Pēdējā robeža sen sasniegta...


Ir diplomātiski pareizi, ka Valsts prezidente nesteidzas noraidīt čekista Putina ''laipno ielūgumu''. Reizē ar to nav saprotams, kāpēc netiek īstenota vismaz aktīva, ja ne ''pozitīvi agresīva'', ārpolitika. Lūk, viena iespēja: Latvijai vajadzētu atzīmēt 1932. gada 5. februārī noslēgtā Latvijas – PSRS neuzbrukšanas līguma septiņdesmit gadu jubileju. Šis līgums bija liels Latvijas diplomātijas panākums, kas vēlreiz uzsvēra 1920. gada 11. augusta miera līguma nozīmi, kura ''visi noteikumi negrozāmi un uz visiem laikiem paliek par nesatricināmu pamatu Augsto līdzēju pušu attiecībās''. Šī līguma 1. un 2. pants vēlreiz apliecina saistības, kuras PSRS vienpusēji neievēroja un nodevīgi pārkāpa. Teorētiski šis līgums ir spēkā vēl šodien, jo pēc tajā minētajiem noteikumiem neviena no līgumslēdzējām pusēm nav to denonsējusi, pat ne mēģinājusi atsaukt. Tāpēc tā noteikumi ir obligāti arī Krievijai, kas ir kļuvusi par PSRS saistību mantinieci.
Būtu ļoti vietā uz šo divu kaimiņvalstu draudzības akta jubileju ielūgt prezidentu Putinu, kurš tik ļoti noilgojies pēc ''attiecību normalizēšanas'' ar Latviju, ka noteikti nevarētu atteikties no dalības tādā pasākumā. Pie tam vēsture apliecina, ka ne jau Latvija lauza līgumu, kurš vienīgi var būt par pamatu normālu kaimiņattiecību uzturēšanai arī turpmāk. Latvijas puse varētu būt pat tik elastīga, ka noteikt neuzbrukšanas līguma 73. gadu jubilejas svinēšanu jebkurā prezidentam Putinam pieņemamā dienā, periodā no 2005. gada 5. februāra līdz 2005. gada 5. maijam. Tas atņemtu jebkuru iespēju aizbildināties ar laika trūkumu un būtu drošs Putina ''labas gribas'' rādītājs.
Ir neciešami vērot Latvijas ārpolitikas veidotāju atkarību no neesošā vēstures vakuuma un nespēju operēt ar visai pasaulei zināmām vēsturiskām patiesībām, pat ar vēsturiskiem dokumentiem, kas joprojām no juridiskā viedokļa ir spēkā. Latvijai nav vajadzīgs ne jauns miera līgums ar Krieviju, ne jauna robeža ar to, ne arī jauns neuzbrukšanas līgums, jo gana labi ir vecie. Šo līgumu pildīšana nav Latvijas, Igaunijas vai Lietuvas, bet gan Krievijas problēma.
Aizrāvies ar politiskā teātra spēlēšanu 1940.-1941. gadā bēdīgi slavenais jurists Višinskis aizmirsa tādu sīkumu, kā nepildītu līgumsaistību oficiālu izbeigšanu. Viņam likās, ka viena no līgumslēdzējām pusēm vairs nepastāv, bet tā joprojām ir un pastāv.
Ja nu Latvijai ir sabiedrotie ES un NATO, tad viņu uzdevums ir atgādināt Krievijai, ka tā ir ne tikai PSRS tiesību, bet arī pienākumu mantiniece. Vai arī ES kā tagad paplašinājusies struktūra, kas nu ir tieša Krievijas kaimiņlielvalsts, lai pierāda darbos savas spējas un ''mīlestību'' uz mazām dalībvalstīm un lieliem kaimiņiem.
Ņemot vērā Krievijas līdzšinējo politisko bandītismu, uzskatu par absurdu un nodevīgu jebkādu Latvijas politiķu klātbūtni 9. maija okupantu svinībās Maskavā un uzskatu, ka tie, kas tur piedalīsies, uzņemsies smagu lāstu uz sevi, saviem bērniem un mazbērniem. Tauta to nepiedos.

Andrejs Kavacis
Prāvests emeritus



NODEVĪBA NAV ATTAISNOJAMA

ATKLĀTA VĒSTULE
LR Ārlietu ministram Artim Pabrika kungam


Kristus: "Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā".


Arti, vēršos pie Jums rūpēs par to, lai līdz šim mantotā svētība nepārvērstos lāstā. Jūs bijāt viens no tiem Valmieras Sv.Sīmaņa draudzes konfirmandiem, kuru gaitai sekojot biju pateicīgs Dievam, ka Viņš tik bagātīgi svētījis arī manus mācekļus. Prieks turpinājās līdz solījumam, ka tiks aktivizēta LR ārpolitika.
Taču slepenība jaunā Latvijas – Krievijas robežlīguma sagatavošanā man liek ar bažām konstatēt, ka Jums piešķirtā Dieva svētība draud pārvērsties lāstā. Slepenība piestāv tikai tumsas darbiem. Tad nu, lai tumsa nenomāktu sirdi un gaišo prātu, gribu atgādināt sekojošo:
1) Politiskā pēctecība ir jāievēro balstoties uz LR valstiskuma pamatdokumentiem, piemēram, 1920. gada 11. augusta Latvijas – Krievijas Miera līgumu un 1932. gada 5. februāra Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līgumu. Neatkarīgās Latvijas valdībai nav jālegalizē okupantu ielikteņa Viļa Lāča nelikumīgie un nodevīgie darījumi. Tiem nav politiskās pēctecības pamatojuma.
2) LR tika uzņemta ES un NATO ar atrunu, ka mums nav teritoriālu pretenziju pret trešo valsti (Krieviju). LR arī tagad nepretendē uz Krievijas, bet Krievija pretendē uz Latvijas teritoriju. Mūsu sabiedrotie nav debili un to labi saprot. Turklāt, ja Krievija atsakās pildīt 1920 gada Miera līgumu, tad nav jēgas slēgt jaunu līgumu ar to.
3) Par ar 1920. gada Miera līgumu Latvija pilnībā neatguva seno obru zemi, kuras austrumu robeža gāja pa Ludzas upi, Rītupi, Ziemeļu Lielupi un ziemeļos pa Kūdupi. Turklāt ne Krievija, ne PSRS neatmaksāja līgumā apsolītās kompensācijas Latvijai, turpretim 1940. gada 17. jūnijā iznīcināja Latvijas neatkarību un izvērsa genocīdu pret tautu.
No Abrenes novada tika deportētas visas latviešu ģimenes, un arī pēc Staļina nāves tām bija liegta iespēja atgriezties savos bijušajos īpašumos. Reti izņēmumi tika pieļauti tikai attiecībā uz nacionāli jauktām ģimenēm. Tādā veidā, tikai 1941. gada genocīda rezultātā, Abrenes novads tika padarīts par krievu zemi.
4) Tagadējā Krievijas čekistu valdība pat formāli nav atvainojusies par vēsturiskajiem noziegumiem pret cilvēci, tā neko nenožēlo, nav piedošanas cienīga un paliek zem Dieva lāsta, jo bez nožēlas nevar būt piedošanas, un par noziegumiem arī totalitārām lielvalstīm nepienākas apbalvojumi. Abrenes dāvināšana Krievijai būtu balva par noziedzību un nekaunību un vienlaikus spļāviens latviešu tautas sāpīgākajā brūcē.
5) Abrenes novads nav tikai tēvu pagastu teritorija platībā 1156 km2, bet arī 10 kapsētas, kurās atdusas LR pilsoņi, arī tiem, kuriem dzīviem okupācijas vara neļāva atgriezties savu tēvu sētās. (Daudzus arī es tiku izvadījis uz dzimtenes kapsētām Abrenes novadā.) Vai viņu piemiņa mums varētu nebūt svēta?
Visbeidzot: Nodot savas tautas un valsts intereses nav kristieša cienīgi. Atdot okupantiem mūsu senču asinīm slacītu un kapu kalniņiem pildītu zemi ir noziegums Dieva taisnības priekšā un reizē necieņas izrādīšana savai tautai un mūsu senčiem. Ar to tiks rupji pārkāpts tuvāku mīlestības bauslis no desmit baušļiem. Bet, kas tīši pārkāpj Dieva likumus, tas izvēlas lāsta ceļu un zaudē Dieva svētību. Tad nu, Arti, es Jūs lūdzu padomāt par garīgajām konsekvencēm. Palieku cerībā, ka Jūs drīzāk atteiksieties no amata nekā kļūsit par savas tautas nolādētu nodevēju.

(DDD 2005. gada 12.-26. maijs)
Jūsu prāv. emeritus
Andrejs Kavacis




Putina vēstures viltotājiem daudz darba


Situācija šodienas Krievijā ir visai loģiska. Valsts vara pieder čekistam, kurš bija viens no tiem, kas Padomju Savienībā īstenoja brīvības žņaudzēju un genocīda veicēju pienākumus. Viņi ir atbildīgi par vismaz 300 000 000 litru cilvēku asins izliešanu. Kā gan tādi lai atzīst okupāciju un citus ar to saistītos noziegumus?! Pat patriarhs nespēj Krievijas čekistu valdību pamudināt uz grēku nožēlu, jo arī pats ir apbalvots ar medaļu par teicamu operatīvo darbību čekā... Padomju okupācijas fakts ir fiksēts daudz un dažādos veidos, tādēļ čekistiem nav iespējams pārliecināt pasauli par savu ''taisnību'', kuras nemaz nav, jo pret vēsturiskiem faktiem nav argumentu.
Viens no nenoliedzamiem vēstures faktiem ir arī Apspiesto tautu asamblejas (ATA) pastāvēšana. Šo starptautisko organizāciju 1956. gadā nodibināja Latvijas Republikas diplomāts dr. Vilis Māsēns. Viņš bija ATA prezidents tās pirmajos 10 pastāvēšanas gados. ATA bija pārstāvētas gan Baltijas, gan arī pārējās Austrumeiropas tautas, kuru valstis bija okupējusi Padomju Savienība un nodibinājusi tur komunistu režīmu.

(DDD, 2005. gada 7.-21. jūlijs)

Andrejs Kavacis
Prāvests emeritus