Ir vērts Padomāt!

Mēģināju definēt, kas ir minoritāte Latvijā, ar to domājot «mazākumtautības» un to «tiesības», taču tas nozīmē iet svešā pavadā, jo tas ir rietumnieku uzstādījums, kas veicina slēpto jeb lienošo okupāciju.
Tas veicina sveštautiešu masveida ieplūšanu valstī (jebkurā valstī!) un faktiskā tiesību subjekta - mazākumtautības - noniecināšanu, mīdīšanu un žņaugšanu.
Tautība – arī mazākumtautība- tāpat kā veselība, apdāvinātība, izglītība -ja gribat -ticība, cerība, mīlestība, uzņēmība, izturība, drošsirdība, vai centība, uzticība, cēlsirdība, saticība, labestība, godprātība utt., ir viena no cilvēka pazīmēm, īpašībām jeb izpausmēm, bet nav un nevar būt nekādu tiesību subjekts vispār! Tautība nozīme piederību tautai. Polis, piemēram, Latvijā taču neteiks, ka viņš nav polis!? Viņš pieder pie poļu tautas, kurai ir sava nacionāla valsts ar savu, poļu, valsts valodu un ar visām iespējām tur baudīt Tautu Tiesību Kodeksā minētās tiesības.
Mazākumtautība, savukārt, nozīmē piederību pie mazākumtautības.
Sveštautieši Latvijā - arī poļi, krievi, igauņi un citi - ir sveštautu diasporas kopienas un etniskas ļaužu grupas, (piemēram, krievvalodīgie) - šīs minoritātes tā arī jāsauc! - bet tās nav mazākumtautības!
Piederība pie minoritātes negarantē nekādas īpašas tiesības, izņemot katra cilvēka (indivīda) vispārējās cilvēktiesības. ir minoritātes, kas par tādam ir kļuvušas lielā mērā labticīgi, pēc pašizvēles.
Šīm minoritātēm ir vēl arī citas izvēles iespējas - pārcelties uz savu etnisko dzimteni, respektīvi, nacionālo valsti, vai arī uz citu, pieņemamāku mītnes zemi.
Lai arī cik izsmeļošs būtu minoritātes skaidrojums, par pamatu ņemot jēdzienu mazākumtautība, vienmēr paliks vieta nesapratnei, iebildumiem un protestiem, jo tradicionālā, rietumnieku ieviestā sveštautiešu dēvēšana par mazākumtautībām arvien būs iegansts, lai teiktu: mēs jau esam tā mazākumtautība, par kuru ir runa definīcijā!...
Nacionālās Apvienības atbalstīts, izsmeļošs skaidrojums «Kas tā ir-minoritāte?» Kopā ar mazākumtautas definīciju un mazākumtautas tiesībām un pienākumiem Latvijā, 2004. gada beigās ir iesniegts Valsts prezidentei un Saeimai.
MAZĀKUMTAUTAS jēdziens saistīts un balstīts uz trim «vaļiem» - valoda, etniskā dzimtene un nacionālas valsts neesamība, bet nav atkarīgs no mazākumtautas lieluma: Mazākumtauta Latvijā ir tauta (ar savu valodu), kas dzīvo savā etniskajā dzimtenē (ja vien no turienes nav vardarbīgi padzīta) un kurai nav savas nacionālas valsts (ne tur, ne arī jebkur citur pasaulē).
Šī definīcija (ar piebildēm):
a) ir tieša, vienkārša, skaidra un saprotama bez blakus skaidrojuma un bez, papildus atrunām;
b) izslēdz polemiku par to vai citu tautību,
par tām vai citām sveštautiešu kopienām vai cilvēku grupām, nodzīvotiem gadiem un skaitlisko lielumu vai mazumu;
c) ir piemērojama jebkurā valstī, jebkurā administratīvā teritorijā, jebkurā laikā un (pēc idejas) attiecas uz visām pasaules tautām bez izņēmuma.
Šai definīcijai gan pēc idejas, gan pēc būtības Latvijā atbilst tikai viena minoritāte - līvu tauta, kas dzīvo savas etniskās dzimtenes pēdējā stūrītī.
Mazākumtautai līviem šai Dieva dotā stūrītī nekādu citu izvēles iespēju savas tautas un tautiskuma saglabāšanai nav — tādēļ viņiem ir īpašas priekšrocības un tiesības: apliecināt savu vēlmi pašnoteikties, veidot (dibināt) savu nacionālu valsti un noteikt savu valodu par šīs jaunās valsts valodu.

Gunārs Terinks, NA biedrs
(LL Nr.8 (287) 2005.gada 24.februāris - 2.marts)



KAM VAJADZĪGA ABRENE?


Valsts prezidente šaubās, vai "mums" Abrene maz ir vajadzīga — nu, protams, ja nevar gruntsgabalu dabūt Jūrmalā, tad Abrene tik un tā nebūs īstā... Bet Krievijai Abrenes novads esot ļoti vajadzīgs: bez Abrenes, Kēningsbergas, Karēlijas, Kaukāza un bez Kuriļu salām Krievijas impērija sabruktu...
Tomēr, ja Krievijai trūkst dzīves telpas un tai vajadzīgi seši Abrenes apriņķa pagasti, kur izvietot Latvijā dzīvošos Krievijas pilsoņus, militāros un civilos okupantus un kolonistus, tad Latvija varētu no Abrenes arī atteikties. Bet jebkurā citā gadījumā tā būtu nodevība pret latviešu tautu. Jo, neizvedot Krievijas pilsoņus, militāros un civilos okupantus un kolonistus no Latvijas, Krievija paturētu Latviju reālā pakļautībā, kas tuvākā nākotnē draudētu latviešu tautai ar iznīcību. Tāpēc domu slēgt robežlīgumu ar Krieviju var pieļaut tikai saistībā ar Krievijas pilsoņu, militāro un civilo okupantu un kolonistu izvešanu no Latvijas. Pretējā gadījumā vairs ne par okupācijas faktu, ne par Latvijas deokupāciju nedrīkstēs pat runāt, jo visi Latvijas diplomātijas panākumi kopš 1920.gada 11.augusta Miera līguma noslēgšanas brīža tiks pielīdzināti nullei. Vai tāds ir Latvijas Valsts prezidentes mērķis? Par šādu gājienu latviešu tauta Valsts prezidentei galviņu gan nenoglaudīs!

NA piezīme - Abrene nevar būt arī Krievijas pilsoņu nometināšanas vieta.

(DDD 2005.gada 17. - 31.marts)



DOMĀSIM PAR NĀKOTNI!


No visām pusēm dzirdam "padomus", lai nerunājam par pagātni, bet domājam par nākotni, ka politikai jābūt konstruktīvai un pragmatiskai, tai jābalstās uz šodienas situāciju valstī un pasaulē. Un tā arvien kāds cenšas izsist pamatu zem kājām tiem, kuri šodienas situāciju vērtē kā noziedzīgu, lai nebūtu uz kā balstīt "pragmatisko" politiku.
Tikai slepkavām, laupītājam, blēdim un parādniekam izdevīgi nerunāt par pagātni.
Labi, nerunāsim par pagātni, runāsim par tagadni. Bet neatcerēties pagātni nevaram, jo tagadne ir pagātnes auglis. Būvēt normālu nākotni uz pamatiem, kas sastatīti no pagātnes netaisnībām, nav iespējams.
Latvijā esot pārāk daudz nepilsoņu... Liela daļa no viņiem esot šeit dzimuši, viņiem esot jādod iespēja piedalīties administratīvajā un sabiedriskajā dzīvē. Citiem vārdiem sakot, jāļauj viņiem "rūpēties" par kārtību mūsu valstī. Ak, tā? Pret valsti nekādu pienākumu, ne atbildības, bet rūpēties par "kārtību"? Te jau ir tā āža kāja, jeb viņu nelaime, ka gandrīz visi Latvijas nepilsoņi ir vai nu civolokupanti, vai kolonisti un viņu pēcteči un loģiski, ka okupants nepieņems okupētās valsts pilsonību, ja nu vienīgi ar slēptu nolūku, lai valstij kaut kā kaitētu. Tādēļ iedomāties piešķirt nepilsoņiem Latvijā vēlēšanu tiesības var tikai ārprātīgais. Tas būtu apmēram tāpat kā jebkuram garāmgājējam atļaut ienākt manā dzīvoklī un man norādīt, kurā kaktā novietot viņa sev izvēlēto gultu...
Domāsim par savu nākotni!

(DDD 2005.gada 14. - 28.aprīlis)



OKUPANTU PIENĀKUMS - PAMEST LATVIJU


Ne Latvija bijušās PSRS militāristus šurp atveda, ne Latvijai viņiem jādod līdzekļi un transports prombraukšanai. Tā ir viņu pašu un Krievijas problēma. Latvijas problēma ir nebaidīties un izraidīt viņus no valsts.
Ja varas orgāni nezina, kā tas jādara, lai pamācās no ASV, Čehijas, Alžīrijas un Kazahijas (Kazahstānas)!
Minoritāte (jebkurš mazākums) nav tiesību subjekts! Minoritāte Latvijā ir tas pats, kas jebkur citur pasaulē. Tādēļ katra minoritāte - arī nacionālā minoritāte -jāsauc tās īstajā vārdā. Vai nu tā ir sveštautiešu diasporas kopiena, vai mazākumtauta, kas dzīvo savā etniskajā dzimtenē.
Tautība (arī mazākumtautība) nav minoritāte, bet pieder pie tautas (mazākumtautas). Piemēram, latvietis ārpus Latvijas nevar baudīt nekādas īpašas tiesības, par iemeslu izvirzot savu tautību. Latvieši Latvijā ir pamattauta (pamatnācija), bet ārpus Latvijas - sveštautieši. Tas, ko pieņemts saukt par mazākumtautībām vai nacionālām minoritātēm, patiesībā ir sveštautieši (sveštautiešu kopiena, jeb diaspora) ārpus savas nacionālās valsts.
Minoritāte līvi (liivi, lībieši) ir vienīgā nacionālā minoritāte Latvijā, kuras īstais nosaukums ir mazākumtauta, jo viņi dzīvo savā etniskajā dzimtenē, kas ietilpst nacionālā valstī - Latvijā.
Krievvalodīgie Latvijā ir etniska ļaužu grupa, kas krievu valodu lieto ikdienā, ģimeniskās attiecībās, bet nevis tie cilvēki, kuri prot krievu valodu! Arī šai "minoritātei" nekādu īpašu tiesību nav.
Secinājums:
Nevienai citai nacionālai minoritātei Latvijā, ne krieviem, ne arī jebkurai citai svešas tautas diasporas kopienai - izņemot, protams, mazākumtautu līvus - nav nekādu īpašu vai izņēmuma tiesību.
Tām nav tiesību uz valsts uzturētām nacionālām skolām, nacionālām organizācijām, biedrībām vai pulciņiem. Tām nav tiesību savu nacionālo valodu ieviest par Latvijas valsts valodu.
Tām nav tiesību pasludināt pašnoteikšanos Latvijas teritorijā.
Turklāt, ja viņi ir bijušie PSRS militāristi un viņu pēcnācēji, civilokupanti un viņu pēcnācēji vai padomju kolonisti, tad viņu pienākums ir izbeigt okupāciju un pamest Latviju, bet Latvijas Valsts pienākums ir atbalstīt šo procesu.
Ja attiecīgajām personām ir ieroči, tad tie jau laikus jāatņem.
Tā kā šeit nav runa par divu līdztiesīgu pušu darījuma vienošanos, tad Krievijas militāristu, civilokupantu un kolonistu pienākums pamest Latviju ir obligāts.

(LL Nr.18 (297) 2005.gada 5. - 11.maijs)



Diversanti


Latvijas vides aizsardzības speciālisti kopā ar citām kompetentām personībām pareizi novērtējuši somu celulozes magnātu tīkojumus Latvijā, nosaucot tos par diversiju pret Latvijas valsti.
Patiesi, pat vienkāršam pilsonim saprotams, ka investēt nozīmē ieguldīt līdzekļus jau esošās struktūrās - ražotnēs, uzņēmumos un saimniecībās, lai tās uzlabotu, pilnveidotu un nostiprinātu, nevis mēģināt ielauzties ar pilnīgi autonomu, monopolizētu projektu, kur pārsimt vietējo strādnieku vairotu ārzemju rūpnieku bagātību, kas būtu tieša un nekaunīga ekonomiska diversija.
Turpretī, ja tiem iespējami 250-300 strādnieku arī tiktu garantēts kļūt par uzņēmuma līdzīpašniekiem un pāris gadu laikā kļūt par miljonāriem, tas varētu rosināt uz pārdomām iespējamo strādnieku ģimenes un vietējās pašvaldības.
Bet, tā kā šāds piedāvājums nav dzirdēts un šāda iespēja nav paredzēta, tad atliek vien palikt pie pašreizējā objektīvā vērtējuma - ekonomiskā diversija pret Latvijas valsti nav pieļaujama!

(LL Nr.11 (290) 2005.gada 17. - 23.marts)





Ak, tauta, kā tu krāpta tiec!

Rasisms?


Ģimenēs pēc katras ciemošanās ir savstarpēja atvadīšanās un turpmāka draudzīgu attiecību uzturēšana tādā vai citādā līmenī.
Bet, ja vienošanās pārtop uzbāzībā: man te patīk, es te arī dzīvošu, tad pat vistuvāko radinieku starpā drīz vien rodas "rasisms", kad viens otru labāk redz ejam nekā nākam.
Vēl ļaunāk var gadīties, ja viesis nav īpaši lūgts. Ģimene ir valsts šūniņa.
Arī valsts iedzīvotāju starpā veidojas šīs pašas attiecības.
Ja valsts ir pilna nelūgtu "viesu", tad nekādas receptes par mierīgu līdzāspastāvēšanu, iecietību un integrāciju nepalīdzēs.
Tāpat kā dzīvokļa vai mājas saimnieks, arī valsts pamatiedzīvotāji jūtas nelāgi, ja arvien vairāk ārzemnieku – gan baltu, gan krāsainu – šeit nevis ciemojas, lai pēc tam aizbrauktu no šejienes kā mīļi draugi, bet paliek uz dzīvošanu tādā daudzumā, ka pasliktina un slāpē latviešu tautas brīvu attīstību.
Noraidoša attieksme pret kosmopolītiskiem pasaules pilsoņiem (ārzemniekiem un sveštautiešiem), kas Latvijā grib pierādīt savas "cilvēktiesības" tikai tādēļ, ka viņiem te patīk, nav rasisms, bet dabiska pamattautas pašaizsardzība pret degradāciju un iznīkšanu.
Rasisms ir lielvalstu agresīvā politika pret mazākām valstīm un pret MAZĀKUMTAUTĀM!
Rasisms ir ASV iebrukums Afganistānā un Irākā, Krievijas "karš" pret čečeniem, bet, tā kā iebrucēju patiesais mērķis ir ekonomiskās ietekmes palielināšana un varas iegūšana, viņi maskējas ar "pareizā" dzīvesveida un kristīgās civilizācijas lozungiem (saukļiem).
Neviena nelūgti un neaicināti par pasaules pārveidotājiem nu uzdodas ASV un ES, kad pasauli pārveidot neizdevās ne Vācijai, ne Krievijai (PSRS), bet tie visi katrs savā veidā piekopa un piekopj rasismu, vainojot šai grēkā visu un visus, bet tikai ne sevi.
Un nu ir radusies nenovēršama problēma – terorisms.
Nenovēršama tādēļ, ka neviens nekad neuzzinās patiesību, "kurš sita pirmais – Jānītis vai Pēterītis?"
Morāle: Ciemojies un brauc mājās – mūžam būsi draugs!
Ja pastāvīgi gribēsi dzīvot drauga mājā – mūžam būsi ienaidnieks!

(LL 2005.g. 11.-17. augusts)