paredzētais laiks - līdz 5 minūtēm.
Ar Kongresa atļauju tas var tikt pagarināts līdz 10 minūtēm.
13:45 - 15:00
9. Kongresa lēmumu un rezolūciju apspriešana un pieņemšana. 15:00 - 15:45
10. Biedrības jaunās Valdes un revidenta ievēlēšana. 15:45 - 16:10
11. Jaunās Valdes priekšsēdētāja Kongresa darba novērtējums tā uzdevuma aspektā.
Kongresa noslēgums.
16:10 - 16:30




Pielikums 2

Labdien, cienījamie Kongresa dalībnieki un viesi!
Biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresu pasludinu par atklātu.

    Audioierakstā tiek atskaņota J. Mediņa dziesma ar V.Plūdoņa vāldiem “Tev mūžam dzīvot Latvija”.

    Dziesma, ko nupat dzirdējāt, nebija par valsti, kādā mēs pašreiz dzīvojam. Tā bija par Latvijas jaunāko laiku vēsturē pirmo un vienīgo latviešu nacionālo valsti, kas proklamēta 1918. gada 18. novembrī, pēc gada nosargāta Brīvības cīņās un vēl pēc 20 gadiem bij. PSRS okupācijas rezultātā varmācīgi iznīcināta.
    Kopš tā laika šī vienīgā likumīgā Latvijas valsts pastāv tikai juridiski, jo faktiski vēl nav atjaunota.
    Šīs valsts faktiska atjaunošana tiesiskā ceļā ir biedrības “Nacionālā apvienība” darbības stratēģiskais mērķis. Nodrošināt šī mērķa īstenošanu pašreizējos apstākļos ir šī Kongresa uzdevums.
    Biedrība “Nacionālā apvienība” ir vienīgā Latvijā oficiāli reģistrētā organizācija, kas neatzīst pašreizējās valsts varas likumību.
    Droši vien tādēļ par mūsu organizāciju nekāda informācija plašsaziņas līdzekļos neparādās. Pat ne laikrakstā “DDD”, lai cik dīvaini tas neliktos.
    Vienīgais informācijas avots par NA un tās darbību ir mājas lapa internetā, kurā ievietojam publikācijas, kas pauž mūsu viedokli par Latvijā aktuāliem politiskas nozīmes jautājumiem.
    Ja kāds vēlas par šiem jautājumiem izteikties, no tiem, kuri vēlas mums pievienoties, tāda iespēja paredzēta debatēs. Bet es šobrīd runāšu par tiem jautājumiem, kas būtiski raksturo “Nacionālās apvienības” attieksmi pret Latvijā notiekošo kopumā.
    Vispirms tā ir atziņa, ka valsts, kādā pašreiz dzīvojam, nav likumīgās Latvijas valsts tiesiskā pēctece, bet ir bijušās PSRS vietējās okupācijas pārvaldes - nelikumīgās Latvijas PSR tiesiskā pēctece. Tas ir pierādīts mūsu mājas lapā ievietotajā publikācijā “Kas tā tāda otrā Latvijas brīvvalsts un ko tā pārstāv”.
    Sabrūkot PSRS, tās vietējā okupācijas pārvalde - Latvijas PSR Augstākā Padome, nolūkā saglabāt savu varu arī turpmāk, ar būtisku 2. pasaules kara sabiedroto lielvaru atbalstu, pasludināja okupēto un kolonizēto Latvijas valsti par “neatkarību atguvušu Latvijas Republiku”, nepieļaujot okupācijas seku likvidāciju, kas ir likumīgās Latvijas valsts atjaunošanas priekšnoteikums.
    Tas arī saprotams, jo atjaunojot likumīgo Latvijas valsti tiesiskā ceļā, vietējai PSRS nomenklatūrai savu varu nāktos zaudēt.
    Izmantojot latviešu tautas pilnīgo beztiesību un okupācijas apstākļos pamatīgi iedzītās bailes no varas, tas arī izdevās.
    Pēc būtības tā bija juridiski joprojām spēkā esošā Satversmes 2. pantā likumīgajai Latvijas tautai piederošās suverēnās valsts varas prettiesiska piesavināšanās - atkārtots valsts apvērsums.
    Kopš tā laika bij. PSRS vietējās nomenklatūras, jeb pašreizējās valsts varas, kā mēs to dēvējam, valdīšanai Latvijā, no likumīgās Latvijas valsts Satversmes, likumu un starptautisko tiesību viedokļa, nav nekāda juridiski tiesiska pamata.
    Tas nozīmē, ka viss šīs varas sastrādātais, jau kopš t.s. “neatkarības atjaunošanas”, tostarp noslēgtie starpvalstu līgumi, uzņemtās starptautiskās saistības Latvijas valsts vārdā, kā prettiesiski nav spēkā esoši no to parakstīšanas brīža. Un likumīgajai Latvijas valstij un tās likumīgajiem pilsoņiem nav un nevar būt saistoši. Pašreizējā valsts vara nav likumīga arī tādēļ, ka tā nav ievēlēta patiesi brīvās un demokrātiskās vēlēšanās, kādas Latvijā nav notikušas kopš 1934. gada 15. maija.
    Dievs jau sen ir noteicis un cilvēki pieņēmuši pasaulē dabisku kārtību - katrai tautai savu vietu, kur dzīvot, kopt savu kultūru un baudīt sava darba augļus. Tāda arī ir demokrātijas patiesā jēga un nozīme.
    Izjaukt šo kārtību vienmēr ir vēlējušies tie, kuri grib dzīvot uz citu tautu rēķina.
    Motīvs - alkatība un varaskāre, kas tikpat vecs, cik pasaule. Ar to mēdz nodarboties tie, kuru rokās nonākusi lielāka vara un līdzekļi, nekā to ir citiem.
    Šajā nolūkā tika veidotas un sabruka impērijas. Tika un tiek veidotas savienības. Tagad arī savienību savienības, jeb t.s. “globālisms”.
    Ja impērijas savulaik tika veidotas ar uguni un zobenu, tad savienības, izņemot vienu jau sabrukušo, tiek veidotas ar cēlāku mērķi - nodrošināt stabilitāti, demokrātiju un cilvēktiesības. “Aizmirsts” tiek vienīgi elementārs priekšnoteikums patiesas demokrātijas un stabilitātes nodrošināšanai - cilvēku, kā tautas neatņemamas sastāvdaļas un tautu pašnoteikšanās tiesību ievērošana. Bez tā jebkādas runas par stabilitāti, demokrātiju un cilvēktiesībām, ir tikai demagoģija, nolūkā panākt mērķus, kuriem ar šo jēdzienu patieso nozīmi nav nekā kopēja.
    Latvijas vēsture jau kopš 13.gs. ir liecība pastāvīgiem mēģinājumiem izjaukt Dieva dabisko kārtību šajā zemē. Ar to vairāk vai mazāk ir nodarbojušies gan vācieši, gan krievi, gan poļi, gan zviedri. Vienīgi laikā no 1918. līdz 1940. gadam latviešu tauta pati bija saimnieks savā zemē.
    Ilgajā nepārtrauktas pakļautības laikā latviešu tautā tika kultivēts kalpības gars, no kura tā nav atbrīvojusies pat līdz šim brīdim. To izmanto bijušie kaklakungi pakļautības atjaunošanai. Šoreiz tikai citā “modernākā” formā - Eiropas Savienībā.
    Vienīgā iespēja latviešu tautai izvairīties no jebkādas pakļautības, ir nelokāmi pastāvēt uz savām neatņemajām tiesībām - būt pašiem saimniekiem savā zemē un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem.
    Latvijā to var izteikt ar Annas Brigaderes doto formulu - “Dievs, daba, darbs”.
    Valsti, kādā pašreiz dzīvojam, Dievs nav svētījis un nesvētīs, lai cik bieži mēs to dziedot lūgtu. Tā notiek tādēļ, ka šī valsts nedarbojas savas tautas interesēs. Tātad tā ir pretrunā ar Dieva noteikto kārtību un demokrātiju šī jēdziena patiesā nozīmē. Tāda tā ir izdevīga vienīgi tiem, kuriem Latvija vajadzīga nevis kā nacionāla valsts, bet kā teritorija savu savtīgo mērķu īstenošanai.
    Viņu interesēs ir pārvērst Latviju par zemi, kurā dzīvo nevis pilnvērtīga tauta, bet “mankurtizēta” pastāvīgo iedzīvotāju masa, t.s. “politiskā nācija”, jeb “sabiedrība”. Tādu valsti, ja to par tādu var saukt, ir vieglāk pārvaldīt un ar to manipulēt.
    Tie, kuriem tas izdevīgi, nav tālu jāmeklē, jo, kā parasti, atrodas tepat blakus - gan austrumos, gan rietumos.
    Viņu interesēs bija un paliek - iznīcināt latviešu tautas nacionālo pašapziņu - “briesmīgo” nacionālismu, kas vienmēr ir bijis nepārvarams šķērslis viņu noziedzīgo mērķu īstenošanai.
    Tādēļ Latvijā ir tikusi un tiek īstenota pret latviešu tautu vērsta genocīda politika - gan pārvācošana, gan pārkrievošana, tagad arī pārangliskošana. Bet kā efektīvāki līdzekļi pēdējā laikā tiek lietota masveida kolonizācija un tautu mākslīga sajaukšana, jeb t.s. “sabiedrības integrācija”.
    Šī procesa gala produktu, atšķirībā no pilnvērtīgas tautas, būs vieglāk pārvērst par lētu darbaspēku ārzemju vai to īpašumā esošos uzņēmumos un to ražojumu patērētājos.
    Šajā nolūkā apzināti tiek veicināta arī tautas morāles degradācija, ar sēnalu kultūru, azartspēlēm, gremdēšanu nabadzībā, alkoholismu, narkomāniju, prostitūciju, homoseksuālismu un itkā grūti novēršamo kriminogēno situāciju.
    Saprotams, ka neviena sevi cienoša tauta labprātīgi, pie pilnas apziņas būdama, tādiem nodomiem nepakļausies. Tādēļ tās apziņas graušanai un pretošanās spēju vājināšanai tiek izvērsta plaša melu, demagoģijas un dezinformācijas kampaņa plašsaziņas līdzekļos. Par to pastāvīgi gādā īpaša, labi trenēta “smadzeņu skalotāju” komanda Ābrama Kleckina vadībā.
    Pašreizējā valsts vara nekad nav darbojusies likumīgās Latvijas tautas un valsts interesēs. Tā vienmēr ir darbojusies pati savās un savu saimnieku, interesēs.
    Tā ir izdevusi un turpina izdot likumus un slēgt līgumus, kuri, atšķirībā no likumīgās Latvijas valsts likumiem un līgumiem, nodrošina vienīgi savu saimnieku intereses, bet pašiem sev - varu, iedzīvošanos uz savas tautas un valsts rēķina un bezatbildību tās priekšā uz nenoteiktu laiku.
    Valstiskā neatkarība katrai tautai ir vienīgais savu interešu nodrošināšanas garants. Tā ir nacionālas valsts pastāvēšanas jēga. Ja kādā valstī savas tautas intereses netiek nodrošinātas, kā tas pašreiz ir Latvijā, tādai valstij nav jēgas. Tās darbība ir pretvalstiska. Mūsuprāt, arī noziedzīga.
    Vienīgi likumīgā Latvijas valsts spēs atjaunot latviešu tautai tās likumīgās tiesības un likumdošanu tās interesēs. Tādēļ likumīgās Latvijas valsts faktiska atjaunošana tiesiskā ceļā pašreizējos apstākļos ir absolūti nepieciešama.
    Tas arī bija šī Kongresa sasaukšanas iemesls.
    Pašreizējā valsts vara labprātīgi likumīgās Latvijas valsts atjaunošanu tiesiskā ceļā nepieļaus. lai to panāktu, tautai būs jācīnās.
    Tas nozīmē, ka otrās Brīvības cīņas Latvijā ir neizbēgamas.
    Šī Kongresa sasaukšanas diena nav izvēlēta nejauši. Šajā dienā pirms 92 gadiem tika gūta izšķirošā uzvara Latvijas pirmajās Brīvības cīņās.
    Šodien ir iespējams būtisks pavērsiens ceļā uz uzvaru Latvijas otrajās Brīvības cīņās.
    Pašreizējie apstākļi Latvijā ir gandrīz vienādi ar tiem, kādi bija pirmo Brīvības cīņu laikā. Arī pretinieki ir tie paši. Arī šoreiz mums ir jāaizstāv sava valsts. Atšķirība ir tikai tā, ka toreiz bija jācīnās ar kara, bet šobrīd ar gara ieročiem.
    Šoreiz, tāpat kā toreiz, pretinieka pusē ir liels ieroču pārsvars. Tie ir pašreizējās valsts varas rīcībā esošie plašsaziņas līdzekļi, kuri darbosies ar pilnu jaudu, lai grautu brīvības cīnītāju apziņu un morāli.
    Šoreiz, tāpat kā toreiz, ir nepieciešama visu Latvijas patiesi nacionālo spēku apvienošanās kopējā spēkā. Toreiz tā bija nacionālā armija (arī NA), ar Kalpaka bataljonu priekšgalā. Šoreiz tā var būt vienīgi “Nacionālā apvienība” - īstā “Nacionālā apvienība”. Citas pašreizējos apstākļos nav un nebūs.
    Šoreiz, tāpat kā toreiz, cīņas iznākumu izšķirs nevis ieroču pārsvars, bet cīnītāju pārliecības spēks par savas cīņas taisnīgumu un ticība uzvarai.
    Pret tādiem ieročiem jebkurš pārspēks ir bezspēcīgs.

    Tādēļ teikšu kā Mārtiņš filmā “Rīgas sargi” - “Mēs cīnīsimies! Kas tic, tas uzvar!

Paldies par uzmanību.




Pielikums 3

    Ziņojuma sākumā viņš ierosina Kongresa dalībniekiem ar klusuma brīdi pieminēt mūžībā aizgājušo Valdes locekli Andi Lūsiņu - grāmatas “Tautu tiesības” autoru ar pseidonīmu “Koknesis”.
    Aizgājēju viņš raksturo, kā izglītotu, īpaši erudītu cilvēku tautu tiesību un tiesību jautājumos vispār.
    Anda Lūsiņa viedoklis par latviešu tautas tiesībām un pašreizējās valsts varas nelikumību “Nacionālās apvienības” darbībā joprojām tiek ievērots, jo atbilst arī pārējo Valdes locekļu kopējam viedoklim šajos jautājumos.
    Ziņo, ka par Valdes aktīvu darbību šajā laika posmā liecina 17 Valdes sēdēs apspriestie jautājumi un tajās pieņemtie lēmumi par Latvijā aktuāliem politiskas dabas jautājumiem, kas ietverti 14 NA mājas lapā internetā ievietotās publikācijās.
    Novērtēt savu darbību šo jautājumu aspektā, Valde piedāvā arī Kongresam, izvirzot lēmuma projektu “Par biedrības Valdes starpkongresu periodā publikācijās pausto viedokļu novērtējumu”.




Pielikums 4

    Pilntiesīgo Kongresa dalībnieku debatēs paustie viedokļi nebija pretrunā ar Valdes izvirzīto Kongresa lēmumu un rezolūcijas projektos paustajiem viedokļiem.
    Neievērojot apstiprināto darba kārtību un ignorējot Kongresa vadītāja aizrādījumu, debatēs runāja arī Baltijas Saules Fonda pārstāve Ditta Rietuma, mēģinot iesaistīt šīs organizācijas darbībā arī Kongresa dalībniekus. Tomēr gaidītos panākumus tas nedeva.
    Kongresa dalībnieks Zigurds Strīķis runāja kā LR Pilsoņu Kongresa Rīcības Komitejas pārstāvis, informējot par tās darbības tuvākajiem uzdevumiem, tomēr noklusējot būtiskāko - kādēļ, neraugoties uz Valdes savlaicīgi nosūtītiem aicinājumiem PK delegātiem piedalīties Kongresā, uz to neieradās neviens. Par to izpelnījās kritiku no Kongresa vadības. Arī citi debatēs runājošie izteica kritiskas piezīmes par Pilsoņu Kongresu, kura (bez)darbību pašreizējos apstākļos NA Kongresa uzdevuma aspektā nevar vērtēt citādi kā destruktīvu un pilnīgi neapmierinošu.
    Līdzīgu viedokli Kongresa vadītājs Jānis Pinnis izteica arī par citām “nacionālām” organizācijām, tostarp LNF un fondu “Latvietis”, no kurām tāpat uz Kongresu nebija ieradies neviens to dalībnieks.
    Šo parādību izskaidroja ar paša 10 gados pārbaudīto, ka visu šo organizāciju vadītāji izpilda tiem dotus uzdevumus:
        - Piesaistīt lētticīgus nacionāli domājošos,
        - turēt tos savā kontrolē un, galvenais -
        - nepieļaut apvienošanos, jo tas būtu pašreizējās valsts varas beigu sākums.

    Tādēļ īstā “Nacionālā apvienība” ir vienīgā organizācija Latvijā, kas darbojas pretēji šiem uzdevumiem.




Pielikums 5

Biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresa

Lēmums

Par biedrības “Nacionālā apvienība” pārtapšanu politiskā organizācijā.

    Biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongress, nolūkā tiesiski atjaunot demokrātiskā ceļā 1918. gada 18. novembrī proklamētās neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas republikas negrozītai Satversmei un likumiem atbilstošu leģitīmu valsts varu, nolemj:

    1. Pārvērst biedrību “Nacionālā apvienība” tiesiskā ceļā par politisku organizāciju.
    2. Kvalificēt visus par šo lēmumu balsojušos Kongresa dalībniekus kā topošās politiskās organizācijas “Nacionālā apvienība” dalībniekus - dibinātājus.
    3. Uzlikt par pienākumu:
        3.1. Katram topošās politiskās organizācijas “Nacionālā apvienība” dalībniekam - dibinātājam -
            - nodrošināt savu, kā arī citu sev līdzvērtīgu p/o NA dalībnieku - dibinātāju klātbūtni, iespējami lielākā skaitā, gaidāmajā p/o NA dibināšanas Sapulcē un sava(u) paraksta(u) notariālu apstiprināšanu (par Ls 7.95 no personas) reģistrācijas laikā.
        3.2. Jaunajai biedrības Valdei -
            - Sagatavot un sasaukt politiskās organizācijas “Nacionālā apvienība” dibināšanas Sapulci iespējami drīzākā, vēlams 2 mēnešu laikā.


    Lēmums pieņemts biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresā Rīgā,
    Brīvības gatvē 266, 2011. gada 11. novembrī, ar 39 balsīm par, 0 balsīm pret.


    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis (paraksts)

    Sekretārs Felicita Briņķe (paraksts)




Pielikums 6

Biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresa

LĒMUMS

Par biedrības Valdes starpkongresu periodā
publikācijās pausto viedokļu novērtējumu


    Kongresa dalībnieki, starpkongresu periodā iepazinušies ar biedrības Valdes mājas lapā internetā ievietotajām publikācijām, tostarp:

    - Aicinājums latviešu tautai (fails) 2009. gada jūnijā
    - Molotova-Rībentropa pakts - noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma (fails) 2009. gada 23. augustā
    - Vēstījums gadu mijā (fails) 2009. gada decembrī
    - Paziņojums par Krievijas “Aicinājumu Baltijas valstu līderiem ierasties Maskavā uz uzvaras dienas svinībām š.g. 9. maijā” (fails) 2010. gada janvārī
    - Paziņojums par pašreizējo politisko situāciju un rīcību likumīgās Latvijas valsts faktiskai (tiesiskai) atjaunošanai. (fails) 2010. gada martā
    - “Izbeigt genocīdu pret latviešu tautu” (fails) 2010. gada 17. jūnijā
    - Viltus nacionālisti viltus vēlēšanās (fails) 2010. gada 30. jūlijā
    - Latvijas un Krievijas miera līgumam 90. gadskārta (fails) 2010. gada 11. augustā
    - “Kārtējās viltus vēlēšanas gaidot” (fails) 2010. gada septembrī
    - Paziņojums par politisko situāciju pēc “10. Saeimas vēlēšanām”. (fails) 2010. gada oktobrī
    - Vēstījums gadu mijā (fails) 2010. gada 30. decembrī
    - Kas tā tāda “otrā Latvijas brīvvalsts” un ko tā pārstāv (fails) 2011. gada martā
    - Paziņojums par gaidāmajām ārkārtas “Saeimas vēlēšanām”. (fails) 2011. gada 1. jūnijā
    - “Nākotnes nams” - vai un kam tas vajadzīgs. (fails) 2011. gada jūnijā

    un tajās paustajiem viedokļiem, nolemj:

    Pilnīgi piekrist biedrības Valdes starpkongresu periodā NA mājas lapā internetā ieietotajās publikācijās paustajiem viedokļiem par aktuāliem, latviešu tautai svarīgiem politiskas nozīmes jautājumiem un novēl jaunajai Valdei, nezaudējot tiem raksturīgo konkrētību, asumu un aktualitāti, tā turpināt līdz NA darbības mērķa pilnīgai sasniegšanai.

    Lēmums pieņemts biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresā Rīgā,
    Brīvības gatvē 266, 2011. gada 11. novembrī, ar 39 balsīm par, 0 balsīm pret.


    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis (paraksts)

    Sekretārs Felicita Briņķe (paraksts)




Pielikums 7

Biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresa

LĒMUMS

Par atbalstu biedrības ārkārtas kongresā 2009. gada 29. maijā
pieņemtiem lēmumiem un rezolūcijām

    Kongress, ievērojot biedrības ārkārtas Kongresā 2009. gada 29. maijā pieņemto lēmumu un rezolūciju aktualitāti arī pašreizējos apstākļos, nolemj:

    Atkārtoti apliecināt atbalstu biedrības ārkārtas Kongresā 2009. gada 29. maijā pieņemtiem lēmumiem:

        - Par jaunu biedru uzņemšanas veicināšanu
        - Par atbalstu Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa “Paziņojumam par tā dēvētās Latvijas Republikas valdības veiktajiem ārējiem aizņēmumiem 7,5 miljardu eiro apmērā un visiem turpmāk iespējamiem aizņēmumiem Latvijas tautas vārdā”.

    un rezolūcijām:

        - Par atbalstu Latvijas Brīvības cīņu piemiņai veltītiem pasākumiem,
        - Par atbalstu priekšlikumam izveidot Genocīda muzeju Arsenāla ēkā Vecrīgā un uzcelt pieminekli Jēkaba laukumā pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņai.


    Lēmums pieņemts biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresā Rīgā,
    Brīvības gatvē 266, 2011. gada 11. novembrī, ar 38 balsīm par, 1 balsi pret.


    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis (paraksts)

    Sekretārs Felicita Briņķe (paraksts)




Pielikums 8
Biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresa

REZOLŪCIJA

Par Latvijas labākās hokeja komandas nosaukuma maiņu
un citu Latvijas tautu un valsti pazemojošu parādību novēršanu sportā.

    Kongress,

        - Ievērojot sporta lielo nozīmi Latvijas tautas patriotiskajā audzināšanā
        - Pamatojoties uz NA “Paziņojumā par Rīgas “Dinamo” veidošanu” (www.na-apvieniba.lv fails 24.04.08) minēto, par Latviju, kā neatkarīgu valsti pazemojoša Krievijas pasūtījuma izpildīšanu, pieņemot savai labākajai hokeja komandai bij. PSRS represīvo orgānu sporta kluba simboliku,
        - Ievērojot Latvijā un ārzemēs (īpaši “Arēnā Rīga”) starptautiskajās sporta sacensībās skaņu ierakstā atskaņotās Latvijas valsts himnas kropļošanu, saīsinot, paātrinot un piesātinot ar nepiederīgiem tarkšķiem, kā arī samērā bieži sastopamo Latvijas valsts himnas atskaņošanu dažādu apšaubāmas kvalitātes solistu vai ansambļu izpildījumā, ko nevar vērtēt citādi kā Krievijas u.c. Latvijai naidīgu ārējo spēku centienus graut latviešu tautas nacionālo pašapziņu, veicinot Latvijai, kā neatkarīgai valstij nelojālo “iedzīvotāju” psiholoģiskā komforta pieaugumu,
        - Ievērojot, ka valsts simbolu kropļošana ir smags pretvalstisks noziegums,

    aicina:

        Latvijas hokeja federāciju:

            - Izskatīt jautājumu par Latvijas labākās hokeja komandas nosaukuma maiņu, piem. uz “Vanagi” pieaugušiem un “Vanadzēni” jauniešiem, ar šo komandu dalībnieku un plašu Latvijas likumīgo pilsoņu hokeja līdzjutēju līdzdalību, atklājot arī līdzšinējā nosaukuma “Dinamo” pieņemšanas koruptīvās aizkulises.

        Izglītības ministriju un “Arēna Rīga” administrāciju:

            - Gādāt, lai turpmāk tiktu izbeigta Latvijas Valsts himnas kropļošana ar līdzšinējā saīsinātā bezteksta skaņu ieraksta, vai citu saīsinātu skaņu ierakstu atskaņošanu visās sporta sacensībās Latvijā un ārzemēs. To vietā atskaņot Latvijas Valsts himnu vienīgi nesaīsinātā skaņu ierakstā, kora izpildījumā, vai tiešā laba latviešu kora izpildījumā.

            - Izbeigt Latvijas Valsts himnas atskaņošanu dažādu apšaubāmas kvalitātes solistu, vai ansambļu izpildījumā.

            Mūsuprāt nav arī pieļaujams, ja par Latvijas Valsts himnas izpildīšanu tiek maksāta nauda. Valsts simbolu lietošana nevar būt peļņas avots.

    Rezolūcija pieņemta biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresā Rīgā,
    Brīvības gatvē 266, 2011. gada 11. novembrī, ar 32 balsīm par, 0 balsīm pret.


    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis (paraksts)

    Sekretārs Felicita Briņķe (paraksts)




Pielikums 9

Biedrības “Nacionālā apvienība” Kongresa lēmums
par biedrības Valdes un revidenta ievēlēšanu


    Kongress, Statūtos noteiktā kārtībā ir ievēlējis biedrības Valdi sekojošā sastāvā:


    1. Aivars Andersons, personas kods 030241-10735
Pilnvarojuma apjoms ar tiesībām pārstāvēt biedrību kopīgi ar vismaz vienu no Valdes locekļiem.

    2. Henriks Kušneris, personas kods 140743-10106
Pilnvarojuma apjoms tas pats.

    3. Juris Lapinskis, personas kods 150742-13554
Pilnvarojuma apjoms tas pats.

    4. Ēriks Likums, personas kods 280540-13558
Pilnvarojuma apjoms tas pats.

    5. Jānis Pinnis, personas kods 171031-11805
Pilnvarojuma apjoms - ar tiesībām pārstāvēt biedrību atsevišķi.



        Par biedrības revidentu ievēlēts Arturs Grīslītis, personas kods 210933-11820.

    Lēmums pieņemts biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresā Rīgā,
    Brīvības gatvē 266, 2011. gada 11. novembrī ar 32 balsīm par, pret nav.


    Kongresa vadītājs Jānis Pinnis (paraksts)

    Sekretārs Felicita Briņķe (paraksts)




Godātie domubiedri!

    Arī mēs esam spiesti rēķināties ar visur esošo naudas varu.

    Mums būs jāapmaksā izdevumi, bez kuriem mūsu noteikto mērķi - biedrībai pārtapt par politisku organizāciju - nebūs iespējams sasniegt;
    Vispirms tas attiecas uz dalībnieku-dibinātāju parakstu notariālu apstiprināšanu gaidāmajā dibināšanas Sapulcē.
    Ir noskaidrots, ka katra paraksta apstiprināšana maksā 7.95 Ls.
    Lai p/o NA dibināšana nebūtu atkarīga no varbūtējiem šķēršļiem u.c. nejaušībām, tās dalībnieku-dibinātāju skaitam vajadzētu būt līdz 300. Tas vajadzīgos izdevumus palielina līdz 7.95 * 300 = 2385 Ls.
    Biedrības Valdes rīcībā tāda nauda nav un nebūs. Tādēļ tā nolēma atvērt kontu Latvijas Hipotēku un Zemes bankā - LV04LHZB1000199821001, kurā p/o NA dalībnieki-dibinātāji, kā krājkasē, varēs iemaksāt sava paraksta apstiprināšanai vajadzīgos 7.95 Ls, līdz dibināšanas Sapulces sasaukšanai. Iemaksājot vajadzīgo summu, jānorāda maksājuma mērķis - “Paraksta notariālai apstiprināšanai”.
    Katra mēneša beigās Valde saņems šī konta pārskatu, no kā varēs uzzināt sava paraksta apstiprināšanai pilnīgi samaksājušo dalībnieku-dibinātāju skaitu. (Interesenti varēs to uzzināt piezvanot pa tel. 67270656).
    Tas dos Valdei arī iespēju noteikt dibināšanas Sapulces sasaukšanas laiku, kad šis skaits būs pieaudzis vismaz līdz 210. Mūsuprāt dibināšanas Sapulce varētu notikt laikā līdz 4 mēnešiem.
    Tas nodrošinās arī vajadzīgo kontroli, atklātumu un dos iespēju noteikt dibināšanas Sapulces sasaukšanas laiku, jo tā nenotiks, kamēr vajadzīgā summa, vismaz 70% apmērā nebūs sakrāta.
    Vienlaikus tas būs arī stimuls dalībnieku-dibinātāju klātbūtnei dibināšanas Sapulcē, jo tā būs vienīgā iespēja sakrātās naudas realizācijai savās un savas tautas interesēs.

    Ceram uz sapratni un aktīvu līdzdalību, par ko iepriekš pateicamies.

    Novēlam visiem p/o NA dalībniekiem-dibinātājiem cerīgus Ziemassvētkus un sekmīgu Jauno gadu!


2011. gada 6. decembrī
s/o “Nacionālā apvienība” Valde




Ne Zatlers, Ušakovs, ne Repše
Mums jaunus laikus nenesīs.
Vien pašu prāts un pašu skepse
Mūs no tiem visiem atpestīs.
(Var dziedāt “Baigā gadā” populārā meldiņā)

Vēstījums gadu mijā.

    Arī aizvadītajā 2011. gadā turpinājās pirms 2 gadiem sākušās Latvijas otrās Brīvības cīņas.
    (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2010. gada 30. decembrī).
    “Nacionālās apvienības” popularitāte arī šajā gadā turpināja pieaugt.
    Ja arī aizvadītajā gadā gūt uzvaru šajās cīņās vēl neizdevās, tad būtisku pavērsienu ceļā uz to tomēr izdevās panākt.
    Tas notika biedrības “Nacionālā apvienība” ārkārtas Kongresā 11.11.11. (sk. mūsu mājas lapā IV nodaļas beigās), kurā tika pieņemts lēmums par biedrības pārtapšanu politiskā organizācijā. Tas dotu iespēju izvērst šo cīņu daudz plašāk un padarītu to arī efektīvāku.
    Saskaņā ar kārtējām izmaiņām likumos, biedrības tieša pārtapšana par politisku organizāciju vairs nevar notikt. Tomēr jaunas, uz biedrības ar mainītu nosaukumu bāzes veidotas partijas (tā turpmāk jāsauc p/o), dibināšana būs iespējama.
    Tieši to tad arī nākošajā gadā mēs centīsimies panākt, pārvarot visus šķēršļus, kādus pašreizējā valsts vara joprojām liek mums priekšā ceļā uz savu mērķi.
    Tas arī saprotams, jo tad pašreizējai valsts varai rastos pirmā un vienīgā patiesā politiskā opozīcija, kuru vairs nevarēs pilnīgi ignorēt, kā tas ir bijis līdz šim. Ja tādas opozīcijas rašanās tomēr netiks pieļauta, tas būs pierādījums pilnīgam demokrātijas trūkumam šajā “valstī”.
    Notikumi aizvadītajā gadā kārtējo reiz parādīja, ka “politiskais teātris”, pašreizējās valsts varas “aktieru ansambļa” izpildījumā, pat ar galveno lomu tēlotāju maiņu, pozitīvas pārmaiņas izrādītās “bēdu lugas” scenārijā radīt nav spējīgs. (sk. mūsu mājas lapā, fails 2011. gada 1. jūnijā).
    Tā rezultātā “skatītāju” neapmierinātība turpināja pieaugt un gada nogalē jau sasniedza šim “teātrim” bīstami augstu līmeni. Tas kļuva redzams pat ar “neapbruņotu aci”.
    Vainot šī “teātra” neveiksmēs nevar NA, kas tikai raksta kritiku par tajā notiekošo. (sk. mūsu mājas lapā failus 2011. gada martā un jūnijā).
    Atbildīgam par to ir jābūt pašam šīs “lugas autoram un galvenam režisoram”, kas, visticamāk, atrodas kaut kur ārzemēs.
    Varbūt tā ir t.s. “starptautiskā sabiedrība”, ar kuras “viedo gribu” vienmēr tiek diktēta notikumu attīstība visā pasaulē. (Interesanti zināt, kas īsti slēpjas aiz šī mīklainā nosaukuma).
    Jādomā, tā paša “autora un galvenā režisora” vadīti, savās vizītēs Latvijā iebraukušie eirokomisāri, pastāvīgi māca Latvijas tautu (LR satversmes 2. pantā minētās suverēnās valsts varas likumīgo īpašnieci - Latvijas pilsoņus līdz 1940. gada 17. jūnijam un viņu pēcnācējus), “kā labāk dzīvot”:
    Jo vairāk jūs atdosiet, (pārdosiet savus un valsts īpašumus, ražotnes, infrastruktūru un eksportēsiet izejvielas), jo bagātāki kļūsiet.
    Jo vājāki būsiet (neveidosiet pietiekamus bruņotos spēkus savas tautas un valsts aizsardzībai, bet veltīsiet algotus spēkus ārēju interešu nodrošināšanai), jo vairāk jūs respektēs.
    Jo vairāk ienaidniekus (militāros un civilokupantus) uzturēsiet pie sevis, jo lielāka būs jūsu drošība u.t.t.
    Tomēr šo “labo pamācību” rezultāti, nez kāpēc, ir izrādījušies gluži pretēji solītajiem.
    Pašreizējās valsts varas “politiskajā teātrī” izrādītajā “lugā” aizvadītajā gadā īpaši raksturīga bija ilgstošās “valdības krīzes” laikā “Saeimā” pārstāvēto partiju, arī viltus NA - VL / TB / LNNK, panāktā vienošanās, ka “okupācija Latvijā tomēr bija, bet okupantu nav”.
    Mūsuprāt, šo “ģeniālo tēzi” ir iespējams attīstīt arī tālāk. Piem. “Latvijas tautas un valsts īpašumu izzagšana bija, bet zagļu nav”. Vai arī - “Latvijas tautas un valsts novešana līdz ekonomiskas, ekoloģiskas un demogrāfiskas katastrofas slieksnim bija, bet atbildīgo nav.” u.t.t.
    Mūsuprāt, pēc tādas vienošanās, varbūtēja patiesi nacionāli domājošu Latvijas pilsoņu atrašanās kādā no šīm partijām, kaut tikai zemākajā līmenī, ir vienlīdz bezatbildīga un apkaunojoša.
    Tā aizvadītajā gadā beidzot nokrita pašreizējās valsts varas partiju ilgi nestās “Latvijas tautas interešu aizstāvju” maskas un tās kļuva redzamas visā savā atbaidošajā kailumā.
    Šo efektu vēl pavairoja gada nogalē sekojošā “Saskaņas centra” organizētā un pašreizējās valsts varas atbalstītā parakstu vākšana par krievu valodu kā otru valsts valodu.
    To nekavējoši izmantoja t.s. “latviešu partiju” radītie un īpašos “siltumnīcas apstākļos” izaudzētie “krievvalodīgie” (lasi: prettiesiskie) “Latvijas pilsoņi”, lai pašreizējās valsts varas īstenoto, pret latviešu tautu vērsto genocīdu sekmīgi un “likumīgi” novestu līdz galam.
    Šī “referenduma” sarīkošanai vajadzīgie paraksti, protams, tika savākti ar uzviju un tas, kārtējo reizi uz Latvijas tautas rēķina, notiks nākošā gada sākumā.
    Kā uz to reaģēt?
    Mūsuprāt, tiesiski likumīgajiem Latvijas pilsoņiem vajadzētu atturēties no piedalīšanās šajā farsā. Jo vairāk tādēļ, ka tā rezultāts ir zināms jau tagad.
    Neatkarīgi no tā, vai tiesiski likumīgie Latvijas pilsoņi tajā piedalīsies, vai nepiedalīsies, tā rezultāts būs “pret” krievu valodu, kā otru valsts valodu.
    Pretējā gadījumā pašreizējās valsts varas īstenotās pret latviešu tautu vērstās genocīda politikas sekas kļūtu redzamas visā pasaulē un tas tai šoreiz būtu ļoti neizdevīgi, jo būs pārliecinošs pierādījums tās faktiskai Latvijas PSR tiesiskai pēctecībai. (Pasvītrotā piebilde radās šī farsa ierosinātāju pēkšņās “taktikas maiņas” rezultātā.) Tādēļ šī farsa vēlamo rezultātu CVK arī šoreiz nokārtos “tā kā vajag”.
    Pašreizējā valsts vara arī aizvadītajā gadā darīja visu iespējamo, lai “starptautiskajai sabiedrībai” neērtās un nevajadzīgās latviešu tautas jautājums tiktu sekmīgi atrisināts jau šī gadsimta sākumā, pēc zināmā principa: “Ir tauta - ir problēmas, nav tauta - nav problēmas.”

    Ceram, ka vēl loģiski domāt un spriest spējīgā latviešu tautas daļa no notikumiem aizvadītajā gadā izdarīs vajadzīgos secinājumus un tās lētticīgais vairākums strauji samazināsies.
    Būs vēl labāk, ja tas notiks, pievienojoties Latvijas patiesi nacionāli domājošo kopējam spēkam - īstajai “Nacionālai apvienībai”.

    Tad tiesiski likumīgas valsts varas atjaunošana Latvijā būs vairs tikai laika jautājums.
    Tā varētu notikt jau nākošajā gadā, ja pārliecība par tās nepieciešamību un ticība tās sasniegšanai izrādītos pietiekamas.

To tad arī novēlam visiem mūsu domubiedriem,
it īpaši p/o “Nacionālā apvienība” dalībniekiem-dibinātājiem Jaunajā gadā.

Lai jums veicas!

2011. gada 30. decembrī
s/o “Nacionālā apvienība” Valde.




Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.
Rainis.
PAZIŅOJUMS
par politiskas organizācijas “Nacionālā apvienība” veidošanu.

    “Nacionālās apvienības”, kā politiskas organizācijas, veidošanas nepieciešamību nosaka pašreizējā politiskā situācija Latvijā, kurā joprojām trūkst patiesa opozīcija pašreizējās valsts varas īstenotai, pret latviešu tautu vērstai genocīda politikai. (sk. www.na-apvieniba.lv failus 2010. gada martā, 17. jūnijā, oktobrī un 30. decembrī, kā arī 2011. gada martā un jūnijā).
    Tāda situācija radusies tādēļ, ka pēc PSRS sabrukuma Latvijā nav notikusi patiesa varas maiņa. Tiesiski likumīgā 1918. gada 18. novembrī proklamētā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijas republika faktiski netika atjaunota. Tās vietā pie varas palikusī bij. PSRS vietējā nomenklatūra, faktiskos okupācijas apstākļos, izveidoja citu valsti - t.s. 4. maija republiku - faktisku atkarīgās un nedemokrātiskās Latvijas PSR tiesisko pēcteci, latviešu tautas un pasaules sabiedriskās domas krāpšanas nolūkā pasludinot to par 1918. gada 18. novembrī proklamētās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas tiesisko pēcteci.
    Šo situāciju iespējams labot vienīgi nomainot pašreizējās, tiesiski nelikumīgās 4. maija republikas valsts varu ar tiesiski likumīgās 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas valsts varu. Tas jādara nekavējoši, jo pretējā gadījumā pašreizējās valsts varas īstenotais latviešu tautas un tās valstiskuma iznīcināšanas process var kļūt neatgriezenisks.
    Tas arī ir īstās “Nacionālās apvienības”, kā politiskas organizācijas darbības mērķis, kura īstenošanu pašreizējos apstākļos mēs dēvējam par Latvijas otrajām Brīvības cīņām. Piedalīties šajās cīņās, mūsuprāt, ir katra tiesiski likumīgā Latvijas pilsoņa pienākums. Bet politiskas organizācijas “Nacionālā apvienība” (p/o NA) veidošana pašreizējos apstākļos ir biedrības “Nacionālā apvienība” (NA) darbības galvenais uzdevums.
    Mēģinājumu nodibināt politisko organizāciju “Nacionālā apvienība” izdarīja p/o NA Iniciatīvas grupa jau pirms vairāk kā 7 gadiem. Toreiz tas vēl neizdevās vajadzīgā dalībnieku-dibinātāju skaita trūkuma dēļ un tika nolemts atlikt to uz vēlāku laiku.
    Bija sagatavoti p/o NA programmas un statūtu projekti, kas joprojām derīgi, jo stratēģiskā Programma ietver vienīgi NA politiskās pamatnostādnes, bet Statūti - administratīvo reglamentu, kas praktiski vienāds visām p/o. (sk. mūsu mājas lapā I nodaļā - Pamatdokumenti).
    Tādēļ tie tiks piedāvāti arī atkārtotā dibināšanas Sapulcē pieņemšanai par pamatu, līdz p/o NA pirmajam Kongresam, kad varētu lemt par to grozīšanu.
    Vēlāk, lai saglabātu savu nosaukumu un turpinātu darbību sava nemainīgā mērķa labā, p/o NA Iniciatīvas grupa, kopīgi ar citām radniecīgām organizācijām NK un LRZP, izveidoja biedrību “Nacionālā apvienība”. Tā joprojām ir vienīgā oficiāli reģistrētā organizācija Latvijā, kas neatzīst pašreizējās valsts varas tiesisko likumību.
    Biedrības darbības laikā tika uzkrāta vērtīga pieredze. Tā ļauj cerēt, ka atkārtots mēģinājums nodibināt p/o NA varētu būt sekmīgs.
    Lēmums par biedrības “Nacionālā apvienība” pārtapšanu politiskā organizācijā tika pieņemts tās ārkārtas Kongresā 2011. gada 11. novembrī (sk. mūsu mājas lapā IV nodaļas beigās - Kongresa protokols Nr 2 un tā pielikumi). Ar to sākās politiskās organizācijas “Nacionālā apvienība” veidošanas process. Tajā izšķiroša nozīme ir vajadzīgā dalībnieku-dibinātāju skaita nodrošināšanai, kas šobrīd ir biedrības NA darbības svarīgākais uzdevums. Tā izpildīšanu mēs centīsimies panākt jau tuvāko mēnešu laikā.
    Saprotams, ka šajā p/o veidošanas laikā biedrībai NA būs jāsastopas ar mūsu politisko pretinieku mēģinājumiem šo procesu kavēt, vai pat izbeigt.
    Jau esam sastapušies ar “atklājumu”, ka NA atvērtais konts Latvijas Hipotēku un Zemes bankā, p/o NA dalībnieku-dibinātāju iemaksām par sava paraksta notariālu apstiprināšanu (sk. mūsu mājas lapā fails 2011. gada 6. decembrī), patiesībā esot domāts “kāda kādu nekustamu īpašumu iegādei”.
    Tādi meli ir sevišķi nekaunīgi tādēļ, ka īstā NA joprojām ir vienīgā politiskas ievirzes organizācija Latvijā, kuras dalībniekiem nav un nedrīkst būt nekādu ar tās darbību saistītu savtīgu ambīciju. (Jāpiezīmē, ka tika noraidīts mūsu iesniegums bankai ar lūgumu samazināt mūsuprāt pārāk augsto maksu par iemaksām šajā kontā). Tomēr, lai izslēgtu ticamību jebkādām baumām, esam spiesti šī konta izmantošanu vairāk birokratizēt:
    Atgādinām, ka NA atvērtais konts Latvijas Hipotēku un Zemes bankā - LV04LHZB1000199821001 - ir paredzēts vienīgi potenciālo p/o NA dalībnieku - dibinātāju 8Ls iemaksām par sava paraksta notariālu apstiprināšanu dalībnieku-dibinātāju sarakstā pirms p/o NA dibināšanas Sapulces.
    Tas nenozīmē, ka katram potenciālajam dalībniekam-dibinātājam šī iemaksa jāizdara personīgi, kaut tas ir vēlams.
    Ja kādam(iem) ir izdevīgāk uzticēt savas iemaksas izdarīšanu kādai citai personai, tai ir obligāti jāsaņem no viņam to uzticējušā(iem) sekojoša rakstiska pilnvara:
    Es, (vārds, uzvārds, personas kods) ar šo pilnvaroju (vārds, uzvārds, personas kods) iemaksāt Latvijas Hipotēku un Zemes bankas kontā LV04LHZB1000199821001, 8 latus par mana paraksta notariālu apstiprināšanu p/o NA dalībnieku - dibinātāju sarakstā. Apsolu savu klātbūtni p/o NA dibināšanas sapulcē no tās sākuma līdz beigām.

Datums.
Paraksts.

    Lai novērstu iespējamus pārpratumus, vai negodīgu rīcību, pilnvara jāsastāda 2 eksemplāros - viens devējam, otrs saņēmējam. Savukārt pilnvarotai personai ir jāuzņemas atbildību par savu pilnvarotāju savlaicīgu informēšanu (vismaz 2 nedēļas iepriekš), par p/o NA dibināšanas Sapulces dienu un vietu, kā arī viņu klātbūtni tajā no sākuma līdz beigām.
    Lai to nodrošinātu, visu p/o NA potenciālo dalībnieku-dibinātāju un biedrības NA Valdes starpā jābūt pastāvīgiem sakariem, par ko jāvienojas atsevišķi.
    Jāpiezīmē, ka nekādas iemaksas šajā kontā, kurā nebūs konkrētu potenciālo dalībnieku-dibinātāju 8 latu iemaksu seguma, līdz p/o NA dibināšanas Sapulces dienai, netiks pieļautas, jo tās neļautu noteikt iemaksājušo dalībnieku-dibinātāju skaitu un tātad arī dibināšanas Sapulces sasaukšanas laiku.
    Par iemaksu atbilstību minētajiem noteikumiem šajā kontā atbildīgi ir visi biedrības NA valdes locekļi. Konta administrators ir biedrības NA Valdes priekšsēdētājs. Kontakttālrunis 67270656 (vēlams dienas otrā pusē).
    Tāpat jau ir gadījies sastapties ar “viedokli”, ka “notiek kārtējā sīkpartijas veidošana”.
    Tiem, kuri gatavi “uzķerties” arī uz šī “āķa”, aizrādīsim, ka vēl biedrības statusā esošai NA, neraugoties uz tās pilnīgo blokādi tautai pieejamā informācijas telpā, ir lielāka ietekme uz notikumiem Latvijā, nekā jebkurai “sīkpartijai”, vai tām visām kopā.
    Par to liecina fakts, ka tūlīt pēc š.g. 9. janvāra, kad publicējām mūsu mājas lapā papildinājumu 2011. gada 30. novembra “Vēstījuma” tekstā: “jo būs pārliecinošs pierādījums tās faktiskai Latvijas PSR tiesiskai pēctecībai”, viltus NA frakcijas deputāti “Saeimā” sāka vākt parakstus pieteikumam “Satversmes tiesā”, ar lūgumu atzīt jau sagatavošanā esošo “ Tautas (kādas?!) nobalsošanu” krievu valodas jautājumā par neatbilstošu “Satversmei” un to apturēt.
    Uz loģisko jautājumu parakstu vācējiem: “kāpēc to darāt tikai tagad?”, neviens neko sakarīgu nevarēja atbildēt. Komentāri, mūsuprāt, ir lieki.
    Tas ļauj domāt, ka esot p/o statusā, īstās NA ietekme uz notikumiem Latvijā nebūs mazāka, bet drīzāk otrādi.
    Šie gadījumi liecina par mūsu politisko pretinieku pastiprinātiem mēģinājumiem pēdējā laikā vismaz kavēt p/o NA veidošanas procesu ar viņiem raksturīgām prettiesiskām metodēm, izmantojot pašu radīto situāciju, ka cilvēku vairākums vairs netic nevienam un nekam.
    Lai turpmāk izsargātos no līdzīgiem gadījumiem, aicinām visus NA dalībniekus un domubiedrus, iespējami identificēt personas, kas tādā vai citādā veidā mēģina traucēt vai kavēt mūsu darbību un nodot šo informāciju biedrības NA Valdes priekšsēdētājam. Tas dotu iespēju izolēt šīs personas, ja tās būtu vai gribētu būt īstās NA sastāvā, lai grautu to no iekšpuses.
    Saskaņā ar šobrīd spēkā esošiem likumiem, biedrības tieša pārtapšana par politisku organizāciju vairs nevar notikt. Tomēr jaunas, uz biedrības ar mainītu nosaukumu bāzes, veidotas partijas (tā turpmāk jāsauc p/o), dibināšana ir iespējama.
    Tādēļ, lai gaidāmajā p/o dibināšanas Sapulcē varētu tikt pieņemts tās sākotnējais nosaukums, pirms tās jānotiek biedrības NA dalībnieku Kopsapulcei, kurā jāpieņem lēmums par biedrības nosaukuma maiņu (tas varētu būt - “Nacionālās apvienības atbalsta biedrība”, vai “Nacionālās apvienības atbalstītāju biedrība”).
    Mūsuprāt būs lietderīgāk no organizatoriskā un arī visu dalībnieku izdevīguma viedokļa, ja abas Sapulces notiks vienā dienā un vietā. Taču tas prasīs no katra to dalībnieka augstāku pienākuma apziņu, stingrāku disciplīnas ievērošanu un lielāku fizisko izturību. Lai to spētu, tam būs savlaicīgi jāsagatavojas.
    Nedrīkstam aizmirst arī mūsu politisko pretinieku pastāvīgos centienus NA darbību vismaz kavēt. Tādēļ šajā dienā visiem NA dalībniekiem būs jābūt sevišķi modriem, lai novērstu jebkādus mēģinājumus to darīt.
    Informācija par abu sapulču dienu un vietu, kā arī to darba kārtību, tiks nosūtīta visiem dalībniekiem vismaz 2 nedēļas iepriekš. Tomēr, lai sagatavošanās būtu sekmīgāka, darām zināmu, mūsuprāt, tajā gaidāmo notikumu secību;
    Jau no paša sākuma šajā dienā noteiktā laikā vienlaikus notiks visu biedrības NA dalībnieku reģistrācija pirms tās Kopsapulces, kā arī potenciālo dalībnieku-dibinātāju reģistrācija p/o NA dalībnieku-dibinātāju sarakstā, ar parakstu notariālu apstiprināšanu.
    Tūlīt pēc visu biedrības NA dalībnieku reģistrācijas, sāksies biedrības NA dalībnieku Kopsapulce, kurā jāpieņem lēmums par biedrības nosaukuma maiņu. Pēc šī lēmuma pieņemšanas Kopsapulce tiks slēgta, lai vismaz biedrības ārkārtas Kongresa 11.11.11 dalībnieki arī varētu reģistrēties p/o NA dalībnieku-dibinātāju sarakstā, pirms p/o NA dibināšanas Sapulces sākuma.
    Šie notikumi paredzēti dienas pirmajā pusē.
    Dienas otrajā pusē notiks p/o NA dibināšanas Sapulce. Tās sākums būs atkarīgs no vajadzīgā dalībnieku-dibinātāju skaita sasniegšanas p/o NA dalībnieku-dibinātāju sarakstā.
    Ja izdolsies to sasniegt dienas pirmajā pusē, dibināšanas Sapulce varētu sākties apm. pēc 1 stundas pārtraukuma. Ja tas vēl neizdosies, dibināšanas Sapulce sāksies tūlīt pēc vajadzīgo dalībnieku-dibinātāju skaita sasniegšanas, bet dalībnieku-dibinātāju reģistrācija varētu turpināties arī pēc tam. Tādā gadījumā lēmuma pieņemšanā par p/o NA nodibināšanu varētu piedalīties arī tie dalībnieki-dibinātāji, kuri iekļauti dalībnieku-dibinātāju sarakstā pēc Sapulces sākuma.
    Iespējamā laika trūkuma dēļ dibināšanas Sapulcē paredzēts pieņemt vienīgi tos lēmumus, kas nepieciešami p/o NA reģistrācijai U.R. Laika rezerve kādiem citiem pasākumiem šajā dienā nebūs paredzēta.
    Visu šajā dienā paredzēto pasākumu sekmes būs atkarīgas no katra to dalībnieka augstas pienākuma apziņas un sava uzdevuma precīzas izpildīšanas.
    Latvijas otrajās Brīvības cīņās, kas tomēr ir īsts karš, kaut tikai ar gara ieročiem, tam ir izšķiroša nozīme. Bet karā, kā jau karā, spēkā ir kara laika likumi, kas prasa arī upurus. Šoreiz tie ir tikai 8 lati par sava paraksta notariālu apstiprināšanu p/o NA dalībnieku-dibinātāju sarakstā. Tiem, kuriem tas liekas pārāk liels, atgādinām, ka tas tomēr ir nesalīdzināmi mazāks par to, ko bija gatavi ziedot cīnītāji Latvijas pirmo Brīvības cīņu laikā - savu dzīvību.
    Latvijas otro Brīvības cīņu nozīme latviešu tautas un Latvijas, kā nacionālas valsts, likteņu noteikšanā nav mazāka, bet ir vēl lielāka, nekā pirmo Brīvības cīņu laikā, jo Latviju pakļaut gribētāju loks ir kļuvis daudz plašāks.
    Ja pirmo Brīvības cīņu laikā tajā bija tikai Vācijas un Krievijas imperiālisms, tad tagad tajā ir jau gandrīz visa Eiropa, kā jauns impērisks veidojums un t.s. “starptautiskā sabiedrība”, vai pareizāk tie, kas slēpjas aiz šī mīklainā nosaukuma.
    Viņu rīcībā ir neierobežoti līdzekļi savu savtīgo globālo mērķu īstenošanai, kas ir pretrunā ar visu tautu, tātad arī latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām. Viņu lietotās metodes tautu pakļaušanai ir kļuvušas daudz rafinētākas un tādēļ arī bīstamākas.
    Pašreiz notiekošajās Latvijas otrajās Brīvības cīņās tiek izšķirts latviešu tautas un Latvijas, kā nacionālas valsts, būt vai nebūt jautājums, kam ir sava paliekoša vieta Latvijas vēsturē.
    To iesakām ievērot katram, kuram latviešu tautas un Latvijas, kā nacionālas valsts, liktenis nav vienaldzīgs.

    Tādēļ ceram, ka jau tuvākajos mēnešos, Latvijā un ārzemēs, mums tomēr izdosies “iesaukt” p/o NA dalībniekos-dibinātājos - šajā mūsdienu “Kalpaka bataljonā” - vismaz 300 brīvprātīgos, kas, arī pēc p/o NA nodibināšanas, kā vadošā vienība, turpinās cīnīties Latvijas otrajās Brīvības cīņās līdz galīgai uzvarai.

Tātad - uz priekšu! Kas tic, tas uzvar!

2012. gada 27. janvārī
s/o “Nacionālā apvienība” Valde.



Dari ko darīdams, apdomā galu.
Tautas paruna
PAZIŅOJUMS
par pašreizējās valsts varas rosināto “Labas gribas manifestu”.

    Š.g. 15. februārī laikrakstā “Latvijas vēstnesis” tika ievietota Valsts prezidenta preses dienesta sagatavota publikācija “Par saliedētību un cieņu pret Latviju”. Tajā teikts (citējam):
    13. februārī Rīgas pilī Valsts prezidents Andris Bērziņš, Dr. theol. Juris Rubenis, Saeimas komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis, kā arī manifesta atbalstītāji parakstīja “Labas gribas manifestu”. (citāta beigas).
    Publikācijas turpinājumā dots manifesta parakstījušo “sabiedrībā pazīstamu cilvēku” saraksts un informācija par tā tapšanu, kā arī iespēju to parakstīt citiem atbalstītājiem.
    Beigās publicēts “Labas gribas manifesta” teksts.
    Mūsuprāt nav vajadzīgs šajā publikācijā esošo informāciju par “Manifesta” tapšanu un tā tekstu publicēt vēlreiz. Katrs, kurš vēlas, var ar to iepazīties laikrakstā “Latvijas vēstnesis”.
    Tomēr novērtēt šo “Manifestu” un paust par to arī NA viedokli noteikti vajag. To turpmāk arī darīsim;
    Objektīvs šī “Manifesta” novērtējums, mūsuprāt, izriet no tā nozīmes pašreizējos apstākļos. To savukārt noteica “Manifesta” tapšana, saturs un motivācija. Tādēļ pievērsīsimies tiem tuvāk;
    Kā zināms, “Labas gribas manifests” radās š.g. 13. februārī, t.i. bēdīgi slavenā 18. februāra “referenduma” priekšvakarā. Tas bija likumsakarīgi, jo pašreizējā valsts vara, jādomā, bija sapratusi, ka gaidāmais “referendums”, tā pamatā esošo problēmu (pretēji viltus NA demagoģiskam apgalvojumam savā aģitācijas lapā: “Pret pārkrievošanu! Vienkārši un izšķiroši.”), nevar atrisināt un neatrisinās. Tas tikai vēl vairāk saasinās jau pietiekami samilzušās pretrunas Latvijas pamattautas un okupantu starpā, radot t.s. sabiedrībā “sprādzienbīstamu” situāciju.
    Steidzami bija vajadzīga kādas “augstākas autoritātes” iejaukšanās, kas spētu radīto “sprādzienbīstamību” novērst.
    Šo lomu uzņēmās Latvijas pamattautas lētticīgo vairākumā joprojām iecienītais Dr. theol. Juris Rubenis. Piemērotāks kandidāts šai lomai nebija iedomājams.
    Bet kas tad īsti ir tā problēma, kas ir šīs “sprādzienbīstamības” pamatā, ko pašreizējā valsts vara jau vairāk kā 20 gados kopš t.s. “neatkarības atgūšanas” nav spējusi atrisināt?
    Tas ir tas pats sen zināmais okupācijas seku likvidācijas jautājums, bez kura neatliekama un izšķiroša atrisinājuma pašreizējās situācijas “sprādzienbīstamību” novērst nav iespējams.
    Kādi tad var būt iespējamie ceļi šīs problēmas sekmīgam un patiesi izšķirošam atrisinājumam?
    Mūsuprāt, tādi var būt tikai divi - savstarpēji izslēdzoši;
    Pirmais un mūsuprāt arī vienīgais pareizais, ir šīs problēmas atrisinājums tiesiskā t.i. taisnīgā ceļā. (Iespējams vienīgi patiesi neatkarīgas tiesas kompetencē).
    Taču tas, kā izrādās, pašreizējai valsts varai nav bijis un joprojām nav pieņemams, jo novedīs pie savas neleģitīmās varas un sarausto miljonu zaudēšanas.
    Otrs ir pašreizējās valsts varas īstenotās, t.s. “sabiedrības integrācijas”, jeb “saliedēšanas” (tautu mākslīgas sajaukšanas, t.i. pret latviešu tautu vērsta genocīda) ceļš, kas novedīs pie latviešu tautas bojāejas un tātad izslēdz iespēju atjaunot Latviju kā nacionālu valsti.
    Šis ceļš arī ir pašreizējās valsts varas rosinātā “Labas gribas manifesta” motivācijas pamatā. Pierādījumi tam rodami katrā šī “Manifesta” teikumā, tāpat kā tā tekstā kopumā;
    Atmetot vispārīgās, liekulīgās, īpaši izmeklētās frāzes par ideālām cilvēku attiecībām, ar kādām piesātināts šī “Manifesta” teksts, no tā, kā “maisā nenoslēpjams īlens”, lien ārā imperatīvs uzstādījums: Visiem, kam tagad Latvijā ir mājas, jābūt vienlīdzīgiem un jums ar to jāsamierinās.
    Tiktāl par šī “Manifesta” tapšanu, saturu un motivāciju. Turpmāk pievērsīsimies tā nozīmei pašreizējos apstākļos;
    Mūsuprāt, šim “Manifestam” pašreizējos apstākļos ir būtiska, turklāt divējāda nozīme iepriekš minētās “sprādzienbīstamās” situācijas pamatā esošās problēmas risināšanā. Tā ir gan psiholoģiska (atklāta), gan juridiska (slēpta). Aplūkosim katru no tām atsevišķi;
    Psiholoģiska nozīme ir “Manifesta” tekstā sastopamajiem skaistajiem vārdiem par cilvēkmīlestību, piedošanu, iecietību, izlīgšanu, u.t.t. “mūsu Latvijas valsts, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā” (neatklājot šo jēdzienu konkrēto saturu). Šie vārdi domāti Latvijas pamattautas psiholoģiskai ietekmēšanai, nolūkā panākt tās “labprātīgu” pakļaušanos t.s. “sabiedrības saliedēšanai”, t.i. genocīdam pret latviešu tautu.
    Juridiska nozīme piemīt “Manifesta” tekstā slēptajam uzstādījumam: Visiem, kam tagad Latvijā ir mājas, jābūt vienlīdzīgiem un jums ar to jāsamierinās. To, ko “Manifesta” autori neuzdrošinājās pateikt atklāti, vēlāk atklāti pateica Lindermans: “Mēs esam tādi paši saimnieki šajā zemē”.
    Tas nozīmē, ka šis “Manifests” var tikt izmantots (īpaši pašreizējā tiesu sistēmā), kā to parakstījušo tiesiski likumīgo Latvijas pilsoņu “labprātīgas” atteikšanās pierādījums no savām, negrozītās Satversmes 2.p. nostiprinātām tiesībām būt pašiem saimniekiem šajā zemē un dzīvot tajā pēc pašu lemtiem likumiem.
    Abas minētās nozīmes kopā nosaka šī “Manifesta” nozīmi pašreizējos apstākļos. Tāds arī ir tā objektīvs novērtējums, kas no tās izriet.
    Pievienosim tam arī NA viedokli, kā secinājumu no visa iepriekš minētā;
    Mūsuprāt, šis “Manifests” ir pašreizējās valsts varas, liekas, pēdējais izmisīgais mēģinājums beidzot atrisināt pašreizējās “sprādzienbīstamās” situācijas pamatā esošo problēmu, nevis tiesiskā, bet vienīgi tai pieņemamā “sabiedrības saliedēšanas”, t.i. pret latviešu tautu vērsta genocīda ceļā, kas neizbēgami novedīs pie latviešu tautas bojāejas un izslēdz arī iespēju atjaunot Latviju kā nacionālu valsti.
    “Latvijas vēstnesī” ievietotās publikācijas nosaukums bija “Par saliedētību un cieņu pret Latviju”.
    Ko nozīmē šī “saliedētība”, mēs jau zinām. Bet kas ir tā Latvija, ko tad būtu jāciena? Tā var būt vienīgi Latvijas vārdā nosaukta, t.s. “starptautiskās sabiedrības” ielikteņu pārvaldīta teritorija, kuras pastāvīgie iedzīvotāji būs “saliedētā sabiedrība”, jeb t.s. “politiskā nācija” - mankurtizēts tautību sajaukums - lēta prece starptautiskajā darba (vergu) tirgū.
    Aicināt ar šo “Manifestu” bojāejai nolemto latviešu tautu “labprātīgi” parakstīt sev nāves spriedumu un gaidīt no tās arī cieņu pret savas iznīcinātās valsts vietā svešas varas pārvaldītu teritoriju, mūsuprāt ir vismaz neētiski.
    Taču ētika un morāle nekad nav bijušas pašreizējās valsts varas un tās priekšteces - bij. PSRS vietējās nomenklatūras stiprā puse.
    Šajā sakarā ierosinām pārvērst līdzšinējās piemiņas dienas 25. martu un 14. jūniju par protesta dienām pret pašreizējās valsts varas īstenoto genocīda politiku, ar prasību to izbeigt.
    (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2010. gada 17. jūnijā).
    Par 16. martu esam rakstījuši jau vairākkārt. Mūsu attieksme pret šo dienu nav mainījusies un nemainīsies. Mēs uzskatām latviešu leģionārus, tāpat kā nacionālos partizānus, par Latvijas otro Brīvības cīņu priekštečiem.
    Joprojām atklāts paliek jautājums: Kas ir devis pašreizējai valsts varai tiesības uzspiest tiesiski likumīgajai Latvijas tautai t.s. “sabiedrības integrāciju”, jeb “saliedēšanu”?
    Tas ir konstitucionālas dabas jautājums. Tādēļ tādas tiesības varēja dot vienīgi pati tiesiski likumīgā, negrozītās Satversmes 2.p. minētā Latvijas tauta. Bet tā tādas tiesības pašreizējai valsts varai nav devusi.
    Tas nozīmē, ka t.s. “sabiedrības integrācija”, jeb “saliedēšana”, kā juridiski joprojām spēkā esošai, negrozītai LR Satversmei neatbilstoša, ir prettiesiska un kā genocīds pret latviešu tautu, arī noziedzīga.
    Tātad pašreizējās valsts varas rosinātais “Labas gribas manifests” pēc būtības ir pret latviešu tautu un Latviju kā nacionālu valsti vērsts slepens ierocis, no kā katram tiesiski likumīgam Latvijas pilsonim ir jāizvairās.
    Bet ko latviešu tautai vajadzētu darīt, lai izvairītos no tai nolemtā likteņa? Vienīgā iespēja, kā no tā izvairīties, ir mūsu jau vairākkārt pieminētā, visu Latvijas patiesi nacionāli domājošo pilsoņu apvienošanās kopējā spēkā - īstajā NA. Tās uzdevums ir un paliek faktiski atjaunot Latvijā tiesiski likumīgu valsts varu, ko mēs dēvējam par Latvijas otrajām Brīvības cīņām (sk. mūsu mājas lapā fails 2010. gada martā).
    Neaizmirsīsim, ka latviešu tautas un Latvijas, kā nacionālas valsts, liktenis šobrīd ir tikai un vienīgi mūsu pašu rokās.
    Nobeigumā informējam mūsu domubiedrus par p/o NA dalībnieku-dibinātāju reģistra veidošanos zināmajā Latvijas Hipotēku un zemes bankas kontā;
    Esam ļoti pateicīgi visiem, kas tajā jau reģistrējušies. Priecē jaunu, līdz šim nezināmu vārdu parādīšanās. Bet šī procesa gaita vēl nav apmierinoša reģistrēto skaita ziņā. Mēs saprotam, ka katrs sākums parasti ir visgrūtākais. Tomēr samierināties ar to nedrīkst.
    Nav vēl reģistrējušies arī visi NA ārkārtas Kongresa 11.11.11 dalībnieki. Tātad nav vēl izpildījuši pašu pieņemto lēmumu. Jāpiebilst, ka reģistrācijas kārtība tiks ievērota arī iespējamā dalībnieku apliecību izsniegšanā.
    Ja kādam (iem), arī mūsuprāt pārāk augstā maksa par sava paraksta notariālu apstiprināšanu ir reģistrācijai nepārvarams šķērslis, tam (iem) jāiesniedz NA Valdei pamatots lūgums daļēji vai pilnīgi no šīs maksas atbrīvot. Tad Valde savu iespēju robežās centīsies šos lūgumus izpildīt.
    Visiem, kas šajā kontā jau reģistrējušies, vai vēl reģistrēsies (izņemot tos, kuru dati Valdei jau zināmi), obligāti pēc reģistrācijas jāpaziņo Valdei savi dati savstarpējiem sakariem: vismaz telefona nr, vēlamas arī dzīves vietas pasta un e-pasta adreses. Šos datus savstarpēji jāpārbauda.
    Valdes kontakttālruņi - 67270656 un 25901438. Pasta adrese: Rīgā, Tērbatas ielā 85 - 6, LV-1001. e-pasts: aivarss41@inbox.lv.
    Pretējā gadījumā Valdei nebūs iespējams reģistrētajiem dalībniekiem-dibinātājiem savlaicīgi paziņot p/o NA dibināšanas Sapulces laiku un vietu.
    Mūsuprāt p/o NA dalībnieku-dibinātāju reģistrācija ir arī uzticamības, mūsdienās reti sastopamas īpašības, tests. Bez uzticamiem dalībniekiem NA savu mērķi sasniegt nevarēs.

    Pavasaris, kas tikko sācies, mūsuprāt ir piemērotākais laiks p/o NA dalībnieku-dibinātāju reģistrācijas (mūsdienu “Kalpaka bataljona” formēšanas) pilnīgai pabeigšanai.
    Ceram, ka vairāk kā 11 tūkstošu līdz šim mūsu mājas lapu atvērušo interesentu vidū atradīsies arī vismaz 300 brīvprātīgie, kuri gribēs tiem pievienoties.

Lai jums veicas!


2012. gada martā
s/o “Nacionālā apvienība” Valde



Mēs negribam kalpot ne austrumam,
mēs negribam vergot ne rietumiem.
Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.
Rainis          

Vēlreiz par genocīdu pret latviešu tautu.

    Mums jāatgriežas pie šī jautājuma vēlreiz, jo vēl ne visi tiesiski likumīgie Latvijas pilsoņi (līdz 1940. gada 17. jūnijam un viņu pēcnācēji), ir sapratuši, ka dzīvo citā, latviešu tautai naidīgā valstī, kurā tiek īstenots bezprecedenta genocīds pret latviešu tautu.
    Ja kāds tam vēl netic, lai noņem “rozā brilles”, palūkojas apkārt un tas kļūs redzams.
    Kas ir genocīds, jādomā, ir skaidrs katram izglītotam cilvēkam. Tātad arī latviešiem, kas vēl nesen bija viena no izglītotākajām tautām pasaulē. Bet, ja kādam tas tomēr nav skaidrs, vai jau ir “nojukusi” normāla saprašana pašreizējo plašsaziņas līdzekļu “smadzeņu skalošanas” kampaņas ietekmē, paskaidrojam, ka genocīds ir pasākumu kopums ar mērķi pakļaut, izlaupīt, izmantot un iznīcināt kādu tautu, vai etnisku grupu tās vēsturiskajā (etniskā) teritorijā. Tas ir smagākais noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma. Šajā visas pasaules civilizētās sabiedrības viennozīmīgajā atzinumā ir ietverta gan apsūdzība, gan atbildības un soda neizbēgamība.
    (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2007. gada 27. aprīlī).
    Lai jebkāda nozieguma pastrādātājus varētu saukt pie atbildības, tas ir jāpierāda.
    Pierādīt genocīda īstenošanu pret latviešu tautu pašreizējos apstākļos ir ļoti grūti, jo pašreizējā valsts vara dara visu iespējamo, lai to nepieļautu.
    Mūsuprāt, pierādījumus tam nav īpaši jāmeklē. Tos piegādā pati pašreizējā valsts vara ar saviem noslēgtiem līgumiem, pieņemtiem likumiem un izdotiem rīkojumiem, kas visi ir pretrunā ar latviešu tautas un Latvijas, kā nacionālas valsts, interesēm.
    Šajā gadījumā pierādīt genocīda īstenošanu pret latviešu tautu nozīmē rast atbildi uz jautājumu: vai Latvijā ir tikuši un joprojām tiek veikti pasākumi ar mērķi pakļaut, izlaupīt, izmantot un iznīcināt latviešu tautu tās vēsturiskajā (etniskā) teritorijā;
    Pietiekamu atbildi uz šo jautājumu var dot patiesi statistikas dati par Latvijas iedzīvotājiem un to etnisko sastāvu - latvieši un cittautieši (% no kopējā iedzīvotāju skaita) pirms okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, pēc t.s. “neatkarības atgūšanas” 1990. gada 4. maijā un mūsdienās, kā arī viņu piederību dažādām labklājības līmeņa grupām. (Piem. zem “iztikas minimuma”, minimālās algas līmenī, virs min. algas līmeņa, to pārsniedzošā, miljonāru līmenī un to pārsniedzošā).
    Tādi statistikas dati šobrīd nav pieejami, jo apzināti tiek slēpti, vai viltoti.
    Mūsuprāt patiesa atbilde uz iepriekšminēto jautājumu katrā gadījumā būs genocīdu pret latviešu tautu apliecinoša.
    To ir iespējams pārbaudīt, sarīkojot tiesiski likumīgās (1922. gada negrozītās Satversmes 2. pantā minētās) Latvijas tautas aptauju par (vai pret) okupācijas seku likvidāciju (deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju), jo okupācijas seku saglabāšana ir bezprecedenta genocīds pret latviešu tautu.
    Tādēļ prasīt tādas aptaujas sarīkošanu tiesiski likumīgajai Latvijas (pēc II pasaules kara praktiski latviešu) tautai ir neapstrīdamas tiesības un arī pienākums. Tāda aptauja vienlaikus būtu arī tiesiski likumīgās Latvijas tautas uzticības balsojums pašreizējai valsts varai.
    Saprotams, ka tādu tautas aptauju pašreizējā valsts vara neuzdrošināsies sarīkot, jo tās rezultāts ir zināms jau iepriekš un tas būs tai nelabvēlīgs, kas arī bija jāpierāda.
    Par nepieciešamību izbeigt genocīdu pret latviešu tautu esam atgādinājuši jau vairākkārt (sk. mūsu mājas lapā failos 2009. gada jūnijā un 2010. gada 17. jūnijā).
    Kaut pierādīt genocīda īstenošanu pret latviešu tautu tiesiskā ceļā pašreizējos apstākļos praktiski nav iespējams, tomēr aktualizēt šo jautājumu visur un vienmēr ar demokrātiskām metodēm, uzturot prasību izbeigt genocīdu pret latviešu tautu, šobrīd ir katra tiesiski likumīgā Latvijas pilsoņa tiesības un arī pienākums. Jo vairāk tādēļ, ka tāda prasība ir tikai nevardarbīgs pašaizsardzības līdzeklis pret tautas iznīcināšanu, kas reāli notiek. Turklāt pašaizsardzībā ir attaisnojami jebkādi līdzekļi.
    Tādas aktivitātes pašreizējai valsts varai, protams, būs ļoti nepatīkamas un tā darīs visu iespējamo, lai tās nepieļautu, vai vismaz noklusētu. Taču aizliegt tās tomēr nedrīkst jo t.s. 4. maija republika skaitās “demokrātiska valsts”.
    Prasība izbeigt genocīdu pret latviešu tautu, pēc būtības ir tā pati prasība beidzot likvidēt bij. PSRS okupācijas sekas. No šī jautājuma taisnīgas un sekmīgas risināšanas pašreizējā valsts vara (tostarp “Saeimā” esošā viltus NA), joprojām bēg “kā velns no krusta”.
    Vēl daudz ir tādi, kas netic, ka šī prasība varētu tikt izpildīta. Tiem atgādināsim, ka šī jautājuma sekmīgs atrisinājums šobrīd ir tikai un vienīgi mūsu pašu rokās. Tas ir atkarīgs vienīgi no pašas latviešu tautas pārliecības par tāda atrisinājuma taisnīgumu un ticības tā panākšanai. Pret tādu visas tautas pārliecībā un ticībā balstītu spēku jebkurš pārspēks ir bezspēcīgs.
    To pierāda latviešu tautas vēsture, gadījumos, kad tās pastāvēšanai ir draudējušas lielas briesmas, kā tas ir tagad. (Piem. Latvijas pirmajās brīvības cīņās, gūstot uzvaru pār daudzkārt stiprāku pretinieku).
    Šobrīd Bermonta pēcteči Latvijā var līksmot, jo jūtas guvuši revanšu bez neviena šāviena. To viņiem ir sagādājusi pašreizējā valsts vara, īstenojot pret latviešu tautu vērstu genocīdu savu ārzemju saimnieku interesēs. Vai latviešu tautai ar to jāsamierinās tikai tādēļ, ka vairs nešauj un nebombardē, kaut mērķis ir palicis tas pats?
    Mūsuprāt, ar to vairs nedrīkst samierināties, jo vairāk tādēļ, ka pašreizējā latviešu tautas iznīcināšanas programma tiek īstenota, slēpjoties aiz Latvijas pirmajās brīvības cīņās nosargātajai latviešu nacionālajai valstij nozagtiem simboliem.
    Šajā sakarā atzīmējam, ka šīs publikācijas motto labāk izteic mūsu lielā dzejnieka domas par latviešu tautas nākotni, nekā nesen Starptautiskā valūtas fonda (SVF) izpilddirektores lauzītā latviešu valodā teiktais - “pastāvēs, kas pārmainīsies” (pareizāk būtu teikt - pārvērtīsies). Tā šī kundze pauda savu gandarījumu par to, ka viņasprāt, latviešu tauta, “sekmīgi vadīta”, jau ir pārvērtusies par viņas pārstāvētās starptautiskās ekonomisko parazītu organizācijas vergiem. Savu gandarījumu par to neslēpa arī citi nesen Rīgā notikušās “Baltijas valstu ekonomiskās attīstības” jautājumiem veltītās konferences dalībnieki un viesi. Tostarp pašreizējās valsts varas pārstāvji - t.s. “starptautiskās sabiedrības” diktētās ekonomiskās (lasi: genocīda) politikas īstenotāji.
    Pašreizējos apstākļos ir maz cerību, ka prasība izbeigt genocīdu pret latviešu tautu ar parastām demokrātiskām metodēm (piketiem, mītiņiem u.c.), varētu dot vēlamo rezultātu. Gan tādēļ, ka pašreizējā valsts vara tās parasti ignorē, vai noklusē, (ja nav tik masveidīgas, kā piem. barikāžu laikā). Gan tādēļ, ka tās īsti neatbilst latviešu tautas mentalitātei. (Tomēr tas nenozīmē, ka no tām būtu jāizvairās).
    Tik masveidīgām akcijām latviešu tauta būtu gatava vienīgi tad, ja pretinieks, tāpat kā toreiz, būtu skaidri zināms un viņa nodoms nepārprotams. Šobrīd, kaut pēc būtības tā arī ir, tas tomēr vēl nav visiem tik skaidri zināms un saprotams. (Var taču par “atmestajiem grašiem” vēl kaut ko nopirkt. Lopu vagonos arī nevienu vairs “nepārvieto”. Pārvietojas tikai paši uz ārzemēm, vai kapiem).
    Tādēļ pašreizējai valsts varai vēl izdodas tēlot “demokrātiju” un liet “krokodila asaras” komunstiskā, (t.i. savu priekšteču) genocīda upurus pieminot.
    Šobrīd, pret latviešu tautu vērstā genocīda drīzākai izbeigšanai, mēs piedāvājam tādu demokrātisku metodi, kas atšķirībā no iepriekš minētajām, dod ievērojami lielāku cerību panākt vēlamo rezultātu un arī pilnīgi atbilst latviešu tautas mentalitātei;
    Tā ir visas tautas ziedojumu vākšana piemineklim pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņai Rīgā, Jēkaba laukumā.
    Tāda pieminekļa esamība Rīgas politiskajā zonā - tiešā Saeimas nama un valsts Prezidenta mītnes tuvumā, neizbēgami ietekmēs Latvijas politisko klimatu latviešu tautai un Latvijai, kā nacionālai valstij, vēlamā virzienā. Jo vairāk tādēļ, ka pretī piemineklim esošo Arsenāla ēku jau tagad ir iespējams pārveidot par Genocīda muzeju, iekļaujot tajā arī pašreizējo Okupācijas muzeju un tā apmeklēšanu noteikt par priekšnoteikumu ārvalstu diplomātisko pārstāvju akreditācijai Latvijā. (sk. mūsu mājas lapā failos 2010. gada 17. jūnijā un 2011. gada jūnijā).
    Tad šis piemineklis, kopā ar tam pretī esošo muzeju, kā vienots ansamblis, kļūtu par vēl vienu latviešu tautas garīgai atveseļošanai šobrīd ļoti vajadzīgu, patiesi mīlētu un cienītu svētvietu. Tas izbeigtu arī pašreizējās valsts varas centienus pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņas vietas novirzīt iespējami tālāk no Rīgas, vai Rīgas centra.

    Galvenais šīs publikācijas uzdevums ir panākt, lai latviešu tauta bedzot saprastu, ka tā vairs nedrīkst ilgāk paciest šo pret sevi un visu cilvēci vērsto noziegumu, jo tas ir pārāk bīstams. Lai saprastu, ka ir pēdējais laiks sākt kopīgu, aktīvu rīcību, nolūkā piespiest pašreizējo valsts varu to izbeigt, vai vismaz nodarboties ar šo jautājumu, tā sekmīgai atrisināšanai jau tuvākā nākotnē.

    Šobrīd latviešu tautai, kā salīdzinoši visvairāk cietušai šajā noziegumā pret cilvēci, ir visas tiesības un arī pienākums izvirzīt šo jautājumu visaugstākā līmenī, kā Latvijā, tā ārpus tās.

    Praktiski tas nozīmē visu Latvijas patiesi nacionāli domājošo pilsoņu nekavējošu apvienošanos kopējā spēkā - īstajā “Nacionālā apvienībā”, jo citas organizācijas, kas patiesi gribētu un varētu sekmīgi virzīt šo jautājumu, Latvijā nav un nebūs.

    Ja pašreizējā valsts vara negribēs konstruktīvi risināt šo jautājumu (visticamāk tā arī būs), tā ir jānomaina (vēlams demokrātiskā ceļā).
    Citas iespējas, kā novērst šo noziegumu pret cilvēci Latvijā, tad vairs nebūs.

    Tas tad būs tiesiski pilnīgi likumīgs un arī nepieciešams process nacionālā, neatkarīgā un demokrātiskā valstī, ja tā tāda patiesi ir.

Tādēļ atgādinām vēlreiz:


Apvienojieties un uz priekšu! Kas tic, tas uzvar!

    2012. gada 14. jūnijā
s/o “Nacionālā apvienība” Valde




Nevienam es Rīgu nedodu,
Tik tiem, kas cēla tās stiprumu.

Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.
Rainis.
Rīgas pilsētvides degradācija turpinās.

    Tāds viedoklis prasa pierādījumu, ko turpmāk arī dosim.

    Rīga ir Latvijas valsts galvaspilsēta. Tā ir patiesība, kas pierādījumu neprasa. Pierādījumu neprasa arī atziņa, ka valsts galvaspilsētai ir jāatšķiras no citām valsts pilsētām ar to, ka tajā, bez visās pilsētās esošā iedzīvotāju dzīves un darba apstākļu nodrošinājuma, jābūt arī valsts centrālās pārvaldes un starptautisko attiecību funkcijas nodrošinājumam.
    Bet nacionālas valsts galvaspilsētai ir jāatšķiras no citām valstu galvaspilsētām ar to, ka visam tajā notiekošajam jābūt atbilstošam savas tautas mentalitātei, tradīcijām un kultūras augstākajiem sasniegumiem. Tai ir jābūt kā savas tautas valsts vizītkartei, ar ko tā ne vien atšķirtos no citām galvaspilsētām, bet varētu arī pamatoti lepoties.
    Mūsuprāt, tādai jābūt arī Rīgai, jo Latvija juridiski joprojām pastāv kā nacionāla valsts, kaut faktiski vēl nav atjaunota.
    Valstu galvaspilsētu atbilstība minētajiem kritērijiem ir to vides kvalitātes rādītājs. Ja tās tiem neatbilst, tā ir to pilsētvides degradācijas pazīme.
    Iepriekš minētais par valstu galvaspilsētām un to kritērijiem ir vajadzīgs kā virsrakstā minētā viedokļa pierādījuma pamats.
    Atzīmēsim, ka viss Rīgā notikušais Latvijas, kā nacionālas valsts faktiskas pastāvēšanas laikā, no 1920. līdz 1940. gadam, bija pilnīgi atbilstošs iepriekš minētajiem nacionālas valsts galvaspilsētas kritērijiem, kā ietekmē bija atzīta par vienu no tā laika izcilākajām Eiropas valstu galvaspilsētām.

    Tātad, lai pierādītu virsrakstā minēto viedokli, atliek vienīgi novērtēt, vai viss Rīgā notikušais, kopš Latvijas, kā nacionālas valsts, faktiskas iznīcināšanas 1940. gada 17. jūnijā līdz mūsdienām, ir bijis atbilstošs iepriekš minētajiem nacionālas valsts galvaspilsētas kritērijiem;
    Mūsuprāt, viss Rīgā notikušais un joprojām notiekošais, kopš Latvijas kā nacionālas valsts faktiskas iznīcināšanas, nav bijis un joprojām nav atbilstošs iepriekš minētajiem nacionālas valsts galvaspilsētas kritērijiem. Par to liecina daudzi piemēri. Te minēsim tikai raksturīgākos;
    Kopš Latvijas kā nacionālas valsts faktiskas iznīcināšanas, tās iznīcinātājas - bij. PSRS, tāpat kā tās tiesību pārmantotājas Krievijas, stratēģiskais mērķis bija un paliek pārvērst Rīgu par savu “ģeopolitisko mērķu” galveno atbalsta bāzi Baltijas reģionā - savas impērijas Baltijas guberņas galvaspilsētu.
    Šajā nolūkā vajadzēja radīt Rīgā sev uzticamu iedzīvotāju absolūtu vairākumu, t.s. “piekto kolonnu”, iepludinot šim mērķim piemērotu savu pilsoņu masu (atvaļinātas militārpersonas ar ģimenēm, u.c.) vietējo iedzīvotāju, galvenokārt latviešu, pārmākšanai un pakāpeniskai iznīcināšanai, pilnīgi ignorējot elementāras starptautisko tiesību normas. Tas bija un paliek mērķtiecīgs, bezprecedenta genocīds pret latviešu tautu.
    Šim mērķim kalpoja arī Latvijas, galvenokārt Rīgas, hipertrofēta industrializācija, kas prasīja liela daudzuma darbaspēka ievešanu.
    Šo pasākumu rezultātā Rīgas iedzīvotāju skaits tika mākslīgi palielināts vismaz 3 reizes. Tas prasīja arī attiecīgu jaunu dzīvokļu un citu nepieciešamo objektu celtniecību, kas tika veikta pēc zemākajiem (no starptautisko kritēriju viedokļa) standartiem.
    Šie pasākumi pārvērta Rīgu par tipisku “ūdensgalvu” juridiski joprojām pastāvošajai latviešu nacionālajai valstij, padarot to smagi slimu arī demogrāfiskā nozīmē.
    Ar to sākās Rīgas pilsētvides degradācija, kas joprojām turpinās.
    Bez savu pilsoņu izmitināšanai vajadzīgo dzīvokļu u.c. objektu celtniecības, okupētājvalstij bija vajadzīgi arī savu varenību apliecinoši, “darbaļaužu ideoloģiskajai audzināšanai” paredzēti atribūti Rīgas tradicionāli ievērojamākās vietās. To novietnes bija izvēlētas speciāli, lai tajās nevarētu tikt atjaunoti, vai celti citi, Rīgai kā nacionālas valsts galvaspilsētai, atbilstoši objekti.
    Šajā nolūkā Rīgas vēsturiskā centra - Rātslaukuma izkropļošanai tika izveidots t.s. “Sarkano strēlnieku laukums” ar muzeju un pieminekli “Sarkanajiem strēlniekiem”, kā arī uzcelts piemineklis “Rīgas atbrīvotājiem” Pārdaugavā.
    (sk. www.na-apvieniba.lv failos 12.12.2006, 2010. gada 17. jūnijā un 2011. gada 17. jūnijā).
    Pašreizējā valsts vara cenšas šos objektus saglabāt, nomainot nosaukumus. Tomēr ar nosaukumu maiņu to būtība nemainās. (Tāpat kā bij. LPSR nosaucot par “neatkarību atguvušu LR”).
    Rīkotās “sabiedriskās apspriešanas” par būtiskiem, īpaši politiskas nozīmes celtniecības jautājumiem, kalpoja un joprojām kalpo vienīgi neleģitīmās valsts varas pārstāvju iepriekš pieņemto lēmumu “atmazgāšanai”.

    Nesen uzzinājām par vēl vienu raksturīgu Rīgas pilsētvides degradācijas piemēru. Tas ir īpaši aktuāls mūsdienās, tādēļ aplūkosim to atsevišķi;

    Bijušās, tagad jau nojauktās, “Sporta pils” vietā nesen parādijās plakāts ar uzrakstu: rotmann square - “Šeit taps jauns kvartāls darbam un dzīvošanai”.
    Varētu likties, ka nekas īpašs. Taču tā var tikai likties. Patiesībā tieši šis piemērs vislabāk atsedz arī mūsdienās pastāvošo, Rīgas, kā nacionālas valsts galvaspilsētas, degradācijas tendenci.
    Šī plakāta sludinājums zīmīgi sasaucas ar iepriekš minēto, Rīgā iepludinātās okupētājvalsts pilsoņu masas “darbam un dzīvošanai” vajadzīgo apstākļu nodrošināšanu.
    Tātad, bijušās “Sporta pils” vietā šobrīd ir paredzēta jauna kvartāla “darbam un dzīvošanai” celtniecība laikā, kad Rīgā ir ļoti daudz brīvu dzīvokļu, biroju un veikalu telpu. (To varētu būt vairāki simti, vai pat tūkstoši).
    Bez tam šobrīd Rīgā ir arī ļoti daudz nepabeigtu, tieši šīm vajadzībām paredzētu būvobjektu. Ir arī daudz brīvu novietņu, kurās neko citu, izņemot tieši šīm vajadzībām paredzētus būvobjektus, celt nebūtu lietderīgi. Bet bij. “Sporta pils” būvlaukums ir vienīgā vieta Rīgas centrā, kas ir ideāli piemērota jebkāda augstākā līmeņa sabiedriska, starptautiskas nozīmes būvobjekta celtniecībai.
    Tāda unikāla būvobjekta celtniecība Rīgai, kā nacionālas valsts galvaspilsētai, šobrīd ir ļoti vajadzīga, gan savas sabiedriskās funkcijas nodrošināšanai (piem. koncertzāles celtniecībai), gan sava starptautiskā prestiža celšanai.
    Īpaši tādēļ, ka tieši šajā vietā ar minimāliem līdzekļiem ir iespējams gūt maksimālu rezultātu. Cita tāda iespēja Rīgā nav un nevar būt. Tas, droši vien, ir zināms arī pašreizējiem Rīgas apsaimniekotājiem.
    Te jāatzīmē, ka pat oficiālās okupācijas periodā, Rīgas apsaimniekotājiem pietika prāta, lai saprastu, ka šajā vietā ir jābūt vismaz vietējas nozīmes sabiedriskai celtnei.
    Toreiz “Sporta pils” celtniecības laikā, (kā bieži notiek arī mūsdienās), sākotnējais projekta apjoms tika “apgraizīts”. Tā rezultātā “Sporta pils” vairs nebija atbilstošs starptautiskajiem standartiem, kas arī noteica tā turpmāko likteni.
    Taču tas viss pašreizējiem Rīgas apsaimniekotājiem neliekas pietiekoši svarīgi. Viņiem liekas svarīgāk apmierināt kāda “superbagāta investora” ambīcijas, kas jādomā, ir arī izdevīgāk “materiālā ziņā”.
    Mūsuprāt, jauna kvartāla “darbam un dzīvošanai” celtniecības pieļaušana pašreizējos apstākļos bijušās “Sporta pils” vietā, ir smags, pret Rīgas, kā nacionālas valsts galvaspilsētas, kultūrvidi vērsts noziegums.
    (Tiem, kas to pieļauj, jādomā, apvienojušies partijā “Gods kalpot Rīgai”, jāaizrāda, ka tādai rīcībai atbilstošāks nosaukums savai partijai būtu “Gods kalpot zelta teļam”.
    Mūsuprāt, vārda “gods” nozīme šajos nosaukumos var būt saprotama vienīgi tā lietotājiem un viņiem līdzīgiem. Bet minēto “investoru” var salīdzināt ar izlepušu rīmu, kas no maizes rieciena izkož tikai mīkstumu, garozu atmetot citiem).
    Šo noziegumu ir iespējams novērst, jo būvdarbi nav vēl uzsākti.
    Bet, ja jauns kvartāls “darbam un dzīvošanai” šajā vietā tomēr tiks uzcelts, tas būs neizdzēšams kauna traips Rīgas seja un arī piemineklis pašreizējo Rīgas apsaimniekotāju alkatīgai tuvredzībai, kas jau kļuvusi par tradīciju.
    Par Rīgas pilsētvides degradāciju, kopš Latvijas kā nacionālas valsts faktiskas iznīcināšanas, varētu sarakstīt vairākus sējumus. Šajā publikācijā minējām tikai dažus raksturīgākos piemērus.
    Ka pašreizējā situācija Rīgā nemainīsies, liecina arī šajās dienās notikušie “Rīgas svētki”, kuros nacionālās kultūras vietā dominēja t.s. “multikulturālisma” propaganda.

    Viss iepriekš minētais par Rīgā notikušo un joprojām notiekošo, kopš Latvijas kā nacionālas valsts faktiskas iznīcināšanas, apliecina, ka tas nav bijis un nav atbilstošs nacionālas valsts galvaspilsētas kritērijiem, kas arī bija jāpierāda.
    Rīgas pilsētvides degradācija nav tikai tās pašreizējo apsaimniekotāju un t.s. “investoru” darbības rezultāts. Tā ir likumsakarīga parādība, kas paredzēta t.s. “globalizācijas” plānos šajā reģionā. Tajos Latvija, kā nacionāla valsts un tātad arī Rīga, kā nacionālas valsts galvaspilsēta, nav paredzētas.
    Tādēļ viss Rīgā notikušais un joprojām notiekošais, kopš Latvijas kā nacionālas valsts faktiskas iznīcināšanas, bija un ir pakļauts šo plānu īstenošanai. (sk. mūsu mājas lapā, fails 2012. gada 14. jūnijā).
    Citādi nevar būt pat teorētiski, jo Latvija kā nacionāla valsts, nebija vajadzīga bij. PSRS, nav vajadzīga ne tās tiesību pārmantotājai Krievijai, ne Eiropas savienībai, kas visas bija un ir ar šiem plāniem saistītas.
    Tātad arī ne pašreizējai valsts varai, kas ir tikai to īstenotāja.
    Šie plāni Latvijā vēl nav pilnībā īstenoti. Tos neizdosies pilnīgi īstenot, ja Latvija arī faktiski tiks atjaunota kā nacionāla valsts. Tas ir īstās NA darbības mērķis, ko mēs dēvējam par Latvijas otrajām Brīvības cīņām.

Lai uzvarētu šajās cīņās,
pašreizējā valsts vara ir jānomaina, sākot ar tās pārstāvjiem Rīgas Domē.


2012. gada augustā
s/o “Nacionālā apvienība” Valde



Ne Brigmans, Āboltiņ', ne Raivis,
mums jaunus laikus nenesīs.
Vien ja vairs nebūsim tik naivi,
mūs no tiem visiem atpestīs.
(2. pants pirms gada dziedātai dziesmiņai)





Vēstījums gadu mijā.
Tā nevar palikt un nepaliks.
Līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks.

Ikvienam ir rokas jāpieliek,
lai lielais darbs uz priekšu tiek.
Rainis

    Aizvadītais gads, tāpat kā pirms gada, ir devis jaunu ieguldījumu cīņā par uzvaru Latvijas otrajās Brīvības cīņās; Ja pirms gada mēs atradām ceļu, kas uz to ved, tad tagad arī zinām, kas darāms, lai drīzāk varētu to sasniegt.
    (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2012. gada 29. oktobrī).
    Vienīgais, ko vēl neizdevās panākt, ir vajadzīgais šī ceļa gājēju avangarda - p/o NA dalībnieku-dibinātāju skaits. Bet tas nebija atkarīgs tikai no mums. Tas joprojām ir atkarīgs no visas latviešu tautas nacionālās pašapziņas brieduma pakāpes, kas vēl nav sasniegusi to līmeni, kāds vajadzīgs kopīgas, mērķtiecīgas darbības uzsākšanai.
    Tomēr tas nenozīmē, ka tāds līmenis nevarētu tikt sasniegts jau tuvākā laikā. Mēs joprojām ceram, ka tā notiks un esam arī pārliecināti, ka latviešu tautas un Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai citas iespējas nav un nevar būt.
    Pamats tādai pārliecībai ir apstāklis, ka jebkāda informācija par īstās NA darbību un tās mērķi joprojām tiek pilnīgi noklusēta visos tautai pieejamos pašreizējās valsts varas kontrolētos plašsaziņas līdzekļos - laikrakstos, radio un televīzijā. Turklāt tautas maldināšanai, pašreizējās valsts varas sastāvdaļa - VL/TB/LNNK, tajos joprojām tiek saukta par “Nacionālo apvienību” (?!). Tā dara zinot, ka
    tautas vairākums joprojām naivi tic oficiāli teiktiem, vai drukātiem vārdiem.
    Pēc būtības tā ir varas, visos četros līmeņos, ļaunprātīga izmantošana.
    Var tikai minēt, kāds būtu rezultāts, ja arī īstajai NA būtu kaut niecīga daļa no tās iespējas, kāda joprojām ir pašreizējai valsts varai tautas sabiedriskās domas veidošanā, izmantojot tās kontrolē esošos plašsaziņas līdzekļus;
    Tas, droši vien, būtu daudz ietekmīgāks un varbūt arī pietiekams tā latviešu tautas nacionālās pašapziņas līmeņa sasniegšanai, kāds vajadzīgs kopīgas, mērķtiecīgas darbības uzsākšanai, lai atgūtu atņemtās tiesības būt pašai saimniecei savā zemē un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem. Tas tad arī būtu pašreizējās, prettautiskās valsts varas beigu sākums.
    Tā varētu notikt, ja īstajai NA jau nākošgad izdotos kļūt par oficiāli reģistrētu politisku organizāciju. Tādēļ, visticamāk, pašreizējā valsts vara visiem iespējamiem līdzekļiem centīsies to nepieļaut, kaut tas pierādītu pilnīgu demokrātijas trūkumu tās izveidotajā valsts pārvaldes sistēmā.
    Šobrīd vienīgā iespēja īstajai NA brīvi paust savu viedokli par valstī notiekošo ir tās mājas lapa internetā www.na-apvieniba.lv. Tajā ievietotajās publikācijās ir rodams pietiekams priekšstats par NA viedokli latviešu tautai un Latvijai kā nacionālai valstij aktuālākos, būtiski svarīgākos jautājumos pašreizējos apstākļos.
    Varbūt tādēļ īstās NA mājas lapas popularitāte arī aizvadītajā gadā ir ievērojami augusi. Līdzšinējais tās atvērumu skaits ir 14668 un tas joprojām strauji turpina pieaugt.
    Mūsuprāt vajadzīgais latviešu tautas nacionālās pašapziņas līmenis tiks sasniegts tad, kad tās vairākums būs pārliecināts par šādu secinājumu patiesumu:
    - Valsts, kādā pašreiz dzīvojam, t.s. 4. maija republika, nav 1918. gada 18. novembrī proklamētās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas (LR) tiesiskā pēctece, bet ir atkarīgās un nedemokrātiskās Latvijas PSR tiesiskā pēctece, ar visām no tā izrietošām sekām. (sk. mūsu mājas lapā fails 2011. gada martā).
    - Juridiski joprojām pastāvošās LR faktiska atjaunošana iespējama vienīgi starptautiski atzītā, tiesiskā ceļā, vienīgi ar tās tiesiski likumīgo pilsoņu līdzdalību.
    - Tiesiski likumīgās LR faktiskas atjaunošanas priekšnoteikums ir konsekventa bij. PSRS okupācijas seku likvidācija.
    (sk. mūsu mājas lapā fails 2012. gada 29. oktobrī).
    - Tiesiski likumīgās LR politiskā ideoloģija var būt vienīgi nacionālisms, jo vienīgi tas spēj aizsargāt savu samērā mazo tautu un valsti no pastāvīgiem ārēju, naidīgu spēku tīkojumiem. Tādēļ latviešu tautas un Latvijas, kā nacionālas valsts pastāvēšanu, var nodrošināt vienīgi Vienota, patiesi nacionāla politiska organizācija, kurai nav nekādu savtīgu interešu, kas pakļauta vienīgi latviešu tautas un tās valsts kopējām interesēm.
    Secinājumam par valstu tiesisko pēctecību jāpiebilst, ka II pasaules karā uzvarējušo lielvaru un to ietekmē esošo valstu 4. maija republikas atzīšana par LR tiesisko pēcteci, nevar būt arguments, kas to apliecina, jo ir tikai mēģinājums izvairīties no atbildības par līdzdalību kara laikā pastrādātajos noziegumos pret cilvēci. (Teherāna, Jalta, Potsdama). Mūsuprāt, nevienas tautas un tās valsts nākotni nevar veidot uz noziedzīgiem pamatiem. Tas jau iepriekš ir lemts neveiksmei.
    Savukārt secinājumu par okupācijas seku likvidāciju, kā priekšnoteikumu tiesiski likumīgās LR faktiskai atjaunošanai, papildinām ar šādu informāciju:
    Kaut š.g. 29. oktobra “Paziņojumā” minētais likumprojekta sabiedriskās apspriešanas termiņš tuvojas beigām, gaidītā tiesiski likumīgo LR pilsoņu atsaucība vēl nav jūtama. Kā to izskaidrot?
    Klusēšanu parasti izskaidro kā piekrišanu. Tam mēs varētu piekrist. Īpaši, ja tā varētu izskaidrot arī īstās NA darbības noklusēšanu plašsaziņas līdzekļos.
    Tomēr var būt arī cits izskaidrojums - bailes no atbildības par savu viedokli.
    Ka t.s. 4. maija republikā zināmā mērā joprojām valda baiļu atmosfēra, liecina kaut vai tas, ka vairums jebkādu viedokļu paudēju savam sacītajam parasti pieliek arī jautājumu “ja”, kam nav nekāda jēga, tā instinktīvi mēģinot vismaz daļu atbildības par sacīto uzvelt kādam citam.

Beidzot atgādinām pirms gada publicētā “Vēstījuma” pēdējās trijās rindkopās minēto;
(sk. mūsu mājas lapā fails 2011. gada 30. decembrī).

Tas joprojām ir aktuāls un būs tāds tikmēr, kamēr tiks pilnībā īstenots.

Lai jums veicas!

2012.gada 27. decembrī
s/o “Nacionālā apvienība” Valde



Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs,
Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs
Rainis
Paziņojums - Aicinājums

    Vispirms sniedzam informāciju, kas vajadzīga sekmīgas virzības turpināšanai ceļā uz uzvaru Latvijas otrajās Brīvības cīņās, t.i. to pasākumu īstenošanai, kas paredzēti pag. gada 29. oktobra “Paziņojumā” minētos šī ceļa četros posmos. (sk. www.na-apvieniba.lv fails 2012.gada 29. oktobrī).
    Š.g. 1. februārī beidzās pirmam posmam noteiktais “Konstitucionālā okupācijas seku likvidācijas likuma” projekta sabiedriskās apspriešanas termiņš. Tā laikā biedrības NA Valde nav saņēmusi nevienu ierosinājumu būtiskiem uzlabojumiem, vai papildinājumiem. Tādēļ šajā likumprojektā nekādas izmaiņas nav ieviestas un tas joprojām paliek spēkā sākotnējā redakcijā.
    Pašreiz turpinās otrā posmā paredzētā p/o NA dalībnieku-dibinātāju reģistrācija un Latvijas tautas nobalsošanas ierosināšanai par “Konstitucionālā okupācijas seku likvidācijas likuma” pieņemšanai vajadzīgo LR pilsoņu parakstu vākšana. Jāpiebilst, ka dalībnieku-dibinātāju reģistrācija un likmprojekta atbalstītāju parakstu vākšana abos sarakstos notiek bez maksas, tikai pret solījumu:
    - dalībniekiem-dibinātājiem - ierasties uz p/o NA dibināšanas Sapulci uzaicinājumā norādītajā laikā un vietā, ar pasi un 8 latiem, sava paraksta notariālai apstiprināšanai.
    - likumprojekta atbalstītājiem - atbalstīt arī īstās NA darbību un ierasties, ja vēlas, ar pasi uz biedrības NA pilnsapulci, kas notiks pirms p/o NA dibināšanas sapulces, tai paredzētajā laikā un vietā.
    Brīvprātīgos parakstu vācējus abos sarakstos, kuri atbildīgi par reģistrēto datu patiesumu, lūdzam to kopijas, vēlams ar informāciju par šī uzdevuma izpildīšanas gaitu, iespējami drīzāk nosūtīt biedrības NA Valdei pa pastu vai e-pastu uz 29. oktobra “Paziņojumā” norādītajām adresēm.
    Jāpiezīmē, ka pat tad, ja tautas nobalsošanas atbalstam vajadzīgie vismaz 10 000 paraksti tiks savākti un iesniegti CVK nobalsošanas ierosināšanai, tā visticamāk tiks atteikta, jo šajā nobalsošanā drīkstēs piedalīties vienīgi tiesiski likumīgā Latvijas (lasi: latviešu) tauta, kas pašreizējai valsts varai nebūs pieņemams, jo ir pretrunā ar tās īstenoto pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku.
    Taču tas nenozīmē, ka šo parakstu jēga būs zudusi. Tieši pretēji - to nozīme būs kļuvusi daudz lielāka, jo jau kopš to vākšanas sākuma ir veicinājusi latviešu tautas konsolidāciju savas nacionālās valsts atjaunošanai un pēc atteikuma saņemšanas, kā šī mērķa atbalstītāji, varētu būt arī tā nodrošinājums. Tādēļ šo parakstu vākšana notiek bez maksas par parakstu notariālu apstiprināšanu.
    Spriežot pēc otrā posmā paredzētā uzdevuma līdzšinējām sekmēm, tas, visticamāk, līdz noteiktā termiņa beigām netiks paveikts. Tādēļ tā paveikšanai noteikto termiņu pagarinām par mēnesi vai līdz pilnīgai šī uzdevuma pabeigšanai. Tas attiecas arī uz trešā uz ceturtā posmos paredzēto uzdevumu paveikšanai noteiktajiem termiņiem, kuri tāpat tiek attiecīgi pagarināti.
    Tā darām tādēļ, ka joprojām ticam - nacionālo pašapziņu vēl nezaudējusī latviešu tautas daļa, agrāk vai vēlāk, tomēr apvienosies kopējā spēkā, kas paveiks visus šajos pasākumos paredzētos uzdevumus un tā gūs arī uzvaru Latvijas otrajās Brīvības cīņās.
    Veicot šos uzdevumus, mēs bieži sastopamies ar atturēšanos tajos iesaistīties. Turpinājumā pievērsīsimies tiem iemesliem, kas līdz šim ir kavējuši un, jādomā, arī turpmāk kavēs šajos pasākumos paredzēto uzdevumu sekmīgu paveikšanu. Mūsuprāt, tie ir šādi:
    - Pastāvīga pašreizējās valsts varas pretdarbība
    - Mākslīgi radīta psiholoģiska barjera tautas apziņā, tās ceļā uz patiesas neatkarības atgūšanu.
    Aplūkosim katru no tiem atsevišķi;

    Pašreizējās valsts varas pretdarbība galvenokārt vērsta pret īstās NA darbību, lietojot parasti prettiesiskas metodes. Tostarp: noklusēšanu, noklausīšanos, diversijas, psiholoģisku teroru un apmelojošu baumu izplatīšanu, ko veicina vispārējs patiesas informācijas trūkums. Par to jau esam rakstījuši “Paziņojumā par īstās NA veidošanu” (sk. mūsu mājas lapā, fails 2012. gada 27. janvārī).
    Kā sekas tādu metožu lietošanai, vēl ir sastopams arī “viedoklis”, ka īstās NA darbība esot tikai kārtējais mēģinājums kādam(iem) “tikt pie siles” pašreizējā “Saeimā”. Lai izbeigtu tādus “minējumus”, arī par to esam rakstījuši jau pirms četriem gadiem “Paziņojumā par gaidāmajām pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām” (sk. mūsu mājas lapā, fails 2009. gada martā). Tajā paustais viedoklis joprojām ir spēkā un tātad attiecas arī uz šogad gaidāmajām pašvaldību “vēlēšanām”.
    Par pašreizējās valsts varas rīkoto “vēlēšanu”, vai “tautas nobalsošanu” prettautisko un pretvalstisko būtību esam rakstījuši arī citās mūsu mājas lapā ievietotajās publikācijās. (piem. failos 2010. gada martā, septembrī un oktobrī).
    Mūsuprāt, samērā mazajai latviešu tautai un tās valstij nekādas partijas nav vajadzīgas vispār, jo tās, kā savtīgu interešu klubi, kalpo vienīgi savām un sev līdzīgu ārēju spēku interesēm. Bet visas kopā, pēc seno romiešu principa “skaldi un valdi”, latviešu tautai un tās valstij kaitīgām interesēm. To ir pārliecinoši pierādījuši t.s. 4. maija republikā pavadītie gadi.
    Neraugoties uz to, latviešu tautas (labi, ka jau dilstošais) vairākums, piedaloties pašreizējās valsts varas rīkotajās “vēlēšanās”, joprojām balso par t.s. “latviešu” partijām, nesaprotot, ka tādas nemaz nav. Ir tikai latviski un krieviski runājošās, kas visas kalpo kopējam mērķim - drīzākai latviešu tautas un tās valstiskuma iznīcināšanai.
    Pastāvīgā pašreizējās valsts varas pretdarbība tikai apliecina, ka esam uz pareizā ceļa un, jo lielāka tā būs, jo lielāki būs mūsu centieni savu mērķi sasniegt. To novērst var vienīgi pašreizējās valsts varas maiņa, kas ir īstās NA darbības mērķa sasniegšanas priekšnoteikums.     Ka šis mērķis nav tikai ilūzija, liecina tā popularitātes pieaugums pēdējā laikā. To rāda mūsu mājas lapas atvērumu skaita pieaugums, kas šobrīd jau sasniedzis 15 207 un joprojām strauji turpina pieaugt.
    Otrs iemesls, lai to novērstu, prasa dziļāku analīzi;
    Mūsuprāt tā cēlonis meklējams latviešu tautas mentalitātē, saistībā ar gadsimtiem ilgo dzīvošanu svešu varu pakļautībā, pēdējos 22 gadus ieskaitot.
    Paradoksāli, bet liekas, ka tieši latviešu tautas mentalitātei raksturīgās pirmatnējās, visnotaļ cēlās rakstura īpašības - miermīlība, darbīgums, iecietība, pieticība un labticība, ir likušas tai, kamēr ļauts dzīvot, drīzāk samierināties ar (mūsdienās “pragmatiski” pielāgoties) svešo varu uzspiestajiem noteikumiem, nekā pret tiem sacelties.
    Ilgā dzīvošana svešu varu pakļautībā, kaut nav iznīcinājusi, tomēr ir ļoti kaitīgi ietekmējusi latviešu tautas nacionālo pašapziņu, kas ir tautas pastāvēšanas pamats. Daži to tomēr zaudēja. Tā radās “kārklu” vācieši, krievi un mūsdienās arī angļi vai amerikāņi.
    Svešās varas vienmēr ir labi pratušas minētās latviešu tautas īpašības (īpaši labticību, kas robežo ar lētticību) izmantot savās interesēs. Protams, uz latviešu tautas interešu rēķina. Tās ir kultivējušas kalpības garu latviešu tautas apziņā, no kā tās vairākums nav atbrīvojies arī mūsdienās.
    Līdz I pasaules karam svešās varas nemēģināja latviešu tautu iznīcināt, jo tā bija vajadzīga to bagātības vairošanai. Tādēļ, izmantojot pēc kara radušos situāciju, dzīvo spēku un pašapziņu saglabājušai latviešu tautai izdevās atgūt zaudēto neatkarību un nodibināt savu nacionālo valsti.
    Tomēr, kā izrādās, patiesas neatkarības apstākļos pavadītie 20 gadi nav bijuši pietiekami, lai pēc atkārtotas neatkarības zaudēšanas, latviešu tauta, vismaz tās vairākums, atgūtu ticību savām spējām būt saimniecei savā zemē un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem.
    Jāatzīmē, ka mūsdienās pašreizējai, jau pilnīgā politiskā bankrotā esošajai valsts varai, lai to saglabātu, vairs nepietiek ar latviešu tautai raksturīgo īpašību izmantošanu un krāpšanu, mēģinot iestāstīt, ka atņemtā neatkarība jau ir atdota.
    Tādēļ latviešu tautas apziņā, ar meliem, puspatiesībām un demagoģiju piesātināto oficiālo propagandu vajadzēja radīt psiholoģisku barjeru, kas neļautu pat domāt par patiesas neatkarības atgūšanu.
    Mūsuprāt, ja latviešu tauta grib pastāvēt un arī atjaunot savu nacionālo valsti, tai šī barjera noteikti jāpārvar. To izdarīt ir ļoti vienkārši, jo šī barjera, tāpat kā pati valsts, kādā pašreiz dzīvojam, ar tās “atgūto neatkarību”, iedzīvotāju jeb “sabiedrības” (nevis tautas, kādas vairs nav) labklājības pieaugumu, ekonomikas (nevis tautsaimniecības) sekmīgu attīstību, u.t.t. ir tikai fikcija, no kuras katrs, ja vēlas, var atbrīvoties, izmetot to no savas apziņas un neļaujot tai vairs atgriezties.
    Bet ja jums, kā dažkārt arī mums, par īstās NA darbības mērķi gadās dzirdēt piem. šādu viedokli: “Jā, būtu jau labi, bet tas nav reāli”, tad ziniet, ka tas nav nekas cits, kā tā pati psiholoģiskā barjera no kuras katram pašam jātiek vaļā un jo drīzāk, jo labāk.
    Tātad šīs barjeras pārvarēšana ir atkarīga vienīgi no pašas latviešu tautas, vismaz tās vairākuma nacionālās pašapziņas brieduma, kas pagaidām vēl nav pietiekams savu nacionālo interešu nodrošināšanai.
    Savukārt pašreizējā valsts vara, lai pilnīgi nodrošinātu varas saglabāšanu, ar savu ārzemju saimnieku atbalstu, ir atsākusi bij. PSRS uzsākto, pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku.
    Tās mērķis šoreiz ir latviešu tautas, kā potenciālas minētās psiholoģiskās barjeras pārvarētājas, iznīcināšana, izmantojot vienu no visefektīvākajām genocīda metodēm - tautu mākslīgu sajaukšanu, demagoģiski nosaucot to par “sabiedrības integrāciju”.
    (sk. mūsu mājas lapā, failos 2010. gada 17. jūnijā, 2012. gada martā un 14. jūnijā).
    Kā zināms, genocīds jebkādā veidā ir smagākais noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma. Ja tas kļūst par kādas valsts oficiālu politiku, kā tas šobrīd ir Latvijā, tās pilsoņu tiesības un arī pienākums ir tādu valsts varu nekavējoši nomainīt un saukt to pie atbildības. Tas arī ir 29. oktobra “Paziņojumā” minēto pasākumu sekmīgas īstenošanas priekšnoteikums.
    Pilnīgākam priekšstatam par īstās NA viedokli šajā publikācijā skartajos jautājumos, iesakām iepazīties arī ar citām mūsu mājas lapā ievietotajām publikācijām, tostarp NA stratēģisko programmu I nodaļā, kas ir tās darbības vadmotīvs. Koncentrēti tas izteikts pēdējā “Vēstījumā gadu mijā”.
    (sk. mūsu mājas lapā, fails 2012. gada 27. decembrī).
    Ar to beidzam šīs publikācijas informatīvo daļu un pārejam pie aicinošās.

    Mūsu mājas lapā ir publicēti vairāki “Aicinājumi”. Tos vieno kopēja vēlme - panākt drīzāku visu Latvijas patiesi nacionāli domājošo pilsoņu apvienošanos kopējā spēkā - īstajā “Nacionālā apvienībā” (NA). Vislabāk tā izteikta pēdējā no tiem (sk. mūsu mājas lapā, fails 2012. gada 11. novembrī).
    Tas valstī, kādā pašreiz dzīvojam, ir bijis un paliek jebkādu pozitīvu politisku pārmaiņu priekšnoteikums. Bet tādas pārmaiņas šajā “valstī” ir absolūti nepieciešamas. Citādi latviešu tauta, kas ir Latvijas valsts pastāvēšanas pamats, pašreizējās valsts varas īstenotās genocīda politikas rezultātā izzudīs jau tuvākā nākotnē.
    Tad Latvijas (ja to tā vēl sauks) zemi svešos zābakos bradās sveši, nenoteiktas izcelsmes pastāvīgie iedzīvotāji jeb “sabiedrība”, (jo tauta vairs nebūs), kas runās svešā valodā, (iespējams kādā angļu, krievu vai ķīniešu valodu vietējā žargonā), barosies ar nezināmas izcelsmes pārtiku, atražos sevi kvotas noteiktā apmērā un nedomājot (tāda pagātnes atlieka apziņā būs izskausta) izpildīs visus “globalizētās” pasaules valdnieku iecelto vietvalžu uzliktos pienākumus. Baznīcās (ja tās vēl būs) “sabiedrība” tiks aicināta pacietīgi panest grūtības un lūgta Dieva svētība šai zemei un tās valdniekiem.
    Bet Dievs šo zemi un tās valdniekus nesvētīs, kā nav to darījis arī līdz šim, jo tajā notiekošais ir pretrunā ar viņa dotajiem dabas likumiem un arī demokrātiju (ja par to vēl runās) šī jēdziena patiesā nozīmē.
    Tad šajā zemē dzīvojušie, no mākoņu maliņas vērojot, kas tajā notiek, nožēlos, ka dzīvojot nav darījuši (jo nav gribējuši darīt) to, kas bija jādara, lai tā nenotiktu.
    Mūsuprāt tā arī nenotiks, jo Latvijas (lasi: latviešu) tauta, vismaz tās vairākums, tomēr nav tik lētticīga un naiva, kā jau daudzi par to domā, lai nesaprastu, kas notiks, ja pašreizējās valsts varas prettautiskā un pretvalstiskā darbība turpināsies.

    Tādēļ šobrīd aicinām visus tiesiski likumīgos LR pilsoņus Latvijā un citur pasaulē:
    - noteiciet vai pārbaudiet savu attieksmi pret īsto NA un tās darbības mērķi, ievērojot vismaz informatīvajā daļā minēto un, ja tā būs pozitīva, tad -
    - pārvariet pašreizējās valsts varas radīto psiholoģisko barjeru savā apziņā, ja tā vēl ir saglabājusies
    - aktīvi iesaistieties 29. oktobra “Paziņojumā” minēto pasākumu īstenošanā
    - negaidiet, kamēr to darīs kāds cits, jo tad gaidīs arī citi un nedarīs neviens. Bet ja negaidīsiet un darīsiet, tad negaidīs arī citi un šie pasākumi tiks sekmīgi īstenoti.
    Iesaistoties šo pasākumu īstenošanā, jūs apliecināsiet savu nacionālo pašapziņu, kas ir tautas sirdsapziņa un gūsiet gandarījumu, kādu izjūt katrs, kurš rīkojies saskaņā ar to.
    Jūs gūsiet arī “pleca sajūtu” kopā ar citiem šo pasākumu īstenotājiem, kuru skaits tad pastāvīgi pieaugs un kopīgi panāksiet to, no kā pašreizējā valsts vara baidās visvairāk - tautas pārliecību par savām spējām atgūt patiesu neatkarību un ticību šī mērķa sasniegšanai. Tādai pārliecībai un ticībai pašreizējā valsts vara vairs nespēs pretoties.
    Atgādinām, ka īstajā NA, atšķirībā no citām organizācijām, nav un nedrīkst būt nekādas savtīgas intereses. Arī to, ka vienīgais, kam tajā jāpakļaujas, ir tās darbības mērķis. Viss pārējais ir mainīgs. Bet mērķis paliks, kamēr tiks sasniegts. Tādēļ īstajā NA, īpaši tās dalībnieku-dibinātāju sarakstā, aicinām, galvenokārt, nevien nacionāli, bet arī valstiski domājošos LR pilsoņus, kuri necer ar to gūt kādu personisku labumu, bet ir gatavi, savu iespēju robežās, veltīt vismaz prātu un enerģiju latviešu tautas un tās valsts labā.
    Ja ceram, ka tādi visā pasaulē varētu būt vismaz 300, nedomājam, ka tas būtu par daudz gribēts. Tāpat īstās NA darbības atbalstītāji varētu būt vismaz 10 000.
    Māte Latvija gaida, ka tās meitas un dēli savu tēvzemes mīlestību apliecinās arī darbos.

    Šis aicinājums domāts īpaši tiem mūsu tautiešiem, kuri pēdējā laikā devušies uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Neticiet pašreizējās valsts varas solījumiem veicināt jūsu atgriešanos, jo nevar ticēt tiem, kuru darbība ir radījusi apstākļus, kas veicināja jūsu aizbraukšanu. Arī kāds gudrais esot teicis: Var tautu piemānīt vienreiz, var to darīt atkārtoti, bet nevar to darīt vienmēr.
    Mūsuprāt jūsu, tāpat kā visu citu ārzemēs dzīvojošo tautiešu atgriešanās, būs iespējama vienīgi tad, kad Latvija būs atjaunota kā nacionāla valsts, kas pašreizējai valsts varai nav pieņemams. Tādēļ visiem, kuri vēlas atgriezties, iesaistīšanās 29. oktobra paziņojumā minēto pasākumu īstenošanā, ir atgriešanās ceļa sākums.
    Notikumu attīstība valstī, kādā pašreiz dzīvojam, ir izvirzījusi arī citu neatliekamu uzdevumu, proti, nekavējoši izbeigt pašreizējās valsts varas pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku. Šis uzdevums nav pretrunā ar 29. oktobra “Paziņojumā” paredzētajiem, jo tos tikai papildina.
    Latviešu tautai šobrīd jāliek sajust pašreizējai valsts varai, ka tā nevēlas pakļauties tās nolemtajam liktenim.
    Mūsuprāt, vislabāk to varētu darīt, masveidā piedaloties gājienā uz Brīvības pieminekli š.g. 16. martā. (Arī “Kurzemes cietoksnis” palika neieņemts), vēlams ar šādām prasībām:
    - Izbeigt genocīdu pret latviešu tautu!
    - Izsludināt ārkārtas stāvokli latviešu tautas glābšanai! u.c.
    Tas atbilstu mūsu pag. gada martā publicētajam ierosinājumam t.s. “piemiņas dienas” 16. un 25. martā pārvērst par protesta dienām pret pašreizējās valsts varas īstenoto genocīda politiku, kā arī veicinātu 29. oktobra “Paziņojumā” minēto pasākumu īstenošanu. Īstenojot šos pasākumus, mums ienaidniekus nav jāmeklē, jo tie piesakās paši - tādi kā t.s. “antifašisti” u.c. tiem līdzīgie.

    Beidzot gribam uzsvērt, ka šim gadam, atšķirībā no iepriekšējiem, ir jākļūst ne vairs par domāšanas, runāšanas vai rakstīšanas, bet vienīgi par darīšanas gadu, jo kas un kā jādara, jau ir pietiekami izdomāts, izrunāts un arī uzrakstīts 29. oktobra “Paziņojumā” ar tam pievienoto likumprojektu.
    Tātad atliek vienīgi to darīt, jo - Runas ir garas, darbs ir īss. No darba varas liktenis trīs.
    Šis darbs ir jādara jums, mūsu godājamie domubiedri un tā rezultāts būs atkarīgs tikai un vienīgi no jums pašiem.
    To darīt ir jūsu, kā īstās Latvijas valsts īsto pilsoņu, tiesības un arī pienākums. Citādi informāciju par Latviju un latviešiem varēs atrast tikai vēstures grāmatās, iespējams, sagrozītā veidā.
    Mēs tomēr ticam, ka latviešu tauta, ar gara spēku atjaunos savu nacionālo valsti, ne vēlāk kā līdz tās simtgadei. Tad tā atkal būs saimniece savā zemē un dzīvos tajā pēc pašas lemtiem likumiem. Tāds arī ir īstās NA darbības mērķis.

    Liekas, esam jau pietiekoši tērējuši vārdus, lai aicinātu jūs drīzāk šo darbu uzsākt. Ja kāds tos vēl nav sapratis, vai gribējis saprast, pateiksim arī “sportiskā” izteiksmē:
    Bumba, vai ripa, tagad ir jūsu laukuma pusē. Dar' ko var, dar' ko var, Latvijai ir jāuzvar!

    Ievērojot visu minēto, aicinām pēdējo reiz:

Apvienojieties un uz priekšu! Uz uzvaru!

Lai jums veicas!

2013.gada 27. februārī
s/o “Nacionālā apvienība” Valde



Runas ir garas, darbs ir īss;
No darba varas liktens trīs.
Rainis
Vēstījums gadu mijā.

    Ir jāatzīst, ka šobrīd pēc būtības mēs atrodamies tādā pat situācijā, kādā bijām pirms gada. Tādēļ arī šoreiz viss iepriekšējā gadu mijā rakstītais (sk. www.na-apvieniba.lv, fails 2012. gada 27. decembrī), ir tikpat aktuāls kā toreiz.
    Situācija nav uzlabojusies arī pēc š.g. februārī publicētā “Paziņojuma-Aicinājuma” (sk. mūsu mājas lapā, fails 2013. gada gada 27. februārī), kurā sniedzām informāciju, kas bija vajadzīga 2012. gada 29. oktobra “Paziņojumā” minēto četru pasākumu īstenošanai.

    Iemesli tādai situācijai joprojām ir tie paši, kas jau minēti š.g. februārī publicētajā “Paziņojumā-Aicinājumā”:
    Pastāvīga pašreizējās valsts varas pretdarbība un mākslīgi radītā psiholoģiskā barjera tautas apziņā, ceļā uz patiesas neatkarības atgūšanu.
    Tas ir likumsakarīgi, jo biedrība “Nacionālā apvienība” (NA) joprojām ir vienīgā oficiāli reģistrētā organizācija, kas neatzīst pašreizējās valsts varas tiesisko likumību.

    Aizvadītajā gadā šie iemesli tika īpaši pastiprināti. Par to liecina vairāki notikumi. Raksturīgākos no tiem aplūkosim tuvāk;

    Jāatzīmē, ka pēdējos 10 mēnešos visos plašsaziņas līdzekļos, biežāk nekā agrāk, partiju apvienība VL/TB/LNNK tika apzīmēta tikai ar nosaukumu “Nacionālā apvienība” (NA). Tas varēja radīt (mūsuprāt, arī radīja) iespaidu, ka tā ir vienīgā organizācija ar tādu nosaukumu. Jebkādas informācijas noklusēšanas apstākļos par tāda nosaukuma īsto īpašnieci, šī kampaņa pēc būtības bija apzināta, pret biedrību NA vērsta diversija, nolūkā mazināt tās augošo ietekmi.

    Tādos apstākļos radās visai kuriozi notikumi, kas izraisīja ne visai tīkamas sekas šīs kampaņas organizētājiem;

    Sākumā biedrība NA saņēma Rīgas Domes Ziemeļu Administratīvās komisijas prasību maksāt soda naudu Ls 100 apmērā, par nesaskaņotu reklāmas izvietošanu Rīgā. Uz to nereaģējām, cerot, ka pārpratums noskaidrosies.
    Tomēr, pēc atkārtotas prasības saņemšanas, informējām tās autorus pa telefonu, ka ir pieļauta kļūda pārkāpēja noteikšanā.
    Izrādījās, ka ar to nebija līdzēts, jo saņēmām vēl kategoriskāku prasību jau no Rīgas Domes Administratīvās Komisijas (RDAK), šo soda naudu nekavējoši samaksāt. Tad bijām spiesti aizrādīt rakstiski, ka biedrībai NA ar minēto administratīvo pārkāpumu nav nekāda saistība un, ja tāds pārkāpums ir bijis, to visticamāk izdarījusi partiju apvienība VL/TB/LNNK, kas sevi joprojām prettiesiski dēvē par “Nacionālo apvienību”. Pēc tam saņēmām RDAK lēmumu, ka lieta ir izbeigta (saraksti sk. mūsu mājas lapas III nodaļā).

    Mūsuprāt, šie notikumi ir spilgts piemērs tam, pie kādām sekām var novest tāda apzināta sabiedrības maldināšana, kas, jādomā, liks arī mūsu nosaukuma prettiesiskiem izmantotājiem nopietni pārdomāt šīs afēras lietderību.

    Raksturīgi piemēri bija arī divi mūsu sabiedriskie pasākumi š.g. nogalē biedrības darbības mērķa veicināšanai Lubānā un īpaši Cēsīs.
    Tādi pasākumi ir pilnīgi likumīgi arī no pašreizējo likumu viedokļa. Neraugoties uz to, rakstiski lūdzām pašvaldībām šos pasākumus atļaut, uz ko saņēmām laipnas un pretimnākošas atbildes. (Saraksti sk. mūsu mājas lapas III nodaļā.)
    Tomēr, kā izrādījās (jādomā pēc kāda rīkojuma “no augšas”), tajā pat laikā tika darīts viss iespējamais, lai šie pasākumi nevarētu notikt kā paredzēts. Mūsuprāt, par to ir vērts pastāstīt vairāk;

    Lubānā pasākums sākotnēji bija paredzēts 26. oktobrī. Vietēju apstākļu dēļ lūdzām to pārcelt uz 1. novembri. Šis apstāklis tika izmantots tā, ka sākotnēji vienīgais pilsētā izliktais sludinājums tika pārlīmēts šķērsām pa diagonāli ar platu papīra strēli, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts - “Atcelts” un mazākiem burtiem - “uz 1.novembri”. Zem tā sākotnējo informāciju par pasākuma norisi vairs nebija iespējams izlasīt. Tas varēja radīt (mūsuprāt, arī radīja) iespaidu, ka pasākums ir atcelts vispār. Šo sludinājumu nofotografējām ar mobilo telefonu, lai to, kā liecību, ievietotu mūsu mājas lapā. Vēlāk izrādījās, ka tas no mobilā telefona ir izdzēsts. (!?)

    Uz pasākumu, kas notika Lubānas kultūras nama lielajā zālē, bija ieradušies tikai divi apmeklētāji – viena dāma un viens kungs. Bija atnākušas arī divas, likās, pašvaldības sūtītas dāmas ar dažām meitenēm, kurām laikam bija paredzēts ko nodziedāt. Abas dāmas pameta pasākumu jau neilgi pēc tā sākuma, aizvedot līdz arī atvestās meitenes (jādomā, nevarēdamas paciest tajā notiekošo).
    Neraugoties uz to, šis pasākums, tādēļ nedaudz saīsināts, tomēr notika kā paredzēts. Abi apmeklētāji palika līdz pasākuma beigām un viņu attieksme pret tajā notiekošo izrādījās pozitīva.
    Norēķinājušies par zāles izmantošanu, atgriezāmies Rīgā ar biedrības aktīva dalībnieka no Limbažiem paziņam piederošu auto, kur norēķinājāmies arī par patērēto benzīnu.

    Līdzīgs pasākums, kas notika Cēsīs 30. novembrī, bija vēl raksturīgāks. Pēc saņemtās pašvaldības atbildes (citējam): “Vēlot veiksmīgu pasākuma norisi”, cerējām, ka šoreiz tas izdosies kā paredzēts;

    Ievērojot Lubānā gūto pieredzi, centāmies to sagatavot rūpīgāk;
    Bijām sagatavojuši, noformējuši un nosūtījuši uz Cēsīm sludinājuma tekstu (sk. “Aicinājumu” mūsu mājas lapas III nodaļā) divos variantos – lielāku, paredzot izvietošanai pilsētā, bet mazāko, kā ielūgumu, izdalīšanai sabiedriski aktīviem cilvēkiem. Tādu publicitāti bez maksas solīja nodrošināt pašvaldības ieteiktā “Cēsu kultūras un tūrisma centra” speciāliste Anita Ābeltiņa, iepriekšējā sarunā pa telefonu. Par samaksu (Ls 19,44) “Aicinājums” tika ievietots arī novada laikrakstā “Druva” 27. novembrī.
    Ierodoties Cēsīs, apm. stundu pirms paredzētā pasākuma sākuma, mēs - divi biedrības NA Valdes pārstāvji konstatējām, ka mūsu “Aicinājumi” pilsētas centrā nekur nav sastopami. Aizrādījām to Cēsu jaunajā pilī mūs laipni sagadījušajai Anitai Ābeltiņai, kura likās pārsteigta un izteica pārliecību, ka citur pilsētā tiem jābūt. Laika trūkuma dēļ nevarējām to pārbaudīt. Ielūgumi Cēsu pils kora pārstāvim izplatīšanai, kā bija norunāts, arī esot iedoti. Pēc samaksas par pasākumam paredzētās semināru zāles izmantošanu (Ls 10) un tās ierādīšanas, viņa no mums atvadījās.
    Iekārtojušies ierādītajā telpā apm. 20 min. pirms pasākuma sākuma, gaidījam apmeklētājus. Tomēr neieradās neviens. Tas mums bija liels pārsteigums. Gaidījām apmeklētājus vēl apm. stundu, tomēr veltīgi. Pēc tam pāris stundas pavadījām pārrunās par šo notikumu ar mūsu domubiedru no Jāņmuižas, kurš bija ieradies kā pasākuma pārstāvis.
    Atstājām šo telpu apm. stundu pirms pasākumam paredzētā laika beigām. Promejot ievērojām, ka tā ir aprīkota ar novērošanas un, iespējams, arī noklausīšanās aparatūru. Par to nesatraucāmies, jo mūsu viedoklis par valstī notiekošo tiem, kuri par to interesējas, ir zināms jau sen. Atgriezāmies Rīgā kā ieradāmies - ar autobusu.

    Mūsu viedoklis par Cēsīs notikušo (nākošajā darba dienā darījām to zināmu arī Anitai Ābeltiņai) ir šāds:
    Lai tie, kuri rakstīja liekulīgo atbildi uz mūsu iesniegumu, nedomā, ka ar savu patieso attieksmi ir sagādājuši mums zaudējumu. Patiesībā ir otrādi. Ar to viņi ir pierādījuši nespēju cīnīties godīgā viedokļu cīņā un tā apliecinājuši savu vājumu. Bet vājākie nekad nav uzvarētāji. Tie vienmēr ir zaudētāji. Šis notikums ir kauna traips Cēsu, kā Vidzemes kultūras galvaspilsētas prestižam, ko nāksies nomazgāt.
    Neraugoties uz to, ceram, ka Cēsis, tāpat kā Latvijas pirmajās Brīvības cīņās, tomēr atradīs sevis cienīgu vietu arī otrajās, kas jau ir sākušās.

    Arī otrās Brīvības cīņas ir īsts karš, kaut tikai ar gara ieročiem. Karā uzvar stiprākie - tie, kuri ir pārliecināti par savas cīņas taisnīgumu un tic uzvarai. Tāda pārliecība un ticība ir tikai tiem, kuru pusē ir taisnība.
    Pasākumi Lubānā un Cēsīs bija pirmās šo cīņu epizodes, kurās mēs nezaudējām tādēļ, ka taisnība bija mūsu pusē.
    Šajos pasākumos gūto pieredzi izmantosim organizējot līdzīgus pasākumus arī citur Latvijā. To organizēšana un īstenošana būs mūsu prioritārs uzdevums nākošajā gadā.

    Ievērojot gūto pieredzi, esam izdarījuši šādus secinājumus:

    1. Biedrības NA Valdes iespēju robežās ir noorganizēt un materiāli nodrošināt ne vairāk kā vienu pasākumu mēnesī. Lai varētu cerēt uz politiskas organizācijas “Nacionālā apvienība” (p/o NA) nodibināšanu līdz nākošā gada 11. novembrim, tādus pasākumus jānoorganizē un jānodrošina vismaz divreiz vairāk, katrā no tiem panākot vismaz 10 līdz 15 p/o NA dalībnieku-dibinātāju reģistrāciju.
    2. Uzskatām, ka šādu pasākumu organizēšana un nodrošināšana nav tikai biedrības NA Valdes, bet ir visu mūsu domubiedru pienākums. Jādomā, ka tādu nav mazums. Par to liecina mūsu mājas lapas atvērumu skaits, kas šobrīd ir 17849 un joprojām strauji turpina pieaugt.
    3. Līdzšinējā pieredze rāda, ka tādu pasākumu organizēšana un nodrošināšana, bez laika un enerģijas, prasa arī naudas (līdz Ls 30) patēriņu. NA Valdei nav sponsoru un arī biedrības līdzekļu, jo biedru nauda netiek prasīta. Visi izdevumi līdz šim ir segti ar Valdes locekļu personīgiem līdzekļiem. Bet tā nav personīga lieta, tādēļ šo pasākumu nodrošināšanai vajadzīgos izdevumus turpmāk nāksies segt mums visiem kopīgi.
    4. Ievērojot 1., 2. un 3. p. minēto, aicinām atsaukties Latvijas pilsētās vai novados dzīvojošos mūsu domubiedrus, kuri ir gatavi piedalīties šo pasākumu organizēšanā un nodrošināšanā.
    Mūsuprāt, tādiem Latvijā vēl ir jābūt. Lūdzam viņus piezvanīt pa tel. 67270656 biedrības NA Valdes priekšsēdētājam Jānim Pinnim vai atsūtīt īsu vēsti pa pastu uz adresi Rīgā, Tērbatas ielā 85-6, LV-1001, uzrādot savu vārdu, uzvārdu un adresi nepieciešamo sakaru uzturēšanai. (Vēlams līdz nākošā gada 20. janvārim vai iespējami drīzāk pēc tam.)
    5. Tādu pasākumu organizēšana un nodrošināšana nozīmē:

        - Norisei vajadzīgās telpas atrašanu ar vismaz 50 vietām un maksas nodrošināšanu līdz 4 stundām.
        - Savlaicīgas publicitātes nodrošināšanu ar attiecīgu (līdzīgu Cēsīm) “Aicinājumu” izvietošanu tiem paredzētās vietās. Vēlama arī “Aicinājuma” ievietošana vietējā laikrakstā.
        - Apmeklētāju nodrošināšanu vismaz telpas vietu skaita apmērā. (“Aicinājumu” vēlams izplatīt arī vietējo sabiedriski aktīvo cilvēku, īpaši dziesmu svētku dalībnieku vidū, kuri velta savu laiku un enerģiju tautai, neprasot “kas man par to būs”.)
        - Savlaicīgu iespējamās pretdarbības novēršanu.

    Turpmāk sekos neliels ieskats “Otrās Latvijas brīvvalsts” politiskajā “teātrī”, kā arī viedokļi un secinājumi par aktuāliem politiskas nozīmes jautājumiem;

    Šajā “teātrī”, kārtējās viltus “vēlēšanas” gaidot, notiek kārtējā “pārkārtošanās”. Uz skatuves ir uznācis jauns “politiskais spēks”, (jaunāks par “Jauno laiku”, tomēr ar tiem pašiem “veciem vēžiem”, tikai jaunākā “kulītē”) - no biedrības par partiju ar tādu pašu nosaukumu pārtapusī “Latvijas attīstībai”.

    Interesanti zināt, kā tas bija iespējams, jo biedrībai “Nacionālā apvienība”, tāda metamorfoze bija liegta. To droši vien būs iespējams uzzināt LR Uzņēmumu reģistrā.

    Ir arī cits, vēl kuriozāks notikums - “politisko miroņu” saiets Rēzeknē, kas sev par vizītkarti izvēlējies Latgales Brīvības cīņu lozungu “Vienoti Latvijai”. Par to nav jābrīnās, jo izņemot nihinismu un garīgo tukšumu, nekā cita tajā nav.
    Stāsta, ka tad, kad Dievs devis cilvēkiem vēl vienu derīgu īpašību – kaunēties par saviem sliktajiem darbiem, žīdi (arī “ilumināti” un komunisti, kas pēc būtības ir viens un tas pats), nav bijuši mājās.

    Par Zolitūdi, kas pamatīgi satricināja pašreizējo satrunējušo un pilnībā korumpēto valsts pārvaldes sistēmu, mēs nestāstīsim. Piebildīsim vienīgi, ka galvenie vainīgie negribēja atkāpties un, kā parasts, paliks nesodīti.

    Nākošgad latviešu tautai, ar tai vēl vismaz daļēji piemītošo bezizmēra naivumu un lētticību, tomēr nāksies izvēlēties vienu no divām iespējām:
    Turpināt ostīt šo smaku, piedaloties pašreizējās valsts varas rīkotajās “vēlēšanās”, vai to izvēdināt, iesaistoties cīņās par savas nacionālās valsts atjaunošanu.

    Panākumu garants šajās cīņās, ir cīnītāju uzticamība. Tā ir ļoti vērtīga un ārkārtīgi reta parādība, īpaši mūsdienās, kad to, kā visu citu, tomēr nevar nopirkt par naudu.

    Varbūt kādam(-iem) radīsies jautājums – bet vai jums, kas rakstāt šo publikāciju, var uzticēties?
    Atbildei iesakām pārbaudīt mūsu publikācijās sniegtās informācijas un pausto viedokļu patiesumu, kā arī to atbilstību notiekošajam tautā. Vēlams to salīdzināt ar citu, īpaši “nacionālpatriotisko” organizāciju vadītāju sniegto informāciju un paustajiem viedokļiem. Tad arī zināsiet kam var vai nevar uzticēties.

    Pašreizējos, mūsuprāt, latviešu tautai īpaši kritiskos apstākļos, atgādinām “sabiedrībā pazīstamu cilvēku” paustus viedokļus par tautā notiekošo (tie nav citāti, bet ir attieksme pēc būtības):

    - Latvieši nevar saprasties. Tādēļ apvienošanās nav iespējama un tai nav arī jēgas.
      (A. Garda, biedrība LNF.)
    - Latvieši ir degradējušies. Lai varētu pastāvēt, viņiem jāmācās no žīdiem.
      (J. Lapinskis, radio “Merkurs”.)
    - Latvieši, palīdziet tiem latviešiem, kuriem klājas vēl grūtāk.
      (L.Inkins, fonds “Latvietis”.)
    - Veidosim latvisku Latviju ar sabiedrības integrāciju kultūrā, izglītībā un citās jomās.
    Tas veicinās labklājības pieaugumu un demogrāfiskās situācijas uzlabošanos.
      (R. Dzintars, I. Parādnieks, R. Zīle, VL/TB/LNNK.)

    Mūsuprāt, “nacionālpatriotisko” organizāciju vadītāji nevarēs apvienoties, jo negribēs to darīt, un tur Gardam ir taisnība. Bet ierindas biedri – ja gribēs, tad varēs.

    Mūsu viedoklis šajos jautājumos paliek nemainīgs – latvieši gribēs un varēs apvienoties kopējā spēkā, lai cīnītos par savas nacionālās valsts atjaunošanu.

    Tam jānotiek nekavējoši. Citādi latviešu tauta, pret to vērstā genocīda rezultātā, izzudīs vēlākais, šī gadsimta pirmajā pusē.

    Savukārt pašreizējās, politiski jau sen bankrotējušās, valsts varas viedoklis arī paliek nemainīgs – saglabāt varu jebkādiem līdzekļiem. Nepieļaut latviešu apvienošanos kopējā spēkā, kas būtu varas beigu sākums.

    Šobrīd Latvijas (lasi: latviešu) tauta joprojām dzīvo svešas, naidīgas varas pakļautībā, ne savā, bet citā “valstī”, kurā tai nekas (tāpat kā Satversmes 2. pantā minētā suverēnā valsts vara), vairs nepieder un steidzīgi tiek likvidētas pēdējās savas valsts neatkarības atliekas. (Nākošgad tas kļūs redzams ar neapbruņotu aci, raugoties uz jaunajām naudas zīmēm.)
    Jēdzienu “tauta” (īpaši “latviešu tauta”) šajā “valstī” vairs nelieto. Tā vietā lieto jēdzienu “sabiedrība”, kam ir cita, gluži pretēja nozīme. (Latviešu tauta, “kā pagātnes atlieka apziņā”, plašsaziņas līdzekļos tiek pieminēta tikai laikā no 11. līdz 18. novembrim.)

    Mūsuprāt, ir pēdējais laiks šo stāvokli mainīt, nosūtot jau nākošgad pašreizējo valsts varu uz tai vispiemērotāko vietu – vēstures mēslaini. Tas būs iespējams, ja tiesiski likumīgo LR pilsoņu vairākums to gribēs. Un, ja gribēs, tad arī varēs.

    Ceram, ka arī naivie un lētticīgie latvieši, tāpat kā nacionālo pašapziņu vēl nezaudējušie, to sapratīs, pamodīsies no nāvējošā miega un apvienosies kopējā spēkā, reģistrējoties p/o NA dalībnieku-dibinātāju un tautas nobalsošanas par “Konstitucionāla okupācijas seku likvidācijas likuma” pieņemšanu atbalstītāju sarakstos.

- Darīs beidzot to, kas bija jādara jau aizejošajā gadā.

Bet, ja nedarīs, tas novedīs pie latviešu tautas garīgās un arī fiziskās
nāves pirmo un pēdējo reiz savas pastāvēšanas vēsturē.

Mūsuprāt – tā nedrīkst notikt un nenotiks;
Līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks!

Sveicam mūsu domubiedrus Jaunajā gadā, vēlot tajā labu veiksmi mums visiem.
2013.gada 27. decembrī
s/o “Nacionālā apvienība” Valde











P.S. Mūsu mājas lapa līdzšim apmeklēta 27100 reizes.