Kas notiek un kam jānotiek Latvijā.


Mēs negribam kalpot ne austrumam.
Mēs negribam vergot ne rietumiem.
(Rainis.)


Dievs jau sen ir noteicis un cilvēki pieņēmuši pasaulē dabisku kārtību - katrai tautai savu vietu kur dzīvot, kopt savu kultūru un baudīt sava darba augļus. Tāda ir arī demokrātijas jeb tautvaldības patiesā jēga un nozīme.
Izjaukt šo kārtību vienmēr ir vēlējušies tie, kuri grib dzīvot uz citu tautu rēķina. Nevis godprātīgi sadarboties, bet ļaunprātīgi izmantot. Motīvs - alkatība un varaskāre, kas tikpat vecs, cik pasaule. Ar to mēdz nodarboties tie, kuru rokās nonākusi lielāka vara un līdzekļi, nekā to ir citiem. Laika gaitā mainījušās vienīgi metodes, kā to panākt.
Šajā nolūkā tika veidotas un sabruka impērijas, tika un tiek veidotas savienības. Tagad arī savienību savienības jeb t.s. globālisms*.
Ja impērijas parasti tika veidotas ar uguni un zobenu, tad savienības (izņemot vienu jau sabrukušo) tiek veidotas ar "cēlāku" mērķi - "nodrošināt stabilitāti, demokrātiju un cilvēka tiesības". "Aizmirsts" tiek vienīgi elementārs priekšnoteikums patiesas stabilitātes un demokrātijas nodrošināšanai, arī t.s. starptautiskā terorisma cēloņu novēršanai, - cilvēku, kā tautas neatņemamas sastāvdaļas un tautu pašnoteikšanās tiesību ievērošana. Bez tā runas par stabilitāti, demokrātiju un cilvēka tiesībām ir vienīgi demagoģija, nolūkā panākt mērķus, kuriem ar šo jēdzienu patieso nozīmi nav nekā kopēja.
Latvijas vēsture kopš 13,gs. ir liecība nepārtrauktiem mēģinājumiem izjaukt dabisko kārtību šajā zemē. Sevišķi aktīvi šajā ziņā bijuši vācieši un krievi, mazāk poļi un zviedri. Vienīgi laikā no 1918. līdz 1940.gadam latviešu tauta pati bija saimnieks savā zemē.
Ilgajā nepārtrauktas pakļautības laikā latviešu tautā tika kultivēts kalpības gars, no kura tā nav pilnīgi atbrīvojusies līdz pat šim brīdim. To tagad mēģina izmantot bijušie kaklakungi, lai pakļautību atjaunotu, šoreiz tikai citā "modernākā" formā (ES). No sliktiem paradumiem ir grūti atbrīvoties. Vienīgā iespēja mūsu tautai, kā pretoties tādiem mēģinājumiem, ir nelokāmi pastāvēt uz savām neatņemajām tiesībām būt pašiem saimniekiem savā zemē un dzīvot tajā pēc pašu lemtiem likumiem.
Valsti, kādā pašreiz dzīvojam, Dievs nav svētījis un nesvētīs, lai cik bieži mēs to dziedot lūgtu. Tā notiek tādēļ, ka šī valsts nedarbojas savas tautas interesēs. Tātad tā ir pretrunā ar Dieva pasaulē noteikto kārtību, arī demokrātiju, šī jēdziena patiesā nozīmē. Tāda tā ir izdevīga vienīgi tiem, kam Latvija vajadzīga nevis kā nacionāla valsts, bet kā teritorija savu savtīgo mērķu īstenošanai. Viņu interesēs ir pārvērst Latviju par zemi, kurā dzīvo nevis pilnvērtīga tauta, bet mankurtizēta "pastāvīgo iedzīvotāju" masa, jeb t.s. "politiskā nācija". Tādu "valsti", kādu laiku tai vēl būs ļauts sevi tā dēvēt, būs vieglāk pārvaldīt un ar to manipulēt.
Tie, kuriem tas izdevīgi, nav tālu jāmeklē, jo, kā parasti, atrodas tepat blakus -"austrumos" un "rietumos". Viņu interesēs ir bijis un paliek iznīcināt latviešu tautas nacionālo pašapziņu - "briesmīgo" nacionālismu, kas vienmēr bijis nepārvarams šķērslis savu mērķu pilnīgai īstenošanai.
Tādēļ Latvijā ir tikusi un tiek īstenota pārtautošanas politika, pārvācošana un pārkrievošana, tagad arī angliskošana. Pēdējā laikā, kā visefektīvākais līdzeklis, arī masveida kolonizācija. To, kas savulaik netika pilnīgi sasniegts, veidojot bēdīgi slaveno "padomju tautu", tagad mēģina panākt ar t.s. "sabiedrības integrāciju". Šī "procesa" gala produktu, atšķirībā no dabiski pilnvērtīgas tautas, būs vieglāk pārvērst par lētu darbaspēku un ārzemju, vai to īpašumā esošo uzņēmumu ražojumu patērētājiem. Tāds ir šī pasākuma patiesais mērķis.
Šajā nolūkā apzināti tiek veicināta tautas morāles degradācija ar sēnalu kultūru, azartspēlēm, gremdēšanu nabadzībā un bezcerībā, alkoholismu, narkomāniju, prostitūciju, homoseksuālismu, kā arī "pagaidām grūti novēršamo" kriminogēno situāciju.
Saprotams, ka neviena sevi cienoša tauta labprātīgi, pie pilnas apziņas būdama, tādiem nodomiem nepakļausies. Tādēļ, vēlamā rezultāta nodrošināšanai, tiek lietota arī "smadzeņu skalošana" masu informācijas līdzekļos un šantāža ar atkārtotu "krievu okupāciju". Šobrīd ne katrs saprot, ka tāda šantāža ir tikai blefs, jo "krievi" te vairs ar tankiem nebraukās. Viņiem tas vairs nav vajadzīgs, jo viņi te jau ir. Bez tam, tas vairs nav modē.
Kamēr nav likvidētas okupācijas sekas, ko mūsu ārzemju "draugi"** un viņu pašmāju kalpotāji nekādi negrib pieļaut, okupācija turpinās.
Valsts, kādā pašreiz dzīvojam, nav īsta, jo tā nav likumīga. Pašreizējā LR, jeb t.s. 4.maija republika, nav un nevar būt likumīgās 1918.gada 18.novembrī proklamētās LR tiesiskā pēctece, jo tā apzināti nav atjaunota tiesiskā ceļā. Tā ir un paliek nelikumīgās LPSR tiesiskā pēctece, jo apzināti netiek veikta okupācijas seku likvidācija, deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija, kas ir likumīgās LR atjaunošanas priekšnoteikums.
Maskarāde, mainot vienīgi nosaukumus, simboliku un himnu, bija vajadzīga "demokrātijas" tēlošanai pasaules sabiedriskās domas priekšā un savas tautas muļķošanai.
Ja valstiskā neatkarība Latvijā pēc PSRS "sabrukuma" būtu atjaunota tiesiskā ceļā, notiktu arī patiesa varas maiņa. Tas nozīmē, ka joprojām pie varas esošajai vietējai PSKP un VĻKJS nomenklatūrai neatgriezeniski nāktos to zaudēt. Tādēļ šis jautājums, kas joprojām ir visbūtiskākais mūsu tautai, tiek apzināti noklusēts, cenšoties radīt iespaidu, it kā tāda jautājuma nebūtu.
4.maija republika, tāpat kā tās priekštece LPSR, nekad nav darbojusies likumīgās Latvijas tautas (latviešu un likumīgo minoritāšu, ~25% no valsts iedzīvotāju skaita) interesēs. Tā vienmēr ir darbojusies un turpina darboties vienīgi savās un savu saimnieku - "austrumu" un tagad arī "rietumu" interesēs. Tā ir izdevusi un turpina izdot "likumus", kas, atšķirībā no likumīgās LR likumdošanas, nodrošina savu ārzemju saimnieku intereses, bet pašiem sev - varu, iedzīvošanos uz tautas rēķina un bezatbildību tās priekšā uz neierobežotu laiku.
Valstiskā neatkarība katrai tautai ir vienīgais savu interešu nodrošināšanas garants. Tā ir nacionālas valsts pastāvēšanas jēga. Ja kādā valstī savas tautas intereses netiek nodrošinātas, kā pašreiz ir Latvijā, tādai "valstij" nav jēgas. Tās darbība ir pretvalstiska.
Likumīgās Latvijas tautas interešu nodrošināšanas garants var būt vienīgi 1918.gada 18.novembrī proklamētā nacionālā un demokrātiskā valsts, kādas mums vēl joprojām nav.
Vienīgi likumīgā LR spēs atjaunot mūsu tautai tās likumīgās tiesības un likumdošanu tās interesēs. Tādēļ likumīgās LR atjaunošana tiesiskā ceļā ir absolūti nepieciešama.
Tas ir arī priekšnoteikums LR normālu starptautisko attiecību atjaunošanai un veidošanai, kā arī dalībai jebkādā starptautiskā organizācijā, īpaši ES un NATO, ja tas būtu vēlams no Latvijas nacionālo interešu viedokļa.

Vēsture liecina, ka brīvība, ja tā ir patiesa, nevienai tautai nekad nav tikusi dāvāta. īpaši, ja tā jau reiz bijusi zaudēta. Tā vienmēr bijusi jāizcīna grūtā cīņā ar tiem, kas to atņēmuši. Pašreizējā situācija Latvijā nav izņēmums. Joprojām pie varas esošā vietējā PSKP un VĻKJS nomenklatūra - 4.maija republikas politiskā elite -likumīgās LR atjaunošanu tiesiskā ceļā labprātīgi nepieļaus. Lai to panāktu, tautai būs jācīnās. Tas nozīmē, ka otrās brīvības cīņas Latvijā ir neizbēgamas.
Pašreizējie apstākļi Latvijā gandrīz pilnīgi sakrīt ar tiem, kādi bija pirmo brīvības cīņu laikā. Arī pretinieki šoreiz ir tie paši, kas bija toreiz. Atšķirība ir vienīgi tā, ka toreiz vajadzēja cīnīties ar ieročiem, bet šoreiz tas jādara ar demokrātiskām metodēm. Citādi neviens mūs nesapratīs.
Tāpat kā toreiz, arī šoreiz ir vajadzīga visu tautas nacionālo spēku apvienošanās, lai radītu nepieciešamo triecienspēku pretinieka pārspēka sagrāvei. Toreiz tā bija nacionālā armija ar Kalpaka bataljonu priekšgalā. Šoreiz tā var būt vienīgi visu nacionālo politisko spēku apvienība. Citas reālas iespējas pašreizējos apstākļos nav.
Toreiz pretinieka pusē bija liels kaujas tehnikas un dzīvā spēka pārsvars, kam, '"pragmatiski" spriežot, vajadzēja nodrošināt labvēlīgu cīņas iznākumu. Tomēr notika pretējais, jo mūsu "daudz vājākā" karaspēka rīcībā bija vēl spēcīgāks ierocis -nelokāma pārliecība un ticība uzvarai. Arī šoreiz pretinieka pusē būs liels "moderno ieroču" pārsvars. Tie ir nopirktie lielie masu mediji, kas darbosies ar pilnu jaudu, izplatot "pareizo informāciju", nolūkā graut brīvības cīnītāju morāli. Tiks lietots spiediens "no augšas" un vajadzības gadījumā arī no "austrumiem" un "rietumiem".
Tādā veidā tiks mēģināts izmantot tautā gadsimtos audzētās un pēdējās okupācijas laikā pamatīgi iedzītās bailes no "nepareizas domāšanas", par kaut kādu darīšanu pat nerunājot.
Tomēr arī šoreiz, tāpat kā toreiz, cīņas iznākumu izšķirs nevis ieroču pārsvars, bet cīnītāju pārliecības spēks un ticība uzvarai. Pret tādiem "ieročiem" jebkurš pārspēks ir bezspēcīgs.
Varētu domāt, ka šoreiz uzvarēt būs vieglāk, jo jācīnās nevis ar ieročiem, bet ar demokrātiskām metodēm. Tāds uzskats tomēr ir maldīgs. Šoreiz būs vēl grūtāk. Toreiz vajadzēja cīnīties pret skaidri redzamu pretinieku, kas neslēpa savu naidīgo attieksmi pret Latvijas valsti. Šoreiz pretinieks būs maskējies un lietos arī zināmo viltību, zaglim saucot - ķeriet zagli! Tā mēģinot pavērst pretiniekus pašiem pret sevi.
Uzvarai otrajās brīvības cīņās nepieciešamā triecienspēka — visu Latvijas nacionālo politisko spēku apvienības veidošana jau ir sākusies. Ir publicēts "Atklāts aicinājums visām Latvijas politiskām organizācijām" brīvības cīņu laikā apvienoties kopējā nacionālā politiskā spēkā.
Tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pārsvaru patiesi nacionālajiem politiskiem spēkiem pašreizējā Saeimā, jo tā var nodrošināt likumīgās LR atjaunošanu, ja vien to vēlas. Bet, ja nevēlēsies, nāksies šo jautājumu izšķirt tautas nobalsošanā.

Katrai esošajai Latvijas politiskajai organizācijai šobrīd ir dota iespēja izvēlēties, kurā barikādes pusē brīvības cīņu laikā atrasties - par likumīgās LR atjaunošanu, vai pret to. Kurā pusē katra atradīsies, noteiks to attieksme pret okupācijas seku likvidāciju. Atbilde uz šo tautai visbūtiskāko jautājumu skaidri parādīs, kas kurš ir.
Izvairīšanās no skaidras atbildes uz Šo jautājumu būs līdzvērtīga nodevībai, jo kalpos vienīgi pretiniekam. "Vidusceļa" te nav un nevar būt.
Varbūt, ka saņēmusi drosmi, bez kuras uzvarēt nav iespējams, mūsu tauta gaidāmajās
Saeimas vēlēšanās izdarīs vienīgo pareizo izvēli. Pie tam bez jebkāda riska, jo izņemot savas važas, tai vairs nav ko zaudēt.
*Naudas vara visā pasaulē, t.s. brīvais tirgus. Nozīmē praktiski neierobežotu varu nelielam cilvēku lokam, kuru rīcībā daudz vairāk naudas, nekā citiem (plutokrātija). Kas aristokrātijas nomaiņai ar plutokrātiju ir kopējs ar demokrātiju, lai spriež katrs pats.
**Var brīnīties, kādēļ tas. kas savulaik bija izdevīgi, it kā vienīgi "austrumiem", tagad ir izdevīgi arī "rietumiem". Tomēr nekāda brīnuma te nav, jo, kā liecina vēsture, Baltijas tautu liktenis lielvarām gan austrumos, gan rietumos, vienmēr ir bijusi tikai "sīknauda"savu savstarpējo rēķinu kārtošanā.
Jānis Pinnis
Publicēts DDD 2002.gada 1.augustā






Būsim vienoti!


Mes būsim, lieli tik,
cik mūsu griba.
(Rainis)


Šobrīd, kad kārtējo un liekas arī pēdējo reizi atrodamies likteņa krustcelēs, sakarā ar mums uzspiesto "sabiedrības integrāciju", ir svarīgi apzināties mūsu tautas traģisko stāvokli un zināt tā patieso cēloni.
Ja kāda tauta vairāk kā pusgadsimtu pēc otrā pasaules kara nav spējusi sadziedēt tajā cirstās brūces un atjaunot pirmskara demogrāfisko situāciju, kā tas ir Latvijā, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tā ilgstoši bijusi pakļauta ļaunprātīgai vardarbībai, kuras vārds ir genocīds. Kā zināms, tas ir smagākais noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma.
Tikpat noziedzīga, kā pats noziegums, ir arī prasība saglabāt šī nozieguma sekas.
Patlaban notiek tieši tas. Turklāt tāda prasība nāk no "savas" valdības puses! Tā ir prasība "integrēt" Latvijā apzināti iepludinātu, naidīgas un agresīvas okupētājvalsts pilsoņu masu, kas apjoma ziņā jau līdzīga genocīdā izmocītās Latvijas tautas atlikumam. (Pēc tam to noteikti pārsniegs, jo uz mūsu tautas rēķina radītajos siltumnīcas apstākļos, vairosies un attīstīsies ievērojami ātrāk)
Krievija šo masu dēvē par ,,minoritāti" (!?) un ar savu lobiju starpniecību mēģina to iestāstīt visai pasaulei. Par to nav jābrīnās, jo nosaucot to īstajā vārdā -nelikumīgi iebraukušie ārvalstnieki - zaudētu sava sen gatavotā un neatlaidīgi realizētā Latvijas (arī Baltijas) sagrābšanas plāna ,,demokrātiska ceļā" šķietamo leģitimitāti.
Patiesībā tā ir tikai Latvijas tautas un visas pasaules sabiedriskās domas krāpšana ! Tas ir slēpts valsts apvērsums!

Latvijas tauta, kas saskaņā ar Satversmi, ir vienīgais augstākās varas nesējs, nedrīkst vienaldzīgi uz to noraudzīties.
Kādēļ tieši Latvijā, atšķirībā no Lietuvas un pat Igaunijas, stāvoklis ir tik traģisks? Tādēļ, ka tieši Latvijā (Baltijas centrā) joprojām atrodas Krievijas imperiālisma iecirstā ķīļa asmens. Kamēr tas tur atradīsies, arī abās malās, no Krievijas stratēģisko interešu viedokļa, viss "būs kārtībā". Tādēļ, tieši Latvijā, izņemot Maskavu un StPeterburgu, atrodas lielākais bij. PSRS armijas un represīvo orgānu atvaļināto militārpersonu skaits ar visām ģimenēm un to pēcnācējiem.
Tādēļ to, ko attiecībā uz "krievvalodīgo iedzīvotāju integrēšanu" savā tautā var atļauties Lietuva un zināmā mērā arī Igaunija, Latvija nevar atļauties nekādā ziņā, ja nevēlas zaudēt savu nacionālas valsts identitāti.
Tādēļ ir pilnīgi saprotamas Krievijas imperiālistisko aprindu pūles noturēt šo savu piekto kolonnu Latvijā par katru cenu.
Taču tam nav un nevar būt nekā kopēja ar Latvijas tautas interesēm.
Tas, kas patlaban notiek, nebūtu iespējams, ja pret Latvijas valsti un tautu pastrādātie noziegumi, sākot ar 1939. gadu līdz mūsdienām, būtu pietiekami izmeklēti, tiesāti un tajos vainīgie sodīti. Kā zināms, nesodīts noziegums ir ķīla tā atkārtojumam. Bezprecedenta noziegumu virkni pret Latvijas valsti un tautu, kas joprojām turpinās, var pārtraukt vienīgi visu šajos noziegumos vainīgo saukšana pie atbildības un sodīšana pēc nopelniem.
Tad arī vairs nebūtu Krievijas absurdās, liekulīgās un augstākā mērā bezkaunīgās prasības pēc cilvēktiesībām krievvalodīgajiem iedzīvotājiem", no vienas, un problēmas ,,rietumi mūs nesapratīs", no otras puses.
Tad visiem visā pasaulē būtu pilnīgi skaidrs, ka neapskaužamais stāvoklis, kādā šobrīd atrodas mūsu tauta un valsts, ir ārējo spēku smagu noziegumu rezultāts, un visa atbildība par to sekām ir jāuzņemas nevis mūsu tautai, kā šie spēki labprāt vēlētos, bet gan vainīgajiem pašiem.
Tieši uz to arī būtu jāpastāv visai mūsu tautas vēl atlikušajai daļai un tās oficiālajiem pārstāvjiem. Ja tā nenotiek, tad tas ir organizētas un mērķtiecīgas pretvalstiskas darbības rezultāts.
Kas tad ir tie, kas to organizē? Šķiet, neviens nešaubīsies, ka tie ir tie, kam tas ir izdevīgi (pat komunisti, ja vien atceras savu dižāko, to sapratīs).
Vieni ir tie, kas baidās no atbildības par pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, kas daudzkārt lielāki par jau sodītajiem nacistu noziegumiem (bij.PSRS resp. Krievija).
Otri ir tie, kas izvairās no atbildības par netiešu līdzdalību šajos noziegumos (Jalta, Teherāna, Potsdama) un pienākuma nodrošināt to seku novēršanu vismaz materiālā ziņā (ASV, Lielbritānija u.c).
Kamēr pasaulē nav varas, kas nodrošinātu šīs problēmas taisnīgu atrisinājumu, vienīgā iespēja mūsu tautai ir nelokāmi pastāvēt uz savām neatņemamajām tiesībām - būt pašiem saimniekiem savā zemē un dzīvot tajā pēc pašu lemtiem likumiem.

Šīs tiesības mūsu tautai joprojām nav atjaunotas un netiks atjaunotas nekad, ja mūsu ,,gaišajiem spēkiem" (vietējās PSKP nomenklatūras redzīgākā, viltīgākā un arī pērkamākā daļa) savus nodevīgos plānus izdosies realizēt.
Šobrīd t.s. "integrācija" mūsu tautai tiek uzspiesta ar ieganstu, it kā citādi Latvija nevarot būt ES un NATO. Atkal tikai demagoģiska puspatiesība! Patiesībā varbūt vienīgi tikmēr, kamēr šīs organizācijas vairs nepakļausies Krievijas rupjajam un prettiesiskajam, spiedienam. Tas varētu mazināties, vai pat izzust jau tuvākajā laikā, jo nevar taču pieņemt, ka Krievija nekad nebūs tiesiska valsts.
Bet Latvija, kas Eiropā ir bijusi, ir un būs tajā vienmēr, šajās organizācijās varētu būt nevis kā diskriminēta, bet gan pilntiesīga valsts, uz noteikumiem, kas atbilstu tās nacionālajām interesēm.
Tātad, visa kņada Latvijā ap t.s. "integrāciju" radīta mākslīgi, lai šantažētu jau tā izmocīto tautu un piespiestu to arī šoreiz rīkoties pretēji savām interesēm (faktiski parakstīt sev nāves spriedumu).
Uz kaut ko tādu ,,stabilitātes" vārdā ir spējīgs vienīgi agresīvs šovinisms no vienas un amorāls kosmopolītisms no otras puses (Pašmāju kolaborantus nav vērts minēt, jo tie ir tikai kalpotāji).
„Stabilitāte", kas veidota uz nestabila pamata, ir tikai mīts, ar visām no tā izrietošām sekām.
Otrais pasaules karš Latvijā vēl nav beidzies. Var arī teikt, ka šobrīd izšķirošā posmā ieiet otrās brīvības cīņas.

Pēc analoģijas mēs vēl atrodamies frontē pie Ventas. Nav vairs kur atkāpties ! Priekšā stāv Latvijas atbrīvošana no tiem pašiem spēkiem, kā toreiz.
Būsim vienoti - ar nelokāmu pārliecību un ticību uzvarai! Tāpat kā toreiz. Tad arī uzvarēsim!
Ceru, ka topošā Vienotā patiesi nacionālā politiskā organizācija, pati būdama centriski orientēta, spēs apvienot visus patiesi nacionāli domājošos Latvijas pilsoņus vienotā politiskā spēkā (neatkarīgi no varbūtējām novirzēm atsevišķos gadījumos pa labi vai kreisi), lai uzvarētu demokrātiskā ceļā.
Kā pamat kritēriju piederībai šai organizācijai ierosinu atzīt (rakstiski) okupācijas seku likvidāciju (deokupāciju, dekolonozāciju un deboļševizāciju) par priekšnoteikumu nacionālas un demokrātiskas valsts atjaunošanai.
Šobrīd šiem pamatprincipiem, (ne vien vārdos vai rakstos, bet arī darbos), alternatīvas politiskas organizācijas Latvijā nav. Tādēļ tās veidošana pašreizējos apstākļos ir absolūti nepieciešama.

Jānis Pinnis






Kāda “mazdārziņa” pārvaldnieka (sliktākajā gadījumā) monologs no bēdu lugas,
kāda jau ilgāku laiku autora no ''stūra mājas'' režijā tiek spēlēta Latvijas politiskajā teātrī:


“Varbūt tie lētticīgie, kas uzķersies uz mūsu makšķeres, pagādās mums kādu siltu vietiņu kādā pašvaldībā. Bet to lielo politiku mēs atstāsim tiem, kas to ir veidojuši un turpinās veidot. Mēs tajā nejauksimies. Tas tā starp mums, tā teikt, konfidenciāli.
Bet lētticīgajiem mēs iestāstīsim gluži pretējo. Citādi nebūs cerību, ka viņi varētu mums uzticēties. Pie lielās politikas veidošanas mēs viņus nepielaidīsim. Citādi ar mums pašiem būs cauri.
Bet, ja viņi nesamierināsies ar savu lomu šajā teātrī un pārāk uzstājīgi prasīs arī lielās politikas veidošanu, beidzot saprazdami, ka tā iespējama vienīgi apvienojoties, mēs sarīdīsim viņus uz puču un nodedzināsim. Jo mūsu spēks ir daudz lielāks par viņu sīkajiem spēciņiem savos "mazdārziņos." Un vainot par to viņi varēs vienīgi paši sevi.”
Skatītāja piezīme:
Tāds stāvoklis ir ļoti izdevīgs tiem, kas to lielo politiku veido un “tam”, kas gādā, lai tāds stāvoklis saglabātos iespējami ilgāk. Tas tiek panākts ar nacionālo, īpaši politisko spēku sadrumstalotību un drīzāku tās paplašināšanu, nepieļaujot apvienošanos. Tas nav nekas cits, kā senā romiešu principa, skaldi un valdi “radošs” pielietojums mūsdienu apstākļos.
Nacionālās apvienības attieksme pret gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām ir sekojoša:
pagaidām vēl nav par ko balsot. Tādēļ šoreiz katrs var darīt tā, kā pats to atzīst par labāku.
Paskaidrojumi:
“Mazdārziņa pārvaldnieks” – (sīk) partijas, kas sevi uzskata par nacionālu, priekšsēdētājs, sliktākajā gadījumā nav tas, par kādu uzdodas, (Labākajā gadījumā personīgās ambīcijas ir augstākas par paša sludinātajiem mērķiem)
P.S. Šis materiāls ar redakcionālām izmaiņām bija publicēts laikrakstā “Latvietis Latvijā” 2004.gada 1.aprīlī rubrikā “Viedokļi un paziņojumi”.
Jānis Pinnis








Viedoklis par ieceri politiski represēto piemiņas vietas izveidošanai bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumā un priekšlikums alternatīvam risinājumam



   1. Par bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumu un tā nozīmi pašreizējā ''pilsētas attīstības'' koncepcijā.
   Bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukums un tā apbūve ar pieminekli ''Sarkanajiem strēlniekiem'' kā dominanti, tika izveidots pēc vietējās PSKP CK pasūtījuma, kā būtisks solis iecerētā Rīgas vēsturiskā centra – Rātslaukuma izkropļošanā un vēlākā iznīcināšanā.
   Šim veidojumam, tāpat kā visiem citiem okupācijas periodā ''darbaļaužu ideoloģiskās audzināšanas'' nolūkā radītajiem objektiem, piemita un paliek negatīva aura, neatkarīgi no to vēlākas pārsaukšanas citos nosaukumos. Tā izzudīs vienīgi tos iznīcinot.
   Tādēļ ir saprotama Latvijā joprojām pie varas esošās vietējās PSKP un VĻKJS nomenklatūras vēlēšanās par katru cenu, nežēlojot līdzekļus, šos objektus saglabāt. Padarīt arī bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumu par tautai vēlamu, vai pat svētu vietu, jo tas būtu uzskatāms pierādījums arī nākamajām paaudzēm, ka ''Ļeņina idejas dzīvo un uzvar''. Okupācijas periodā iesākto Rīgas centra tradicionālās pilsētvides degradāciju pašreizējā vara pilsētā ir turpinājusi un turpina joprojām, gan Rātslaukuma apbūvē, gan 13. janvāra ielas un centrālās dzelzceļa stacijas apkārtnē, pie Centrālā universālveikala, Esplanādes, Triangula bastiona, Citadeles u.c. vietās. Par Daugavas kreiso krastu nerunājot.
   2. Par politiski represēto piemiņas vietas izveidošanu bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumā.
   Politiski represēto piemiņas vietas izveidošana bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumā jebkurā variantā ir visai samākslots un samērā dārgs risinājums.
   Bet piemiņas vietas atrašanās tiešā vai netiešā ''Sarkano strēlnieku'' pieminekļa klātbūtnē nozīmētu politiski represēto piemiņas pazemošanu un atkārtotu represēšanu.
   Savukārt mēģinājumi pamatot piemiņas vietas izveidošanu šajā laukumā vienīgi saistībā ar pašreizējo Okupācijas muzeja ēku, tāpat ir visai apšaubāmi, jo pats muzeja ēkas risinājums bija tieši atkarīgs no laukuma dominantes – ''SS'' pieminekļa.
   Politiski represēto piemiņas vietas izveidošana šajā laukumā liekas kā ''aiz matiem pievilkts'' mēģinājums piešķirt šim laukumam neatgriezenisku tiesību pastāvēt arī pašreizējos, pastāvīgi mainīgajos apstākļos.
   Tas nozīmētu arī šī laukuma pārvēršanu par vēl vienu tautas svētvietu, neatkarīgi no tās vairākuma gribas.
   Savas svētvietas mūsu tauta nekad nav izvēlējusies caurstaigājamās (tagad arī caurbraucamās) un pastāvīgas intensīvas kustības vietās, kā tas ir šajā gadījumā.
Savukārt šīs svētvietas, ar tai piemītošo memoriāla auru, atrašanās tiešā Rātslaukuma klātbūtnē, ir pretrunā ar tam piemītošo vēsturiski tradicionālo auru, ko veidojušas tajā pastāvīgi notikušās sapulces, izrādes, karnevāli, tirgi u.c. vitāli sadzīviskas norises, neraugoties uz dažkārt notikušām eksekūcijām.
   3. Priekšlikums citai novietnei.
   Politiski represēto pieminekļa (nevis piemiņas vietas) novietne Jēkaba laukumā, kā dominante kopējam ansamblim ar blakusesošo Arsenāla ēku, uz kuru tiktu pārvietots arī pašreizējais Okupācijas muzejs un pārdēvēts par Genocīda muzeju.
   Okupācijas muzeja pārdēvēšana par Genocīda muzeju ir pamatota, jo okupācija bija tikai viens, kaut arī asiņainākais un masveidīgākais Genocīda posms.
   Genocīds ir ticis un tiek vērsts pret Latvijas tautu, pastāvīgi, šī Satversmē minētā jēdziena patiesā nozīmē visā laikā, kad tautai atņemtas tiesības būt saimniekam savā zemē un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem. Šīs tiesības mūsu tautai nav atjaunotas kopš okupācijas sākuma, jo nav likvidētas okupācijas sekas. Genocīda muzeja izveidošana būtu būtisks ieguldījums mūsu tautas garīgā atveseļošanā no depresijas, kādā tā nokļuvusi ilgstoši atrodoties fiziska, garīga un ekonomiska terora apstākļos.
   Politiski represēto pieminekļa novietne Jēkaba laukumā un pašreizējā Okupācijas muzeja pārvietošana uz Arsenālu, pārdēvējot to par Genocīda muzeju, ir labāks risinājums, nekā politiski represēto piemiņas vietas izveidošana bij. ''Sarkano strēlnieku'', tagad ''Latviešu strēlnieku'' laukumā, sekojošu apstākļu dēļ:
- Politiski represēto pieminekļa veidols Jēkaba laukumā, atšķirībā no politiski represēto piemiņas vietas izveidošanas bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā, nav saistīts ar īpašiem nosacījumiem, kādi bija nepieciešami politiski represēto piemiņas vietas piemērošanai bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā esošajām dominantēm, jo Politiski represēto piemineklis Jēkaba laukumā pats ir dominante.
- Genocīda muzeja ansamblis ar Politiski represēto piemineklis kā tā dominanti Jēkaba laukumā, atšķirībā no politiski represēto piemiņas vietas bijušajā ''Sarkano strēlnieku'' laukumā, organiski iekļaujas apkārtējā pilsētvidē, neizraisot tajā nekādus sarežģījumus vai izmaiņas.
- Okupācijas muzeja pārvietošana uz Arsenālu, atšķirībā no tā atrašanās pašreizējā vietā, ir labāks, manuprāt arī ideāls risinājums:
no pilsētbūvnieciskā viedokļa
   Okupācijas muzejam pēc pārvietošanas aizņemot visu Arsenāla ēku, vairs nebūtu vajadzīga paplašināšana, kas tā pašreizējā vietā neizbēgami būtu saistīta ar ievērojamiem sarežģījumiem gan projektēšanā, gan būvniecībā.
no funkcionālā viedokļa
   Okupācijas, alias Genocīda muzeja atrašanās Arsenālā, kas savukārt atrodas Rīgas politiskajā zonā – tiešā Saeimas un netiešā Prezidenta pils klātbūtnē, maksimāli atvieglotu tā apmeklēšanu prominentiem ārzemju viesiem, īpaši visu valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, kuru muzeja apmeklējums, saskaņā ar diplomātisko protokolu, būtu obligāts priekšnoteikums akreditācijai Latvijā.
   Tā muzejs tiktu paaugstināts valsts politikas līmenī, atšķirībā no tūrisma objekta līmeņa pašreizējā vietā, kuru apmeklē tikai tie, kas to vēlas.
no ekonomiskā viedokļa
   Okupācijas muzeja pārvietošana uz Arsenālu, atšķirībā no tā atrašanās pašreizējā vietā, no ekonomiskā viedokļa ir nesalīdzināmi izdevīgāka, jo tiek ietaupīti lieli kapitālieguldījumi, kas būtu nepieciešami tā paplašināšanai pašreizējā vietā un kuru pagaidām nav.
   - Arī Politiski represēto pieminekļa celtniecība Jēkaba laukumā, atšķirībā no politiski represēto piemiņas vietas izveidošanas bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā, neprasa lielus līdzekļus.
   Nesalīdzināmi mazāk naudas, nekā piemiņas vietas projektēšanai, būtu vajadzīgs vienīgi jauna konkursa organizēšanai labākajam pieminekļa veidolam. Salīdzinājumā ar visai sarežģītajiem piemiņas vietas projektēšanas apstākļiem, Politiski represēto pieminekļa risinājums ir brīvs no jebkādiem īpašiem nosacījumiem, izņemot vienīgi nepieciešamo saskaņu ar Arsenāla ēku.
   Tādēļ šī konkursa organizēšana un drīza tā rezultāta saņemšana nevar būt liela problēma.
   Var droši apgalvot, ka Politiski represēto pieminekļa uzcelšana Jēkaba laukumā, vienlaikus ar Okupācijas muzeja pārvietošanu uz Arsenālu, ir pilnīgi reāla arī pašreizējos līdzekļu trūkuma apstākļos un var tikt veikta ātrāk, nekā politiski represēto piemiņas vietas izveidošana vai gatavošanās to darīt bij. ''Sarkano strēlnieku'' laukumā.
   Genocīda muzeja izveidošana Rīgā neapšaubāmi būtu ievērības cienīgs notikums, kas nepaliktu nepamanīts arī pasaulē. Tas noteikti kļūtu par tautas cienītu vai pat mīlētu svētvietu.
   Tas noteikti nebūtu pa prātam mūsu tautas un valsts slēptajiem ienaidniekiem, kā iekšējiem, tā ārējiem. Bet tas piespiestu tos sevi atklāt, un apmeklējot muzeju, to skaits pakāpeniski samazinātos, līdz beidzot izzustu pavisam.
   Ar atklātu ienaidnieku ir vieglāk cīnīties nekā ar slēptu. Arī ar gara spēku. Tā rodas lielāka iespēja uzvarēt. Bet uzvara šajā cīņā mūsu tautai ir absolūti nepieciešama. Pretējā gadījumā tā ir nolemta lēnai, bet neizbēgamai bojāejai, kas jau notiek.


12.12.2006.
Jānis Pinnis





Par genocīdu un genocīdu pret latviešu tautu.


   Genocīds ir smagākais noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma. Šajā visas pasaules civilizētās sabiedrības viennozīmīgajā atzinumā ir ietverta gan apsūdzība, gan atbildības un soda neizbēgamība.
   Nozieguma motīvs - alkatīga varas un mantaskāre, kas tikpat vecs, cik pasaule.
   Tas ir smagākais noziegums pret cilvēci nevien tādēļ, ka nodara tai, kā arī videi, kurā tā dzīvo, vislielāko postu, bet arī tādēļ, ka vērš tās normālo attīstību pretējā virzienā. Tādēļ nav pieļaujama tādu noziegumu pastrādāšana, kā arī jau pastrādāto nesodāmība.
   Šim noziegumam ir vairāki veidi, vai pazīmes. Katrs atsevišķi, tāpat kā visi kopā, tie kalpo vienam noteiktam mērķim - ar varu vai viltu pakļaut, izlaupīt, izmantot un iznīcināt kādu tautu vai etnisku grupu tās vēsturiskajā (etniskā) teritorijā.
Metodes kā to paveikt, tika un joprojām tiek lietotas dažādas, gan atklātas, gan slēptas. Pazīstamākās atklātās ir parastās imperiālisma un ekspansionisma metodes - kari, okupācija, kolonizācija, aneksija. Pēdējā laikā arvien biežāk tiek lietotas slēptās metodes, lai iespējami izvairītos no upuru dabiskās pretestības un pasaules sabiedriskās domas nosodījuma. Tās kļūst arvien izsmalcinātākas. Par „labāko” no tām tiek atzīta tā, ar kuru upura pretestība tiek novērsta ar paša upura „rokām”, vismaz, lai tā tas izskatītos, piemēram, politiska korupcija, šantāža u.c. līdzekļi, vēlamās politiskās „prostitūcijas” nodrošināšanai.
   Ievērojot šī nozieguma sevišķo bīstamību tautām visā pasaulē, katrs no genocīda veidiem atsevišķi, par kopumu nerunājot, ir pietiekams, lai tajā vainīgie tiktu sodīti ar visbargāko sodu, neatkarīgi no laika, kādā tas pastrādāts.
   Jāatzīmē, ka pakļaujot genocīdam kādu tautu vai etnisku grupu tās vēsturiskajā (etniskajā) teritorijā, vienlaikus tiek degradēta arī dabiskā vide, kurā tā dzīvo(ja). Atņemot saimnieka tiesības zemes īstajiem saimniekiem, vai tos iznīcinot, zūd arī atbildības sajūta par dabiskās vides saglabāšanu. Šim apstāklim pēdējā laikā ir arvien lielāka nozīme, jo tas graujoši ietekmē apkārtējo vidi daudz plašākā mērogā.
   Katrai tautai vai etniskai grupai ir neatņemamas tiesības būt saimniekam savā vēsturiskajā (etniskā) teritorijā un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem. Tieši šīs tiesības bija un paliek nepārvarams šķērslis jebkādiem genocīda mēģinājumiem. Tādēļ tā „novākšanai” potenciālie noziedznieki, īpaši pēdējā laikā , lieto sevišķi izsmalcinātas metodes.
   Genocīda izskaušanai visā pasaulē jebkādā veidā šobrīd ir jābūt galvenajam visas civilizētās sabiedrības uzdevumam. Lai to sekmīgi risinātu, vispirms jāpanāk jau pastrādāto, vēl nesodīto noziegumu sodīšana. Pēc tam tādu apstākļu radīšana, kādos tie kļūtu neiespējami arī turpmāk.
   Drošākais līdzeklis tādu apstākļu radīšanai ir nekavējoša saimnieka tiesību atjaunošana tām tautām, vai etniskām grupām, kurām tās, to vēsturiskajā (etniskajā) teritorijā ir tikušas atņemtas, pilnīgi likvidējot arī pastrādāto genocīda noziegumu sekas. Būtiski panākt, lai šo noziegumu, vai to izraisīto karu postījumu sekas tiktu likvidētas uz šajos noziegumos vainīgo rēķina.
   Šī uzdevuma sekmīgs atrisinājums noteikti nodrošinās stabilu un paliekošu mieru visā pasaulē, t.i. tieši to, ko jau sen vēlas panākt visas pasaules tautas. Jādomā, neviens nevarēs to noliegt.
   Tātad šī uzdevuma sekmīgai veikšanai nevajadzētu žēlot nekādus līdzekļus, kādu pasaulē joprojām nav mazums.
   Tomēr tā nenotiek. Kādēļ? Tādēļ, ka pašreiz pasaulē vēl nav tādas varas, kas spētu šī uzdevuma sekmīgu risinājumu nodrošināt. Bet tādai noteikti vajadzētu būt. Nav tādēļ, ka ietekme pasaulē joprojām ir tādu spēku rokās, kas paši ir, vai ir bijuši vainojami genocīda noziegumos.
Bet vainīgie, kā zināms, paši sevi nemēdz sodīt. Tādēļ līdz patiesi stabilam un paliekošam mieram pasaulē vēl it kā tāls ceļš būtu ejams. Vai cilvēcei pietiks laika to noiet? Ievērojot pašreizējās negatīvās klimata izmaiņas uz zemes, kas ar katru gadu kļūst arvien katastrofālākas, liekas, laika tomēr nepietiks. Tādā gadījumā vienīgā izeja ir rīkoties nekavējoši. Tas nozīmē, ka tautām visā pasaulē jāapvienojas kopīgā prasībā „politiķiem” visos līmeņos - izbeigt „tukšo muldēšanu” un veltīt visas pūles un līdzekļus šī uzdevuma veikšanai.
   Tāda prasība, droši vien, sastaps bijušo, esošo, vai potenciālo genocīda noziedznieku pretestību. Tomēr tā jāpārvar, jo citas iespējas pasaules civilizētai sabiedrībai nav un nebūs.
   Iespējams, ka šī pretestība liekulīgi tiks maskēta kā cīņa pret “starptautisko terorismu”. Tādā gadījumā tā noteikti jāatmasko un jānosauc tās īstajā vārdā - par starptautisko terorismu šī jēdziena patiesā nozīmē.
   Tas, ko pašreiz pasaules korumpētie plašsaziņas līdzekļi dēvē par “starptautisko terorismu”, visticamāk ir tautu-genocīda upuru dabiskā pretestība šiem noziegumiem. To varētu viegli pārbaudīt;
   Ja pēc genocīda noziegumu izskaušanas visā pasaulē un to seku likvidācijas “starptautiskais terorisms" vēl turpinātos, pret to patiesi būtu jāvēršas ar visradikālākajām metodēm. Tāpat kā pret tiem, kuri nespētu samierināties ar šo noziegumu izbeigšanu.
   Drīzākai šī galvenā civilizētās sabiedrības uzdevuma atrisināšanai jāizmanto apstāklis, ka gandrīz viss pasaulē notiekošais tiek reklamēts kā cīņa par “demokrātiju” un “cilvēka tiesībām”. Pie tam “aizmirstot”, ka demokrātija nav abstrakts, bet ir pavisam konkrēts jēdziens un nozīmē tautas varu. Tomēr pat tām tautām, kuru vārdā tiek noteikti pasaules likteņi, šī vara nepieder. Tā pieder personām, vai to grupām, kuras plašsaziņas līdzekļos tiek īpaši popularizētas un pārstāv vispirms savas, vai “augstāk stāvošu” grupu ekonomiskās intereses. Tas parasti tiek īstenots uz savas tautas zemāko slāņu, vai kādas citas tautas un valsts rēķina, kuras pašas kādu apstākļu dēļ nespēj tās pietiekoši aizstāvēt (genocīds).
   Neviena tauta, liela vai maza, nevar būt ieinteresēta genocīdā pret kādu citu tautu, jo tad tā pati nebūs patiesi brīva.
   Savukārt “cilvēka tiesībām” nav jēgas apstākļos, kad netiek ievērotas tautas(u) tiesības, jo katrs cilvēks vispirms ir savas, nevis kādas citas tautas daļa.
Abu šo jēdzienu patiesās nozīmes apzināta sagrozīšana nav nejaušība, jo arī tos dažkārt izmanto kā līdzekļus genocīda noziegumu veikšanai.Tomēr arī šķietamos demokrātijas apstākļos nevar aizliegt, vai ierobežot darbības, kas vērstas uz patiesas demokrātijas (lasi - tautu tiesību) ievērošanu. Tāda darbība droši vien sastaps lielu, vai pat “globālu” valdošā režīma pretestību. Arī tā būs jāpārvar, kaut vai tādēļ, ka tāda darbība ir likumīga. Būs vismaz jāgrib to darīt.
   Kas gribēs, tas agrāk vai vēlāk arī varēs.Bet kas negribēs, tas nevarēs nekad.
   Konkrēti cīņa par demokrātiju, šī jēdziena patiesā nozīmē visā pasaulē, nozīmē saprātīgu varas decentralizāciju jebkādā mērogā, tautu vēsturisko (etnisko) robežu pārsniedzošu varu (lielvaru) un visu masu iznīcināšanas ieroču pilnīgu likvidāciju.

   Genocīds pret latviešu tautu ir ticis vērsts pastāvīgi, dažādā, arī vissmagākajā veidā, sākot ar 13.g.s. līdz mūsdienām, izņemot laiku no 1920. līdz 1940. gadam un turpinās joprojām.
13.g.s. sākumā to uzsāka vācu krustneši, ar ieganstu pievērst senās latviešu ciltis “pareizajai” kristīgai ticībai. Patiesais iemesls, protams, bija cits - pakļaut šo zemi un tautu savām ļaunprātīgām interesēm.

   Apmēram 100 gadus latviešu ciltis varonīgā cīņā pretojās iebrucējiem. Beidzot liela pārspēka nomāktas, arī vienotības trūkuma dēļ, tās bija spiestas pakļauties uzbrucēju varai.
Krustneši jau sākumā vāca nodevas, t.s. desmito tiesu. No tā arī cēlies viņu nosaukums - vācieši.
   Kad vietējās latviešu ciltis bija pakļautas un “pagāni”(nekristīti zemnieki) arī kristīti, krustneši pārtapa par vietvalžiem - baroniem, kuriem “piederēja” gan zeme, gan cilvēki, kā vergi. Tā pirmo reiz vēsturē latviešu tauta tika pakļauta garīgam un ekonomiskam genocīdam.
   Tomēr tautu tas neiznīcināja, jo baroniem bija vajadzīgi vergi savas labklājības vairošanai.
   Krustnešu iekarotajās zemēs tika izveidota valsts - Livonija, kas bija pakļauta Romas pāvestam.
   Tomēr miers zemē neiestājās.
   15.g.s. Livonijai no austrumiem uzmācās daudz nežēlīgāki iekarotāji - krievi. Liels to karaspēks iebruka dziļi Livonijā, nopostot un izlaupot tās novadus un pastrādājot mežonīgas zvērības pret iedzīvotājiem. Tas pirmo reiz Latvijā bija genocīds vissmagākajā veidā, kas iedvesa šausmas tā laika Eiropā.
   16.g.s. Livonijā iebruka krievu cars Ivans Bargais un atkārtoja vēlreiz savu priekšgājēju pastrādātās zvērības vēl mežonīgākā veidā.
   Krievi bija nevien lielākie postītāji, laupītāji un zvēriskāko vardarbību pastrādātāji pret iedzīvotājiem, bet arī pirmie to deportētāji uz Krieviju, pārdošanai verdzībā.
Tā laika hronistiem pietrūka vārdu, lai to aprakstītu, jo nebija ar ko salīdzināt.Tas bija pilnīgs genocīds vissmagākajā veidā.
   Kopš tā laika visas Baltijas kaimiņos esošās lielvaras austrumos, rietumos, ziemeļos un dienvidos uzskatīja Baltiju par savu potenciālo īpašumu un centās to pakļaut savai varai.
   17.g.s. Sākumā izcēlās poļu un zviedru karš, kas pārņēma visu Livoniju, atkal atnesdams latviešu tautai lielu postu, iznīcību, badu un arī mēri. Ieklīda arī krievi un pastrādāja jaunus briesmu darbus savā “stilā”.
   Karā uzvarēja zviedri. Viņu valdīšanas laikā Vidzemē tika ievērojami ierobežotas muižnieku privilēģijas, kas jūtami uzlaboja zemnieku stāvokli. Tādēļ šis laiks iegājis vēsturē ar apzīmējumu “Labais zviedru laiks”.
   18.g.s. Izcēlās lielais Ziemeļu karš starp Zviedriju, Krieviju, Poliju un Saksiju. Krievi, iebrūkot Vidzemē, atkal pastrādāja briesmu darbus sev raksturīgajā veidā, šoreiz nopostot to pilnīgi līdz pat Rīgai.

   Kā tajā laikā krievu karaspēka pavēlnieks Šeremetjevs ziņoja caram Pēterim I, “ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt”.Atkal plosījās bads un mēris. Bojā gāja apmēram puse no iedzīvotājiem. Daļu aizveda uz Krieviju pārdošanai verdzībā.
   No 15.g.s. Līdz 18.g.s. sākumam latviešu tauta epizodiski bija pārcietusi neaprakstāmas šausmas un mokas, cietusi līdz tam laikam nebijušus dzīvā spēka un materiālos zaudējumus.Tas bija genocīds vissmagākajā veidā.
Lielākie “nopelni” tajā bija krieviem, kuru aziatisko karapūļu vandāliskā trakošana un pastrādātās zvērības ne ar ko līdzīgu Eiropā nebija salīdzināmas. Tomēr arī šis genocīds, kaut sevišķi smagā veidā, neiznīcināja visu tautu, jo tā bija vajadzīga vietvalžiem - baroniem to bagātību vairošanai. Arī dabiskā vide, kurā tauta dzīvoja, visumā saglabājās. Tādēļ latviešu tautai kaut daļēji, tomēr izdevās saglabāt savu dzīvo spēku, valodu, ierasto dzīvesveidu un tradīcijas. Pateicoties savam neizsīkstošajam tikumiskajam spēkam, arī novērst postījumus. Latvieši tajā laikā bija viena no nacionāli vistīrākajām tautām Eiropā. To īpatsvars bija apmēram 90% no kopējā iedzīvotāju skaita. Pēc tam tas nepārtraukti ir samazinājies.
   Ziemeļu karā uzvarēja Krievija.
   1721.g. sākumā Vidzeme, vēlāk arī Kurzeme un Latgale tika iekļautas Krievijas Impērijas sastāvā.Zemnieku stāvoklis kļuva sevišķi smags, jo pateicoties Krievijas cara labvēlībai, Baltijas muižnieku tiesības tika ievērojami paplašinātas. Zemnieki kļuva par dzimtcilvēkiem - vergiem šī jēdziena vistiešākā nozīmē. Tos varēja pirkt, pārdot, sodīt pēc patikas un arī nogalināt bez tiesas. Atkal genocīds smagākajā veidā. Uzliesmoja atsevišķi zemnieku dumpji, no tiem pazīstamākie Kauguros un Koknesē, kas tika nežēlīgi apspiesti.
   19.g.s. monarhiju pārvaldītajā Eiropā sāka izplatīties pret tām vērstas sociālisma un nacionālisma idejas.
Augsne to izplatībai bija sociālā nevienlīdzība un arī nacionālā apspiestība.
   Tā bija raksturīga arī Krievijas Impērijai, īpaši Baltijas guberņā. Tādēļ to ietekmē muižnieku tiesības pakāpeniski tika ierobežotas, kas beidzot noveda pie dzimtbūšanas atcelšanas. Zemnieki kļuva „brīvi” arī Latvijā, bet tā bija „putna brīvība”, jo zeme palika muižnieku īpašumā. Tas nozīmēja vismaz ekonomisko atkarību no muižniekiem.
   Pateicoties Krievijas valdnieku atbalstam, 19.gs. Baltijas guberņā saimnieciskās, sabiedriskās un kultūras dzīves galvenie noteicēji bija vācu muižnieki. Tādēļ krievu nodarītās pārestības tauta pamazām sāka aizmirst, to vietā asi izjūtot pazemojošo vācu uzpūtību un kundziskumu. Vācieši visādi mēģināja ierobežot latviešu centienus pēc izglītības un saimnieciskās patstāvības. Kopš krustnešu iebrukuma tas bija tiešs garīgā un ekonomiskā genocīda turpinājums. Tādos apstākļos daži latvieši ar vāju nacionālo pašapziņu centās „piebiedroties” valdošajai kungu kārtai, vāciskojot savus uzvārdus un cenšoties visur runāt vāciski. Tautā tādus dēvēja par „kārklu vāciešiem”. Tas pierāda, ka tauta, vai vismaz kāda tās daļa, ilgstoši atrodoties garīga un ekonomiska genocīda apstākļos, pakāpeniski zaudē savas garīgās vērtības un degradējas.
   Tādos apstākļos Krievijā, īpaši Baltijas guberņā, kurā, salīdzinājumā ar pārējo Eiropu sociālā un īpaši nacionālā apspiestība bija jūtamāka, 1905.g. uzliesmoja revolūcija. To bija sekmējuši arī ārējie spēki, kuri uzskatīja Krieviju par bīstamu sāncensi pasaules politikā.
   Latviešu tauta uzņēma revolūciju ar entuziasmu, jo cerēja ar tās palīdzību drīzāk atbrīvoties no vācu kundzības un krievu nacionālās apspiestības. Tādēļ revolūcijā aktīvi piedalījās arī tās izglītotākie pārstāvji - skolotāji u.c.
   Latvijā revolūcija izpaudās galvenokārt kā zemnieku nemieri, kuros tika arī postītas un dedzinātas baronu muižas un pilis, atriebībā par ilgstošo beztiesību, apspiestību un pazemojumiem. Izglītotākie tautas pārstāvji, jādomā, nebija galvenie postījumu rosinātāji, jo droši vien saprata, ka arī tās ir tautas rokām radītas vērtības un tātad nacionālās bagātības daļa.
   Pārbiedētie baroni panāca, ka uz Baltijas guberņu revolūcijas apspiešanai tika nosūtīta kazaku soda ekspedīcija, t.s. „melnā sotņa”. Tā ar nemierniekiem izrēķinājās īpaši nežēlīgi. Pat uz aizdomu pamata par līdzdalību nemieros, cilvēkus nošāva un viņu mājas nodedzināja. Nošauto vidū bija daudz tā laika izglītotāko cilvēku, jo viņi uzskatīja līdzdalību revolūcijā par savu goda lietu. To savā dzejolī „Lauztās priedes” spilgti izteicis dzejnieks Jānis Rainis (Pliekšāns); kurš pats bija revolūcijas līdzdalībnieks:
„Vējš augstākās priedes nolauza,
kas kāpās pie jūrmalas stāvēja.
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
ne slēpties tās spēja, ne muguru liekt...”
   „Melnās sotņas” plosīšanās lika atkal atcerēties krievu tradicionālās zvērības pret latviešu tautu. Kaut arī ierobežots, tas tomēr bija genocīds vissmagākajā veidā. To latviešu tauta nav aizmirsusi un neaizmirsīs nekad.
   Revolūcija Krievijā tika apspiesta.
Tomēr pēc tās zemnieku stāvoklis turpināja uzlaboties. Viņu apsaimniekošanā bija noteikts zemes gabals, kuru labi apstrādājot, bija iespējams gūt arī peļņu un to no muižniekiem izpirkt, kas bieži tika darīts.
   Tāds stāvoklis bija Latvijā pirms pirmā pasaules kara, kuru izraisīja pasaules politikā konkurējošās lielvaras un karā iesaistījās arī Krievija pret Vāciju un Austroungāriju. Jebkurš lielvaru izraisīts karš ir genocīds pret tajā iesaistītajām tautām, kuras tajos parasti cieš vislielākos zaudējumus savu valdītāju interesēs. Arī latviešu tautai šis karš nodarīja ļoti lielu postu, lielus dzīvā spēka un materiālos zaudējumus.
   Kārtējo reiz savu patiesīgumu pierādīja tautas paruna: „Miers baro, nemiers posta.”
   Kara sākumā daudz latviešu jaunekļu krita krievu armijas sastāvā, sekmīga vācu uzbrukuma laikā Austrumprūsijā. Bēgļu straume no Latvijas rietumu novadiem plūda uz Vidzemi un vēlāk arī tālāk uz Krieviju.
   Vācu armija okupēja visu Kurzemi un tuvojās Rīgai. Lai apturētu vācu armijas virzīšanos, Krievijas valdība atļāva veidot latviešu strēlnieku pulkus krievu virspavēlniecības pakļautībā. Tās bija pirmās lielākās organizētās latviešu karaspēka vienības, kopš genocīda sākuma pret latviešu tautu. Tādēļ tauta tās uzņēma ar sajūsmu, jo vairāk sāka apzināties savu spēku, kas deva vēl lielākas cerības paveikt to, kas neizdevās 1905.gadā.
   Ar latviešu strēlnieku pulku palīdzību vācu armijas virzīšanās tika apturēta un frontes līnija nostabilizējās rietumos no Rīgas. 1915.g. Ziemassvētkos (pēc vecā stila) latviešu strēlnieku pulki, pēkšņā, izcili drosmīgā nakts triecienā ieņēma labi nocietinātos vācu ierakumus pie „ložmetējkalna”, ciešot samērā nelielus zaudējumus. Viņi bija pārliecināti, ka ir sākuši Kurzemes atbrīvošanu un gaidīja tam solītos papildspēkus. Krievu virspavēlniecība tos tomēr nedeva.
   Vācieši frontes pārrāvumu likvidēja, strēlniekiem ciešot daudz lielākus zaudējumus. Ko tas nozīmēja? Izskaidrojums varēja būt tikai viens - krievi nobijās no latviešu karavīru spēka un ļāva tiem noasiņot. Tātad - atkal genocīds pret latviešu tautu, tiešā un zemiskā veidā. Šī kara epizode, kā izcils latviešu karavīru drosmes un varonības piemērs, tika atzīta visā Eiropā un ierakstīta vēsturē ar nosaukumu „Ziemassvētku kaujas”. Bija vēl citas kara epizodes, kurās latviešu karavīri pierādīja savu varonību un cieta lielus zaudējumus, piemēram, „Nāves salā”, bet tās vairs nebija tik raksturīgas. Tomēr tās visas latviešu tauta nav aizmirsusi un neaizmirsīs. Latviešu karavīru tēvzemes mīlestību un morālo stāju tajā laikā labi raksturo viņu dziedātā dziesma:

„Karavīri bēdājās,
asiņaina gaisma aust.
Nebēdājiet karavīri,
sidrabota, sidrabota saule lēks.
Tēvu zemes brīvestīb`
pirksim mēs ar asinīm.
Tēvu zemes mīlestību
mēs ar darbiem, mēs ar darbiem rādīsim.”
   Kara beigu posmā, to izraisītājas lielvaras bija kļuvušas ievērojami vājākas, gan karā ciesto zaudējumu dēļ, gan pieaugot sociālistu un komunistu pret tām vērstajai graujošai darbībai. Tā tika izvērsta arī karaspēka daļās abās frontes pusēs. Latviešu strēlnieku pulkos tai bija īpaši panākumi, jo karavīri ir tikai savas tautas daļa
   Krievu armija bija demoralizēta un atkāpās, bet vācu karaspēks, kā labāk organizēts, turpināja virzīties uz priekšu, ieņēma Rīgu un vēlāk arī visu Latviju.Eiropas monarhistes zaudēja varu un izveidojās republikas. Krievijā vara pārgāja pagaidu valdības rokās. Tā gribēja karu turpināt, bet tautai tas jau bija apnicis.
   Šo situāciju izmantoja „boļševiki”
, krievu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas šķeltnieki, t.s. „vairākums” un 1917.g. oktobrī (pēc vecā stila)Pēterpilī sarīkoja bruņotu valsts apvērsumu. Vēlāk paši to nosauca par „Lielo oktobra sociālistisko revolūciju”.
   Tas Krievijā izraisīja pilsoņu karu starp „sarkanajiem” un „baltajiem”. Arī šis karš visur, kur tas notika, atnesa lielu postu gan krievu, gan citām tā laika Krievijas sastāvā esošajām tautām.
   Boļševiki izrādījās krievu tradicionālā mežonīgā zvēriskuma un vandālisma cienīgi pēcteči. Tas izpaudās darbībā, ko dēvēja par „šķiru cīņu pret buržuāziju un kontrrevolūciju”. Pamatā to veica speciāla organizācija ar „neierobežotām pilnvarām”, t.s. čeka. Tas bija genocīds vissmagākajā veidā pret savu un citām tautām, jo boļševiki bija „internacionālisti”.
   To pašu viņi darīja arī daļā Latvijas, kad tajā uz neilgu laiku varu bija sagrābusi t.s. Stučkas valdība.
Ja līdz tam laikam kāds latvietis viņu idejām simpatizēja, tad pēc tam saprata, ka boļševiki nav nekas cits, kā starptautiski noziedznieki - "pasaules čempioni" genocīdā.
   Nožēlojami, ka daļa kara laikā Krievijā nokļuvušo latviešu strēlnieku palīdzēja šo necilvēcīgo varu nostiprināt. Vēlāk tiem, kas Latvijā neatgriezās, nācās to nožēlot, jo šī vara iznīcināja arī viņus, tāpat kā gandrīz visus citus Krievijā palikušos latviešus, ar apsūdzību - latvietis. Tas pilnīgi atmaskoja boļševiku melīgo propagandu par „visu tautu un rasu internacionālo draudzību”.

   Kara beigu posmā, kaimiņu lielvarām novājinoties, latviešu tautai pirmo reiz vēsturē izdevās nodibināt savu valsti - demokrātisku Republiku 1918.g. 18.novembrī un to arī aizstāvēt „brīvības cīņās” pret saviem bijušajiem paverdzinātājiem austrumos un rietumos. „Brīvības cīņās” latviešu karavīri pirmo reiz vēsturē cīnījās zem savas valsts karoga, par savas tautas varu savā tēvzemē, kā nacionālā armija. Ar nelokāmu pārliecību un ticību uzvarai, tā uzvarēja savu daudz labāk apbruņoto un apgādāto ienaidnieku pārspēku visās cīņās, ciešot ievērojami mazākus zaudējumus, nekā cīnoties zem svešiem karogiem. Īpaša nozīme šajā ziņā bija Raiņa poēmai „Daugava”, kurā bija arī šādi vārdi:
„Mēs negribam kalpot ne austrumam,
mēs negribam vergot ne rietumiem.”
   Karavīri to lasīja ierakumos un tā viņus iedvesmoja cīnīties un uzvarēt. Spilgts piemērs tam ir vēsturiskā uzvara pret Bermonta armijas uzbrukumu Rīgai, 1919.g. 11.novembrī. Atzīmējot to, šī diena Latvijā nosaukta par „Lāčplēša dienu”.
   Brīvības cīņas beidzās ar 1920.g. 11.augustā noslēgto Latvijas un Krievijas miera līgumu. Saskaņā ar to, Krievija „uz mūžīgiem laikiem" atteicās no jebkādām savām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi. Šis līgums joprojām ir spēkā.
   Laiks no 1920. līdz 1940. gadam ir vienīgais periods vēsturē, kad latviešu tautai izdevās dzīvot bez genocīda, t.i. būt pašiem saimniekiem savā zemē un dzīvot tajā pēc pašas lemtiem likumiem.
Tādēļ tai izdevās karā gandrīz pilnīgi izpostīto zemi ne vien īsā laikā atjaunot, bet saimnieciskā un izglītības ziņā ieņemt arī vienu no pirmajām vietām Eiropā.
   1939. gadā sākās otrais pasaules karš. Latvija centās palikt tajā neitrāla. Tā nezināja, ka aiz tās muguras mūsu tautas un valsts mūžsenie ienaidnieki, lielvaras austrumos un rietumos, jau bija noslēgušas t.s. Molotova - Ribentropa paktu, saskaņā ar kura slepenajiem protokoliem Baltijas valstīm, tātad arī Latvijai, bija jātop iekļautām Padomju Savienības (tāds bija jaunās Krievijas Impērijas nosaukums) sastāvā.
   Latvijā tas notika 1940.gada. 17.jūnijā, kad valsts tika militāri okupēta.
Valsts un ministru Prezidents K.Ulmanis aizliedza armijai pretoties, cerot, ka tā izdosies izvairīties no liela tautas dzīvā spēka zaudējuma. Tā bija traģiska politiska kļūda, jo zaudējumi vēlāk izrādījās daudz lielāki. Darīšana taču bija ar boļševikiem, kuriem, kā zināms, nekas nav svēts. Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu okupāciju boļševiki nosauca par „sociālistisko revolūciju”.
   Jau ar pirmajām okupācijas dienām boļševiki sāka intensīvu Latvijas valsts un tās pilsoņu aplaupīšanu un iznīcināšanu. Cilvēki vienkārši „pazuda”. 1941.g. 14.jūnijā tika īstenota vēl pirms okupācijas izplānota akcija - Latvijas pilsoņu masveida deportācija uz Sibīriju. Diennakts laikā lopu vagonos tika izvesti apmēram 20 tūkstoši cilvēku, visi ģimeņu locekļi - vīri, sievas, bērni un sirmgalvji. Vīrus pirms nosūtīšanas no ģimenēm nošķīra un Krievijā iznīcināja atsevišķi.
   Tikai pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941.gada 22.jūnijā un boļševiku padzīšanas no Latvijas, atklājās „pazudušo” cilvēku liktenis. Tika atklāti zvēriski nomocītu un nogalinātu cilvēku masu kapi centrālcietuma pagalmā, Dreiliņu mežā, Baltezerā, Krusta baznīcas pagalmā, Zemitāna laukumā, Babītē, Katlakalnā un Litenē. Tas liecināja, ka boļševiku zvēriskums kopš „Stučkas laika” ne vien nav mazinājies, bet „krievu gaumē” kļuvis daudz briesmīgāks. Tātad atkal genocīds pret latviešu tautu vissmagākā veidā jeb totālais terors. Ar neko līdzīgu Eiropā to nevarēja salīdzināt. Vēl tagad tajā atrodas cilvēki, kas nespēj tam noticēt. Tomēr tā bija patiesība. Vēsturē tas iegājis ar nosaukumu „Baigais gads”.
   Vācieši, kurus latvieši sākumā vērtēja kā atbrīvotājus, vēlāk izrādījās tādi pat okupanti, tikai civilizētākā veidā. Ja Vācija būtu karā uzvarējusi, Latvija būtu no vāciešiem kolonizēta. Daļa latviešu tiktu asimilēta, bet lielākā daļā „pārvietota” uz Krieviju.
   Sākumā vācieši, tāpat kā krievi, savus īstos plānus no latviešiem slēpa, tomēr tie atklājās. Arī tas būtu bijis genocīds pret latviešu tautu, līdzīgs tam, kādu īstenoja viņu priekšteči krustneši.
   Kad vāciešu plānotais “zibenskarš” pret Padomju Savienību sāka “buksēt” un kļuva skaidrs, ka pateicoties tās sabiedroto ASV un Lielbritānijas palīdzībai arī zaudēts, vācieši mēģināja no tā izvairīties, iesaistot karā arī latviešus. Tika dots rīkojums veidot latviešu “brīvprātīgo SS leģionu”, vācu virspavēlniecības pakļautībā.
(Līdzīgi tam, kā krievi atļāva veidot latviešu strēlnieku pulkus pirmā pasaules karā). Faktiski tā bija mobilizācija. Tomēr latvieši tai īpaši nepretojās, jo cerēja ar to boļševiku atgriešanos vismaz aizkavēt. Tika saformētas divas leģiona divīzijas, kuras nekavējoši nosūtīja uz bīstamākajiem sektoriem austrumu frontē. (Atkal līdzība ar latviešu strēlniekiem). Leģionāri nebija cīnītāji par nacistiskās Vācijas uzvaru karā, ar visām no tā izrietošajām sekām. Izmantojot doto iespēju, viņi gribēja uzvarēt vispirms latviešu tautas bīstamākos ienaidniekus, boļševikus, un pēc tam arī vāciešus.
   Tas tieši izteikts viņu dziedātajā dziesmā:
“Mēs sitīsim tos “varenos”, arvien arvien.
Pēc tam tos "zili pelēkos", arvien arvien ....”
   Tādēļ latviešu tauta viņus vērtēja kā brīvības cīnītājus, savas nacionālās armijas pēctečus.
   Tomēr tas nespēja pasargāt vāciešus no zaudējuma karā un austrumu frontē tie nepārtraukti atkāpās.
   Tāpat kā pirmajā, arī otrajā pasaules karā latviešu karavīri parādīja izcilu drosmi un varonību kaujās. Otrā pasaules karā abas latviešu leģiona divīzijas, pirmo reiz kopīgā kaujā, latviešu virsnieku vadībā 1944.g. 16.martā guva spožu uzvaru pār lielu uzbrūkošo krievu pārspēku.
   Atzīmējot to, Latvijā 16.marts noteikts kā leģionāru atceres diena.

   Šī uzvara vismaz uz laiku apturēja boļševiku virzīšanos uz rietumiem.Līdzīgas kaujas leģionāri izcīnija uz Latvijas zemes, piem. pie Mores un kara beigās neieņemtu noturēja t.s. “Kurzemes cietoksni”, līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945.g. 8.maijā. Tas deva iespēju lielai latviešu bēgļu daļai, izvairīties no bojāejas boļševiku varā, nokļūstot Zviedrijā, Vācijā un vēlāk arī citās valstīs. Pēc Vācijas kapitulācijas tikai daļa no “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem padevās gūstā t.i. katorgā Sibīrijā. Liela daļa kļuva par “mežabrāļiem” Kurzemes mežos.
   Pēc otrā pasaules kara beigām partizānu karš Latvijā turpinājās vismaz 10 gadus. Tas pilnībā atspēko bolševiku melus par latviešu tautas labprātīgu iekļaušanos “draudzīgajā padomju tautu saimē”. Bija sācies 50 gadu okupācijas periods, šajā laikā genocīds pret latviešu tautu nevien atsākās, bet arī būtiski paplašinājās. Bez atkārtoti lietotajām cilvēku iznīcināšanas un deportācijas (masveidīgākā notika 1949.g. 25.martā) metodēm, pirmo reiz vēsturē tika īstenota arī masveida kolonizācija. Tieši tā izrādījās “vispiemērotākā” metode latviešu tautas pilnīgai iznīcināšanai, jo pakāpeniski atņēma tai galveno - dzīves telpu.
   Okupācijas periods beidzās ar PSRS sabrukumu 1990.gadā. Tomēr pēc tā latviešu tautas stāvoklis neuzlabojās, drīzāk otrādi, jo pie varas palika vietējā PSKP un VĻKJS nomenklatūra. Izmantojot latviešu tautas pilnīgo beztiesību un okupācijas periodā pamatīgi iedzītās bailes no varas, tā savās un savu saimnieku austrumos, un jauno rietumos interesēs, uz savas tautas un valsts rēķina, ko gribēja, to darīja. Latvija joprojām palika okupēta (bez Abrenes novada) un kolonizēta valsts, jo apzināti netika likvidētas okupācijas sekas. Faktiski esošo Latvijas PSR pasludināja par “neatkarību atguvušu” Latvijas Republiku, pēc patikas izmainīja tās Satversmi un likumdošanu, lai nodrošinātu savas varas “likumību” un neatgriezeniskumu. Lai vismaz no ārpuses šī “valsts” izskatītos pēc 1918.g. 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas, piesavinājās tās simboliku, himnu, nosaukumus, u.c
   Steigā “konfidenciāli”(slēpjot no tautas to saturu) savu saimnieku austrumos un rietumos interesēs tika noslēgti Latviju kā nacionālu un demokrātisku valsti diskriminējoši starpvalstu līgumi - par PSRS armijas “izvešanu” un Eiropas “stabilitātes" paktu.
   Ar apšaubāmām no demokrātijas viedokļa metodēm, uz īpaši diskriminējošiem noteikumiem tika panākta Latvijas pievienošana Eiropas Savienībai un NATO. Tas nozīmē, ka pēc būtības Latvija kā neatkarīga nacionāla un demokrātiska valsts faktiski vairs nepastāv un atbildība par genocīdu pret latviešu tautu turpmāk būs dalāma; Par bijušo atbildīgai jābūt PSRS tiesību pārmantotājai Krievijai, bet par esošo un turpmāko - Eiropas Savienībai.
   Genocīdu pret latviešu tautu pārliecinoši pierāda pat oficiālā valsts statistika; Ja pirms okupācijas latviešu īpatsvars bija vismaz 80% no Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita, tad pēc tās tikai 52%(!). Pēc Latvijas pievienošanas Eiropas Savienībai tas strauji turpina samazināties. Šobrīd, droši vien, tas ir jau zemāks par 50%. Tas nozīmē, ka latvieši pirmo reiz vēsturē ir kļuvuši par minoritāti savā zemē(!!).
Oficiāla apstiprinājuma tam nav, jo šie dati apzināti tiek slēpti.
   “Kronis” tam visam ir pēc Krievijas pasūtījuma sagatavotais un Maskavā jau parakstītais jauns “Latvijas un Krievijas robežlīgums”. Tas bez Abrenes novada uzdāvāšanas Krievijai paredz arī atteikšanos no 1920.g. 11.augustā noslēgtā Latvijas un Krievijas miera līguma. Pēc būtības tas nozīmē PSRS okupācijas un ar to saistītā genocīda atzīšanu par “likumīgu”, ar visām no tā izrietošām sekām.(!!)
   Komentāri, kā mēdz teikt, te ir lieki.
   Genocīda īstenotāji(noziedznieki) pret latviešu tautu tos, kuri tam pretojās, ir saukuši dažādos vārdos; Tie ir bijuši "pāgāni, dumpinieki, nacionālisti, bandīti, fašisti" un tagad ir "ekstrēmisti".
   Genocīdu pret latviešu tautu var izbeigt vienīgi likumīgas valsts varas atjaunošana uz 1918.g. 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesiskās pēctecības pamata. Centienus to atjaunot pašreizējā valsts vara dēvē par “ekstrēmismu” un to līdzdalībnieki tiek vajāti.
   Tomēr agrāk vai vēlāk tam ir jānotiek un tas notiks.


   Šī raksta nolūks nebija rakstīt Latvijas vēsturi, bet parādīt, ka kopš 13.g.s. tā ir arī vēsture genocīdam pret latviešu tautu, kas joprojām turpinās.
   Nav arī gribēts pilnīgi aprakstīt laiku, kādā tas noticis,
bet tikai izcelt tajā tam raksturīgākos notikumus.
   Ir gribēts panākt, lai genocīdam pret latviešu tautu, kā sevišķi nozīmīgai tēmai mūsdienās, kas nav tikai pieminēšanas vērta, tiktu ierādīta pienācīga vieta zinātniski pētniecisko darbu un tautas izglītības programmās.
   Kā labāko līdzekli šajā nolūkā uzskatu “Genocīda muzeja” izveidošanu Rīgā
(Arsenāla ēkā). Tajā būtu ietverams arī pašreizējais Okupācijas muzejs, jo okupācija bija tikai viens, kaut arī visbīstamākais genocīda posms Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
   Kompleksā ar muzeju, tam pretī esošajā Jēkaba laukumā, vēlams uzcelt arī pieminekli politiski represētajiem, kam piemērota vieta Rīgā joprojām nav atrasta.
   Tas būtu būtisks ieguldījums latviešu tautas garīgajā atveseļošanā no depresijas, kādā tā nokļuvusi, ilgstoši atrodoties fiziska, garīga un ekonomiska terora apstākļos.
   Tas veicinātu arī drīzāku genocīda izbeigšanu, t.i. patiesu varas maiņu, kāda Latvijā nav notikusi kopš okupācijas 1940.gadā.


2007.gada 27.aprīlī
Jānis Pinnis